Dita Lūriņa pēc trīsdesmitgadnieku krīzes
Tikko izrāpusies no trīsdesmitgadnieku krīzes, Dita Lūriņa teic, ka pie stabila pamata vēl neesot tikusi. Viņas redzamā ikdiena ir ritenis starp teātri, seriālu un mazu bērnu, bet neredzamā – šaubīšanās svārstīgā upe. Taču Dita ir apmierināta – pamazām beržot nost iekšējo teicamnieci un atklājot sevī kretīniņu, viņa beidzot domā ar savu sievišķo daļu.
Pelēko rudens dienu silda vienīgi lapu dzeltenums. Mēs sēžam aiz lielas, ieplaisājušas rūts pie jasmīnu tējas. Un ir sajūta, ka nevajag steigties.
Kaut kā ir sanācis tā, ka Dita izaugusi sabiedrības acu priekšā. Ienākusi teātrī kā mazs, izspūris meitēns, tik ļoti līdzīga savam tētim – Valdim Lūriņam. Acīm redzami centīga, godkārīga, bērnišķīgi augstprātīga. Nu viņa kļuvusi maigāka – it kā apbružājusies, kā pasāpējusi; brīnījusies, ieguvusi un zaudējusi – kā jau visi, kas tikuši pāri pirmajam jaunības maksimālismam. Ārēji viņas dzīvi nekādi vēji nav pluinījuši, taču to, kādas vētras plosījušās iekšējos gaņģos, varam tikai nojaust.
– Ļoti izjutu trīsdesmitgadnieku krīzi – tiem attīstības lokiem cauri iet visi. Vari būt oriģināls, cik gribi, no pamatlietām neizmukt. Tas akūtais punkts varbūt ir aiz muguras, bet pārdomas turpinās – tu esi aizdzīvojis līdz kādam brīdim, ir bijuši sapņi, kaut kas ir piepildījies, kaut kas – ne... Patiesībā it kā viss ir labi. Bet tad sāc domāt – vai ir tā, kā man līdz šim ir šķitis? Un tu sāc šaubīties par lietām, par kurām iepriekš biji svēti pārliecināts, ka tāda ir pasaules kārtība. Bet varbūt tie bijuši tikai tavi pieņēmumi... Esmu ticīgs cilvēks, bet arī šajā jomā man ir pārdomas... Varbūt man ir tikai priekšstats par Dievu, varbūt esmu viņu, tādu – priekš sevis, ielikusi rāmī, bet Dievs ir kaut kas pilnīgi cits un pāri, mēs to nevaram formulēt, un arī nevajag. Varbūt es varu paplašināt pati savu priekšstatu... Tas viss ir tādā pārdomu mākonī, bet, paldies Dievam, tās vairs nav tādas, kas rada diskomfortu. Tagad jau ir tāds ļoti normāls stāvoklis, kurā vari dzīvot, strādāt, redzēt sevi un citus.
– Kas bija tavi krīzes punkti?
– Man bija sapņi... Šajā punktā, kurā esmu tagad, man šķiet, ka vajadzēja sapņot drosmīgāk; sapņiem vajadzēja būt lielākiem.
– Bet kas varēja būt vēl vairāk?! Lielas lomas tradīcijām bagātā teātrī, ģimenes dzīve, bērns... Ko tu vēl gribi – „Oskaru”?
– A es gribu „Oskaru”! Jā, man ir dots, tas viss ir pareizi un labi. Bet principā vajag gribēt augstāko, ko vien var dabūt. Varbūt 40 gados es teikšu, ka tā nav taisnība, jo, kad tu to nesasniedz, ir smagāk... (Smejas.) Nezinu! Bet man šķiet, ka pasaule ir lielāku iespēju vieta. Un ne tikai karjeras ziņā. Kas ir mūsu lielākais ienaidnieks ikdienā? Tu ieej ritenī un pazaudē tik ārkārtīgi daudz no sevis un tuvākajiem... Mēs to akceptējam, pieņemot, ka šis ritenis ir stiprāks par mums.
– Pieņemot, ka tāda ir lietu kārtība.
– Jā. Bet zemdegās es domāju, ka tā nav lietu kārtība! Jo es taču esmu tā, kas var šo kārtību mainīt. Ne jau kardināli, bet sīkumos. Apmēram tā: ja tev diskomfortu rada netīra māja – iztīri! Ja nav laika, tīri naktī! Un tu novāksi to diskomfortu. Mēs bieži dzīvojam tā, kā negribam.
