Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Pildspalva un rožukronis. Intervija ar Broņislavu Martuževu 1

Ziņas
2009. gada 5. septembrī 15:25 2009. gada 5. septembrī 15:25
Ir Dzejas dienas. Bet viņas pie Raiņa pieminekļa nebūs. Viņa sēdēs savā rudenīgajā dārzā pie Lubānas. Varbūt naktī būs atnācis kāds dzejolis... Broņislava Martuževa savu talantu nes bez patosa, jo “Esmu tik darbarīks Dieva rokā,” viņa saka. Visu mūžu viņa gaidījusi savu Jāni, dzīvojusi lēģerī, arī zem grīdas, un vēl tagad viņā mājo karš. Un daudz mīlestības.

„Jā, ikdienā dzīvoju viena pati. Mani šausmīgi traucētu, ja vēl kāds cits te būtu. Nē, man nemaz nav vientuļi. Ā, ar sadzīvi tiek galā citi. Es algoju izpalīgus tepat no kaimiņiem.

Tauta viņu atcerējās šīs vasaras viducī, kad skanēja Imantdienas. Komponists Imants Kalniņš, Broņislavas dzejas savaldzināts, dāvināja mūziku piecpadsmit dzejoļiem. Mūžvecā patiesība – viss ģeniālais esot vienkāršs. Tiem, kas bija tai vakarā Cēsu estrādē, sirdīs iekodējies skats, kā Līga Priede sarkani zaļā tērpā bez kāda šova izdzied spītu, mīlestību, sāpes, drastiskumu, spēku un prieku. Un Imantu skatuves dziļumā ar savu no Grieķijas pasūtīto stīgu instrumentu buzuki. Un sauli.

Kad atrodam Broņislavas Martuževas mājas aiz Lubānas, viņa sēž dārzā, rokas klēpī salikusi, un gaida. Tāls, tāls ceļš no Rīgas. Ilgi braucām, ilgi gaidīja. Sirma dzejniece, dažkārt grūti runāt, dažkārt balss aizkrīt – vai no nespēka vai sāpīgām atmiņām. Varētu netincināt, bet gribas pastāstīt par cilvēku laikā, kad ļaudis tiekas pie dzejas.

Viss ir tik īsts. Silts miklums acīs, kas nav sentiments, un vārdi, kas neatstāj vienaldzīgu.

“Mēs ar Imanta Kalniņa brāli Viku izsapņojām: kā būtu, ja es aizbrauktu uz Imantdienām. Mani invalīdu ķerrā aizvestu uz to vietu, kur jāsēž, man būtu baltais Abrenes tērps līdz zemei – tad nevarētu redzēt, ka man kājās ir velteņi. (Smejas.) Bet... es jau netieku pie tām. Šogad Imantdienas ne radio raidīja, arī televīzijā ne. Tur, Cēsīs, bija Imanta Kalniņa fani, kuri jau kādu laiku man paraduši zvanīt, un viņi piedāvājās aizvest arī mani, bet es teicu – nē, paldies. Tomēr nopērciet puķuzirnīšus un uzdāviniet Imantam Kalniņam. No manis. Tad viņi ar mobilo telefonu pārraidīja man visu koncerta pirmo daļu. Es biju gultā. Ne jau katrreiz tās dienas tik labas – bieži vien jāsēž uz vietas vai jāguļ... Šodien it kā Dieviņš sestdienu devis.

„Es pierakstu ar pildspalvu uz lapiņas. Man ir arī diktofons, bet, tiklīdz mēģinu ierunāt, doma jau pārgrozījusies. Un nevaru... Acīmredzot man visa komunikācija ar pasauli iet caur roku.”

Vakar bija Imants Kalniņš, atveda man disku. Nu, tad gan bija īsti svētki. Vai tā ir mana dzeja? Nē, tas ir pavisam kas cits! Bet vārdus pazīstu. Divas reizes jau biju dzirdējusi – vienu pa telefonu, vēlāk – tie paši fani atbrauca pie manis un parādīja portatīvajā datorā ierakstīto filmu – tad noklausījos otrreiz. Taču tik un tā nebiju visu uztvērusi. Tomēr vislieliskākais iespaids bija no pirmās reizes. Tad sajūta bija kā Jāņunakts, kā uguns bumba! Kad uguns riteņi veļas no kalna. Tas bija apbrīnojami. Pats pirmais gabals ļoti iespaidīgs. Kad vakar noklausījos, visu atcerējos. Tas jau diezgan pasen rakstīts. „Kur zvaigzne tā, kas augstumos reiz mita / kur mirdzošā, ar aklumu kas sita / es nezinu, man delnā skropsta melna / pie kuras tā reiz karājās, kad krita.” Šīs četras rindas un tik iespaidīga mūzika! Nē, tas bija kas īpašs. Patiešām. Bez šaubām, nākušas klāt paša Imanta sajūtas. Un Līga Priede – tai meitenei ir jauka balstiņa. Tā es savu dzeju tikai pamazītēm pazinu citu pēc citas. Biju kārtīgi izbrīnējusies – ko viņš ir izvēlējies! Piemēram, Lielceļš ledos. Man nemūžam neienāktu prātā, ka no tā var uztaisīt dziesmu. Un kā jūs domājat – tik jauka dziesma, ka klausītāji brēc. Un tiešām ir, par ko brēkt! Lieliskas ir visas, bet tautu visvairāk sajūsmināja tās, kuras ir dejojamā tempā. (Smejas.) To es manīju pati pēc savām kājām. Guļu gultā, un man jau kājas kustas! (Smejas.)

