Latvijas patriots Jakovs Rafalsons

Lielākā daļa skatītāju Jakovu Rafalsonu pazīst no seriāla „UgunsGrēks” – viņš ir vienmēr pilns izdomas, velnišķīga azarta, vitāls un atšķirīgs. Viņa Rīgas Krievu teātris remonta dēļ ir devies piespiedu trimdā, un izrādes notiek arī uz mazpilsētu skatuvēm. Nav sliktuma bez labuma – tagad tauta Rafalsonu var iepazīt arī kā izcilu, nopietnu un dziļu dramatiskā teātra aktieri. Nekāds eņģelis viņš gan neesot, Jakovs nosmaida. Droši vien ir kādas tumšas zemūdens bedres, par kurām zina, iespējams, tikai viņš pats. Bet ir kaut kas daudz augstāks – un tas slejas pāri visam – cilvēcība viņā ir kā gaišs templis, kura smailes – ārpus tautībām un robežām stāvoša inteliģence un garīgums.

– Bez mājām vienmēr ir slikti. Šis teātris bija tāda aizlūgta vieta. Kad atver jaunu svētnīcu, to vajag piepildīt ar lūgšanām. Kad ienākat vietā, kur esat uzturējies ilgāku laiku, sienas palīdz. Pašlaik ir sarežģīti, vēl jo vairāk tāpēc, ka tagad es lielākoties spēlēju uz VEF skatuves, bet tā ir tik antiteatrāla vide... Nemaz nerunājot par šīs zāles akustiku. Vakar spēlēju galveno lomu, abi ar Leonīdu Lencu tajā esam astoņdesmitgadīgi veči. Nevaru nomierināties līdz pat šim brīdim – ziniet, es izvedu no zāles cilvēku. Šis cilvēks izbojāja visu... Viņš bija acīm redzami piedzēries. Iedomājieties, mēs ar Ļoņu uz skatuves aizsmēķējam (it kā zālīti) , bet tas cilvēks pirmajā rindā sāk skaļi sarunāties. Paskatos viņa virzienā – tā, lai viņš saprastu... Bet viņš ceļas kājās un stiepjas pēc manas cigaretes. Lien uz skatuves. Es viņu saķeru aiz rokas un stingri saku – ārā no zāles! Telpa stāvgrūdām pilna... Tas ir kultūras trūkums. Nespēju iedomāties, ka kaut kas tāds varētu gadīties latviešu teātrī. Bet krievu teātrī Rīgā šis ir jau trešais gadījums. Šajā laikā, kad valsts domā, ka ar teātri un kultūru tiks galā “pēc tam”... Bet tā nemēdz būt. Man šķiet, šis incidents ir tieši šādas attieksmes rezultāts.

– Vai Rīgas Krievu teātra trupa ir kā atsevišķa republika, kas pēc mentalitātes un domāšanas jūtas mazliet kā baltie zvirbuļi – gan krievu, gan latviešu vidē?

– Nevaru atbildēt par visu trupu... Es šurp atbraucu 1991. gadā. Mans tēvs bija no Rīgas.

– Ebrejs, kas pilnībā pārvaldīja latviešu literāro valodu. Viņš te piedzima. Man ir draugs Ilmārs Lapiņš, diriģents. Viņš ir ticies ar manu tēvu un teica, ka valoda viņam bijusi satriecoši laba. Es šurp pirmoreiz atbraucu 1964. gadā, izmācījos un 1966. gadā aizbraucu.  

– Kur mācījāties?

– Vakarskolā. Rīgā atgriezos 1991. gadā. Tolaik zināju pāris vārdu – “maize” un “piens”. Tagad saprotu praktiski visu. Tikai man ir grūti, es neuzspēju...

– Nē, sadzīves līmenī saprotu visu, bet man ir grūti izsekot līdzi – runājot ir tik liels ātrums. Turklāt valodās esmu absolūti neapdāvināts. Pie manis reiz no teātra TT atnāca Lauris Gundars un Anna Putniņa, lai piedāvātu spēlēt latviešu valodā izrādi „Teretomba”. Toreiz, ap 1993. gadu, latviski zināju piecus vārdus. Lauris teica – neuztraucies, ja kaut ko nesaproti, mēģinājumā paņem mani aiz rokas... Bet viņš taču nevarēja iedomāties, ka es nesaprotu neko!

