Pasaules mēroga astrologs no Zolitūdes
Grāfs Sergejs Aleksejevičs Vronskis veidojis astroloģiskās kartes Trešā reiha spicei – Ādolfam Hitleram, Hermanam Vilhelmam Gēringam, Heinriham Himleram, arī Evai Braunai.
Tāpat arī aktrisēm Marlēnai Dītrihai, Grētai Garbo, kosmonautam Jurijam Gagarinam, PSRS vadoņiem Leonīdam Brežņevam, Mihailam Gorbačovam. Runā, ka arī mūslaiku Latvijas politiķiem. Savus pēdējos gadus Vronskis vadīja Rīgā, visparastākajā daudzdzīvokļu nama mājoklī Zolitūdē. Apglabāts I Meža kapos.
Daudzi ir mēģinājuši aprakstīt šī leģendārās personības bagātīgo, teju vai neticami fantastisko dzīves gājumu. Pa kriksītim, pa vārdiņam, no paša Vronska dzīves laikā stāstītā, no cilvēku atmiņām, no arhīvu dokumentiem, tomēr informācijas mozaīka ir tik raiba, parādās tik daudz netverama, ka gluži vai samulsti – kā viena cilvēka mūžā tas vispār ir iespējams? Kur patiesība, kur skaista pasaka?
Rudīte Šteinere žurnālā „Rīgas Laiks” 1998. gada retrospekcijā par Vronski ļoti precīzi raksturoja īpašo oreolu, kas bija izveidojies ap leģendām apvīto Sergeju Aleksejeviču: ““Jūs nemaz neesat grāfs Vronskis, jūs esat latvietis,” viņu ķircināja kāda jauna dāma. “Jūs drīkstat tā domāt,” noteica astrologs. “Vronskis ir leģenda, bet es tomēr esmu Vronskis.” Un viņš ilgi smējās.”
Kas stāvēja pie Vronska kapa?
Ir saulaini rudenīga svētdiena, un I Meža kapos starp putnu čalām kuplajos koku zaros ieskrien pa saulstariņam. Pēc cilvēku stāstītā grāfa Sergeja Vronska kapa vietai vajadzētu atrasties netālu no kapličas un kapsētas žoga. Līkumoju starp kopiņām, kurās apglabāts ne viens vien mūsu zemes dižgars, bet astrologa apbedījumu tā arī neizdodas atrast. Kāds latviešu pāris ar grābeklīšiem rosās ap ģimenes kapa vietu. “Vronskis? Kur apglabāts? Kaut kur tepat? Nezinām, nezinām...” abi parausta plecus un noplāta rokas – neko nevaram līdzēt. Kā jau pie svētdienas arī kapu kantoris slēgts, un jādodas prom tukšā.
Citudien braucu atkal. Droši veru kapsētas priekšniecības namiņa durvis. Tur sastaptais vīrs pārjautā: ak, Vronska grāfa kapu meklējat? Un tad tā raiti kā no grāmatas: iesiet taisni, tad būs augsti vārtu stabi ar vāzēm, viena nolūzusi, tur griezieties pa kreisi, celiņš iet līdzās kapsētas žogam, pa trepītēm uz leju, kādu gabalu uz priekšu, labajā pusē būs neliels uzkalniņš, tad pa labi un tūlīt pa kreisi – melns kapa piemineklis ar ģerboni.
Paldies. Izrādās, svētdienā tepat uz riņķi vien esmu staigājusi. Ir! Kapu kopiņa ar melnu plāksni, kurā patiesi iegravēts ģerbonis. Viss sakopts, lietus lāšu izraibinātajās smiltīs vēl redzamas grābekļa atstātās pēdas, kopiņas malā zied begonija sirds un asiņu krāsā. Vēlāk kapsētas vīrs atzīsies, ka nezinot, kas kapa vietiņu aprūpē – radi vai algoti kapsētas apsaimniekošanas firmas darbinieki, skaidrs ir viens – Sergejs Vronskis nav aizmirsts.