Kad uzzināju, ka Imants paņēmis manus dzejoļus savām dziesmām, tas bija ļoti glaimojoši. Nē, nē, es neesmu komponistu lutināta! Kas tad mani vispār ievēro! Mani tak nelasa neviens. Nu, apmēram tā ir gan. Un neko nevar darīt – esmu cilvēks, kas raksta par karu. A kuram patīk lasīt par karu? Par mīlestību? Ai, jā! Man no izdevniecības Zvaigznes viena jautāja: kādus dzejoļus lai ņem krājumam? Teicu: ņemiet par mīlestību! Jo kā Blaumanis teica – par to visvairāk ir muldēts. (Smejas.) Kad paskaitu, cik man kurā grāmatā par mīlestību, neredzu gandrīz nekā. Bet pēdējā – Trejdeviņās jāņuzālēs patiešām ir... Kā Imants Kalniņš pats bija izsacījies: jā, dzeja ir par mīlestību, bet vīrieša klātbūtni jūs tur veltīgi meklēsit... (Smejas.) Nezinu, kas tie par dzejoļiem... rakstīti astoņdesmit gadu vecumā, kad sen vairs neviens nerunā par mīlestību. Muzikantam cimdus došu, lai to izdzied harmonika. Vai, cik tas jauki skanēja! Izklausījos gan es – savā gultā, gan tie, kas bija tur.

Es biju karš

„Kas man dara prieku? Ja mani neviens netraucē. Ja atnācis dzejolis. Tagad tie nāk reti. Ja man neviens nezvana. Radinieki jau tikpat kā nezvana. Ja zvana, tad draugi. Un vēl – ja varu kaut stundiņu palasīt. Acis varbūt izskatās normālas, bet tās nebūt tādas nav – abas izoperētas.”
Tanī laikā, kad man vajadzēja rakstīt par mīlestību, es rakstīju par karu. Tāpēc, ka es biju karš. Es dzīvoju kara vidū. Biju pretošanās kustībā. Pieci gadi pagrīdē, pēc tam – pieci lēģerī. Jau desmit gadu no dzīves ārā. Un tad... mīlestība nav vietā. Taču varbūt tā ir vietā. Kad Imants Kalniņš skatās, viņš ierauga. Laikam citādi skatās. Bet tā... man pašai... it kā nemaz. Tagad jau tas laiks pienācis, kad gandrīz nekā vairs nevaru... Četrus gadus esmu palikusi viena – kopš māsa aizgāja pie Dieviņa. Tad nu mani ņēma un apstāja – pamostos naktī divos, un man noteikti vajag pierakstīt. Citādi aizmirsīšu. Jā, dzejolis gatavs. Nu, viņš ir atnācis. Es pierakstu ar pildspalvu uz lapiņas. Man ir arī diktofons, bet, tiklīdz mēģinu ierunāt, doma jau pārgrozījusies. Un nevaru... Acīmredzot man visa komunikācija ar pasauli iet caur roku.

Jā, lēģerī rakstīju dzejoļus. Nuja, ka pretvalstiskus. Kādi gan citādi var būt? Nē, tur neviens neko nesaprata, bet, ja kāds ieraudzīja kaut ko pantā, karceris garantēts. Taču nevienam jau negribas karcerī sēdēt – tad drīz no cilvēka nekas pāri nepaliks. Bet rakstīt rakstīju, nevarēju nekur citur likties! 1955. gadā zviedri Stokholmā bija izdevuši uzsaukumu, ka visi dzīvos mierīgi... Protams, Krievija ar sajūsmu pievienojās, dzina visus lēģernieku miljonus parakstīties – redz, cik ļoti Krievija noskaņota... Cik saskaņoti balsošana rit, kad apkārt žogs un stūros ložmetēji... Lūk, tā rakstīju...

„Kad it kā sākās dzīve, man izdeva pirmo grāmatiņu „Ceļukrusti”, šķiet, 1990. gadā, piepeši mūsu gudrais Repše noīsināja manus 12 tūkstošus rubļu, un mēs saņēmām tikai 60 latu. Bads atkal! Tāda tā dzīve ir. Bet, jo tālāk iet, pati redzēsit – jo vairāk liekas, ka īstenībā viss ir bijis ļoti labi. Jā! Nu tiešām, kas vainas?”
Nē, es nebiju mežabrāļos, biju mājās. Pati savās mājās, labi dziļi mežā – astoņpadsmit kilometru no šejienes. Tur manam tēvam bija jaunsaimniecība. Tajā laikā jau mani meklēja. Bijām trīs sievišķi mājās, ko nu mēs daudz varējām saražot... Bet mēs acīmredzot bijām tās, kas palīdzēja morāli – pagrīdes prese tika izdota. Nu, kas tur sevišķs, to visu darījām ar roku – pārrakstījām. Sākumā bija koppapīrs, bet 1949. gadā vairs nebija nekā. Bija arī rakstāmmašīna, bet es nepratu ar to rakstīt. Tie, kas prata, drīz vien krita – visi līdz pēdīgam vīram. Tad mani saņēma ciet. Kā atklāja? Gan jau palīdzēja kāda laba mēle... Es tobrīd biju zem grīdas. Brālis lauza grīdu. Viņš zināja, kur jālauž, tāpēc pats pieteicās. Nu, neatrada... Bet viņu un māsu apcietināja. Tieši tajā laikā bija ieklīdis mežabrālis – Pededze nebija aizsalusi, tiltus apsargāja, viņš netika uz Latgali, tāpēc nācis pie mums, un tieši tajā svētdienā... Brāli un māsu spīdzināja Cesvainē. Pēc dažām dienām jau nāca atkal man pakaļ. Bija cilvēks, kas zināja, ka turpat vien es esot. Šie min – varbūt viņa jau aizgājusi? Bet viņa tak nevar paiet – šiem pretī. Jā, es nespēju paiet, biju tā novārgusi. Jau kopš 19 gadu vecuma slimoju ar tuberkulozi diezgan smagā formā.

