Cilvēki dzer. Un mirst. Arī Dieva apdāvinātie
Traģiski aprāvies dzejnieka un bohēmista Andra Bergmaņa (64) mūžs — pēc „Preses nama” aizvēršanas balles viņš naktī uz 19. decembri nokrita uz ielas un pārsita galvu. Un nosala... Viņš nav pirmais talants, kura mūža traģiku veicinājis alkohols.
Jo lielāks pagrimums valstī, jo augstāku vilni sit alkoholisms. Šī aksioma vistiešākajā veidā skar Latviju, kuras pavalstnieki krīzes laikos arvien biežāk sāk cilāt glāzītes. Narkologs Jānis Strazdiņš teic: pēdējā laikā ļaudis dzer daudz vairāk un mazāk lūdz narkoloģisko palīdzību, jo daudziem zudusi motivācija ārstēties. Arī tirgotāji apliecina – alkohola patēriņš Latvijā ir audzis, turklāt zīmīgi – arvien pieprasītāki kļūst paši lētākie un... visekskluzīvākie dzērieni.
10,8 litri „uz degunu”
Alkohola patēriņa pieaugums ir šokējošs. 2001. gadā katrs Latvijas iedzīvotājs gada laikā vidēji izdzēra 6,5 litrus absolūtā alkohola, pērn – jau 10,8 litrus, šogad, visticamāk, tiek patērēts vēl vairāk, precīzu datu nav, jo dzērāji arvien biežāk dod priekšroku nelegālajam alkoholam.
Atkarības ledus ir plāns, un tajā var ielūzt ikviens. Par alkoholiķiem kļūst gan vājie un neizglītotie, gan gudrie un spēcīgie, un mirst vienlīdz nožēlojami gan prastie, gan ģeniālie. Tas ir mīts, ka talantīgo cilvēku dzeršana ir apgarotāka par vienkārša ļautiņa nodzeršanos. Kādu brīdi varbūt – bohēmas garša šo purvu dara romantiski valdzinošu, pat aicinošu un sērīgi saldu, taču līdz laikam. Kad nāk kaulainā, nekā skaista te nav. Nespēja sabalansēt ideālus ar reālo dzīvi ir klasisks klupšanas akmens daudziem talantīgiem cilvēkiem. Gunārs Rozenbergs, Antra Liedskalniņa, Māris Melgalvs, Nora Bumbiere, Ints Burāns, Juris Kunnoss – tie ir izcili mākslinieki, kurus nokāva alkohols.
Talantīgs mūziķis, lielisks komponists un ģeniāls aranžētājs. Džeza un bigbenda žanrā Gunārs Rozenbergs palika nepārspēts, viņš bija vislabākais aranžētājs Latvijā. Vadīja Radio un TV vieglās mūzikas orķestri. Piemita spēja instrumentējamo darbu kopējo partitūru paturēt galvā, bet uz papīra izrakstīt vienīgi atsevišķu instrumentu partijas. Strādājot studijā „Melodija”, aranžēja un ierakstīja skaņdarbus Kanādas un Amerikas mūzikas izdevniecībām.
Kā stāsta aculiecinieki, kad Rozenbergs saņēmis honorārus, viņam uzradušies aizdomīgi draugi, un tie palīdzējuši notriekt visu naudu. Pats mūziķis gan uzskatīja, ka viņa gadījumā pārmērīgā alkohola lietošana ir nevis slimība, bet gan izlaidība.
2000. gadā viņš ar ģimeni – sievu, dēlu un meitu – pārdeva savu Rīgas četristabu dzīvokli Mežciemā un kopš tā laika dzīvoja viens. Kādu laiku īrēja dzīvokli Jaunciemā, bet 2004. gada vasarā sāka dzīvot... savā fordā, kas bija novietots netālu no Mežciema tirgus. Automašīnā viņš ēda, dzēra, gulēja, lasīja grāmatas un uzņēma ciemiņus. Salonā mētājās gan trauki, gan tukšas pudeles. Tovasar viņš neslēpa, ka uzkāpis uz korķa un dzer jau septiņus mēnešus.
Mūziķis citēja Vinstonu Čērčilu un apgalvoja, ka omulīgai dzīvei vajag izpīpēt sešus cigārus dienā un izdzert pudeli viskija. Un nekādas fizkultūras.
Vēlāk Rozenbergam tomēr izdevās pārtraukt plostošanu un atsākt muzicēšanu. Komponistam izveidojās sadarbība ar Mirage Jazz Orchestra, un viņš kļuva par tās māksliniecisko vadītāju. Jāatzīst gan, ka mūziķa alkoholatturībai bija mainīgi panākumi.
