Latvijas himna - vai nothing special?

Šajā dziesmā vienojās gan pirmklasnieks, gan spurainais pusaudzis un jaunietis no divpadsmitās, vecāki – gan turīgie un veiksmīgie, gan tie, kas dižķibeles skarti un savu veiksmes formulu meklējoši. Gan skolotāji, gan katrs šīs lielās kopā sanākšanas viesis.

Viņi dziedāja no sirds – gan dziedāšanas skolotāja ar sulīgo, labi nostādīto balsi, gan rūcējiņi, gan kautrīgie, pievienodami klusu apliecinājumu kopīgajam balsu korim. Kopā skanēja apņemšanās un pleca sajūta. Apjēga, ka Latvija, himna, karogs un dzimtenes mīlestība ir svētumi, kurus neļausim apgānīt pašlabuma meklētājiem, kam tik ļoti patīk būt mūsu valstī pie stūres.

Es ceru, ka lielākajā daļā Latvijas tā bija. Es gribu tā cerēt. Diemžēl man realitātē nenācās to piedzīvot pat lieliskajā un Rīgai nelielajā skolā, kur 6. klasē mācības sāka mana meita. Pārāk daudzi – gan skolēni, gan vecāki – nepārtrauca sarunas un knosīšanos himnas laikā.

Tas nav nosodījums, bet gan diagnoze slimībai, kas pārmākusi mūsu sabiedrību. Tā rāda veidu, kā šo slimību ārstēt, sākot ar sabiedrības šūniņām – ģimenēm un skolotājiem, kurus vieno konkrētas skolas.

Tas sākās vēl treknajos labajos gados. Kad naudiņas bija gana un šķita, ka nu varam iegādāties visu augstākās kvalitātes, profesionāļu radīto un skaistāko. Toreiz skola iegādājās ne vien modernu pasākumu apskaņošanas aparatūru, bet arī disku ar Latvijas himnu. Tik kvalitatīvi un skaisti lai nodziedātu skolēni, kas sanākuši pēc vasaras brīvlaika? Nekad. Tāpēc skolotāji bērnus brīdināja – himnai skanot, nedziedāt līdzi. Spoži izpildītā un pirktā himna skanēja bez lielām (vai varbūt nepamanītām?) problēmām vairākus gadus. Varbūt arī patriotisms ir glamūrīgi iesaiņota prece, kaut kas, ko bērniem un vienkāršiem cilvēkiem nepienākas lietot? Tikai tiem profesionāļiem, kas, piemēram, Saeimā sēž? Vai Latviju par savu drīkst saukt tikai tie, kas, valsts darbā strādājot, mācējuši brīnumlielā turībā ieaugt?

Nē. Tā ir mana Latvija, mana himna un mans patriotisms. Es nedomāju, ka man kā nabadziņam jāapkaunas mūsu valsts izzadzēju un pie varas esošo nejēgu un blēžu priekšā un jālasās uz Īriju vai kur citur.

Tāpēc es skaļi un no sirds dziedāju līdzi himnu. To sāka dziedāt līdzi arī skolotāji. Sākumā klusi, it kā apkautrējušies par savām iepriekšējām norādēm. Tad drošāk un skaļāk, kā paužot lepnumu un Latvijas mīlestību. To patriotismu, kas sākas ar mīlestību pret saviem skolēniem, kas demonstrē to spītu un neaiziešanu no skolas smieklīgi mazo algu dēļ. Es ticu un ceru, ka manu bērnu mācīs skolotāji, nevis aiz izmisuma un bezizejas skolā palikušie, bet ar domu par nākotnes Latviju – labāko un taisnīgāko vietu uz zemes. Starpība jau ir it kā ļoti maza, bet patiesībā milzīga. Tik vien kā daži panti Latvijai svētību lūdzošas dziesmas, lepnuma, dzimtenes mīlestības un apņēmības.

Anda Leiškalne