Tad nu izveda mammu laukā, un sāka šaut. Mežabrālis saka: jūs tak visus likvidēs! Saku – bet Dieva dēļ... Viņš padevās... Tāds Vilis Toms. Rokudzelžus salika virsū, apkārt dzelzs josta, aizmugurē divas ķēdes, divi ved – vienā rokā šaujamais, otrā – ķēde. Bet kur tad viņš aizbēgs, sniegs līdz padusēm. Vai esat kādreiz redzējusi grāmatu ar divām vecām rokām uz vāka? (Smejas.) Tā ir par mani. Dzejolī „Vēstule” viss izstāstīts no sākuma līdz beigām, kā mūs paņēma.

Pēc tam mūs aizveda uz Cesvaini. Es savam brālim cimdus vilku, ar dzelzs lineāliem viņam rokas bija tā sacirstas – liec tik uz pannas un cep! Tik drausmīgi bija nomocīts. Māsa laimīgā kārtā bija izgājusi tā pavieglāk cauri. Viņai drausmīgi bija iesists – brīnumainā kārtā noturējusies un tad skaļā balsī teikusi: nu jau – gluži kā žīdi pestītāju... Pēc tam viņa stāstīja: vēl tagad smiekli nāk, atceroties, kā viņi no manis atlēca. Jā, acīmredzot īstos vārdus pateica. Tad mūs aizveda uz Rīgu, un sākās izmeklēšana. Faktiski jau tad mūsu liktenis bija izlemts. Brālis, ko varēja, visu ņēma uz sevi – ka māsa mežabrāļiem nav ne ēst devusi, ne putru vārījusi.

No centrālcietuma mūs visus saveda kopā čekā. Devītajā kamerā deviņos kvadrātmetros cilvēku sešpadsmit. Guļam kā siļķes. Man to visu atcerēties ir par smagu... tāpēc laiku pa laikam par to rakstu, ko atceros un zinu – tad tas no galvas nost, un par to man vairs nav jādomā. Tagad jau tikpat kā vairs nedomāju.

„Nedēļas sākumā pie manis bija norvēģu jaunieši – Lubānas jauniešiem palīdzot sporta laukumu taisīt, kādi astoņi: divas meičas un seši puiši. Viņi lūdz Dievu un grib mani evaņģelizēt. Grib zināt, vai es zinu, kas tas Kristus tāds ir. Tad saka: varbūt gribat, lai mēs par jums palūdzam Dievu? Saku: jā, lūdzu, palūdziet par mani! Un ko jūs gribat, lai mēs lūdzam? – viņi taujā. Saku: lūdziet man laimīgu pēdējo stundu.”
Pēdējā grāmatā Laba oma ir par to, kā mūs pie tiesas pratināja. Viņiem bija diezgan dīvaini jautājumi... (Smejas pie sevis.) Prasa: mēs esam liela valsts, stipri, visu ko varam – kā jūs iedomājaties ar mums cīnīties? Es saku: neesmu cīnījusies, nevienā mežā, nevienā bunkurā, nevienu soli neesmu spērusi laukā no mājas. Viņi prasa: par ko mēs esot gribējuši cīnīties? Saku: man bija vēlēšanās nomirt savā zemē. (Klusē.) Nu, lūk, tas bija arguments, pret ko viņi neiebilda. Jā, bet mežabrāļi – ko tad tie esot domājuši? Saku: viņi domāja, ka bargi kungi ilgi nevalda... Man gribēja piešūt arī pantu par ieroču glabāšanu. Kad mūs izvilka no pagrīdes, ieroči tur bija. Mežabrāļu ieroči. Bet es saku: nav man bijuši ieroči. Es principā neatzīstu ieroci sievietes rokā! Viņi saka: tā jau nav, mūsu sievietes arī karoja... Saku: bet es ne... Jo domāju, ka sievietes uzdevums ir dzīvības došana, nevis ņemšana. Beigu beigās arī viņi apklusa un neteica ne nieka. Laikam jau domāja tāpat.

Man atļāva atrasties guļus, nevis gulēt, bet arī tā bija liela priekšrocība. Bez tās es droši vien nokristu – beigts un pagalam būtu. Kādā pratināšanā man saka savā ierastajā paņēmienā: banģidskaja prostitutka! Bet tulks tāds pavecs vīrs. Es viņam saku: sakiet tam izmeklētājam, ka par mani tā sacīt neklājas. Čekists pietrūkās kājās, apskrēja ap galdu, aizpīpēja, nodzēsa ar kāju uz parketa grīdas izsmēķi (Smejas.) un sacīja: nu, izveņiķe. Jā, čekists atvainojās! Neesmu dzirdējusi no nevienas no tām bezgalīgi daudzajām sievietēm, ar kurām man bija darīšana, ka čekists būtu atvainojies!

„Un es uzrakstīju vēstuli Vilim Lācim uz adresi: Latvijas Padomju Sociālistiskā republika, Rīga, Vilim Lācim, Zvejnieka dēla autoram. Saņēma. Es tā pamatīgi viņam piedraudēju: mani atsvabinās, bet es nebraukšu atpakaļ, Piķieri un Rumbaiņi saimnieko jūsu pārvaldītajā Latvijā.”
Kad lietu beidza, bijām visi kopā – mammuks, brālis, māsa un es. Līdz šai dienai nezinu, kurai iestādei stūra māja piederējusi Latvijas laikā, bet tur bija lieliska iekārta – skaisti, gari galdi latviskā stilā. Uz katra krēsla atzveltnes nacionāls karodziņš. Tie gan  bija izplēsti, bet varēja redzēt, ka bijuši. Saku: man gribas dzert, bet nedzeršu no šīs glāzes, dodiet, lūdzu, citu, man ir tuberkuloze. Viņi laikam ļoti baidījās, tāpēc bez kavēšanās atvēra sienas skapi, bet tur lērums glāžu ar sarkanbaltsarkaniem sakrustotiem karogiem. Ielej ūdeni un noliek man priekšā. Es pacēlu glāzi labi augstu. Brālis ieraudzīja un saka: man arī dzert gribas. (Smejas.) Tad es staigāju pa telpu (izmeklētājs pat neteica, ka jāsēž uz krēsla maliņas – kā tas parasti pieņemts) un visiem pasniedzu dzert. Glāze tukša, un mūsu lieta arī beigusies. Tad – tiesa.

