Izdzīvos tie, kas dzīvos viensētās

Par šiem izteikumiem varētu pavīpsnāt, ja ne kāds mulsinošs fakts. Proti, karu Vidējos Austrumos un ekonomisko krīzi, kas aizsāksies Amerikā, viņš prognozēja jau 1998.gadā publikācijā žurnālā „Zintnieks”, pēc tam 2000.gadā un 2007.gadā interneta mājas lapā www.spats.lv.

A.A.Špats uzsver, ka nav fatālists un krīzi raksturo kā neizbēgamu slimības sastāvdaļu, kas nepieciešama, lai atveseļotos. Viņaprāt, krīze beigsies, kad pasaules lielākie prāti radīs jaunu sistēmu un nomainīs „veco pasaules kārtību”, kas nes līdzi ekonomisko sabrukumu gan pasaulē, gan tādās valstīs kā Latvija, kas „turas uz lēto importu”. Špats atzīst, ka Latvijā gaidāms 50% pagrimums no līmeņa, kādu bijām sasnieguši – tas būs līdzīgs 20.gs. 90.gadiem, bet līdz ar to zaudēsim tās lietas, kas patiesībā nav vajadzīgas. „Ja Latvija tiktu vadīta saprātīgi, zaudējumi varēja būt daudz mazāki, apmēram, 25%. Krīzi padziļina negodīgums varas struktūrās un tas, ka, lai gan par draudošajām briesmām bija zināms, valsts vara neko nedarīja, lai tām laicīgi sagatavotos.” Profesors uzskata, ka Rīgu, kas ir uzkundzējusies pārējai Latvijai, uzspiežot pilsētniecisko domāšanas modeli, degradējot ģimenes un darba vērtību, gaida smagi laiki. Pienāks laiks, kad cilvēki domās par elementāro – siltumu un pārtiku. Viņš pieļauj, ka nāksies pārtiku lūgt kaimiņu valstīm, jo Latvijā tikai 50% ir pašu saražotā pārtika, bet stratēģiski minimālā robeža ir 75%. Klimata izmaiņu rezultātā pasaulē sāks pietrūkt pārtikas, bet Latvijai rezervju 3-4 gadiem nav. Turpretim, piemēram, Krievija paziņojusi, ka mūžīgajos ledājos tai ir pārtikas rezerves vairākiem gadiem.

A.A.Špats aicina atgriezties pie naturālā saimniekošanas modeļa, kad ģimene pati viensētā spēj nodrošināt izdzīvošanai nepieciešamo. Daļu saimniecībā saražotā varētu izmantot apmaiņai pret drēbēm, instrumentiem utt.. Lai normāli izdzīvotu, pietiek ar 2ha zemes, bet ar 5ha jau var dzīvot turīgi. „Garlībs Merķelis savulaik sacīja, ka krīzēs pilsētas izdzīvo, pateicoties pašaizliedzīgam lauku darbam.” Lielveikali ir pārpilni ar lētu importa produkcija, bet tikmēr mūsu zemnieku saražotais – piens, siers, dārzeņi, gaļa – netiek realizēts vai labākajā gadījumā pagastmājā tiek tirgots par santīmiem. A.A.Špats saka, ka tā bijis vienmēr – latvieši prot ražot, bet tirgot neprot, tāpēc būtu jāsper radikālāki soļi. Piemēram, krāslaviešiem būtu „jāuzspļauj” neelastīgai likumdošanai, jāpaziņo, ka pieņem paši savus izdzīvošanas noteikumus un jābrauc uz tuvējo pierobežu – Baltkrieviju nelegāli tirgoties un veikt bartera darījumus. Līdz ar to krāslavieši iegūtu naudu degvielai, lai savas preces nogādātu Rīgā.

Jautāts, vai prognozētais Pasaules karš par kādu A.A.Špats uzskata karu Irākā un Afganistānā, nesasniegs Latviju, viņš atbild noraidoši: tikai sekas būs jūtamas. „Savulaik, pētot Nostradama pareģojumus, nonācu pie secinājuma, ka musulmaņi aizies līdz Francijai, varbūt Polijai. Reliģiju pirmsākumos ir prognoze, ka musulmaņi un kristieši satiksies pēdējā karā Armagedonā.”

A.A.Špats skaidro, ka secinājumus izdara, rūpīgi analizējot pasaules pētnieku prognozes, vēsturiskos faktus un informāciju, ko saņem no sava mūža pavadoņa uz zemes – informatora garu pasaulē. A.A.Špats piebilst, ka prognoze ir tikai informācija par varbūtējo nākotni un kamēr cēloņi, kas to varētu radīt, ir darbībā, ar pareizu rīcību un domām notikumus iespējams attālināt, mīkstināt vai novērst.