Baltijas Astroloģijas skolas direktors, Hamburgas astroloģijas skolas doktors Valērijs Babajevs labi atceras to dienu, kad Meistars tika guldīts zemes klēpī. “Bērēs bija gandrīz visi Sergeja Aleksejeviča audzēkņi, un viņu izvadīja pēc visām pareizticīgo baznīcas tradīcijām. Tas bija tā interesanti... Garīdznieki pavada astrologu. Baznīcas jau šīs lietas neatzīst, kaut gan es teiktu – patiesībā tās ir ļoti tuvu. Senatnē jau nebija garīdznieki, tie bija astrologi, kurus vēlāk no baznīcām izdzina. Mūsu reliģija ir zvaigžņu reliģija.” Valērijs Babajevs ir noskaņots filozofiski, tās pasaules nemitīgi savijas – augša – leja, šaipus – viņpus... Starp citu, arī Sergeja Vronska bērēs uzņemtā fotoattēlā ir kas neparasts: astrologs guļ atvērtā zārkā, tam līdzās stāv mācītājs, bet labajā pusē redzama dīvaina balta migla. Tā krietni, pa visu attēla stūri. Nu jā, skeptiķi teiks – jau atkal – fotogrāfija ar defektu, un viss. Taču ir arī cita versija – baltā migla esot Grāfa mīļotās sievietes...
Kad vaicāju, kā Babajevs komentē šo mistikas apvīto bildi, direktors neslēpj – foto nav redzējis. Tomēr viņam ir cits stāsts un ne mazāk intriģējošs. “Esmu piedalījies vairāku astrologu bērēs un vienmēr skatos, kas notiks. Kad izvadīja Latvijas astrologu patriarhu Nikolaju Kalertu, pēc Saules zīmes Skorpionu, redzēju, ka viņš pats stāv it kā līdzās zārkam, bet kapličas stūrī – viņa skolotājs un Baltās brālības vecākie ar ziediem. Kad glabāja Vronski, arī domāju – kas nu būs šoreiz? Kapličā gan nekas nenotika, bet tad, kad sākās apbedīšanas ceremonija pie kapavietas, jā, ieraudzīju – līdzās stāv divi tēli, divi vācu oficieri formās, pakāpē ne zemāki par pulkvežiem. To es redzēju! Varbūt viņi bija biedri no vācu astroloģijas skolas?” Valērijs Babajevs mēģina atminēties mistisko noslēpumu.
Bēres bija 1998. gada janvārī. Ziedi sagūla uz kapa, un palika cilvēku atmiņas. Bet pirms tam... Neticams mūžs. Neticams, fantastiski bagāts, pārbagāts – tāds, ka vajadzētu trīs, četrus, piecus un varbūt vēl vairāk mūžu, lai visu to piedzīvotu. Ne viens vien ir uzrunājis Vronski, lai noskaidrotu – vai patiešām? Vai patiešām viss, ko pats Vronskis stāsta, ko par viņu runā, raksta, stāsta, čukst, brīnās, atbilst patiesībai? Un atbilde allaž atskanējusi – viņu saista 50 gadus ilgs klusēšanas pienākums.
Pēc 50 gadiem, lūdzu.
Tomēr mēs mēģināsim. Ielūkosimies Sergeja Aleksejeviča Vronska dzīvē, protams, bez pretenzijas uz absolūtu autentismu. Tomēr visu, ko varējām, savācām, un te būs.
Ir 1915. gada 25. marts, saulīte atrodas Auna zīmē, un šī ir priecīga diena, jo Rīgā cara armijas ģenerāļa, grāfa Alekseja Vronska ģimenē piedzimst dēls Sergejs. Vecāki laimīgi – mantinieks.
Vronsku dzimtas saknes stiepjas jau no 13. gadsimta Polijas, kur grāfa titulu senču senči ieguvuši par uzvaru bruņinieku turnīrā. Ieguva un pazaudēja. Mīlas dēļ. Kāda no dzimtas pēcnācējām apprecēja ne to puisi, un tituls tika atņemts. Tomēr Sergeja Vronska vecmāmiņa, Melnkalnes kņaze, kura perfekti pārzināja astroloģiju, grafoloģiju, hiromantiju, esot pareģojusi, ka grāfa titulu dzimtā atkal atgūs viņas mazdēls. Tā arī notika. 1995. gadā uz Sergeja Vronska 80. dzimšanas dienu no Maskavas ieradās delegācija, kas pasniedza dokumentu – „Gramota o požalovaņii dvorjanstva”. Vronsku dzimtas tituls tika atjaunots. Bet tas tik tā – sulīgam ievadam.