2008. gada martā Rīgas Sporta manēžā Rozenbergam vajadzēja saņemt balvu par mūža ieguldījumu, bet viņš to nesaņēma. Gunārs bija piedzēries, un apsardze viņu neielaida manēžā.
2008. gada beigās nāca klajā Gunāra Rozenberga albums „My favourite things”, kurā ir apkopotas viņa pēdējo gadu kompozīcijas un aranžējumi. Pēc pusgada mūziķis devās mūžībā.
Spilgta, daudzveidīga un neatkārtojama aktrise. Sieviete ar atvērtu sirdi un kailiem nervu galiem. Viņa bija Nacionālā teātra primadonna. Vienlīdz izcili varēja nospēlēt gan aristokrātes, gan lopkopējas. Viņai pieder leģendārie vārdi: “Labāk aktieri nošaujiet, nevis izmetiet viņu no teātra!” Kritiķu atzinība, skatītāju sajūsma, krāšņi tērpi, ziedi un šampanietis – tā bija mākslinieces dzīves saldā puse, bet rūgtā – viņas alkoholisms un sevi plosošais darbs pie lomām. Antra ļāva savām lomām pārņemt viņas ikdienu un pilnībā izārdīt sevi.
Liedskalniņas augstā dziesma bija Blānša „Ilgu tramvajā”, tā bija tik lieliska spēle, ka izrāde noturējās repertuārā 12 gadus. Aktrise nepazina pustoņus ne teātrī, ne dzīvē, viņa visu darīja pa īstam. Dedzīgums un emocionalitāte Liedskalniņu cēla un gremdēja, jebkurā sabiedrībā, kur viņa ieradās, viņa tika sagaidīta ar sajūsmas saucieniem un paceltām glāzēm. Ar laiku alkohols Antras dzīvē izrāva pamatīgus robus – izjuka laulība ar aktieri Elmāru Ozolu un samilza problēmas darbā. Režisori baidījās viņai piedāvāt lomas, jo nebija droši – Antra varēja noraut izrādes.
No 1980. līdz 1990. gadam aktrise bija pilnīga atturībniece, un viņa atkal varēja pilnvērtīgi izpausties uz skatuves. Tomēr līdz galam Antra netika ar sevi galā. Pēc savas 60 gadu jubilejas aktrise atsāka lietot alkoholu, un tas bija vēl postošāk nekā agrāk. Viņa dzēra gan ar dēlu Hariju, gan ar krogos satiktajiem svešiniekiem. Paziņas un draugi mēģināja palīdzēt – deva naudu zālēm, maksāja par dzīvokli, pirka pārtiku un drēbes. Tomēr, pat dzīvojot pastāvīgā naudas trūkumā, aktrisei piemita ekstravaganti gājieni, piemēram, par pēdējiem latiem viņa varēja pasūtīt sev mājās vakariņas no restorāna vai... ieķīlāt dzīvokli, lai nopirktu dēlam automašīnu.
Antra visiem spēkiem centās cīnīties pret slimību – sāka dažādus ārstniecības kursus un programmas, apmeklēja narkoloģiskos dispanserus un rehabilitācijas centrus, lietoja zāles un lūdza Dievu. Tas viss deva īslaicīgus panākumus, pilnībā tikt vaļā no alkoholisma viņai neizdevās. Aktrise nomira 69 gadu vecumā.
Viens no spožākajiem astoņdesmito gadu dzejniekiem, kas spilgti uzšāvās kā komēta, bet tad negaidot pieklusa. Savas dzīves pēdējos 13 gadus Melgalvs bija bezdarbnieks, viņa pēdējā darbavieta – literārais konsultants laikrakstā „Latvijas Jaunatne”. Slavas virsotnēs viņš nokļuva astoņdesmito gadu pirmajā pusē, kad populāra kļuva grupa „Pērkons”, kurai viņš bija dziesmu tekstu autors. Tolaik „Pērkona” dziesmas jaunatne skandēja visur – koncertos, diskotēkās, mājas ballītēs. Zīmīgi, ka „Pērkona” galvenie tekstu autori bija Klāvs Elsbergs un Māris Melgalvs. Klāvs traģiski aizgāja bojā 1987. gadā, Melgalvs traģiski nodzēra savu atlikušo dzīvi.