– Baidāmies dzīvē kaut ko mainīt, lai it kā nenodarītu pāri cilvēkiem, kuri ir blakus.
– Arīdzan. Bet tās ir bailes par sevi... Man jau šķiet, ka visi cilvēki ir tādi, bet par sevi zinu pavisam noteikti – esmu egoiste, vērsta uz sevi, un tās bailes ir par sevi. Tu jau nezini, kā būs, un – ja nu zaudēšu kaut ko no tās komforta zonas, kas man ir šobrīd?
– Kaut arī netīra – ja runājam par iekšējo māju –, tomēr silta. Ja izkustēšos, kas zina, kādi vēji sāks pūst!
– Tieši tā. Jo šo vidi tu pazīsti. Tev tajā kaut kas patīk, kaut kas neapmierina, bet tu to kontrolē. Baigi jau bail...
– Vai par godu trīsdesmitgadnieku krīzei esi uztaisījusi sevī un apkārtējos kādu mazu revolūciju?
– Iekšēji jā, ļoti daudz kas ir noticis. Bet citiem tas vēl nav manāms, vairāk pašai...
– Bet tavs tuvākais cilvēks, Mārtiņš, taču jūt?
– Nu, viņam jau tāda pati krīze. (Smejas.) Tā mēs tur vārāmies abi divi, katrs pats sevī, kādā punktā saskaramies.
– Vai domā arī par vecumu – tev ir trauksmes sajūta par to, kas jāizdara līdz 40 gadiem?
– Jā, noteikti. Jo pēkšņi šķiet – nepagūšu. Tad – jautājums, ko tu gribi pagūt. Lai sapņotu, vajag reālu mērķi. Teiksim, kaut ko nospēlēt vai otru bērnu... Bet sapņot vajag drosmīgi.
Joprojām – karjeriste
– Pirms pieciem gadiem teici – esmu lepna, iedomīga karjeriste. Vai zem šiem vārdiem paraksties arī šodien?
– Zini, jā – it kā parakstos. (Smejas.) Ļoti labi atceros to laiku. Un arī to, kā šis paziņojums atbalsojās cilvēkos ap mani. Tagad esmu posmā, kad apzinos – sevi vajag mīlēt. Es to mācos. Pirmām kārtām akceptēt sevi, beigt šaustīt sevi par to, ka manā dzīvē ļoti svarīgs ir darbs.
– Vēl joprojām?
– Jā. Tagad, protams, proporcijas ir citas. Bet man nav sajūtas, ka es varētu spēlēt un varētu nespēlēt. Nav!
– Ja tu mēģinātu ar varu no tā atteikties, tu vairs nebūtu tāda, kāda esi.
– Droši vien! Lai gan... Par to domā liela daļa aktieru – pienāks brīdis, kad būs mazāk darba vai vispār nebūs, un tad būs jautājums – kas vēl tev ir šai dzīvē? Kas tevi interesē, kur vēl vari gūt piepildījumu? Teātrī tu vari dabūt visu jūtu spektru. Ja to atņem, paliek teju vai tukšums... Un tas nav pareizi. Tomēr mani tracina, ja man pajautā – kādi ir tavi hobiji? Nu, kurā vietā man iebāzt kādu hobiju! Bet atkal – jautājums nav par laika trūkumu, bet – kas mani vēl interesē...
– Piemēram, varētu mēģināt slēpot...
– Uz slaloma slēpēm esmu stāvējusi tikai uz skatuves – Kivlenieks bija izdomājis numuru... Bet vispār es neslēpoju, neslidoju, neko... Biju uz veselu vienu jogas nodarbību. (Smejas.) Un man pat ļoti patika. Tikai... šobrīd grafikā nav vietas, kur to iebāzt. Bet es ļoti gribu – zinu, ka man to vajag. Protams, varētu uz jogu iet arī septiņos no rīta. Tad atkal šķiet, ka vismaz vajadzētu pašai pamodināt bērnu. (Smejas.)
– Pirms Ernesta piedzimšanas teici – paļaujies uz Dievu, ka viņš tevī plauktiņus, prioritātes pārkārtos un vajadzīgajā brīdī stiprāks būs mātes instinkts... Tā notika?