Tātad piedzimst mantinieks, vecāki laimīgi, tomēr pēc kāda laika, nav īsti zināms, kāpēc, ģimene no Rīgas pārceļas uz Sanktpēterburgu. Tur revolūcija, un Sergejam ir pieci gadi, kad viņa ģimeni nošauj sarkanie. Tikai brīnumaina sakritība izglābj mazo Vronski no lodes – zēns tobrīd ir kopā ar savu guvernanti un tiek noturēts par viņas dēlu. Vēlāk viņš kopā ar guvernanti dodas uz Berlīni, pēc tam uz Parīzi, bet 1922. gadā dzīves ceļi viņu atved atpakaļ uz dzimteni, kur dzīvo tēva vecāki.
Vecmāmiņa mazdēlam māca okultās zinības. Un tik labi, ka jau leģenda Vronskis saviem audzēkņiem un žurnālistiem stāstīs – horoskopu kartes viņš veidojis jau no septiņu gadu vecuma.
Līdz 1932. gadam Sergejs mācās ģimnāzijā, pēc tam aviācijas kursos Insbrukā. Šajā laikā sākas viņa sadarbība ar Latvijas izlūkdienestu, pēc tam viņš iestājas Berlīnes medicīnas institūtā, un drīz vien tiek uzņemts slepenā Radiobioloģijas institūtā. Tad nāk slepena iestāšanās Vācijas Komunistiskajā partijā, studiju laikā – nacionālsociālistiskajā partijā. Trīsdesmito gadu vidū tiek izstaigāti dažādi karu ceļi – starp Paragvaju un Bolīviju, Itālijas kaujas ar Abesīniju, vēlāk – pilsoņu karš Spānijā.
Vronska klientu vidū bija daudzas slavenības. Ko viņas uzzināja? Par to vēsture klusē, jo astrologam klienta noslēpums ir svēts. Kā leģenda klejo nostāsts, ka viens no nacistu līderiem, Rūdolfs Hess, kādā ballītē iepazīstinājis Vronski un Evu Braunu, bet vēlāk astrologs jaunajai meitenei prognozējis, ka viņu gaida neparasta nākotne.
1937. gadā sākas Vronska sadarbība ar PSRS izlūkdienestu. Vronskis pats stāstījis, kā politieslodzīto cietumā Plencenē, ārstējot vēža slimniekus, veicis medicīniskus eksperimentus ar cilvēkiem. Pēc tam dzīve Vronski ved uz Maskavu, kur viņš satiekas ar visaugstāko “spici” – Staļinu un Beriju, kam Vronskis vēsta par kara iespējamību.
Četrdesmito gadu sākumā Sergejs Aleksejevičs beidz institūtu un kļūst par profesoru un Astroloģijas katedras vadītāju. Vēlāk atkal strādā par ārstu, bet nu jau kādā koncentrācijas nometnē Dienvidslāvijā.
Pēc kara atgriežas Latvijā, bet miera laikos miera darbi – Vronskis ir Majoru skolas direktors. Atgriezties astrologam esot palīdzējis Vilis Lācis, kuru dziļā jaunībā Sergejs ārstējis, dziedinājis, un tā viņi kļuvuši draugi. Lācis patiesi kara gados uzturējās Krievijā, un ļoti iespējams arī tas ir patiesība.
Bet paiet laiks, un Latvijā Vronski arestē, izsūta. Vronskis stāsta – ar hipnozes palīdzību, izlikdamies par mirušu, viņam no nometnes izdodas bēgt, lai paslēptos Polijā. Kopš 1963. gada Vronskis atkal ir Krievijā. Strādā milicijā, liekot lietā savas ekstrasensa spējas, lai atrastu noziedzniekus. Vai arī tas bija? Kas to lai zina... Tomēr sekojot atmiņu, faktu, nostāstu kamolam (un tiešām kamolam), pa nākamo diega galu nonākam līdz nākamajam pagrieziena punktam – Sergejs Vronskis dibina Kosmobioloģijas skolu un 1992. gadā atgriežas savā dzimtenē. Latvijā viņš jau ir spoža zvaigzne, kas ir tik tuvu zvaigznēm, kurš palīdz popularizēt astroloģiju un māca jauno paaudzi.
