Sajūsma un vilšanās ceļojumā pa Latviju
Tikai pēc vairākiem braucieniem sapratu, ka jautājums – kāpēc ceļot pa Latviju? – tiešām ir ļoti svarīgs.
Kāpēc šogad atkal devos vairākos vienas dienas ceļojumos pa Latviju? Man tā gribējās, jo patīk, jo nebija laika gariem ceļojumiem, jo tas ir jauki un neprasa daudz spēka... Vēl viens iemesls – gribēju paskatīties, kur varētu aizvest savu ārzemju draugu, kas pāris dienas ciemosies Latvijā. Skatījos uz skaistajām Latvijas vietām ar domu, nevis vai tas man patiks, bet – vai es to gribētu rādīt otram cilvēkam kā vienu no pirmajiem un vienīgajiem Latvijas iespaidiem.
Man iznāca trīs prieki un viena vilšanās.
3 sajūsmas pilnas dienas
1. Cēsis un mākslas festivāls, kas nesen sācies. Ieraudzīju sen pazīstamo pilsētu pavisam citām acīm. Mierīga, tīra, ar pašcieņas pilnu raksturu, stilīga, inteliģenta. Te gribas klaiņot, pasēdēt parkos, smaržot puķes, barot pīles, pavērot mākslas izstādes. Te vienkārši ir laba sajūta. Var pavadīt dažas stundas vai visu dienu, un šī diena šķitīs ļoti skaista. Ja vēl aizbrauc līdz Raiskuma ezeram – brīvības un skaistuma sajūtai pievienojas arī bauda.
2.
Ape, pa ceļam no Munameģa. Nejaušam iebraucējam te gluži vai pretī nāk norādes uz interesantākajām vietām, visur pievienota informācija, kāds stāsts un skaidrojums. Vienīgajā kafejnīcā pie kases ir garš saraksts ar brīnumainām vietām, tāpēc negribas Apei vienkārši traukties cauri. Te ir Raganu klintis un tiltiņš pār Vaidavu, te ir skaista ar skolēnu darbiem izrotāta pļava pie skolas. Te ir varens dižvītols, Vaidavas kausa motobraukšanas trase, vēl un vēl tik daudz ko skatīties... Ape bija mans pozitīvais atklājums.
3. Kokneses pilsdrupas. Jā, jā, zinu, tā ir klasika, varbūt pat banalitāte, bet kādu dienu gribējās tieši šo Daugavas plašuma sajūtu kombinācijā ar vēstures smaržu. Skaista un patukša šoseja, kas skaistus Daugavas skatus piedāvā gandrīz visa ceļa garumā. Pilsdrupas nav zaudējušas savu varenību. Mūs sagaida atsaucīga kasiere, kas parunājas un acīm redzami priecājas par apmeklējumu. Nopērkam Skrīveru gotiņkonfektes un ar saldu kamolu aiz vaiga ļaujamies Daugavas vējiem. Te var pasēdēt pašā ūdens malā, var izstaigāt parku. Ak, vienīgi mellenes sievas pārdod dārgāk nekā Vidzemes tirgū Rīgā!
1 liela vilšanās
Lielvārde un Andreja Pumpura muzejs. Te ir skaisti, tīri, bet atbildēt uz jautājumu, kāpēc šurp braukt, ir grūti. Auto stāvvietā izlasu karti, kur solīta Lāčplēša gulta, sega, koka skulptūras ar “Lāčplēša” tēliem. Latvijas ekonomiku pasildīt neizdevās, jo kases mājiņā bija uzraksts, ka “kasiere ir muzejā”, bet muzejā nevienu nesastapām. Nekas, pastaigājāmies pa pļavu un parku, ko čakli kopa vismaz trīs sievietes. Bet tālāk? Pāris lieli akmeņi, koka bluķis un skulpturāli “totēma” stabi apkārt pļavai. Kā tie var parādīt “Lāčplēsi”, darbu, kurā ielikta latviešu dvēsele? Kas noticēs, ka Lāčplēša gulta jeb liels akmens ir kaut kas svarīgs? Te pietrūkst informācijas, sajūtu, jēgas! Pārtulkot izglītojošus skaidrojumus trīs valodās nav tik grūti! Ierāmēt fotogrāfijas no izrādēm un filmām un izlikt pļavā, kaut vai rādīt bildi uz akmens gultas, paskaidrot, kāda jēga ir katrā skulptūrā – vai tas ir grūti? Galu galā – var taču izlasīt vēlreiz eposu un ieraudzīt tajā kaislības, konfliktus, raksturus! Kāpēc nevar to visu parādīt un izcelt, atsaukt atmiņā? Ko te var saprast cilvēks, kas skolā nav piespiests lasīt “Lāčplēsi”?
Jā, te var pasēdēt uz koka sola augsta krasta malā un paskatīties uz Daugavu. Vai tāpēc jābrauc tieši uz šo vietu? Nesaku, ka muzejos mums vajag amerikāņu kalniņus un Disnejlendu, bet sajūta, ka mums ir ko teikt, ka mums ir ko rādīt un kāds to vēlas, gan ļoti noderētu.