Pārkāpu Nacionālā teātra slieksni, un, kad viņi visi sāka runāt latviski, man no sasprindzinājuma un pārdzīvojuma nosvīda piere – sapratu, ka esmu traks, nākdams šurp, neprotot valodu. Viņi mēģināja, sarunājās, es turēju Lauri aiz rokas, bet viņš to pat neievēroja. Kad pamanīja, jautāja: “Vai tu kaut ko nesaprati?” Saku: “Es neko nesaprotu!” Viņš jautā: “Tu neproti valodu?” “Neprotu,” atbildu.  Nu, viņi domāja, ka atteikšos no lomas (tā, starp citu, bija galvenā). Es savukārt domāju, ka jāizcīna uzvara pār savu slinkumu un inertumu. Un man bija milzīgs prieks, ka toreiz nospēlēju! Ziniet, tagad ir tāds gandarījums, ka staigāju un visu saprotu. Tā nav valsts, kas man nosprauž robežas, bet gan es pats. Pateicoties seriāliem „Neprāta cena” un „UgunsGrēks”, mācos valodu tādā tempā... Pirms trim gadiem, kad tikko sāku filmēties, teātra grandi man dzimšanas dienā uzdāvināja desmit dienu ceļojumu pa Baikālu. Biju paņēmis līdzi tekstu un tikpat kā neizgāju no kajītes – no Baikāla faktiski neredzēju neko. Esmu atbildīgs cilvēks, man uz filmēšanas laukumu jānāk sagatavotam. Tagad jau ir tiktāl, ka man jāmācās pa septiņām, astoņām epizodēm vienai dienai. Rīt ir filmēšana, bet es vēl neko neesmu iemācījies. Pat krieviski to grūti izdarīt, bet es mācos latviski...

Esmu ļoti priecīgs, jo tikko mani uzaicināja Nacionālais teātris – spēlēšu ar Guntu Virkavu, janvārī sāksies mēģinājumi. Ierosināju, ka šo lugu varētu iestudēt mans draugs no Maskavas, ļoti labs režisors – Mihails Barisovs. Lomām „UgunsGrēkā” ieteicu arī Katju Frolovu un Niku Plotņikovu no mūsu teātra. Daudzi uzskata – kas tad tur, seriāls... Bet jebkuru darbu var darīt slikti, un jebkuru var darīt labi. Par filmēšanos mēs, protams, saņemam naudu, bet mums ir arī milzu gandarījums – par to, kā strādā režisore Inta Gorodecka, producente Baiba Saleniece... Un – tas ir tāds prieks, kad tiekamies!

– Droši vien tāpēc, ka ejat ar atvērtu dvēseli, jūs arī ievēro un piedāvā darbu...

– Ziniet, es domāju, ja mūsu profesijā cilvēks ir „aizvērts”, tad viņam patiesībā ar šo profesiju nav nekāda sakara.

– Labus aktierus es tādus nezinu. Viņi, protams, neatveras visiem... Mums ir tā – filmēšana beidzas, bet mēs neizklīstam, atzīmējam dzimšanas dienas, apsveicam Cits citu. Gaisotne ir ļoti silta, tāpēc ir rezultāts. 

– To seriālā var just...

– Protams! Skatoties no zāles, pēc tā, kā spēlē aktieri, uzreiz ir redzams, vai starp viņiem ir siltas vai saspīlētas attiecības. Aktieri var viens otram atzīties mīlestībā, bet, ja starp viņiem ir saspīlējums, skatītājs to jūt.

– Vai jums ir nācies strādāt pie savas personības? Piemēram, ja esat sapratis, ka dažas rakstura īpašības ir, tā teikt, ne visai labas...

– Kā lai saka... Tās ir īpašības, kuras nav labas dzīvē, bet der profesijai. Mana nesavaldība, mana atklātība. Atklāts cilvēks ir...

– Jā, kā uz delnas.

– Viņš ar savu atklātību var arī nodarīt pāri?

– Jā! Profesijā, man šķiet, neesmu melojis. Runāt uz skatītāju ir ļoti atbildīgs darbs. Režisoriem esmu smags cilvēks, jāpiebilst gan – tikai sliktiem režisoriem. Man saka – jā, tas un tas režisors ir tavs draugs... Bet viņš ir kļuvis par manu draugu tikai tāpēc, ka ir labs režisors! Vēl nesen mums bija teātra galvenais režisors, kuram visas trupas priekšā pateicu – es ar jums nestrādāšu, jo uzskatu, ka neesat profesionālis. Paldies Dievam, viņš aizbrauca uz Sanktpēterburgu, te viņa vairs nav. Bet divos gados viņš, manuprāt, nolaida teātri līdz tādam līmenim, ka mums vēl ilgi nāksies celties. Neko darīt, mūsu profesija ir atkarīga. Ļoti!

