Spītnieka savaldīšana
Sabiedrība

Spītnieka savaldīšana

Jauns.lv

“Jūs varat nedot man grāmatu uz mājām! Tāpat nelasīšu,” kāds ietiepīgs divpadsmitklasnieks pauda striktu nostāju sev ļoti “tīkamajā” literatūras stundas jautājumā.

Spītnieka savaldīšana...

“Bibliotēkā nebija neviena “Idiota”!” apstājies auna pozā, šā gada potenciālais skolas beidzējs nemaz nedomāja padoties.

“Labi, bet es tevi nemācīšu,” mierīgi runāju, skatoties spītniekam tieši acīs.

“Kā nemācīsiet? Tas ir jūsu pienākums!” zēns bija nepatīkami pārsteigts par manu pretestību.

“Jā, gluži tāpat, kā tavs uzdevums ir izlasīt “Idiotu”,” tikpat mierīgi turpināju.

“Varētu padomāt, ka man tikai literatūra jāmācās!” viņš (sauksim viņu par Valdi) turpināja.

“Nemaz nemēģināšu tevi apstrīdēt, bet literatūrā nav iespējams iegūt vērtējumu, ja nelasa grāmatas!” tagad jau sarunas sasprindzinājums bija pārņēmis arī mani.

“Es lasu... Avīzes un žurnālus,” Valdis provocēja.

“Nu diemžēl literatūras programmā tie vēl nav iekļauti!” sarkastiski pasmaidīju. “Turklāt tā mēs ar tevi varam turpināt līdz bezgalībai, jo izlasīt “Idiotu” tomēr vajadzēs – nākamnedēļ literatūras stundā būs seminārs par šā romāna problemātiku un aktualitāti šajā laikā. Tā ka, ja nebūsi izlasījis, diskusijās iesaistīties līdzvērtīgā līmenī ar pārējiem nespēsi.”

“Gan jau spēšu,” Valdis nepadevās. “Iepriekšējā skolotāja, ja mēs nebijām lasījuši uzdoto, pati izstāstīja gan grāmatas saturu, gan problemātiku – jūs laikam gribat izcelties, jums taču tāpat neko nemaksā. Gan jau arī jūsu entuziasms drīz zudīs.”

“Gar manu entuziasmu tev nav nekādas daļas, tiekamies nākamajā literatūras stundā!” jūtot, ka tūliņ zaudēšu pacietību, steigšus atvadījos. Arī glābējzvans uz nākamo stundu jau bija noskanējis.

Pēc nedēļas

“Skolotāj, Valdis dabūjis Dostojevska romānu. Šorīt visiem lielījās ķīmijas stundā: “Šī laikam domā, ka nesagatavošos, re, grāmata man ir – bibliotekāre gan tāda jancīga trāpījās. Prasu viņai – jums “Idiots” ir? Viņa man pretī: “Man pilna bibliotēka ar “idiotiem”!” un vēl smejas, galīgi stulba.” Skolotāj, bet tikai nesakiet, ka es jums to izstāstīju,” Valda klasesbiedrene, kamēr stāstīja, bija sasarkusi bietes krāsā. “Būs jau labi,” tikai noteicu, bet klusībā nodomāju. “Šoreiz paldies, ka izstāstīji! Tātad man būs laiks sagatavoties. Līdz literatūras stundai 12. klasē gan vēl tikai viena stunda – nu tad paskatīsimies, Valdi, kurš kuru?!”     

Pirms zvana jau biju sagatavojusi klases telpu literatūras stundai. Uz galda svečturī dega visas svecītes. Zvans. Klasē pulcējas divpadsmitie.

“Es nojaušu, ka katram no jums ir sava dzīves pieredze, pārdzīvojumi, prieki, bēdas, arī krievu literatūras lielmeistara Fjodora Dostojevska romāns “Idiots” mūs interesē tieši no šā viedokļa – tāpēc šodien mēs runāsim par līdzcietību un mīlestību gan pašreizējā sabiedrībā, gan jūsu klasē, argumentācijai izmantojot arī notikumus, kas risinājās Krievijā pirms gandrīz diviem gadsimtiem.” Stunda paskrēja nemanot – ievērojot diskusijas kultūru, runāja daudzi skolēni, vienīgi Valdis klusēja. Tikai pēc pāris mēnešiem apjautu, kāpēc – pirmo reizi mūžā viņam literatūras stundā esot bijis interesanti, bet... Kā bites kodiens viņam esot bijis mans izteiciens pašās stundas beigās: “Es gribu, lai arī man, ar jums strādājot, būtu interesanti. Tie, kas nav izlasījuši, pašlaik man šķiet garlaicīgi sarunas biedri. Lai par mūsu moto literatūras stundās kļūst – galvenais, lai būtu interesanti!”

Sandra Krauze