– Jā, par to varu būt pateicīga Dievam – bērns tiešām kardināli pārkārto plauktiņus, bet personību jau tas neizmaina. Ernests atnāca ļoti tā... Atceros, teātrī runāja par nākamo sezonu, vēl nekas man nebija pieteicies, bet es jau domāju – nē, es taču nevarēšu! Es viņu garīgajā pasaulē gandrīz fiziski jutu. It kā viņš teiktu – klausies, vai tu vienreiz varētu?... (Smejas.) Un tad tu saproti, ka vienkārši jālaiž, lai cilvēks nāk; ir laiks. Bet gaidīšanas laikā gan pārtraucu spēlēt ļoti ātri.
– Tu tā varēji?
– Tā bija jādara. Pirmām kārtām bija grūti, slikti, nebija spēka... Paldies Dievam, nebija jāguļ uz saglabāšanu, bet pirmie trīs mēneši – zeme, atveries! Izlietne un pods bija mani tuvākie draugi. Biju nomocījusies. Ernests toties iemācīja, ka arī šo darbu ir iespējams darīt kā darbu. Ir iespējams strādāt četras mēģinājuma stundas, bet maksimālā atdevē, ar apziņu, ka mājās par to domāt nebūs laika. Nebūs laika parakstīt zem notīm vārdus, latvisko tulkojumu. Un tad pēkšņi izrādās, ka tu četrās stundās vari izdarīt – ohoho!
Bet to diemžēl nevar noturēt – līdzko mājas dzīve kļūst vieglāka un bērns tevi bišķiņ palaiž, tās robežas atkal izsmērējas.
– Cilvēks taču nevar ilgstoši dzīvot tādā šausmīgā režīmā!
– Nu, protams, nevar! Bet piedzīvot, ka tas ir iespējams – tas gan ir to vērts! Lai gan joprojām ir tā, ka gribas nozagt sev laiku. Ja man ir 10 minūtes, gribas iziet kaut cauri veikalam – pat, ja neko nevajag. Tad padomā un saproti – ko tu paniko? Jau sen vari sarunāt, aiziet un izdarīt, ko vajag.
– Bils Murejs filmā „Pazudis tulkojumā” saka: tiklīdz piedzimst pirmais bērns, tu kļūsti par pilnīgi citu cilvēku. Lai kur tu būtu, tev līdzi velkas atbildība.
– Noteikti! Tu vari visu aizmirst, bet to ne... Viņš visu laiku ir, jā.
– Vai šī atbildība ir tevi mainījusi, varbūt lauzusi kā personību, audzinājusi, dreijājusi?
– Tas joprojām notiek, un tas mani ir daudz skolojis – noņemt akcentu no sevis un fokusēties uz bērnu, uz to, ko tu viņam dosi. Kaut vai kādu medicīnu izvēlēsies, kādos pulciņos sūtīsi. Atbildība, ka tu esi tas, kurš lemj, ieliek pamatu. Savukārt viņš ir licis man saprast sevi, vismaz daļēji izpētīt, kas manī iekšā pašai traucē. Pateicoties brīnišķajam kompensējošajam mehānismam, tu dažas sajūtas esi aizvietojis ar kaut ko citu un pats nemani... Es to formulēju tā – tev izrauj zobu, un citi zobi to tukšumu diezgan ātri aizpilda, bet jebkurš zobārsts redzēs, ka viena zoba trūkst. Tāpat ir mūsu garīgajā pasaulē – to, kā mums trūkst, mēs aizvietojam ar ko citu. Bet, kad tu nonāc vienā patiesības brīdī, krīzes situācijā, tad labi apzinies, ka to tukšumu nevar aizvietot ne ar ko citu. Konkrēti – man sākās darbi, kad Ernests vēl bija maziņš. Tā, domāju, ir visām strādājošām mammām – darbā ir vainas apziņa, ka neesi ar bērnu, bet, ja dzīvo mājās, vainas apziņa attiecībā pret sevi – ka nedari to, ko gribi darīt. Esmu to vainas apziņu stūmusi nost, bet tajā pašā laikā akceptējusi. Tad pēkšņi sapratu – kāpēc?! Un tad tu viņu velc ārā un saki – man tevi nav jāakceptē! Tāpēc, ka...
– ... tev vispār nav jābūt!
– Jā! No savas pieredzes varu piekrist tam, ka tas, kādi esam, meklējams bērnībā. Un nepavisam nevajag, lai būtu noticis kaut kas šausmīgs vai ārkārtējs. Arī mierīgajā, saulainajā bērnībā ir mazi mirklīši, pagrieziena punkti, no kuriem sākas tas, kāpēc izaugam tādi, kādi izaugam.