Kad astrologu aprindās interesējos par Sergeja Vronska līdzgaitniekiem un skolniekiem, atsaucība ir neliela. Tik daudz Vronska skolnieku, tomēr savos iespaidos piekrīt dalīties tikai Valērijs Babajevs.
“Sergejs Aleksejevičs gribēja atgriezties šeit, savā jaunības dienu zemē. Viņam izdevās apmainīt savu dzīvokli Maskavā pret dzīvokli Rīgā, Zolitūdē. Tajā laikā es jau nodarbojos ar astroloģiju un mācījos pie Nikolaja Kalerta, kurš bija viens no vecākajiem un cienījamākajiem Latvijas astrologiem. Viņš strādāja pēc vācu skolas metodes un bija slavenā trīsdesmito gadu Latvijas astrologa Kārļa Līcīša skolnieks.
1991. gadā mums Latvijā nebija diplomētu astrologu. Tā bija problēma, apburtais aplis – lai varētu iegūt izglītības dokumentu, vajadzēja mācīties pie diplomēta pasniedzēja. Tad nu mēs lūdzām, lai Sergejs Vronskis palīdz sakārtot šīs lietas – vai nu pats pēc mācību kursa izsniedz diplomus, vai palīdz nodibināt kontaktus Vācijā. Viņš mums teica – padomju laikos dokumenti esot atņemti. “Es varu palīdzēt jums mācībās, bet diplomu izsniegt nevaru – man pašam nav ko uzrādīt. Tāpēc palīdzēšu jums sagatavoties, bet pēc tam brauciet uz ārzemēm kārtot eksāmenus,” mudināja Vronskis.
Laikā, kad iepazinos ar Vronski, man bija izveidoti kontakti arī ar astrologu Udo Rūdolfu no Hamburgas. 1992. gadā es pirmo reizi aizbraucu pie viņa uz Vāciju un sāku mācīties, bet ciešāka draudzība ar Sergeju Aleksejeviču izveidojās 1993. gadā. Kad pienāca laiks un mēs Latvijā vēlējāmies atvērt skolu, Nikolajs Kalerts gribēja, lai tā strādā pēc vācu skolas principa, viņš sāka šo lietu, taču 1993. gadā aizgāja tai saulē, bet es turpināju iesākto. Tāpēc, kad Netradicionālās medicīnas biedrība paziņoja, ka vēlas Latvijā redzēt profesionālus astrologus, mēs Sergejam Aleksejevičam palūdzām uzrakstīt mācību programmu. Viņš to izveidoja.”
Pirmajā Sergeja Vronska sagatavotajā programmā bija 12 mācību priekšmeti. Astroloģijas vecmeistars uzskatīja, ka mācību programmai jābūt koncentrētai. Pēc Vronska ieteikuma tā bija paredzēta piecu gadu apmācībai, turklāt dienas nodaļā. Taču Izglītības ministrija ar to nebija mierā. Tā pieprasīja plašāku, daudzpusīgāku, tāpēc drīz vien tika izveidota mācību programma ar 25 priekšmetiem, vēlāk – pat četrdesmit!
“Sākumā mēģinājām izveidot šo mācību kursu pie Rīgas Aviācijas institūta. Kāpēc aviācijas? Tāpēc, ka Vācijā gandrīz visi Hamburgas astroloģijas skolas pārstāvji bija aviatori,” Valērijs Babajevs atbild. Bet uz manu izsaucienu, vai tāpēc, ka lidotāji ir tuvāk zvaigznēm, tas liekas tik iedvesmojoši, smaidot piekrīt: “Noteikti! Pilotam lejā nav ko redzēt, jo tur atrodas mākonīši. Bet pēc zvaigznēm lidot ir ideāli. Viņi pārzina navigāciju un astronomiju un atrodas tuvāk zvaigznēm. Daudzi aviatori ar to aizrāvās. Viņiem atlika tikai astronomijas zināšanām pievienot astroloģiskās.”
Valērijs Babajevs atzīst, ka Vronskis patiesi pārsteidzis ar fundamentālām zināšanām daudzās jomās. “Kad viņš lasīja ievadlekcijas mūsu skolā, tās bija tik piesātinātas un dziļas. Viņam bija liela bibliotēka, plašas zināšanas, daudz kas mums bija atklājums. Varētu pat teikt, ka viņš pie mums ieradās kā eņģelis no debesīm,” Valērijs runā ar cieņas un apbrīnas notīm balsī un raugās uz Meistara foto, kas novietots netālu. “Bija interesanti klausīties viņa stāstītās astroloģijas leģendas, un tāda astroloģijas attīstības līmeņa, kāds bija Vācijā Trešā reiha laikā, nekad nav bijis, un diez vai tāds būs.