Jā, mēs bijām pretvalstiska ģimene, bijām, kā viņi teica, vragi naroda, ar vadītāju – mani (Smejas.), tomēr – tikai ģimene. Neviena sveša klāt. Par ko jābīstas un jāraizējas bija ļoti daudz, jo iekritis tu nedrīksti iegāzt citu. Izdevās. Mūs veda uz konfrontāciju ar to pašu Vili Tomu. Viņš bija apakšējās kamerās, visas drēbes zaļas nopelējušas. Ūdens tek no griestiem, viņi apakšā guļ.

Reiz mani izveda no kameras, bet es turpat mīksti apsēdos uz grīdas. I vairs nevaru piecelties. Bezgalīgi garš gaitenis, un pa to jāaiziet līdz liftam. Bet es nevaru paspert ne soli. Konvoja puisis (viņš bija no dzeltenādainajiem) mani paņēma uz rokām un aiznesa. No apakšas bija atbraukuši konvoji pretī, tie mani saņem, bet tas neatstājas, brauc līdz. Arī sargi mani uzmanīja – attaisa vaļā fortočku, padod bļodiņu ar ūdeni, lai varu iedzert un noskalot seju. Nu, nebija tak tā – visi bija cilvēki... (Balss aizlūst.) Bet laiki izdzen cilvēcību.

Tiesā sacīju pēdējo vārdu: ja jums piemīt tā cilvēcība, par ko jūs daudz runājat, tad pažēlojiet vismaz manu māti. Viņas vienīgais noziegums ir tas, ka viņa nenodeva savu bērnu. Arī šis teksts laikam iedarbojās. Piecēlās prokurors pa otram lāgam un pieprasīja mammai pēc attiecīgā panta vismazāko apcietinājumu – piecus gadus. Vienalga iedeva desmit. Bet nebija mantas konfiskācijas, tā ka palika māja. Viņa pirmā atgriezās – 1954. gadā noaktēja kā nespējīgu. Viņai bija 64 gadi. Taisni tajā laikā mūsu māsīca strādāja par ciema padomes priekšsēdētāju, tā bija laimīga sakritība.

Viņa ir traka

Mūsu pusē bija tāds noziedznieks Rudaks, viņš bija nositis sievu, paslēpis mežā zem žagaru kaudzes, par ko sēdēja cietumā, bet, kad mainījās laiki, viņu atlaida, jo tie taču bija cietušie. Lūk, viņš bija ielikts mūsu mājā par saimnieku. Nekas jēdzīgs tur nesanāca. Bija labi ļaudis kaimiņos, kas mammai iedeva gotiņu, lai būtu, ko slaukt. Citam vajag, lai ko uzadītu, savērptu. Tā no sīkiem darbiņiem arī pārtika. Bet Rudaks bija diezgan agresīvs. Tad vēl atradās tādi Ķemeri – paši pratināti, daudz no čekas cietuši –, un nu šie lūdz, lai mana mamma viņus ielaižot pa ziemu, paši mežsargi, no mājas izdzīti, nav kur palikt. Labi. Viņi iegāja, un tad sākās. Tie bija ļaudis, kas vēl labāk prata iezāģēt. Tā dāma, kad ievācās, pašā pirmajā dienā bija iegājusi virtuvē, kur Rudaka sieva vāra putru, un izcēlusi no katla gaļas gabalu. Tas nabaga Rudaks, lai arī slepkava, bet laikam zaglis nebija – aizgāja. Bet mammai sākās cīņas ar Ķemeriem. Un diezgan ilgi – divus gadus. Viņa sūdzēja šos milicijā, tiesā, tik tālu bija nogājis. Viņi bija malumednieki, turpat netālu kolhoza aitas, nozog, atved, pēc tam saka – to jau Mārtuži... Milicija skraida, iet kā pa trakomāju. Tagad izklausās kā joks... bet mamma pavisam nopietni bija domājusi iet no mājām prom, bet Madaļa, mana māsa, teica: es no savas mājas?! Nekad.

„Reiz mani izveda no kameras, bet es turpat mīksti apsēdos uz grīdas. I vairs nevaru piecelties. Bezgalīgi garš gaitenis, un pa to jāaiziet līdz liftam. Bet es nevaru paspert ne soli. Konvoja puisis (viņš bija no dzeltenādainajiem) mani paņēma uz rokām un aiznesa. Nu, nebija tak tā – visi bija cilvēki... Bet laiki izdzen cilvēcību.”
Reiz mamma iet iekšā virtuvē, un Ķemeru māte iešauj viņai litru auksta ūdens acīs. Mamma nevar saprast, kas par lietu, nabadzīte taisās mukt, un tajā brīdī Madaļa nāk ar spaini no akas. A istabā, uzlicis kāju uz sola, aujas Ķemeru Gunārs un saka: e, dabūji kristības! A mūsējā Madaļa – še tev ar kristības – un visu spaini viņam uz galvas. (Skaļi smejas.) Neviens neticēja, ka viņa uz to spējīga... Tā viņi darīja necienīgas lietas – riebās skatīties! Un mūsu mammu vazāja pa tiesām, bet mamma taču neprot sevi aizstāvēt! Gulbenē pat nāca skatītāji uz prāvām. Beidzot arī līdz manīm nonāca šīs ziņas, un es uzrakstīju vēstuli Vilim Lācim uz adresi: Latvijas Padomju Sociālistiskā republika, Rīga, Vilim Lācim, Zvejnieka dēla autoram. Saņēma. Es tā pamatīgi viņam piedraudēju: mani atsvabinās, bet es nebraukšu atpakaļ, Piķieri un Rumbaiņi saimnieko jūsu pārvaldītajā Latvijā. Tad viņš bija atsūtījis komisiju, tie teikuši: nu tādi tie likumi ir, nekā nevar darīt. Bet, ja jums būtu vīrieši, pamēģiniet ar spēku – izņemiet Ķemeru daļā durvis un logus – ziema nāk, lai salst nost, gan jau tad aizies. Nelikumīgi? Nekas, neviens uz viņiem vairs neklausīsies. Tā tas arī bija. Taisni tajā rudenī atgriezās brālis. Arī viņu bija nokaitinājuši līdz pēdīgam. Ķemeri savus lopus uz mūsu kartupeļiem bija uzlaiduši. Brālis ieskrējis istabā: Madaļ, kur cirvis? Lai arī tikšu Sibīrijā, bet viņus dzīvus neatstāšu! Un tiešām notika tā, ka miliči uz viņiem vairs neklausījās. Brāli vēl apsūdzēja, ka viņš Dieva dziesmas dziedot, Dievu lūdzot, taču tiesnese vairs neko nevarēja izdarīt – ja ir direktīvas no paša Viļa Lāča... Bet tie no komisijas manējiem sacījuši: māsai uz Sibīriju vairs nerakstiet, viņa ir traka. (Smejas.)