– Vari teikt, ka izaugi ar teicamnieces sindromu?
– Nu, par spīti tam, ka nepavisam nebiju teicamniece skolā, visās citās jomās – jā.
– Tev tas ir traucējis?
– Varbūt. Domāju, man būtu bijis vieglāk, ja šis sindroms nebūtu tik izteikts. Tas ir kā tunelis, kas sakrīt ar tavu priekšstatu, ar pasaules daļu, kuru tu pieņem. Tomēr pasaule nav tunelis, tā ir plašāka, bet tev tās klapes uz acīm... Un tad pienāk brīdis, kad vadzis lūst. Es nerunāju par lielām vētrām, ko var pamanīt citi. Iekšēji tavs vadzis lūst, un tu pēkšņi vari izdarīt to, par ko biji svēti pārliecināta, ka nekad mūžā nevarētu. Tāpēc, ka tas neierakstījās tavā tunelī, tas vispār neeksistēja! Vienu brīdi tu slepus pats no sevis attaisi durvis un izej ārā. Tā, pa īstam! Tu ne tikai akceptē to, ka citi domā citādāk, bet gan to, ka tu pats vari domāt citādāk. Un varbūt arī pasaules kārtība ir citādāka...
Tēja ar sāli
– Vai šis laiks ir mainījis arī tavu attieksmi pret laulību, attiecībām?
– Noteikti. Esmu par to daudz domājusi, bet ir grūti par to runāt, jo tas neskar tikai mani, tāpēc es nevaru tā... ļoti konkrēti izpausties.
– Bet vispārīgās līnijās...
– Pirms Ernesta piedzimšanas ļoti daudz runājām, kā mēs gribētu viņu audzināt... Un tad viņš piedzimst, un viss notiek citādi! (Smejas.) Varbūt pat pretēji tam, kā esi iedomājies. Lai gan mācos akceptēt arī to, ka esmu tāda mamma, kāda esmu. Apbrīnoju un cienu sievietes, kas spēj būt stingras; viņām pašām ir vieglāk, un bērniem ir vieglāk. Man tā nesanāk. Pirms tam teicu, ka svarīgas ir divu pieaugušo attiecības – tas ir ģimenes pamats. Un bērns ir pats par sevi. Tu viņam dod mājas, mīlestību, bet pamats ir tie divi. Un ir absolūti nepieņemami, ja vīrs un sieva sāk viens otru saukt par tēti un mammu. Kā jūs domājat, ko es daru? Tieši to es arī daru! (Smejas.)
Ir pagājuši trīs gadi, un joprojām – ja ir brīvdiena, tad svarīgs ir Ernests. Laiku divatā paņemam baigi reti. Par daudz reti. Tāpat ir skaidrs, ka bērnam kopš pirmās dienas jāguļ savā gultiņā. Bet, ja viņš 24 stundas diennaktī neguļ nekur citur kā vienīgi tev uz vēdera vai rokām, līdz beidzot vismaz aizmieg... Tad brīdī, kad tu tējai pieber sāli, tu atsakies no visiem principiem, paņem bērnu blakus, lai pati pagulētu vismaz četras stundas diennaktī. Nu, tas viss ir okei, tā varbūt ir visām. Bet tad ir punkts, kad jāatgriežas pie kārtības. Jūs domājat, ka Lūriņa spēj atgriezties pie kārtības? Ernests bīda mammu, kā viņam vajag... Bet es mācos! Un nedomāju, ka tāpēc manam bērnam ir sliktāk nekā citiem. Lai gan saprotu, ka puikām vajag novilkt tās robežas; tad viņi tomēr uzaug par labākiem cilvēkiem. Mierinu sevi ar domu, ka japāņiem bērns līdz piecu gadu vecumam ir Dievs un karalis, bet pēc tam viņu ieliek rāmjos. Redz, man vēl divi gadi laika. (Smejas.)
– Vai Mārtiņš joprojām ir tas, kurš noliek savas vieglās dienas, pakārtojoties tavām vajadzībām?
– To esam sapratuši – ka pietiek. Jo Mārtiņš ir brīnišķīgs aktieris...
– Un arī viņam ir sava karjera.
