Latvijas mežos jau parādījušās pirmās halucinogēnās sēnes

Nīderlandē halucinogēnās sēnes atrodamas pārdošanā sastādītas glītos podiņos vai „baudāmas” kafejnīcās  izkaltētā veidā.  Ar sēņu atkarību narkoloģijas centrā gan līdz šim neviens nav vērsies, apliecina Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģiskās palīdzības dienesta virsārste Sarmīte Skaida.

Jaunieši, kas „niekojušies” ar sēnītēm ārstiem stāstījuši par savām izjūtām: pazūd laika un telpas izjūta, liekas, ka atrodies mežā īsu brīdi, bet patiesībā pagājusi visa diena. mainās gaismas, tumsas sajūtas, ikviena skaņa kļūst griezīga, nepatīkama, piemēram, rokas pulksteņa tikšķi ir nepanesami. Tad sākas nemotivēta žāvāšanās, kas pāraug smieklos, līdz nezini vairs kur atrodies. Sēnes varot vārīt vai kaltēt, vai iemest mutē zaļā veidā.  Pēc tam ir vājums, miegainība, galvas reiboņi, roku tirpšana un nespēja koncentrēties. Sajūtas nav tik patīkamas, lai gribētos atkārtot, īstenībā efekts ir briesmīgs. Visticamāk, tāpēc neveidojas atkarība, uzskata S.Skaida.  Turklāt šo sēņu mežos nav tik daudz. Jāzina, kur meklēt.  Halucinogēnās  sēnes tikpat kā nav indīgas, nāves gadījumu ir mazāk par 1%. S. Skaida gan bažījas, ka kāds varētu aiziet uz mežu pēc „īstajām” sēnēm, bet apēst indīgo un nomirt.  Kaltēt un ēst mušmires, kā to Piemaskavas mežā darīja visnotaļ mūsdienīgais reklāmists Vavlens Tatarskis no Viktora Peļevina kulta romāna „Generation -P”, nevajadzētu, jo mušmires var būt nāvējošas.

Zinātnieki atklājuši, ka viena no vielām, ko satur halucionogēnās sēnes ir psilocibīns, kas izsauc serotonīnam līdzīgu efektu. Savukārt serotonīns ir viens no mediatoriem CNS, kas nosaka garastāvokli, uz serotonīna līmeņa paaugstināšanu ir balstīta mūsdienu antidepresantu izstrāde. Jāpiebilst, ka depresiju rašanos saista ar aptuveni 20 mediatoriem, kuru ietekme pārsvarā nav skaidri noteikta. Šķiet, ka nav jāskaidro pieaugušiem cilvēkiem, ka nevar doties mežā un ēst halucinogēnās sēnes, lai ārstētu depresiju, jo tās var izraisīt gan baiļu sajūtu, gan panikas lēkmi.

Tā tas ir bijis un būs. Visos laikos un sabiedrībās  cilvēki ir apreibinājušies - lai ķertu kaifu, paplašinātu apziņu, bēgtu no realitātes, mazinātu sāpes, sagatavotos reliģiskiem rituāliem vai kaujai. „Tev nepieciešams Dūmiņš, tas tev dos nepieciešamo ātrumu. Tev katru dienu jāpīpē halucigēno sēņu pulveris, ir vēl arī peijotes batoniņi,” ASV antropoloģijas profesora Karlosa Kostaņedas alter ego pamāca Meksikas indiāņu šamanis Dons Huans.  Savās četrās narkokinētiskajās pasakās Karloss Kostaņeda apraksta kā ar burvja dona Huana mācību palīdzību atver apziņas „logus” uz citām dimensijām, bet... lai dotos „maģiskā ceļojumā” vajadzīgi „sabiedrotie” - halucinācijas izraisoši augi.

Daktere S.Skaida komentē: „Cilvēkiem ir tendence eksperimentēt. Nesen internetā izvērsās plaša diskusija par banānu mizām no kurām varot iegūt kaut ko apreibinošu. Tas ir jautājums par to kā mēs sevi noskaņojam. Placebo efekts darbojas. Mazliet pašsuģestijas un viss notiek. Varam iedzert tīru ūdeni un kaifot no tā. Ja apstākļi ir nelabvēlīgi, cilvēks jūtas nomākts, satraukts, viņš meklē visdažādākās iespējas kā aizbēgt no šī stāvokļa. Dīvainas sajūtas, eiforiju vai šausmu drebuļus var izraisīt visdažādākās vielas vai to kombinācijas.” Gintera Grasa romānā „Skārda bungas” Oskara māte noindējās ar zivīm. Daži no tējas, lai iegūtu kofeīnu, vāra tādu čefīru, ka pēc nedēļas izlietne un katliņš kļūst gandrīz melni. Paziņa reiz sūdzējās par komunālā dzīvokļa kaimiņiem, kas izēd zābaksmēru un zobu pastu, jo no tiem varot gūt kaut kādu kaifu. Tā nu tas ir - katra paša ziņā kā jukt prātā, kā saturēt sevi grožos.

Evija Hauka