– Uz krievu izrādēm nāk gan krievi, gan latvieši – ļoti daudz latviešu! Turklāt tagad braucam spēlēt arī uz mazpilsētām, un es dzirdu to siltumu... Cilvēki aplaudē. Līdz ar to atbildības izjūta kāpj vēl augstāk. Ziniet, man kā puikam nācās piedzīvot lielu pārsteigumu. Tas bija 1964. gadā, kad biju iebraucis Rīgā un nolēmu aiziet uz Dailes teātri. Toreiz tas vēl bija vecajās telpās. Vēl nesapratu valodu, bet man gribējās...

– Vai atceraties, ko skatījāties?

– Manuprāt, Otello. Nu, lūk – kāpju augšā uz zāli, piecas minūtes līdz sākumam, un dzirdu  – zāle tukša, tur neviena nav! Atveru durvis... Varat iedomāties manu pārsteigumu  – zāle pilna cilvēku, un – klusums, tikai šalkoņa, kas rodas, pāršķirot programmiņas. Es biju satriekts... Toreiz man bija 18 gadu. Deviņpadsmit gadu vecumā iestājos Jaroslavļas Teātra institūtā.

– Kā jūs audzināja? Kāda bija jūsu ģimene?

– Darbaļaužu ģimene. Nevienam nebija nekāda sakara ar teātri. Pirmo reizi teātrī nokļuvu tikai 7. klasē.

– Ukrainā.

– Jūsu mamma ir ukrainiete?

– Nē, arī ebrejiete. Tēvs aizmuka, kad Latvijā ienāca fašisti. Visa viņa ģimene palika Rīgā un tika nogalināta. Tēva vecākais brālis krita Mavrika Vulfsona acu priekšā latviešu divīzijā, kas cīnījās pret fašistiem. Bet tēvs devās uz Ukrainu un tur iepazinās ar manu mammu. Viņš sapņoja atgriezties šeit, tāpēc nopelnīja dzīvokli, 1964. gadā to apmainīja pret dzīvokli Rīgā, un tā mēs atbraucām šurp. Pabeidzu skolu, pēc tam strādāju apavu fabrikā „Rekords” par kurpnieku un Rīgas Elektrotehniskajā rūpnīcā par krāvēju. Tad iestājos Teātra institūtā – man bija draugs Elja Baskins (tagad aktieris Holivudā), un viņš man piedāvāja braukt uz Jaroslavļu. Bet strādāt es vienmēr esmu gribējis Rīgā, sazinājos ar Kacu, ar Šapiro...

– Jā, bet kaut kā... Šapiro tagad neatzīstas. Tolaik viņam atrādījos trīs reizes, bet viņš vienmēr atbildēja, ka nezinot, kā mani izmantot. Kad tagad viņam to atgādināju, viņš teica – nevar būt! Kacs aicināja mani pie sevis uz Maskavu, bet es atteicos. Rīga ir mana sapņu pilsēta – es taču Maskavā jau strādāju, bet atbraucu šurp. Vēl esmu strādājis Sevastopolē un Tomskā, Sibīrijā. Starp citu, tur es iepazinos ar Ilmāru Lapiņu, kurš bija Tomskas Simfoniskā orķestra diriģents (interesanti, ka Ilmāra vasarnīca un manu vecāku dzīvoklis atrodas blakus, Kauguros, bet iepazināmies Tomskā). Kad nomira tētis un mamma palika viena, atbraucu uz Rīgu un piedāvāju Krievu drāmas teātrim savus pakalpojumus. Viņi paskatījās izrādes ierakstu un uzaicināja... Šeit, Latvijā, es ieguvu visu, par ko vien varētu sapņot; par mani ir uzņemta dokumentālā filma, esam lieli draugi ar tās režisoru Romualdu Piparu, filmējos pie Jāņa Streiča – spēlēju Ābramu viņa jaunajā filmā Rūdolfa mantojums. Esmu ieguvis valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni. Saprotiet – visu... Un man ļoti sāp tas, kas tagad pie mums notiek.

– Vai jūsos ir radies arī patriotisms pret šo zemi?

