Sarmīte Fišere par sievietēm baznīcā un skandalozo dievnamu

Pavasarī mācītāja Fišere sniedza plašu interviju žurnālā „Patiesā Dzīve”, kurā runāja par to, ko nozīmē būt sievietei mācītājai un kā labāk un ātrāk uzbūvēt dievnamu. Viņas sirds un domas tur bija klāt katru dienu.

Tagad kā oficiālais iemesls tiek minēta Baznīcas neapmierinātība ar Fišeres nespēju kontrolēt Salaspils dievnama celtniecības darbus. Neoficiāli gan tiek minēti citi iemesli – Baznīcas vadības nevēlēšanās pieļaut sieviešu kalpošanu par mācītājām un vēlme atņemt Salaspils baznīcai paredzēto naudu, lai glābtu kopējo LELB kasi. Revīzija it kā pierādījusi, ka Salaspils draudze ir izsaimniekojusi līdzekļus, kas bija paredzēti baznīcas celtniecībai, un priekšlaicīgi būvuzņēmējiem samaksājusi par vēl neuzcelto dievnamu 227 000 latu, ziņo „Rīgas Apriņķa Avīze”.

Bet turpinājumā – Sarmītes Fišeres domas, izjūtas un rūpes šīgada sākumā.

Daudzu gadsimtu garumā sabiedrība ievēroja reliģiskos priekšrakstus, kur noteicošais vārds bija vīrietim. Sievai jāklausa vīrs, un sievietēm nebūs sapulcēs runāt un vīriešus pamācīt – tādi likumi valdīja gan mājās, gan baznīcā.

Daiļā dzimuma pārstāves šajā amatā tiek ordinētas tikai kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Pirmos soļus reliģiskās demokrātijas virzienā spēra brīvbaznīcas – metodisti, baptisti – tā dēvētās brāļu draudzes. Taču, piemēram, katoļi un pareizticīgie piešķirt sievietēm pilntiesīgas kalpošanas iespējas nav gatavas vēl šodien, savukārt luterāņi joprojām lauž šķēpus – luterāņu apvienībā ietilpst ap 140 atsevišķu baznīcu 77 pasaules valstīs, un no tām aptuveni 40 baznīcās sievietes neordinē.

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents, profesors un Anglikāņu baznīcas mācītājs Juris Cālītis zina stāstīt, ka biežāk tā esot valstīs, kur izplatīta katoļticība, un luterāņiem it kā jāpielāgojas kopējām tendencēm.

Latvijā sievietes mācītājas bija gan pirmās brīvvalsts laikā, gan padomju gados, taču oficiālu dokumentu par sieviešu ordināciju baznīca pieņēma salīdzinoši nesen – 80. gadu beigās, arhibīskapa Kārļa Gailīša laikā. Tomēr līdz ar pašreizējā arhibīskapa Jāņa Vanaga stāšanos amatā daiļajam dzimumam ceļš uz pilntiesīgu mācītājas amatu tika slēgts. Juris Cālītis atminas, ka arhibīskaps jau Sinodē pirms savas iecelšanas pavēstījis, ka sievietes neordinēs, un – jā, balstoties uz savu Svēto Rakstu izpratni, viņam uz šādu lēmumu bija tiesības, par spīti iepriekš pieņemtajai baznīcas nostājai. Tomēr tajā pašā laikā ārpus Latvijas no visiem luterāņu mācītājiem varbūt pat puse ir sievietes. Mācītājs paskaidro, ka Jaunajā Derībā mācītāja amata nav un tāds vārds kā ordinācija vispār netiek pieminēts. Turklāt agrīnajā baznīcā sievietes ieņēmušas ievērojamu lomu, un reliģiskie teksti norāda, ka ir bijusi vismaz viena sieviete bīskape.

Tagad mums ir divas luterāņu mācītājas, trīs – metodistu. Pareizticīgajiem, baptistiem, katoļiem – nevienas. Evaņģēliski luteriskās baznīcas Salaspils draudzes mācītāja Sarmīte Fišere „Patiesai Dzīvei” stāsta, kādi ceļi aizveduši līdz mācītājas profesijai.

Ateisma ziedu laikos – par teoloģi

Sarmīte Fišere žurnālam atzīst, ka kļūt par mācītāju nebūt nav bijis viņas bērnības sapnis, tomēr dzīve gandrīz katru aizved pa viņam nolemto ceļu.

Sarmīte uzaugusi kristīgā ģimenē, kā pati smejas – starp divām konfesijām. Meitenei viena vecmāmiņa bija luterāņu, otra – katoļu. Valentīna un Marija. Vairāk gan Sarmīte bija kopā ar katoļticīgo Rīgas vecmāmiņu, jo luterticīgā vecmāmiņa dzīvoja patālu – Valkas rajona Ērģemē. “Es viņām esmu ļoti pateicīga – viņas mani veda uz dievkalpojumiem, stāstīja Bībeles vēsturi, iemācīja lūgšanu dzīvi,” pēc daudziem gadiem saka Salaspils luterāņu draudzes mācītāja.