Mans Jānis

„Par savu Jāni neesmu uzzinājusi itin nekā... Par Jāni Skumbiņu nekas nav zināms. Tā jau laikam mēdz būt ar izlūkiem – nekur nedrīkst atstāt savu adresi, visu laiku zem šifra. Kā lai uzzina, kur viņš palicis? Protams, cerēju un gaidīju, ka uzradīsies. Kā gan citādi var būt! I skatīties negribējās uz citiem. Nu kā tad! Tagad... tagad jau ir pilnīgi vienalga. Man ir 84... Bet tik un tā... „
Kad atgriezos, man bija trīsdesmit divi gadi. Jau 1952. gadā, trakomājā gulēdama, es uzrakstīju dzejoli par to, kā atgriezīšos. Un 1956. gadā tas notika – es braucu mājās. Bet tā braukšana bija tāda – es jau skaitījos šizofrēniķe, un man līdzi bija iedota pavadone, kas arī brauca uz mājām, – Milda Grīnfelde. Toreiz visus atlaida, atsvabināja visu koloniju – kādus 500–600 cilvēkus. Nekādas sacelšanās jau tur nevarēja notikt, jo vismaz trešdaļa bija invalīdi. Pārsvarā inteliģence: muzeju darbinieki, skolotāji, teātru darbinieki, diriģenti, aktieri. Nu, kas gan tur sacelsies? Tā Mildiņa mani veda, pati izkāpa Skrīveros, es paliku viena. Visa uzpampusi, neredzu nekā, nekā nezinu, Rīgā esmu bijusi tikai vienu reizi – 1943. gadā vācu laikā, kad pirku biļeti uz operas izrādi. Tagad sēdu un viss. Vilciens apstājies, es sēdu. Atbrauca Maija Silmale un ar pēdējo Rīgas ormani aizveda mani uz Alberta, toreiz – Friča Gaiļa ielu. Man bija tuberkulozes atklātā forma, paiet lāgā nevaru. A Silmaļu kundze bija brīnišķīga sieviete. Kā viņa ķērās pie šīs lietas! Redzat – man nav dzīvesvietas, tātad nedrīkstu iestāties slimnīcā. Silmaļu kundzei tomēr izdevās, viņa mani dabūja Duntes ielas Tuberkulozes slimnīcā. Tur nogulēju gadu. Tur par dakteri bija mans jaunības draugs Zibens – no mūsu stūra, kādreiz pa ballītēm dancojām. Viņš cieši skatījās, kā jūtos, par visu vari gribēja mani operēt. Bet uz mani, redz, neiedarbojas narkozes, man pat bronhoskopiju nevar uztaisīt. Sūtīja uz Biķernieku sanatoriju. Tur kādus četrus mēnešus sabiju, tad atpakaļ uz slimnīcu. Un tā gadiem. Ir atklātā forma – nekur nedrīksti plātīties, ļaudīs rādīties – vari tak aplipināt jebkuru! Labi, ka mans brālis, māsa un mammuks no tā visa nebaidījās. Un nekas viņiem arī nenotika. Bet vispār ar to jābūt uzmanīgam.

Vai es pēc lēģera apprecējos? Mans Jānis taču aizgāja leģionā un nepārnāca... 1943. gada Jāņos viņš aizgāja, 1944. gada aprīlī vēl satikāmies. Viņam bija piešķirts Dzelzs Krusts – kad vācieši atkāpās no Volhovas purviem. Viņš bija izlūkos, trīs izlūki bija palikuši krievu aizmugurē, nezinājuši, kur likties. Tad esot notikusi briesmīga kauja – krieviņi palikuši bez munīcijas, bet arī mūsējiem viss bijis izšauts. Tad viņš stāstīja: visi trīs ar mugurām pie vienas priedes sastājušies, šausmīgi esot bijis, krievu puikas neatlaidīgi – asinis šķīst no rokām, bet grib noraut štikus. Tomēr trīs latvieši uzvarējuši, tikuši ārā, bet Jānis teica, ka nespējis vairs naktīs gulēt. Līķi rādījušies, tie asiņainie puikas. Jaunāki taču par mūsējiem. Jānis bija 1920. gada, bet krievi jau 1928., 1929. gada karā dzina...