– Tieši tā. Viņš ir ļoti talantīgs. Es ļoti priecājos par Mārtiņa lomām un esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņam būs daudz lielākas un skaistākas lomas! Es ticu, ka par viņu vairs neteiks – Mārtiņš ir aiz galvenā vai blakus galvenajam; viņš pats būs galvenais. Nodzīvo kopā 10 gadus un saproti – loks ir beidzies. Viņam jāizpaužas. Ļoti negribētos mūža galā saprast, ka esmu savam tuvākajam nodarījusi pāri tik ļoti, ka nemitīgi esmu viņu nospiedusi ar sevi. Es mācos ļaut viņam tik ļoti par visu neatbildēt, dot viņam pašam savu brīvo telpu.
– Bet tad tev nākas mazlietiņ tomēr sevi ziedot...
– Mēs jau abi... Nav tā, ka Mārtiņš teiktu – viss, man apnicis! Nevienu brīdi mums nav bijis tādas norunas – tas sākās kaut kā dabiski, ka viņš man palīdzēja, un tagad mēs dabiski sapratām, ka esam jau citi. Jātiek tālāk.
– Ja tu esi līderis, acīmredzot tu pievelc cilvēku, kurš nav līderis.
– Zini, varbūt tā ir mūsu problēma. (Smejas.) Jo Mārtiņš ir līderis. Viņš tikai ir citādāks līderis. Es varu ar putām uz lūpām aizstāvēt savu taisnību (lai gan nu jau esmu nodzīvojusi līdz vecumam, kad saprotu, ka tas nav gluži veselīgi), toties viņš ir mierīgāks, gudrāks, apdomīgāks, bet tajā pašā laikā...
– Pamatīgāks?
– Jā! Ja viņš ir izlēmis, Zemei var apskriet nez cik reižu. Lai gan es ar savu raksturu sadzīvē joprojām ar pieri dauzu viņa pārliecību. (Smejas.) Viņš ir tāds... it kā mazāk pamanāms. Patiesībā, ja būtu attiecīgi apstākļi, viņš varētu būt pelēkais kardināls. (Smejas.)
– Dramatisms ģimenē bieži vien rodas, ja stiprai sievietei ir grūti ar ne tik ambiciozu vīrieti – tādu, kurš nelaužas pirmajās rindās, ļaujas straumei...
– Patiesībā es ļoti baidos patstāvīgi pieņemt lēmumus un varu būt ļoti neizlēmīga. Bieži ļaujos straumei. Runājām ar mācītāju Edgaru Maži, un es teicu – jā, es gaidu, kad Dievs manā vietā izdarīs izvēli. Bet brīvā cilvēka būtība ir tāda: Dievs dod divus variantus. Varbūt tikai viens ir viņa svētīts, bet ir divi varianti, kā vari veidot savu dzīvi. Es to līdz galam vēl neesmu sapratusi un akceptējusi. Tev pašam jāizdara īstās izvēles, un tu pats atbildēsi. Teiksim, Brodveja. Es ļoti ilgi vilcinājos... Pirmām kārtām tu sabaidies no tā baigā uzstādījuma „Ditas Lūriņas soloprogramma” un ļoti ilgi mēģini būt “viens no”. Un tad saproti – jā, es varu! Tā bija Maestro dullā ideja. Pati es neteiktu – man vajag soloprogrammu! Bet, ja man piedāvā, tad tik daudz prāta, lai neatteiktos, man pietiek. Bail vājprātīgi, bet atteikties nevar... Un, kad Ojārs saka – tu padomā, vai tev pietiks drosmes, tu saproti, ka nedomāsi! Nav variantu – jāpietiek, un viss!
– Vai starp aktieriem ir konkurence? Vai tu kaut neapzināti mēģini izbīdīties priekšā, lai dabūtu lomu?
– Tas nav iespējams!
– Tas absolūti ir režisora lēmums?
– Jā! Nu, tu, protams, vari informēt režisoru, ka ārkārtīgi gribi lomu, kuru viņš iedevis citam...
– Esi tā darījusi?
– Nē... Bet ir iespēja lūgt, lai tevi paņem par dublieri. Un ir veiksmīgi gadījumi. Domājot par sevi... Tu nekad nevari garantēt, ka iznāks. Un uzņemties to vājprāta atbildību... Turklāt šajā režijas teātra laikmetā nekas neskan tā, kā ir uzrakstīts. Režisors varbūt to visu pagriezīs par 180 grādiem. Viņš lomu ir iedevis, tavuprāt, it kā nepiemērotiem cilvēkiem, bet viņa koncepcijai tas der, savukārt tu tur neiederies – tāpēc nav ko bakstīties!