No bērnības laikiem atmiņā palicis kāds sadzīvisks motīvs – vecmāmiņas baidījās, ka meitēns neapaukstējas, un gājienos uz dievnamu viņu silti jo silti saģērba, tāpēc Sarmīte atminas, ka baznīcā bijis ļoti karsti. Taču vēl spilgtāk atmiņā iespiedies kaut kas pavisam cits. “Es kā bērns nekādi nevarēju saprast, kā tā var būt – skolā stāstīja, ka Ļeņins mūžam dzīvs, bet baznīcā – ka Jēzus mūžam dzīvs... Es, protams, ticēju baznīcai,” saka mācītāja un atzīstas, ka bērnībā sapņojusi kļūt par dārznieci. Un droši vien ne velti mācītājs Edgars Jundzis Teoloģijas semināra raksturojumā ierakstīja: Sarmīte nākusi no dzimtas, kas mīlēja zemi, bet nekad neaizmirsa debesis...

“Pabeidzu Bulduru sovhoztehnikumu, kur mums iemācīja darba mīlestību un apziņu, ka darāmais jāpaveic līdz galam. Tad sāku strādāt Rīgas Botāniskajā dārzā un pamazām domāju, ko darīt turpmāk. Plānoju studēt bioloģiju, taču izvēlējos teoloģiju. Ne tāpēc, ka gribētu kļūt par mācītāju, – mani tas vienkārši interesēja. Tas bija 1979. gads, ateisma ziedu laiki. Esmu liela lasītāja, un manās rokās nonāca pirmā Latvijas laika grāmatas, par kurām skolā nerunāja. Aleksandrs Grīns, Zenta Mauriņa, Aīda Niedre. Tuvs bija Poruks. Mani tīri cilvēciski ieinteresēja Dieva apziņa latviešu literatūrā,” atminas mācītāja.

Dziedināšanas brīnums

Pēc Botāniskā dārza bija darbs padomju saimniecībā „Dzirkstele” un mācības Teoloģijas seminārā. „Visu laiku urdīja jautājumi: kas es esmu, kāpēc dzīvoju, ko pēc sevis atstāju? Mani interesēja arī Israēla tautas vēsture. Nav noslēpums, ka padomju laikos tautā klīda neglīti nostāsti par ebrejiem. Bieži domāju: kāpēc tā? Zinātņu kandidāta darbu, absolvējot Teoloģijas semināru, es uzrakstīju par Israēla ķēniņu valsts izcelšanos,” stāsta Sarmīte Fišere un piebilst, ka arī šajā laikā vēl neesot domājusi kļūt par mācītāju. Uz to pamudinājis notikums, par kādu mēdz teikt “neticams, fantastisks” un iesaukties: “Tas nevar būt!” Un tomēr.

„Man nāca atklāsme,” mācītāja pēc ilgāka pārdomu brīža lēni un klusi saka. “Dievs dziedināja manu dēlu... Viņš bija smagi slims ar eksudatīvo diatēzi – tik smagi slimu bērnu es līdz pat šim brīdim neesmu redzējusi. Kā jau katra māte, kas mīl savu bērnu, arī es domāju, ka viņa labā darītu visu. Kaut vai man atņemtu roku vai kāju... vai man pašai būtu kāda slimība... Lai tikai mans bērns būtu vesels. Un tad – paldies Dievam! Viņš viņu dziedināja vienā mirklī. Mans dēls acumirklī tapa vesels, un es nodomāju: vai Dievs grib, lai es kaut ko atdodu? Tad sapratu, ka man jāsludina cilvēkiem Evaņģēlijs. Manā praksē bijuši arī gadījumi, kad cilvēki atveseļojas no vēža vai citām smagām slimībām. Svētie Raksti ir apsolījuši, ka cilvēks var tikt dziedināts; visa Jaunā Derība sastāv no piemēriem, kā Jēzus dziedinājis slimos.”

Čekas modrā acs

Mācītājas Fišeres pirmie soļi teoloģijas jomā sākās padomju laikos, bet Padomju Savienībā, kā daudzi atminas, nebija ne seksa, ne Dieva... Kāda bija režīma attieksme pret tiem, kas gribēja sludināt šai varai svešas un noliedzamas vērtības?

Gājis esot visādi... Mācītāja atminas, ka 1985. gadā viņa darbavietas komjaunatnes sekretārei apsveikumā uzrakstījusi Leonīda Breikša „Lūgšanu”, bet pārcentīgā komjauniete to aiznesusi uz čeku. Sarmīte saukta rakstīt paskaidrojumu: “Man jautāja: ko tas nozīmē, kas tās par latvju dainām un kalniem?!... Toreiz čekā liecināju par Jēzu, sacīju, ka nevajag baidīties no kristīgiem cilvēkiem – ja viņu būtu vairāk un visi dzīvotu pēc Kristus likumiem, valsts būtu drošībā. Protams, nebija patīkami sasaistīties ar Valsts drošības komiteju, un es ļoti lūdzu Dievu, lai viņi liek man mieru. Par šo gadījumu man draudēja arī izslēgšana no Teoloģijas semināra. Toreizējais rektors Roberts Akmentiņš mani pasauca pie sevis un teica: “Cik eksāmenu jums palicis? Ātri nokārtojiet visus un pabeidziet mācības, tad vairs nevarēs izslēgt!””  