Izcilā dzejnieka mūža nogale bija briesmīga, jo pēdējos septiņus gadus viņš dzēra katru dienu. Šķiet, Melgalvs apzināti devās lēnā nāvē, jo jutās nepiemērots šai dzīvei. Versijas par dzejnieka nodzeršanās iemesliem ir vairākas. Vieni teic, ka Māri salauza mātes slimība un nāve un bez mātes viņš juties kā no laivas izmests; citi uzskata, ka dzejnieks no sevis bija izšāvis visu un augstāk kāpt vairs nevarēja. Pēdējos gadus Melgalvs nerakstīja un par dzejošanu vairs neinteresējās. “Es visu esmu pateicis,” viņš mēdza teikt. Dzejnieks dzīvoja Jūrmalā, Bulduros, daudzstāvu mājas trīsistabu dzīvoklī kopā ar pusparalizētu tēvu un brāli. Viņi iztika no tēva pensijas un brāļu haltūru naudas (brālis Uģis laboja televizorus). Reizēm dzejnieks saņēma nelielus autortiesību honorārus un kādu naudas kriksi no draugiem.
Dzīvoklis daudzus gadus bija neremontēts un nekopts. Kad galdam nolūza kāja, dzejnieks to atstutēja ar divlitru Līvu alus pudeli. Vēlāk parādu dēļ dzīvoklis tika pārdots, un Melgalvu ģimene pārvācās uz krietni pieticīgāku mitekli Asaros. Pēdējos gadus dzejnieku māca vientulība, viņš bieži zvanīja draugiem un paziņām. Ja naktīs draugi neatbildēja, zvanīja uz radiostacijām un tiešajā ēterā pļāpāja ar dīdžejiem. Dzīves nogalē Melgalvs izskatījās bēdīgi – netīrā mētelī, blusainā džemperī, ar nekoptu bārdu, uzpampušu seju un raibā vasaras cepurē. Neilgi pirms nāves viņam piešķīra mūža stipendiju. To Māris nesaņēma, viņš mira no sirds mazspējas.
Dziedātāja ar neatkārtojamu balsi un likteni. Visu mūžu viņu vajāja problēmas privātajā dzīvē, sākot jau no piecpadsmit gadiem, kad Nora palika stāvoklī, bet bērna tēvs neuzņēmās atbildību. Jauno meiteni no izmisuma glāba vecāki, viņi arī palīdzēja izaudzināt dēlu Romualdu.
Panākumus un slavu Nora Bumbiere arī piedzīvoja agri – 20 gadu vecumā, kad viņu pamanīja Raimonds Pauls un uzaicināja dziedāt Rīgas estrādes orķestrī. Vēlāk Nora ar Viktoru Lapčenoku sāka dziedāt ansamblī „Modo”, bet pēc kāda laika abi apprecējās, kļūstot par populārāko pāri Latvijā. Tolaik Nora bija vispieprasītākā Latvijas dziedātāja – trīs reizes uzvarēja „Mikrofona” dziesmu aptaujā, guva panākumus starptautiskos konkursos un bieži koncertēja ārpus republikas.
Šķita, nu tik būs! Dzīve arī turpmāk ies kalnā, bet... septiņdesmito gadu beigās Nora aizgāja no „Modo”, un sakās viņas norieta laiks. Nora zaudēja zvaigznes statusu, turklāt pēc deviņu gadu kopdzīves pajuka laulība ar Viktoru Lapčenoku. Nesaskaņas veicināja greizsirdība un alkohols.
Dziedējot dvēseles brūces, dziedātāja drīz vien apprecējās ar ģitāristu Valēriju Beļinovu, abu laulībā piedzima dēls Georgs. Taču dēlēnam vēl nebija pat gads, kad Valērijs aizgāja no ģimenes. Nora apprecējās atkal – par viņas nākamo vīru kļuva skatuves strādnieks Arsens Suleimanovs. Laulībā piedzima meita Beatrise.
Kādu laiku Bumbiere dziedāja grupā „Tip Top” ar Ojāru Grīnbergu un Margaritu Vilcāni, kā arī uzstājās viesnīcas „Latvija” restorānā ar mazpazīstamām grupām. Šajā laikā arvien plašākas kļuva runas par dziedātājas pārmērīgo aizraušanos ar grādīgajiem dzērieniem.
Kad deviņdesmitajos gados sākās juku laiki, dziedātājai faktiski nebija iespēju izpausties, un savu iekšējo neapmierinātību viņa arvien pamatīgāk slāpēja alkoholā. Nora Bumbiere mira 46 gadu vecumā ar aknu cirozi.
Nacionālā teātra aktieris Ints Burāns bija izmalts labās dzirnavās, skolojies pie Latvijas teātra klasiķiem – Eduarda Smiļģa, Alfreda Amtmaņa-Briedīša, Veras Baļunas, Pētera Pētersona, Ventas Vecumnieces un citiem dižgariem.