Pēc tam bombardēja Gulbeni. Cik neesmu meklējusi... Mūsu pašu mazais brālis Heinrihs arī bija izlūku bataljonā un Kurzemē Džūkstē lielajās Ziemassvētku kaujās bija ievainots. Kur tik nerakstīju – i Dzimtenes Balsī, i uz dažādām iestādēm, uz Vāciju, uz Krieviju, par vienu un par otru – par Jāni un Heinrihu, atbildes nekādas. Anna – tā ir sieviete ar nagu – sameklēja caur kādu paziņu Krievijas arhīvos, tas atsūtīja e-pasta vēstuli, ka Heinrihs Martuževs ir nomiris Kutaisi lēģerī filtrācijas nometnē 1946. gadā, vienu gadu pēc kapitulācijas. 15. jūlijā viņam būtu palikuši 20 gadi, viņš mira 21. jūnijā, kā rakstīts – ar sirds nepietiekamību. Jauns puisis! Tas taču skaidrs, ka nomira badā. Vecākais brālis no viņa bija saņēmis pāris vēstules, kurās vēl devis padomu: brāli, mūsu laikos uzvar tikai tas, kas paliek dzīvs!

„Tanī laikā, kad man vajadzēja rakstīt par mīlestību, es rakstīju par karu. Tāpēc, ka es biju karš. Es dzīvoju kara vidū. Biju pretošanās kustībā. Pieci gadi pagrīdē, pēc tam – pieci lēģerī. Jau desmit gadu no dzīves ārā. Un tad... mīlestība nav vietā. Taču varbūt tā ir vietā.”

Vecākais brālis bija vezumnieks, apgādāja fronti, tam nebija nekāda bēda. Kad vācieši paziņoja – kurš dezertēs, tiks nošauts –, tieši tad mans brālis bija dezertējis. (Smejas.) Un Kurzemē palicis. Grūti jau viņam tur bija. Bija sarkanie partizāni, bija mežabrāļi, bija kurelieši – dažādi apbruņoti cilvēki. Un nevar jau īsti saprast... uzreiz neatradīsi, kuram uzticēties. Viņam bija otrs pārinieks Akmens, abi uzbūvējuši bunkuru un mežā dzīvojuši. Bet ir Ziemassvētku vakars, un tas aiziet pie saviem paziņām Lāčiem Nogales pagastā paciemoties. Brālis paliek viens pats. Kājas šausmīgi sāp – nervi apsaldēti, paiet lāgā nevar... Mēs esam katoļi, latgalieši, pieraduši Dievu lūgt grupā. Bet toreiz viņš viens pats lūdz. Sirds nomierinājusies, atkritis uz lažiņas un aizmidzis. Taču, tiklīdz laidies miegā, piepeši dzird kādu sakām: celies augšā, tā nav tava vieta. Šis piecēlies, domājis, ka Akmens atnācis. Apskatās – nē, nav. Attaisa durvis vaļā – arī neviena. Kā nu tā parādījās... Apguļas atkal, un, līdzko mieg – celies augšā, te nav tava vieta. Nu, ja jau tā, tad jāiet. Savācis visu, kas nu bijis, šauteni paņēmis un brien, kaut uz to pašu pusi, kurp aizgājis Akmens. Bet pie svešiem ļaudīm iet negribas, paliek mežā. Gaismiņai austot, blīkšķis atskan no tās vietas, kur viņu bunkurs – sasprindzināts. Ja viņš tur būtu bijis... Bet, raugi, kāds pateica: celies augšā, te nav tava vieta...

Jā, bet par savu Jāni neesmu uzzinājusi itin nekā... Par Jāni Skumbiņu nekas nav zināms. Man bija norādīts rakstīt uz Minsteri Vācijā, tur tāds Spoģis strādāja, tas visur izmeklējās, bet nekā nedabūja zināt. Tā jau laikam mēdz būt ar izlūkiem – nekur nedrīkst atstāt savu adresi, visu laiku zem šifra. Kā lai uzzina, kur viņš palicis? Protams, cerēju un gaidīju, ka uzradīsies. Kā gan citādi var būt! I skatīties negribējās uz citiem. (Smejas.) Nu kā tad! Tagad... tagad jau ir pilnīgi vienalga. Man ir 84... Bet tik un tā...

 Tie mīlestības dzejoļi? Jā... Ej, un lai drošs tev ir prāts, gadiem nav varas pār sirdi, agri vai vēlu nāksi – gaidīšu, dzirdi? Tā bija man, tā bija manai māsai. Viņas draugs Lestenes kapos apglabāts. Arī viņa pēc tam nevienu citu negribēja blakus. Protams, ne. Mana māsa turklāt bija no cilvēkiem, kādi nebija citi. Viņai kā vecos laikos ar mucām un pudelēm brauca precinieki. He! Ja pati to nebūtu redzējusi, neticētu, domātu, ka tas viss ir tantiņu sagudrojums. (Smejas.) Manai māsai bija liela piekrišana. (Apmierināti nosmejas.) Bet tie mīlestības piedzīvojumi dzejoļos? Es nezinu. Nu, es nezinu. Man dzejolis atnāk, un tas ir viss. Es pat neiedziļinos, kāpēc tas tā. Lūdzu, pieraksti – esi tik laipna. No rīta izlasu un domāju: vai man tiešām uzdāvināja šo dzejoli? Jā, tā arī uzskatu, ka man tas ir uzdāvināts. Tas pats, kas izglāba manu brāli bunkurā, tas pats man dāvina dzejoļus.

Vai arī ko atņem? Nu, bet, ja neko neatņemtu, kur cilvēks sevi pierādītu? Ja viņam tā ļoti labi klātos... Viņš būtu truls un nevienu nesaprastu. Acīmredzot tā arī ir, ka ņemot viņš arī dod. Un nav jau tā, ka atņem. Ja ņem, tad paņem ko tādu, kas ir bijis sliktāks, un iedod ko labāku. Vispār es nezinu, kā tas ir, varbūt pavisam citādi.

