Grafiti mākslas noslēpumi
Jocīgo lāčveidīgo radību uz namu sienām redzējuši daudzi, un „Kas Jauns” ir ekskluzīva iespēja intervēt viņa radītāju.
Pirmais grafiti vecāku garāžā
Kiwie radītājs vēlas palikt anonīms, mūsu saziņa norit internetā. Par savu pirmo grafiti mākslinieks teic, ka tas bijis kaut kas nesaprotams, sākot zīmēt, tā īsti pat nezinājis, kas vispār grafiti ir. Pirmā saskare ar krāsu aerosoliem bijusi 2000. gadā, topot baltam smaidiņam uz vecāku garāžas sienas.
„Kiwie piedzima kā jebkurš mākslīgi radīts tēls — uz papīra, daudz skicējot, pētot, kas notiek apkārt,” stāsta mākslinieks. Pirmais Kiwie tapa 2006. gadā, un viņš ir evolūcijas produkts — attīstījies no Softi, maza, jocīgas formas radījuma, kuram viena acs ir lielāka par otru.
„Nenosakāms radījums, kaut kas resns ar zobiem un bez kājām. Daudzi viņu sauc par lāci vai govi, vai vienkārši zaļo. Veidoli viņam ir dažādi. Mēģinu zīmēt katru citādu, gan variējot ar krāsām, gan formām. Un līdz ar gadiem viņa līnijas ir tapušas dinamiskākas un kompozicionāli pareizākas. Bet to jau laikam tikai es varu pamanīt — „profesionālais idiotisms”,” smejas autors.
Pats vārds radies no kivi augļa. „Biju uzzīmējis kaut ko līdzīgu esošajam Kiwie un nevarēju izdomāt, kā viņu dēvēt. Diezgan ilgu laiku draugu lokā viņš tika saukts „nu, tas tur”. Gribēju paņemt vienkāršu, labi zināmu vārdu, ar savu, jau esošu nozīmi, mazliet pārveidot un dabūt skanīgu, sulīgu, pozitīvu un grafiski — dinamiski atrisināmu burtu salikumu. Sākumā bija vienkārši Kiwi, pieliku galā burtu E līdzsvaram un — vola!”
Spēle pilsētā
Kiwie iemūžināšanu autors sauc par spēli pilsētā. Kad sācis zīmēt, gribējis izveidot tēlu, kas varētu dzīvoties pa pilsētas sienām, ar savām emocijām un dzīvi. „Ar savu paņēmienu attēlot aktuālas lietas gan sabiedrības dzīvē, gan politikā. Viņam vajadzēja būt vienkāršam, bet grafiski spēcīgam, oriģinālam un dinamiskam, lai cilvēki atpazītu, iespiestos atmiņā.”
Cik tādi jau uzzīmēti, neesot iespējams saskaitīt. Ļoti daudz radīti pamestās mājās, daudzi jau aizkrāsoti vai sienas vienkārši nojauktas. Ik pa laikam mākslinieks uziet aizmirstus darbus, rakājoties savos arhīvos.
Kopā ar saviem „laikabiedriem” viņš veicis arī citus grandiozus darbus, vairāki esot apjomīgi un vizuāli pievilcīgi, bet visveiksmīgākie tapuši naktīs, diezgan trakās vietās un lielā steigā, nezaudējot kvalitāti un kompozīciju. „Improvizācija. Tā arī ir tapuši labākie darbi.”
Un policija, apsardze? „Zīmējot uz ielām, ir jābūt gatavam pat uz šķietami nejēdzīgākajām situācijām. Karāties kokā, lēkt no pajumtēm, skriet kaut kur ellē ratā tumsā... Slimu cilvēku naktī uz ielām netrūkst. Ir jābūt piesardzīgam un jādomā ar galvu, kur ko var un ko nevar. Pārgalvība var maksāt ļoti dārgi.”
Sava vieta biznesam, sava ielu mākslai
Vidēji normāla zīmējuma pašizmaksas ir 20 līdz 60 latu un vairāk. Viss atkarīgs no apjoma. Lielu darbu izmaksas rakstāmas ar trim skaitļiem. Un tikai vienas nakts laikā vidēji izpūš 30 līdz 60 latu.