– Tas taču ir abpusēji! Kad zeme domā par cilvēku, cilvēks domā arī par zemi. Jūs aizskārāt šo tēmu... Nesen par to runāju ar latviešiem, ar Liepājas trupu. Ļoti nosodoši izturas pensionāri. Taču es atdalu valsti no varas, un es nemīlu nevienu varu; vara – tā ir cilvēka nospiešana. Kad Rīgā beidzu 11. klasi, kādu vakaru zvana draugs un saka – Jaša, pie manis rīt būs kratīšana. Un mēs, puikas, saprotam – vajag no viņa paņemt literatūru. Mājās nedrīkstam nest – tur ir vecāki, un tā mēs ar vēl vienu draugu visu dienu ar vecu čemodānu staigājām pa Rīgas ielām. Nu, padomājiet – kas gan tā bija par valsti? Kas par padomju varu?! Kurai trīs puikas, trīs puņķutapas, bija bīstami ar savu čemodānu... Tagad tās grāmatas stāv visās grāmatnīcās.

Savulaik mani žmiedza VDK – lai es pienestu ziņas... Tomskā manā mājā bijušas kratīšanas. Kad atteicos sadarboties, rādīja ziņojumu par mani, prasīja – vai jums tās grāmatas ir? Toreiz izcīnīju uzvaru pār sevi, pār savām bailēm. Tas bija briesmīgi – kā viņi izsauca, ierakstīja, tēloja, baidīja... Bail bija ļoti, bet es nepadevos. Man deva to ziņojumu, bet es teicu – es nevaru to paņemt, es pēc tam tās rokas neatmazgāšu. Un tie bija man tuvi cilvēki, kas ziņoja... Saku – ko man teikt, jūs taču tik un tā neticēsiet. Brauksim pie manis un skatieties... Viņi – jūs taču neesat tāds idiots, lai tās turētu mājās uz plauktiņa... Bet grāmatas tik tiešām plauktā arī stāvēja, es vienkārši blefoju. Pēc pratināšanas gāju mājās un sapratu, ka viņi var braukt aiz manis. Toreiz grāmatu dēļ iesēdināja 30 cilvēkus, zināju, ka tas pats var notikt arī ar mani. Un es grāmatas iznīcināju – plēsu, podā dedzināju un raudāju... Nu, kā gan es varu neaizlūgt par šo zemi, kur esmu tagad?

Jā, toreiz man šķita, ka drīzāk zemeslode nomuks no ass, nekā beigsies padomju vara. Tā bija šausmīga attieksme. Šausmīga! Nekad neesmu bijis partijas biedrs, es ienīdu to partiju. Lai cik slikti būtu tagad, nedod Dievs, ka tas atgrieztos. Tāpēc, ja jautājat, ko man nozīmē šī zeme... Vārdiem to nevar izteikt... Filmā jau teicu – reizēm eju pa ielu un domāju: vajadzētu sev iekniebt – vai es tiešām esmu te? Šī ir mana tēva dzimtene, te es atguvu savu uzvārdu. Padomju laikā taču man ar to aizliedza strādāt – mani piespieda paņemt citu uzvārdu, citādi neļautu kāpt uz skatuves. Tēvs nevarēja saprast – kā tā var būt? Es teicu – tēt, tā ir tāda valsts, ja atteikšos mainīt uzvārdu, es uz skatuves neiznākšu. Strādāju ar uzvārdu Orlovs.

– Jā, Krievijā ieguvu Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka nosaukumu, bet kā Jakovs Orlovs. Tā bija rakstīts visās afišās, un kā Orlovu arī mani tur atceras. Pasē gan uzvārdu nemainīju.

Mums ir 38 ebreji, bet jums?

– Teikšu tā – kad premjerministram Čerčilam jautāja, kāpēc Anglijā nav atisemītisma, viņš atbildēja īsi – tāpēc, ka mēs sevi neuzskatām par muļķākiem nekā viņi. Tā diemžēl ir klišeja, ka pastāv tautību jautājums. Es, piemēram, īsti nesaprotu, kad saka – esmu lepns, jo esmu ebrejs. Vai – jūs esat lepna, ka esat latviete. Par kādu lepnumu te var būt runa? Tautību jūs taču esat ieguvusi no tēta un mammas – jums pašai pie tā nav nekādu nopelnu. Tāpat kā man. Lūk, bet pie sava turpmākā likteņa gan esmu kaut ko darījis. Un jūs esat darījusi. Manai mīļajai dzejniecei Marinai Cvetajevai ir „Poēma par Puškinu”, kurā viņa raksta – Puškins bija dzejnieks, bet Dantess – francūzis. Zināt, kādēļ? Jo neko citu par Dantesu, izņemot to, ka viņš nogalināja Puškinu, mēs pastāstīt nevaram. Jā, es slimīgi reaģēju... Tomskā bija gadījums – cilvēks man saka: ai, jūs esat tāds labs cilvēks, nemaz nevar pateikt, ka ebrejs... Viņi pat nesaprot, ka tieši tas arī ir antisemītisms! Tāpēc saku – katrā tautā ir gan labais, gan sliktais.