Pie Radiobioloģijas institūta tika izveidota speciāla astrologu grupa, konkurss bijis ļoti liels – no 200 cilvēkiem paņēma tikai 25, un arī Vronskis bija starp viņiem. Astrologi mācījās Tibetā pie lamām, kur viņus veda ar lidmašīnu, bet dažkārt lamas veda pie viņiem. Ja vajadzēja kaut ko pētīt Ziemeļu Ledus okeānā, tad visi kāpa uz ledlauža un brauca. Tika apkopota apjomīga statistika, bija savāktas vecās grāmatas par astroloģiju, un tās tika pārskatītas, paņemot pašu labāku. Daudzās vietās, piemēram, tiesās, cietumos, slimnīcās, speciāli pieņemti darbinieki vāca informāciju: katrs astroloģiskais aspekts tika aplūkots, vadoties no tūkstoš pieredzēm. Darbinieki analizēja piemērus un, kam nebija pietiekama pamatojuma, to bez žēlastības meta ārā. Tā tika izveidots astroloģisko pētījumu apkopojums – trīsdesmito gadu vācu klasika.”
Vronska skolnieks runā ar sajūsmu un neviltotu apbrīnu. Grāfs Vronskis audzēkņiem stāstījis arī par hiroloģiju jeb Likteņa rakstiem plaukstu līnijās, jo arī tajās saskatāmas zvaigznes! Lai pareizi taktētu horoskopu, vajagot ne tikai pētīt cilvēka karti, bet skatīties arī plaukstā. Turklāt plaukstu zīmējumi koriģē horoskopu, kas ir vispārējais traktējums, savukārt rokas līnijas katram ir atšķirīgas. Piemēram, slimnīcā piedzimst dvīņi vai vienlaikus bērniņi divām mammām blakus gultās. Horoskopu kartes būs līdzīgas. Bet plaukstu līnijas atšķirīgas. Starp citu, Berlīnes universitātē esot bijusi Hiroloģijas fakultāte, kurā studenti mācījās 15 gadus, un tur bijuši savākti tūkstošiem plaukstu atlasu, ar visdažādākajiem variantiem. Vronski visas šīs idejas iedvesmoja. Un, tā kā Latvijas skolas bija saistītas ar vācu un Hamburgas astroloģijas skolu, daudzi neatkarīgās Latvijas astrologi lūkojās šajā virzienā – vācu puse izskatīja šo jautājumu un atļāva atvērt Hamburgas astroloģijas skolu Latvijā.
Nu Valērijam Babajevam astroloģijā ir jau doktora grāds.
“Vronskis veidoja horoskopu arī man, diemžēl tas nav saglabājies, bet es atceros, ka tā numurs bija pāri 10 000. Viņš strādāja klasiskajā vācu, Koha sistēmā. Es biju ļoti aktīvs, un Vronskis piedāvāja mācīties pie arī viņa, bet man tajā laikā jau bija divi skolotāji. Viņš bija zinātniskā novirziena piekritējs, kas nozīmē – horoskopam jābūt apstiprinātam ar zinātniskiem faktiem. Taču smalkas lietas ar aparatūru nav iespējams konstatēt. Tehnoloģijas, kas fiksē enerģētiku, nav pietiekami attīstītas, tāpēc zinātniskā novirziena attīstībā bija grūtības. Nikolajs Kalerts un Udo Rūdolfs bija okultā novirziena pārstāvji, un arī es vairāk sliecos uz to,” atzīst Valērijs Babajevs.
Taču Sergejs Vronskis, jauno Latvijas astrologu enerģijas iedvesmots, izveido savu apmācības grupu. Pirmās lekcijas notika Latvijas Universitātē, lielā auditorija bija pārpildīta, bija ieradušies aptuveni 200 cilvēku. Tas notika deviņdesmito gadu vidū, un tas bija furors.