Ienākot teātrī, Ints tūlīt neapžilbināja ar savu temperamentu un jaunību, bet gan lēni un mērķtiecīgi attīstīja snaudošo talantu. Aktierim bija laba un skanīga balss, tāpēc bieži saņēma lomas radio iestudējumos. Vēlāk ar labiem panākumiem viņš izmēģināja spēkus režijā, veidoja lielus dzejas uzvedumus un laika gaitā izveidojās par augstas raudzes aktieri. Bet pēc spoži nospēlētās Bleka lomas grāvējfilmā „Mirāža” kļuva pazīstams plašajā Padomju Savienībā.
Kad deviņdesmito gadu sākumā iezīmējās lielo pārmaiņu laiks, tas radīja asu pagriezienu arī Inta Burāna dzīvē. Viņš nespēja noorientēties un iekļauties jaunajos tirgus apstākļos. Burāns aizgāja no teātra un kādu laiku pelnīja iztiku ar restaurācijas darbiem. 1996. gadā viņš uz īsu brīdi atgriezās teātrī un meistarīgi nospēlēja veco Osi izrādē „Zaļā zeme”. Par to saņēma augstāko profesionālo novērtējumu teātru skatē un tika atzīts par labāko otrā plāna tēlotāju. Tomēr savu “otro elpu” skatuves mākslā vairs neatguva un drīz atstāja teātri pavisam.
Neilgi pirms nāves Ints atzina, ka aiziešana no teātra bijusi likumsakarīga. Kad teātrī mainījušās paaudzes, viņš pamazām izkritis no repertuāra, tomēr pat daudzus gadus pēc teātra atstāšanas bieži sapņojis, ka spēlē. Kādā intervijā aktieris atzina, ka nakts sapņos nereti tiekoties ar kolēģiem, bet visbriesmīgākais – satiekot arī mirušus aktierus. Un tad viņš miegā kliedzot. Pēdējā savas dzīves periodā Ints Burāns lietoja alkoholu teju vai katru dienu. Iepirkās točkā – tur puslitrs maksājis 80 santīmu.
No pirmās laulības Intam ir divi pieauguši bērni, kas bija gatavi palīdzēt, taču bijušais aktieris, kura skatuve nu bija slēgta, nevēlējās mainīt savu dzīvesveidu.
Ints Burāns devās mūžībā 2008. gada 10. jūnija naktī.
Juris Kunnoss bija dzejnieks ar absolūto lingvistisko dzirdi. Prata piejaucēt un meistarīgi sajaukt it visus latviešu valodas slāņus, priekšstatus, atklāsmes un klišejas.
Patika mistificēt savu personu un labprāt publicējās ar pseidonīmiem – Juris Benedikts Lox, Aleksandrs Krems un Džonijs Ikss. Atšķirībā no dzejnieka Māra Melgalva bija ražīgs līdz pat mūža beigām un par literārās darbības pārtraukšanu i nedomāja. Tieši otrādi – pat baidījās atmest dzeršanu, jo tad vairs nerakstīšoties dzeja. Bija precējies ar tulkotājas Maijas Silmales un aktiera Miervalža Ozoliņa meitu Helju, laulībā bija dzimis dēls Mikus; no 1975. gada līdz pat dzīves beigām Juris strādāja Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.
Kunnoss dzēra un dzejoja gandrīz katru dienu. Delīrijā tika vests uz policiju, uz trako māju, un, izvērtējot Kunnosa devumu, tā vien gribas attiecināt atziņu, ka starp dzīves pabērniem ir daudz vairāk talantu nekā labi paēdušajā vidusšķirā. Smalki jūtīgiem ļaudīm dzīve nereti ir par smagu, un tā viņus salauž. Viņi nodzeras un nonāk padibenēs.
Arī Kunnosa sadzīves apstākļi bija katastrofāli – viņš dzīvoja neapkurinātā un neaizslēdzamā kambarī Rīgā, Avota ielā, tomēr, par spīti alkoholismam un bomža dzīvesveidam, pēdējie dzīves gadi bija radoši veiksmīgi. Bija daudz dzejoļu, un tie bija lieliski. Bija regulāras publikācijas un jaunāku kolēģu cieņa un apbrīna, līdz 1999. gada 18. jūlijā dzejnieks tika atrasts miris savas mājas pagalmā. Tā paša gada nogalē iznāca viņa dzejoļu krājums „Ar jaunu mirdzumu acīs”.
Alkohola paņemtie talanti