– Par latviešiem arī saka – vieni ebrejus nogalināja, bet citi – glāba, riskējot ar dzīvību.

– Tieši tā! Bībelē ir nostāsts: tam, kurš atnācis iznīcināt pilsētu, prasa – bet, ja nu tur ir 50 ticīgo, jūs vienalga pilsētu iznīcināsiet? Viņš saka – nē. Bet ja 49? Nē! Bet ja viens? Nē... Pat ja tikai viens! Nedrīkst runāt sliktu par tautu. Padomju laikā Lapiņš man izstāstīja notikumu – Padomju Savienības orķestris aizbraucis uz Ameriku. Pēc koncerta – divu orķestru tikšanās. Ņujorkas orķestra direktors prasa padomju direktoram – zinu, ka Padomju Savienībā ir šausmīgs antisemītisms, ko jūs par to varat teikt? Padomju direktors saka – nav taisnība, mūsu orķestrī ir 38 ebreji, bet jūsējā? Tad amerikānis atbild – ziniet, mēs neesam skaitījuši...

Kad man šeit izsniedza pasi, tautību varēju nerakstīt, bet tikai tāpēc, ka tās dēļ esmu ļoti daudz sists, teicu, lai raksta – ebrejs. Kad Krievijas žurnālisti sāk prasīt, kā Latvijā ar antisemītismu, es saku – neiedziļināšos, bet varu pastāstīt, ka Latvijā esmu atguvis uzvārdu, par mani ir uzņemta dokumentāla filma, divreiz esmu atzīts par labāko aktieri, esmu saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni. Un pēc šā uzskaitījuma es gribu pajautāt jums – kā Latvijā ir ar antisemītismu? Reiz atbrauca žurnālisti no Krievijas un uzaicināja mani un Lilitu uz restorānu. Domāju, uzdos ar profesiju saistītus jautājumus, te pēkšņi dzirdu – sāk runāt par politiku – kā izturas pret jums kā pret krievu? Es saku – stop, es laikam kaut ko nesaprotu – jūs mūs uzaicinājāt uz restorānu, bet papusdienot es varu arī citā vietā. Ja esat nākuši mani glābt, tad labāk nevajag. Ne velti dakterim mēdz teikt – izārstējies pats! Jūsu zemē ir tik daudz problēmu... Mēs paši tiksim galā.

Vai zināt, ka Izraēlā skolās māca ienaidnieka valodu – arābu? Pēc loģikas it kā visiem būtu jābūt noskaņotiem pret to... Es lielāko daļu mūža esmu dzīvojis padomju laikos un uzskatu, ka ir paveicies tiem, kas redzējuši citu dzīvi. Daudzi aizgāja, tā arī neuzzinot, ka var būt citādāk. Tikai tagad saprotam, cik nelaimīgi toreiz bijām. Bet ir tādi, kas tai sistēmai ir pieķērušies, viņi nesaprot... Gan latvieši, gan krievi. Ārzemju Mākslas muzejā ir Goijas ofortu izstāde. Vienā no tiem viņš ir attēlojis guļošu sievieti un parakstījis – nemodiniet viņus. Varbūt miegs ir labākais, kas viņiem ir. Daudzi gan staigā, bet patiesībā – guļ. Un varbūt viņi ir laimīgi ļaudis. Bet es negribētu būt tik laimīgs...

– Jā, jā! Un tā jau ir tā agresija, tā aprobežotība. Bībelē ir teikts  – iegūstot zināšanas, tu iegūsti arī skumjas. Un lielā zināšanā ir daudz skumju. Tāpēc ļaudis, kas guļ, varbūt ir laimīgi.

– Tad labāk skumt...

– Man arī tā šķiet. Un es vispār neticu nevienai revolūcijai pasaulē.

– Ai, nē, tā nebija revolūcija! Kā teikt... vara tika pārņemta dabiskā veidā; it kā tika nomesta, izjuka. Izmantojām radušos situāciju, un viss. Un es neticu arī, ka strīdos dzimst patiesība. Tā rodas tikai saskaņā.

– Vai jūs ar saviem oponentiem nestrīdaties?