Vronskis lekcijas lasīja reizi nedēļā pa divām stundām, to darīja ļoti ātri, tā, ka klausītāji knapi paguva visu pierakstīt. Pasniedzējs uz lekcijām nāca ar lielām konspektu mapēm, diktējis ātri, bet šie materiāli bijuši zelta vērti, vesela bagātība!
Bija iecerēts, ka lekcijas Vronskis lasīs piecus gadus, taču pēc gada viņam sākās veselības problēmas. Leģendārais astrologs turpināja strādāt tikai ar nelielu grupu, taču arī tā mācības nepabeidza – grāfs Vronskis devās aizsaulē.
“Vronskis ir astroloģijas metrs, Meistars. Un Meistars ne vienmēr ir redzams,” teic Valērijs Babajevs. “Jaunā paaudze ļoti cenšas parādīt sevi, bet Vronskī bija liels iekšējs spēks. Viņš darbojās ļoti profesionāli. Vronska grāmatās mēs vēl aizvien atrodam jaunu un jaunu informāciju, viņš aizskāra tādas tēmas, kam citi astrologi neķērās klāt. To var novērtēt tikai pēc gadiem. Turklāt tas, ko viņš uzrakstīja, ir tikai maza daļiņa! Viņš reizēm mēdza teikt: vēl par agru, par agru... Ja cilvēki pārāk daudz zinās, tad var kaitēt. Viņš zināja daudz vairāk, nekā stāstīja.”
Vronska sievietes
Bet grāfs Vronskis bija ne tikai astrologs. Kāds viņš bija cilvēks? Sadzīvē, attiecībās? Atbilde – enerģisks. Bet tajā pašā laikā arī ļoti savaldīgs un diplomātisks. Viņš spējis uzturēt sarunu ar jebkuru un atrast izeju pat vissarežģītākajās situācijās, sadzīvē bijis vienkāršs. “Jā, lieliem gariem piemīt tāda īpašība – netiekties pēc ārējā spožuma, nezīmēties ar materiālajiem šīs pasaules labumiem,” atminas Valērijs. “Zolitūdē viņš dzīvoja vienkāršā trīsistabu dzīvoklī. Viņa sieva Liāna vārīja garšīgu boršču. Viņam vienmēr patika ciemiņus ar to pacienāt, mēs sēdējām virtuvē, ēdām un spriedām par astroloģiju,” stāsta Vronska līdzgaitnieks. Tas bija laiks, kad Meistars bija kopā ar savu trešo dzīvesbiedri Liānu Žukovu-Vronsku, kura, pēc cilvēku stāstītā, bija ļoti inteliģenta, gudra sieviete, arī talantīga astroloģe. Taču nekad nav centusies sevi izcelt, vienmēr bijusi Vronskim neuzkrītošā “otrā puse”.
Sergejs un Liāna apprecējās Krievijā, tolaik Meistaram no otrās laulības Latvijā bija jau pieauguši bērni – dēls un meita. “Sergejs Aleksejevičs tēmu par iepriekšējo ģimeni centās neskart, laikam situācija tajā bija mazliet saspringta, mēs arī neko nejautājām, jo tā tomēr ir personīgā dzīve.”
Arī Brigitas Zeltkalnes grāmatā* Zināmais un nezināmais astrologs grāfs Vronskis par Sergeja Vronska pirmo sievu Mariju rodamas skopas ziņas – šis tas no nopratināšanas protokoliem saistībā ar Vronska arestu un informācija par to, ka viņu laulībā dzimuši dvīņi. Visai drīz šī laulība gan izjukusi, un, kā pauž autore, nav arī īsti skaidrs, uz kādiem pamatiem tā dibināta.
Mēģinot apzināt Vronska sievietes, nākamā ir Marta. Latviešu meitene, ar kuru Sergejs iepazinās Skrīveros, kad aiz muguras jau bija Vācijas un Krievijas periods un nometne Mordovijā. Interesants fakts – kāda zīlniece slavenajam astrologam jau tolaik esot pareģojusi – viņš apņemšot pirmo sievieti, kas nāks pretī... Un tā bija Marta. Ar viņu laulībā tika nodzīvoti vienpadsmit gadi.