Ko es lūdzu Dievam

Pastāstīšu kādu gadījumu. Rāznas sanatorijā man bija sevišķs saasinājums, no Rīgas veda speciālas zāles. Dakteri teica, ka operācija novēlota. Domāju: paga, paga, manam dakterim nekas nav novēlots. Braucu uz to pašu Duntes ielu. Veselu gadu viņi mani ārstēja un gatavoja. Bet man no operācijas nāvīgas bailes. Beigās saku: dakter, esiet tik laipni, laidiet mani pie mammas. Nu, labi – viņš saka, lai karstais laiks pāriet, septembrī darīsim, ko varēsim. Taču Bērzpilī ir ļoti skaista Dievmātes statuja – Lurdas kopija. Mana mamma, kad vēl biju pavisam maza, mani veda pie tās un sacīja: meitiņ, ja tev kādas bēdas, pastāsti Dievmātei. Tad nu aizbraucu uz Bērzpili un apņēmos, ka līdzi ņemšu ziedojumu, ko pati esmu pelnījusi. Rīgā bija iespēja šo to nopelnīt. Bija dāmas, kam patika mežģīņu cimdi, bet es pratu adīt, tamborēt. Toreiz jau vēl acis turēja, kaut gan ar brillēm staigāju no sešpadsmit gadu vecuma. Naudiņa bija kādi pieci rubļi iekrāti. Bija Vasarsvētki, palūdzos Dievu, palūdzos Dievmāti, atstājos pie pārējiem, sāku dziedāt... Veru muti vaļā, un balss skan. Bet tajā laikā es biju pilnīgi bez balss. Dakteri sprieda, kas tas ir – balssaišu vēzis vai balssaišu tuberkuloze. Par to vien bija runa! Bet baznīcā tā balss skan... Nodziedam liturģiju, eju ārā – atkal balss aizkrīt. Atkal nav. Tajā dienā paredzēts gājiens uz manas mātes dzimtajiem Bērzpils kapiem. Diezgan prāvs gabals. Visi priesteri pa priekšu ar karogiem, ļoti krāšņi. Arī es eju. Tur tāda neliela kapličiņa, ļoti skaisti izgleznota. Bet jaunatne paliek jaunatne – ar akmeņiem visus logus izdauzījusi, tajos laikos neviens Dievnamu necienīja. Eju iekšā, tur caurvējš – logi un durvis vaļā. Visa kapliča cilvēku pilna. Sākās Vesperas aizlūgšana – par mirušajiem. Un, kā veru muti vaļā, tā man balss skan. Un vairs neaizkrita. Tagad jau esmu bez balss palikusi, vairs neko nevaru, bet tā – ui, man balss bija kā pastarā bazūne. (Smejas.) Jaunības laikos – ļoti zems alts. Tā ka pati esmu lieciniece, zinu, ka brīnumi notiek.

Tagad, kad sanāk, braucu uz Lubānu, tur maza katoļu baznīciņa. Ja nav, kas aizved, paskatos televīzijā – man visi patīk, sevišķi bīskaps Vanags ļoti skaisti runā. Arī baptistu mācītājs. Bet katoļu dievkalpojumā klausos visu liturģiju.

Ko es lūdzu Dievam? To es jums tūliņ varu izstāstīt! Nedēļas sākumā pie manis bija norvēģu jaunieši – Lubānas jauniešiem palīdzot sporta laukumu taisīt, kādi astoņi: divas meičas un seši puiši. Viņi lūdz Dievu un grib mani evaņģelizēt. Grib zināt, vai es zinu, kas tas Kristus tāds ir. (Smejas.) Tad saka: varbūt gribat, lai mēs par jums palūdzam Dievu? Saku: jā, lūdzu, palūdziet par mani! Un ko jūs gribat, lai mēs lūdzam? – viņi taujā. Saku: lūdziet man laimīgu pēdējo stundu. Tas bija ārkārtīgi interesanti – sastājās visi te apkārt. Bet viņi ne iemācītu, gatavu lūgsnu skaitīja, bet improvizēja. Kaut arī norvēģiski neprotu, sapratu, ka viņi runā katrs ko citu. Piedomā. Tagad vajadzētu ko padziedāt, saku, bet es norvēģiski neprotu, jūs neprotat latviski, dziedāsim ko tādu, ko zina visi. Paņēmu cītaru un teicu: dziedāsim Klusa nakts, svēta nakts. To tiešām zina visā pasaulē – no melnā līdz baltajam. (Smejas.) Un mēs skaisti nodziedājām četrās valodās – es vēl vāciski. (Smejas.)

Viens mans dzejolis no jaunajiem būs 2009. gada Katoļu kalendārā – Bētlemīte. Mani tik tiešām līdz sirds dziļumam ir nokaitinājuši tie, kas brauc peļņās uz svešām zemēm un aicina tos turkus uz šejieni. Jo tiem, raugi, šeit būs, ko darīt, bet mūsējiem nav. Tās visas drausmīgās ačgārnības, kas notiek pasaulē, ka reizēm tiešām ir sajūta, ka pa ilgu ir nodzīvots.

Vakar ar komponistu runājām par demokrātijas attīstību pasaulē, viņš domā, cik ļoti tautām nepieciešama demokrātiskā domāšana un rīcība. Es tomēr skumīgi saku: mūsu kaimiņi ir pārāk lieli un pārāk lieli šovinisti, lai mēs varētu paļauties uz to absolūto, bezierobežoto demokrātiju. Nebūs tās. Viņi jebkurā brīdī paņems. Lai gan viņi jau neņem, mēs atdodam. Tai milzu tautai citas domāšanas nav. Viņiem tāds šķīvja lieluma zemes gabaliņš pie mūsu robežas vienmēr liksies ārkārtīgi svarīgs.

“Un es caur dienu kritis biju...”