– Diemžēl strīdos. Un pēc tam saprotu, ka tas ir bezjēdzīgi.

– Ziniet... mums ar tēvu bija briesmīgi strīdi. Briesmīgi. Viņš iekšēji bija pārliecināts staļinists. Bet partijā gan nebija. Rīgā dzīvojām Ļeņina ielā, blakus VDK. Mūsu pagalmiņš un virtuves balkoniņš izgāja uz VDK iekšpagalmu. Bet man visi draugi bija tādi, kas nevarēja ciest padomju varu. Kāda aktrise desmit gadus bija pavadījusi lēģeros. Kad stāstīju viņai, ka mūsu balkoniņš iziet uz VDK, viņa teica – ļoti labi, var aizspļaut... Nu, lūk, kad es lamājos ar tēvu, viņš vēra ciet logus. Es teicu – ko tu taisi ciet, ja uzskati, ka pie mums viss notiek taisnīgi? Bet tā paaudze bija dzīvojusi tādās bailēs – varbūt viņš no bailēm...

– Jums ir bijušas divas ģimenes?

– Ar pirmo ģimeni šķīros, diemžēl vēlāk mana pirmā sieva nomira, viņa bija trupas vadītāja Rīgas Krievu teātrī. Man ir vecākais dēls – Maksims, mazmeitiņa, kas jau ir filmējusies pie Streiča un vēl vienā filmā, ko te uzņēma Holivuda – par holokaustu. Baidos, ka viņai ir aktiera daba, es gan to ļoti negribētu. Reiz viņai vajadzēja braukt uz provēm, bet viņa saslima. Dēls stāsta: “Pārnāku mājās, Poļina guļ ar temperatūru un saka: “Tēti, vai tu negribi paņemt no manis autogrāfu?”” Jaunākais dēls, kuram tūlīt būs 18 gadu, beidz 12. klasi. Sieva ir Klasiskās ģimnāzijas direktora vietniece, viņa ir veikusi visus tulkojumus filmai „Neprāta cena” – titros ir pateicība Gaļinai Rafalsonei.  

– Daudzi cilvēki jūsu vecumā ir samierinājušies, ka viņiem neko nepiedāvā, un iekšēji it kā sagumst...

– Ir tāds krievu sakāmvārds – zem guloša akmens ūdens netek. Man pašlaik ir tik daudz piedāvājumu, ka vienkārši nav laika. Beigšu ar jums runāt un skriešu mājās mācīties tekstus – rīt filmēšana, parīt reklāma, tad braukšu uz skaņošanu pie Streiča, pēc tam – uz Liepāju. Gatavojos uzvedumam Nacionālajā teātrī. Ziniet, tiklīdz cilvēks sāk domāt – es nevienam neesmu vajadzīgs, tā ar viņu ir cauri... Bet kāpēc gan tev būtu jābūt kādam vajadzīgam? Tā ir padomiska attieksme – par mani padomās, mani paņems. Viss, tas ir beidzies!

– Jā, mēdz būt arī traģiskas situācijas, kad cilvēkam tiešām kaut kas nesanāk, bet tie ir daži gadījumi. Tev jādara viss, kas no tevis atkarīgs, tad tu saņemsi tik, cik esi pelnījis. Man nepatīk dividendes – kad cilvēks nestrādā, bet gaida, ka viņam iedos. Tā šobrīd dara valsts vara, jo atņem pensijas. Par kādu taisnību var būt runa, ja pensionāri ir valsts garanti? Ja jums trolejbusā nozog maku, jūs vēršaties policijā. Bet man ir nozagts vairāk nekā maks! Esmu palicis teātrī, negribu veikt viltīgas manipulācijas, lai apietu likumu, līdz ar to nesaņemu 70 procentus pensijas (intervija notika pirms Satversmes tiesas lēmuma – red.). Un zagļa lomā ir valsts. Ja reiz tas ir likumīgi, tad zagšana mūsu valstī nedrīkstētu būt krimināli sodāma. Tieši tāpēc, ka mīlu šo zemi, es par tās sāpēm runāju atklāti. Ja man kāds paziņo – lai kā spriestu konstitucionālā tiesa, naudas tik un tā nebūs, es saku – kad zagli noķer un viņš atzīstas, ka visu naudu iztērējis, viņam liek strādāt, kamēr viņš nozagto atdod. Bet te – neraugoties ne uz ko, valsts aparāts saņem nenormālas naudas summas... Protams, man sāp sirds. Un tā sāp katram normālam cilvēkam.

– Vai jūs esat harmonisks cilvēks?