“Kad viņi apprecējušies, mammīte stāstīja, visi apskauduši. Paps mammu uz rokām nēsājis,” grāmatā savās atmiņās dalās Sergeja Vronska meita. Bet tad nāca 1963. gada februāris, un čeka Sergejam Aleksejevičam paģērēja sakravāt mantiņas un 72 stundu laikā pamest Latviju. Meistars aizbrauca. Ne uz gadu vai diviem – viņa prombūtne pārvērtās gadu desmitiem ilgā atšķirtībā. Sākumā viņš brauca ciemos pie ģimenes, vēlāk apciemojumi kļuva retāki, vēl ceļoja vēstules, bet pēc trīs gadu prombūtnes, Vronskis Ogres rajona Tautas tiesai iesniedzis lūgumu šķirt laulību. Pamatojums: “No 1963. gada februāra mēneša kopā ar sievu nedzīvoju, jo strādāju Maskavā, tāpēc ģimenē rodas nesaskaņas.” Īsi un kodolīgi.
Brigita Zeltkalne raksta: “Un tomēr. Zināmie fakti liek domāt, ka ne viena, ne otra nebija tā īstā un lielā mīlestība. Var jau būt, ka tā raksturot cita personīgo dzīvi ir nežēlīgi, netaktiski, varbūt pat necilvēciski, bet diemžēl. Tāpēc man jāraksta tā: Marija un Marta. Lidija un Liāna. It kā kāds īpašs dalījums, kāds pirms un kāds pēc. Par divām pirmajām vairs ne, par trešo sievu vēl ne, jo starp otro un trešo laulību ir vēl kāda liktenīga sieviete. Sauksim to tā. Mīlestība, kura diemžēl arī jāraksturo kā traģiska.”
Tā bija Lidija. Meistara skolniece. Daudz jaunāka par savu skolotāju, un tikai viņa pati varētu atbildēt, kas pie Vronska viņu atveda – vai vēlme mācīties visdziļākās zinības vai tomēr neglābjama mīlestība. (Starp citu, Vronska kundze Liāna Brigitai Zeltkalnei teikusi: “Kur viņš, tur noteikti būs sievietes, kaut vai slimnīcā, jo sievietes mīlēja viņu un viņš mīlēja sievietes.” )
Bet Lidijas dzīves apstākļi bija sarežģīti. Sākumā viņi tikās Vronska īrētajā dzīvoklī, vēlāk pie Lidijas, līdz profesora dzīvē ienāca Liāna. Liāna bija saimniecības vadītāja, un to Lidija nespēja pārdzīvot. Viņa cieta, novājēja, raudāja, mocījās izmisumā, teica, ka vēlas aiziet no dzīves. Un tad izlēca pa piecpadsmitā stāva logu. Traģēdija notika pēc septiņus gadus ilgušas draudzības. Sergejs Vronskis uz bērēm negāja. Taču vēlāk Vronska nestos ziedus no meitas kapa prom meta Lidijas māte. Viņas svēta pārliecība: “Viņš, Vronskis, nogalināja manu meitu.” Bet Lidija vakarā pirms traģiskās aiziešanas Vronskim teikusi: “Es tevi atstāju Liānai...”
Vai tā bija viņa, kas baltās miglas veidolā parādījās uz bēru dienas fotogrāfijas? Vai Lidija beidzot sagaidīja savu mīļoto?
Pēcvārds. Par šodienu
Un noslēgumā vēl mazliet no Valērija Babajeva teiktā. Par šodienu, par to, kas ar mums notiek, par to, kurp virzāmies. Jau pirms daudziem gadiem grāfam par visu tagad notiekošo bija savs redzējums.
“Vronskis norādīja, kas mūs sagaida – ne tikai Latvijas mērogā, bet arī plašāk. Viņa prognozes piepildās. Grieķiski Kosmoss nozīmē – kārtība, bet krīze nozīmē – sods. Par ko? Par Kosmiskās lietu kārtības izjaukšanu... Izeja no krīzes ir Kosmosa ziņā – kamēr būs dzīva vecā domāšana, jaunie neko nevarēs izdarīt; ja nenotiks pārmaiņas, valdīs posts. Viņš runāja arī par to. Un skatieties – visa civilizācija ir kritiskā situācijā. Problēmas nav tikai Latvijai vai Amerikai. Kas var šādus monstrus pagriezt? Acīmredzot ir augstāka vara. Mūsu izeja ir Saules spēkā,” tā Baltijas astroloģijas skolas veidotājs, kurš kopā ar Vronski stiprināja astroloģijas pamatus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.