Nē, pie manis no Rīgas brauc nevis radi, bet pilnīgi sveši cilvēki. Anna Egliena... Lai gan – nu, kas tur svešs! Cilvēki jau nekad nav visu mūžu sveši! Vēl šad tad brauc mans ārsts no Stomatoloģijas institūta, viņam bija diezgan daudz jānopūlas, lai šitā tante varētu dzīvot tālāk. Reizi mēnesī viņam pagadās kāda brīvdiena, tad viņš brauc un vēl kādu atved līdz – te bijis Mārtiņš Brauns, Rūdolfs Plēpis. Bet ar Annu mēs pa telefonu kārtojam dzejoļu krājumu.

Man kādreiz ļoti patika makšķerēt. Jā, tiešām. (Smejas.) Daudz kas patika, arī slidot... Māsa 14 gadu nogulējā šai pašā gultā paralizēta. Bet mēs lieliski jutāmies. Izkūlāmies cauri visiem grūtumiem un sarežģījumiem. Kad it kā sākās dzīve, man izdeva pirmo grāmatiņu „Ceļukrusti”, šķiet, 1990. gadā, piepeši mūsu gudrais Repše (un citādi viņš nemaz nevarēja rīkoties, to atzīstu) noīsināja manus 12 tūkstošus rubļu, un mēs saņēmām tikai 60 latu. Bads atkal! Tāda tā dzīve ir. Bet, jo tālāk iet, pati redzēsit – jo vairāk liekas, ka īstenībā viss ir bijis ļoti labi. Jā! Nu tiešām, kas vainas? (Smejas.)

Pie sienas tajā bildē ir mans tēvs un mamma. Un tā ir mana māsa Magdalēna. Kas ienāk šeit, apsēstas uz viņas tahtas un saka: vai cik labi jūtos. Kā mājās. (Smejas.) Laba aura? Jā, viņa pati arī bija ļoti laba.

Reiz mūs aplaupīja. Šķiet, biju saņēmusi Spīdolas balvu... Vai arī nē, pavisam kādu nieku. Par Nopūtām, 300 latu, malkas naudu. Ienāca laupītājs un sāka mani sist! Zvelēja nost. Kaut kā noturējos pretim. Asinis šķīda pa grīdu. Saucu: sakiet taču beidzot, ko jums vajag, ko te kaujaties! Viņš: naudu vajagot. Saku: tā būtu arī teikuši. (Smejas.) Pieeju pie skapja, tur māsas somiņā stāv nauda, nolieku uz galda, kur tāpat kā tagad stāv mazā grāmatiņa un uz tās – rožukronis. Viņš nobijās no tā un uzmanīgi, uzmanīgi, lai tik nepiedurtos, žākarē to naudu laukā. Saka: 300 latu par maz. Magdalēna saka: dod viņam tos divlatniekus, kas manā makā. Viņai tur bija kādi piecpadsmit vai sešpadsmit gabali sakrāti. Labi, izberu tos divlatniekus arī. Viņš skaita, māsa saka: nu, atstāj taču man pašai arī, ko zāles nopirkt. Divus atstāja. Skatījos uz viņu un teicu: lai Dievs tevi sargā, cilvēk! Lai Dievs tevi sargā! Bet nebija sargājis... Nebija nosargājis. Viņš Balvu rajonā bija aplaupījis citu tanti – tikai 17 latiņu atradis un gandrīz nositis pie miršanas. Bet man, redz, nolaimējās. Kad viņš aizgāja, visa biju asinīs notecējusi. Atskrēja mūsu apgādniece, izsauca ātro palīdzību, tā aizrāva mani, piecās vietās galvā šuves salika. Labi cilvēki pa to laiku pasēdēja, lai māsai nebūtu bailes. Nu, nekas jau nenotika.

Jā, ikdienā dzīvoju viena pati. Mani šausmīgi traucētu, ja vēl kāds cits te būtu. Nē, man nemaz nav vientuļi. Ā, ar sadzīvi tiek galā citi. Es algoju izpalīgus tepat no kaimiņiem.

Kas man dara prieku? Ja mani neviens netraucē. Ja atnācis dzejolis. Tagad tie nāk reti. Ja man neviens nezvana. Radinieki jau tikpat kā nezvana. Ja zvana, tad draugi. Un vēl – ja varu kaut stundiņu palasīt. Acis varbūt izskatās normālas, bet tās nebūt tādas nav – abas izoperētas. Šā vai tā jau velku uz priekšu. Bet ļoti grūti. Un, ja man izdodas veselu stundu lasīt, kaut ar pārtraukumiem, tad tā ir liela laime. Ko lasīju pēdējo? Tai laimestu avīzē, kur televīzijas un radio programmas, par to burvīgo puiku, to jauno Dziesmu svētku diriģentu Teterovski. Bet pēdējais dzejolis... No galvas neatceros, ieejiet tai istabā – pa kreisai rokai būs grāmatiņa ar gleznas reprodukciju uz vāka...

Un es caur dienu kritis biju,

Tik notērēts, tik piekusis,

Aiz soļa solī mājup sliju,

Pavisam apnicis sev biju.

Te zvaigzni krītam ieraudzīju,

Kas spoža šķēla debesis,

Bet es caur dienu kritis biju,

Vien nejutu, ka mirdzējis...

Nuja – tas ir pēdīgais. Vakar uzrakstīju. Šodien vēl nekā.

Intervija publicēta žurnālā „Patiesā Dzīve” (Nr. 18, 2008).


Sandra Landorfa / Foto: Aigars Hibneris

Citi šobrīd lasa

Nosaukti ēdieni, kuri rada vislielāko atkarību 9
Jāpērk jauni ziemas zābaki. 6 ieteikumi, kā "neiegrābties" sliktā precē 17
Majors skaidro, kāpēc izlemts saīsināt "Positivus" festivāla garumu 18
Pievienot komentāru

Ищут человека, готового на год отказаться от смартфона за 100 000 долларов 1

Голая правда: абсолютно обнаженная Виталина Цымбалюк-Романовская появилась в эфире шоу Малахова 1