– Ziniet... es neesmu svētais. Man ir bijušas kļūdas, lietas, ko man ir kauns atcerēties. Bet, domāju, tādas ir bijušas katram.

– Protams!

– Bet kāda ir jūsu iekšējā sajūta – mierīga?   

– Ziniet, man ir nemierīgs raksturs. Emocionāli... Pārnāku mājās un jautāju – vai viss kārtībā? Nekas nav atgadījies? To nevar mainīt, tas nāk no iekšējās sajūtas, un manī tā ir jau kopš bērnības. Mans tēvs bija sarežģīts cilvēks. Ļoti sarežģīts. Mammai bija grūti... Tagad tēvs guļ Šmerļa kapos, bet mamma – Izraēlā.

– Esmu braucis – septiņas reizes. Pēc tēva nāves ar pirmo sievu atbraucu uz Latviju. Mammai ar viņu bija sarežģītas attiecības, un, lai netraucētu ģimenei, mamma atstāja dzīvokli un aizbrauca uz Izraēlu. Kad braucu turp, Izraēlu praktiski neredzēju, visu laiku biju tikai blakus mammai. Ziniet, viens ebreju domātājs teicis – Dievs nevarēja pagūt būt visur, tāpēc izdomāja mātes... Es visur staigāju ar viņas fotogrāfiju. Bet runājot par raksturu... Es nervozēju, lai kur arī būtu. Jā, esmu traks, bet tur neko nevar darīt.

– Teicāt, ka līdz ar zināšanām palielinās arī skumjas. Jo ilgāk cilvēks dzīvo, jo vairāk uzzina, tātad – ar gadiem palielinās arī skumju līmenis?

– Droši vien. Varbūt esmu citāds – es dzīvoju pagātnē, ļoti daudz atceros. Kāds dzīvo šodienā. Man nesanāk. Saka – nu, dzīvo, viss taču ir labi. Bet ir bijis tik daudz sāpju. Nevaru to aizmirst. Mans pedagogs teica – traģēdija nav tā, ka mēs novecojam, bet gan tas, ka paliekam jauni. Dvēsele jau ir tāda pati, kā bija, bet ķermenis... Attālums starp dvēseli un ķermeni kļūst arvien lielāks un lielāks. Un tā ir traģēdija. Kad strādāju skolā, sarunājoties ar puikām, aizmirsu, ka esam dažādi. Viņi gan to, protams, redzēja. Bet sajūta par mīlestību un skaistām, jaunām meitenēm... tas viss taču paliek!

– Kā gan citādi! Kad pārstāj redzēt... Viens no tiem rakstniekiem, kura grāmatas es dedzināju, savā dienasgrāmatā bija rakstījis  – ja es būtu kastrēts, cik gan daudz es dzīvē pagūtu izdarīt! Bet tā ir formāla loģika. Neko viņš neizdarītu. Neko! Paskatieties – gandrīz visi literatūras, mākslas un mūzikas sacerējumi ir tapuši, pateicoties sievietēm. Bet mēs nezinām viņu vārdus. Un tieši tāpat ir radījušas sievietes... Saprotat? Ja tā nebūtu...

– Tad cilvēki rakstītu tikai enciklopēdijas.

– Absolūti! Varbūt vēl avīzes. Bet – pat žurnālu raksti... Kad rakstāt par mani, jūs taču patiesībā nerakstāt par mani, bet par sevi. Jūs izvēlaties to, kas jums ir tuvs. Citādi jau jūs ar mani nemaz nemeklētu kontaktu. Arī, kad mēs kādu lielām, mēs vienalga runājam par sevi.

– Jā. Kad lasāt grāmatu un sakāt – oi... Tā arī ir tā māksla – šis “oi”... Jūs to jau zinājāt, tikai nemācējāt pateikt. Un tas cilvēks, kurš ir spējis to pateikt, varētu būt jūsu brālis vai māsa. Tikai citā līmenī.

Kastrāti dzeju neraksta

– Kāda daļiņa jau ir. Varu teikt tikai to, ka man tiešām patīk jaunas sievietes. Tas ir dabiski.

– Tas saglabā jaunību?

– Protams, saglabā! Bet tēlā jau tu vienmēr ieliec daļiņu sevis. Lai gan – mūsos jau itin viss ir. Kāds ir teicis – es neuzņemos atbildību par to, kas man iešaujas prātā, bet esmu atbildīgs par to, lai to no galvas izmestu. Zemapziņas līmenī ir lietas, ka tu domā – šausmas, kā es varēju ko tādu iedomāties! Mūsu zemapziņa ir tik melna un neizpētīta...