Ar grafiti ir iespējams pelnīt, var būt pasūtījumi apgleznot pelēku žogu vai mūri, bet Kiwie uz to neraujas un arī kategoriski nenorobežojas. „Katram zīmētājam ir savs redzējums un ideoloģija šajā sakarā. Ir „street artists”(ielu mākslinieki) un „writers”(rakstnieki), kas ir pilnīgi divas dažādas lietas. Es sevi tā īsti nepieskaitu ne pie vienas no šīm kategorijām. Daru to, ko gribu, kur gribu un kā patīk. Ieliekot sevi kādā plauktiņā, rodas baigais rāmis uz galvas, un tas ierobežo kreativitāti.”
Tomēr, ja piedāvā nopietnu summu par darbu, reti kurš atsakās. Laiki mainās, un ja vēl ņem vērā pašreizējo situāciju valstī. „Jauniem zābakiem var sakrāt, darot to tīri „for fun” (priekam), bet pastāvīgi pelnīt naudu ar to nav īsti mans mērķis. Ir cilvēki, kas to dara, bet arī nezīmē to, ko zīmē tikai uz ielām. Uz ielām grafiti, telpās — interjera dizains. Veicot komerciālus darbus, zūd ielu mākslas pamatjēga — tas vairs nav nelegāls un uz ielas. Tāpēc arī Kiwie reti kad zīmēju iekštelpās kā pasūtījumu, ja zīmēju, tad tam ir nopietns pamatojums.”
Katrs zīmējums ir unikāls, un, ja kāds vēlas ko tādu savā interjerā, jārēķinās, ka nebūs lēts prieks. „Lielākoties pasūtījumus realizēju, ja pats esmu ieinteresēts to izveidē — apkrāsot vecu mašīnu vai citu interesantu objektu. Bieži vien samaksa par darbu ir pats darbs un priecīgs apkrāsotā objekta īpašnieks,” atklāj mākslinieks. Viņš veido arī dizainu T krekliem, kurus pats izplata ierobežotos daudzumos. „Kad biju mazs, tā likās baigi forša štelle, ja uz krekla ir savs dizains.”
Ielu mākslas nerakstītie likumi
Lai arī grafiti Latvijā ir diezgan nesena parādība, tas neliedzot šeit rasties jauniem savdabīgiem stiliem, par kuriem brīnās ārzemēs. Aizvien vairāk un vairāk rodoties jauni aktīvisti ar svaigiem stiliem un idejām.
„Diemžēl ir tā, ka, sākot zīmēt uz sienām, bieži vien nesanāk, kā gribētos, jo nav pietiekamas pieredzes, tāpēc iznākums sabiedrībai var šķist vizuāli nepievilcīgi. Bet tas ir tikai normāli. Parādiet kādu cilvēku, kas savu lietu mācēja darīt perfekti jau pirmajā dienā. Tas ir ilgs process, kurā ir jāpiedzīvo daudz kļūdu un notikumu, lai būtu liela pieredze. Atsijājas labākie, un tie, kas paliek, progresē, un rodas jauni stilu virzieni.”
Smērējumi uz restaurētas ēkas sienas ir ļoti kaitinoši, turklāt par to vēl draud sods pašam namīpašniekam. Kiwie uzsver, ka īstenu grafiti mākslinieku vidū valda nopietni likumi: „Starp zīmētājiem pastāv daudzi nerakstīti likumi, piemēram, nezīmēt uz svaigām fasādēm, kultūras pieminekļiem, cienīt vecākos zīmētājus. Ir arī daudzas citas mazas nianses, kuras toyi (iesācēji) sākumā īsti nezina un parasti savāra „zupu”, pārzīmējot pāri kādam lielam darbam, kura autors ir ievērojams zīmētājs. Ar laiku jau saprot, kā tā spēle notiek.”
Diemžēl, atzīst Kiwie, „Latvija ir par mazu un neattīstītu, lai te darītu lielas lietas”. Valstsvīriem esot svarīgākas lietas darāmas, jāpērk jaunas mājas un auto, „tā vietā, lai pozitīvi komunicētu ar Latvijas ielu māksliniekiem un atvēlētu Rīgā pietiekami garu sienu vai vairākas vietas, kur visiem gribētājiem būtu vieta jebkurā dienas laikā”. „Kā var gaidīt mīlestību no suņa, ja tu viņu ignorē?” nobeigumā piebilst mākslinieks.
Māris Puķītis/Foto: no Kiwie arhīva
