Dīvainā nedēļa ar Māri Zanderu

Piemēram, šis tas ir dzirdēts par megaprojektu Rīgas transporta sistēmā, “Ziemeļu šķērsojumu”. Diskusijas lielākoties ir ap projekta izmaksām, toties mazāk cilāta tēma ir tā, ka, lai šo koridoru izbūvētu, pilsētai būs jāizpērk apmēram 70 nekustamie īpašumi. Un tagad iedomāsimies, ko dara apķērīgi ļaudis, kuriem ir informācija par projektu. Nekustamo īpašumu cenas ir sarukušas, tie nopērkami salīdzinoši lēti, toties pēc dažiem gadiem par tiem no dzimtās pilsētas varēs prasīt brangas summas (aizkulisēs dzirdētās summas ir 13 – 15 miljoni latu). Un, ja vēl pamanās šajā procesā iesaistīt “pareizās” novērtēšanas kompānijas...

Cits piemērs. Visi ir dzirdējuši tēzi, ka valstij ir jāatsakās no tai neraksturīgu vai nevajadzīgu funkciju veikšanas un šīs funkcijas jānodod privātajam sektoram. Un tā nu klusi un nemanāmi tas arī notiek. Piemēram, šonedēļ valdība pieņēma lēmumu privatizēt Valsts Sertifikācijas centru (produktu un pakalpojumu kvalitātes atbilstības pārbaudes). Nu, labi – privatizēs. Jautājums ir, vai jaunais īpašnieks neizmantos situāciju, ka bez centra pakalpojumiem neiztikt, un nepaaugstinās izcenojumus?

Un vēl viens piemērs. Paveraties Ministru Kabineta Komitejas 14.decembra sēdes dienas kārtībā iekļautajā “Ieslodzījumu vietu infrastruktūras attīstības koncepcijas projektā”. Nu, pilsoņi – tur kāds dabūs stabilu biznesu desmitiem miljonu latu apmērā. Man nez kāpēc liekas, ka ministri izvēlēsies 3.variantu. Citēju: “3.variants – šajā koncepcijā noteiktās jaunās cietumu sistēmas izveide notiek, izmantojot valsts un privāto partnerību. Šī varianta īstenošanas indikatīvās izmaksas (NPV) – 394 484 973 lati 30 gadu periodā, kas ietver risku izmaksas un visas infrastruktūras uzturēšanas un atjaunošanas izmaksas minētajā periodā.”

Lēmumu pieņemšanas nacionālās īpatnības

Nav noslēpums, ka mūsu varas vīriem un sievām izdodas pieņem lēmumus, kuri vai nu ir pretrunā ar citiem lēmumiem, vai nedarbojas, jo trūkst citu lēmumu utt.

Piemēram, šonedēļ uzzinājām, ka Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunus, stingrākus iekšējās kārtības noteikumus Latvijas skolās. Tie, piemēram, liegs skolu teritorijā ienest t.s. gāzes baloniņus. Principā pareizs lēmums, bet – skolotāji jau faktiski nedrīkst pārbaudīt, kas audzēkņiem somās, tātad aizliegumu reāli kontrolēt būs grūti.

Cits piemērs. Šonedēļ valdība piešķīra trīs galvojumus kopsummā par 8,8 miljoniem latu Latvijas Olimpiskajai komitejai dažādiem sporta infrastruktūras projektiem. Piešķīra un konstatēja, ka šie objekti valstij nemaz tā īsti nepieder...

Par šīs nedēļas neveiksmīgāko publisko izteikumu varētu atzīt šo:

“Uz Neatkarīgās norādi, ka ļoti daudzu iestāžu darbinieki bezalgas atvaļinājumos tiek sūtīti, S. Šķesteris [Saeimas deputāts Staņislavs Šķesteris (ZZS) – M.Z.] atbildēja: "Ja nav ko darīt, tad var atpūsties." Tam, ka šāds solis daudzviet sperts tāpēc, ka nav naudas, viņš negribēja piekrist. "Lai organizē darbu savādāk. Katras iestādes vadītājiem jādomā, ko darīt, lai cilvēkiem būtu darbs un nevajadzētu laist bezalgas atvaļinājumā," sacīja tautas kalps.” (“Neatkarīgā Rīta Avīze”, 11.12.2009.) Eh, Staņislav, Staņislav... cik savdabīgs priekšstats par reālajā dzīvē notiekošo.

Nedēļas trāpīgākais izteikums manā subjektīvā vērtējumā pieder bijušajam Augstākās Padomes deputātam Druvim Skultem, kurš par Latvijas politisko eliti izteicies šādi: “Tagad šie slimie mēģina paši sevi ārstēt, bet tā ir pašārstēšanās, par ko dažviet soda. Viņi dabū zāles un ēd, nezinādami, cik tās derīgas. Viņi kaut ko pūšļo.” (“Latvijas Avīze”, 09.12.2009.). Savukārt pretrunīgāko tēzi – jo man jau liekas, ka tik traki nav – izteica Baltijas Starptautiskās akadēmijas asociētā profesore Ilze Ostrovska: “Jaunieši aptur studijas un dodas sapelnīt naudu uz ārzemēm. Valstī paliek pensionāri un birokrātija. Nu, kas viņi par sacelšanās dalībniekiem!” (“Neatkarīgā Rīta Avīze”, 07.12.2009.)

Māris Zanders