– Protams. Nu, lūk – bet izmest to no galvas ir jūsu izvēle. Kāds cits to, kas ienāk prātā, var realizēt. Tā dabūjam kaudzi noziedznieku. Bet tas, ka esmu pavisam cits cilvēks nekā mans varonis, arī ir pilnīgi noteikti. Es neesmu nekāds biznesmenis, man sviestmaize krīt ar sviestu uz leju. Vienmēr. Mēdz teikt – ja sviestmaize krīt ar sviestu uz augšu, tā vienkārši ir nepareizi uzsmērēta. Visas tās „kruķīšanās”, kuras viņš izdomā... tās ir tīri aktieriskas lietas, kuras izdomājam ar Intu Gorodecku un scenāristiem. Vispār – labs aktieris dzīvē nav pamanāms. Ja uz ielas ir redzams, ka iet aktieris, viņš visbiežāk uz skatuves ir maz redzams.

– Kā jūs domājat, tas ir liktenis – piedzimt par aktieri vai biznesmeni?

– Es kļuvu par aktieri padomju laikos – ziniet, kādēļ? Dzejniekam Mandelštamam (man ļoti patīk viņa dzeja) ir tāds jēdziens – nozagts gaiss. Un, lūk, padomju laikā teātris bija nozagts gaiss. Ārpus teātra visu laiku vajadzēja izlikties. Bet uz skatuves es varēju būt tas, kas esmu, un man neko nevarēja padarīt. Tāpēc padomju laikā bija ļoti labs teātris. Ļaudis gāja – tur bija brīvība.

– Jā, bija ko elpot! Tas bija satriecoši – neraugoties uz visu to spiedienu, bija tādi aktieri! Paskatieties padomju filmas! Bet tagad... lielākoties es Krievijas kino nespēju skatīties. Un to nevar salīdzināt arī ar mūsu seriālu – mēs tomēr skaram cilvēka dvēseli.

– Runā, ka ar gadiem vīrietis zaudē romantismu un kļūst arvien ciniskāks.

– Es tam neticu. Ziniet, kādēļ? Atkal jau ķeros pie dzejnieka. Cvetajevai ir rindas: tas nekad nav sācies, kas beidzies ir... Viņa, protams, ņem augstos līmeņos, bet saprotiet  – nevar pazust tas, kas ir bijis. Ja cilvēkam tā nav bijis, tad nav arī tagad.

– Jā. Skatieties – apkārt daudzi jaunie, bet viņi nav jauni. Viņiem tikai apvalciņš ir jauns, bet iekšā – gadi 55, 60 noteikti. Pragmatiķi. Praktiski. Un viss – absolūts aprēķins. Viņiem varbūt ar naudu viss ir kārtībā, bet viņi ir nelaimīgi. Viņiem ir atņemta dzīve. Biznesmeņi reizēm aicina mani, un viens teica – zini, cik man ir patīkami ar tevi parunāt, es visu smagumu no sevis nometu nost... Paskatoties uz viņiem, reizēm domā – nē, man nevajag tādu naudu. Kāds ļoti labi ir teicis – nauda ir no Dieva, bet nulles – no velna. Ir piemēri – Andrejs Saharovs, kā pret viņu padomju laikā izturējās... Visa zāle dimdināja kājām, bet viņš atklāti teica, ko par viņiem domā. Cik gan liela ir tāda cilvēka sirds! Un viņš bija gados... Nu droši vien nedrīkst dvēselē glabāt niknumu... Bet tas ir sarežģīti – to neglabāt, tāpēc, ka tas, ko esmu izcietis, tās bailes – tā taču ir salauzta pašapziņa. Cilvēciska pašapziņa.

– Jums par to jādomā atkal un atkal.

– Saprotiet – mēģini it kā aizmirst... Domāju  – ja arī man būtu tie papīri, kuros par mani ziņots, es tos neglabātu. Tādas lietas vajag iznīcināt. Un izmest mēslainē.

– Ai, visus! Esmu ticīgs cilvēks, bet dvēselē. Neesmu ne kristīts, ne apgraizīts – kā pienāktos pēc ebreju tradīcijām. Es ticu, ka Dievs ir. Reizēm tāpat vien ieeju gan pareizticīgo baznīcā, gan katoļu, man ļoti patīk luterāņu... Dievs vienalga ir viens.

Sandra Landorfa / Foto: Aigars Hibneris