Šķīvītis Jēzum

Pēc semināra pabeigšanas 1986. gadā Fišere kā teoloģijas kandidāte kalpoja Velēnā, Tirzā, Alojā un Skultē. Viņa atminas, ka tajos laikos Latvijā bijis daudz ticīgu cilvēku: “Daudzi no viņiem dzīvē bija cietuši, daudziem bija izsūtīti tuvinieki vai paši bija izgājuši Sibīriju. Bet cilvēki bija stipri! Atminos tādu teicienu: “Mēs nelocīsimies ne pātagai, ne grasim.” Tad sākās Atmodas laiks, un visas baznīcas bija pārpildītas. Es kalpoju Ogrē, strādāju arī par kristīgās mācības skolotāju Carnikavā un Rīgas Centra humanitārajā ģimnāzijā, Zaļenieku vidusskolā. Tur, kur man bijušas draudzes, skolu direktori vienmēr aicinājuši arī pasniegt bērniem kristīgo mācību. Ko tu ieliec bērna dvēselītē, tāds būs viņa ceļš, un man ir ļoti svarīgi mācīt bērniem godīgumu, mācīt saprast un aizstāvēt tos, kas ir nabadzīgāki, vājāki. Bērniem tas ļoti patīk. Bērni vispār ir ļoti tuvu Dievam, un viņi sagādā visaizkustinošākos brīžus. Reiz pirms svētku pasākuma bērniņš uzlika uz galda vienu lieku šķīvīti, un pārējie prasīja: “Kāpēc?” – “Jēzum! Jūs viņu saucat, bet šķīvīša nav...””

Mācītāja pati izaudzinājusi divus dēlus un teic, ka abi jau esot lieli vīri, veiksmīgi precējušies. Un tagad ir arī jauka, ņipra mazmeitiņa. Viņa neslēpj, ka bērnus audzinājusi viena. “Tas bija laiks, kad vīrs tā kā nobijās no ticības... Es viņu netiesāju, un bērniem ar viņu ir draudzīgas attiecības. Laiks pagājis, viss mainījies...” mācītāja apklust, tad pasmaida un piebilst: “Es biju viena... Ar Jēzu Kristu... savā pārliecībā.”

Sarmīte studē jurisprudenci. Pati teic, ka zināšanas vajadzīgas, lai varētu palīdzēt cilvēkiem – cik bieži cilvēki tiek apmānīti juridiskās lietās, cik bieži veciem ļaudīm izkrāpj dzīvokļus... Mācītāja atklāj, ka arī Mārtiņš Luters pirms reformācijas sākšanas bija jurists, beidzis Erfurtes universitāti. Leģenda par pievēršanos ticībai ir šāda. Luters gājis mājup, lai pateiktos vecākiem par iegūto izglītību, un ceļā piedzīvojis pērkonu. Viņš sacījis: “Zvēru pie svētās Annas, ja es palikšu dzīvs, tad kļūšu par mūku!” Viņš palicis dzīvs, un solījums bijis jāpilda.

Mācītāju pienākumi, protams, neaprobežojas tikai ar sprediķošanu kancelē. Regulāri tiek apciemoti vecākie draudzes locekļi, notiek diakonijas darbs, un nereti uz mācītāja pleciem gulstas arī prozaiski, saimnieciski pienākumi. Tā teikt, neatkarīgi no konfesijas...

Salaspils draudzes mācītāja, piemēram, patlaban pieskata būvobjektu. Draudzes dzīvē ir liels notikums – jauna dievnama celšana. Iepriekšējais nopostīts jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Tā bijusi Svētā Jura baznīca, ko pirms vairākiem gadsimtiem cēlis zviedru karaspēks kā nocietinājumu, kad tuvojušies Pētera I karapūļi.

“Es ļoti priecājos, ka mēs te ceļam jaunu baznīcu, jo kristietība Latvijā ienākusi tieši caur šo rajonu, caur Daugavu. Salaspils un Ikšķile bija kristietības centri. Sākotnēji tā Latvijā parādījās miermīlīgā veidā, līdz ar Krievijas tirgotājiem. Krustneši ar uguni un zobenu nāca vēlāk. Te cīnījās lībiešu vadonis Ako, te cilvēkus kristīja un Daugavā mazgāja... Oficiālā pamatakmens svētīšana notika pērn 7. septembrī, un arhibīskaps Jānis Vanags novēlēja, lai draudzei izdodas to ātri uzcelt. Un mums patiešām ātri iet uz priekšu,” mācītāja nākotnē raugās ar optimismu. Plānots, ka Ziemassvētki jau tiks atzīmēti jaunajā dievnamā - tā mācītāja sacīja pavasarī.