Zelta kaislības
– Kuras lomas tev ir devušas īpašas atziņas? Vizbulīte kā Ulmaņa iemīļotā, māsa Kerija, Marta „UgunsGrēkā”, Baiba „Pūt vējiņos”...?
– Tikko pēc septiņu mēnešu pārtraukuma nospēlējām Keriju. Ir pagājis laiks, tu mēģinājumos atceries līniju, kas tev jāiziet, akmentiņi jau salikti, un tu vari spēlēt ar tādu kaifu... Tā notiek ar izrādēm, kuras uzstādītas ļoti pamatīgi – viss iecementēts bez baltajiem plankumiem, viss skaidrs, kā jāspēlē. Tad saproti, ka tos divus mēnešus, gatavojot pirmizrādi, visi esam bijuši tādā prāta saspringumā, ka šķita grūtas pat vienkāršas lietas... Un, kad tev iedod pauzi, tu saproti – mīlīši, tas taču ir viegli!
– Bet kādas tevī rodas pārdomas attiecībā uz šiem dažādajiem sieviešu likteņiem?
– Par Keriju man bija jādomā – kas ir tas, kāpēc tie divi vīrieši, Čārlijs un Džordžs, līp viņai klāt. Čārlijam taču ir daudzas! Labi, viņš nemainījās, tomēr turējās pie Kerijas. Kerijā bija ielikts kaut kas... Dieva dots, dāvana, kas var pārvērsties par skarbu likteni, bet pievelk... Viņa it kā ir vienkārša meitene, fabrikas strādniece, kas sapņo kļūt par aktrisi, ha-ha-ha!
– Tādu ir daudz...
– Simtiem! Amerikā vispār pilsētas pilnas. Visas, kuras strādā fabrikā, domā, ka producents viņas ieraudzīs, paņems, nofilmēs! Bet tas vibrējošais... To nevar formulēt – Kerija ne tikai sapņo, viņa tic, zina, tikai gaida to brīdi... Tas arī Hērstvudu pievelk – un pēc tam arī nogalina. Jautājums – cik stipram jābūt cilvēkiem, lai paliktu kopā, ja vienu vājprātīgs spēks rauj uz augšu un otru tikpat vājprātīgs – uz leju. Kā lai tās rokas neatlaiž, kā lai tās sirdis neatlaiž... To mēs varam redzēt arī visapkārt. Pēkšņi viens aiziet pa vienu attīstības ceļu, otrs pa citu – viņi joprojām viens otru mīl, bet saturēt tās rokas ir drausmīgi grūti.
– Parasti neiztur un palaiž vaļā...
– Jā. Par to man šajā dzīves posmā jādomā vēl un vēl. Viens mistiķis teicis – un tas bija arī kādā Rubeņa rakstā –, ka jebkurš pasaules vīrietis ar jebkuru pasaules sievieti var nodzīvot laimīgi kopā visu mūžu. Ar noteikumu, ka viņi atrodas uz neapdzīvotas salas un nav citu variantu! Mūsdienu pasaulē ir vēl simts un viens variants.
– Tev nav bijis bail, ka var gadīties kaislība, kas tev uzliktu šādu pārbaudījumu?
– Neprasi! To es pastāstīšu pēc gadiem. (Smejas.)
– Jā, kurš tad neuzdod sev šādus jautājumus...
– Kurš tad neuzdod! Nezinu, varbūt Dievs domā citādāk, un es pēc laika teikšu, ka kļūdījos, bet tagad domāju, ka katram cilvēkam vajadzētu iziet cauri kaislībai. To vajadzētu pazīt, tā ir viena no dzīves sastāvdaļām.
– Tā norūda kā uguns?
– Kā ir ar zeltu lielā karstumā? Vajag nokausēt piejaukumus. Skaidrs, ka sāp, bet varbūt tajā ugunī vajag bišķiņ pabūt...
– Tieši gribēju jautāt, vai, dzīvojot ļoti pareizi, ir iespējams uz skatuves atvērties, pilnasinīgi izdzīvot kaislības?
– (Domā.) Tas bija sen, kad kāds ar teātri nesaistīts cilvēks brīnījās: tas taču ir vājprātīgi – tev rīt „Sfinksā” ir smaga loma, būs jāraud, jāmirst, jāpārdzīvo par citu cilvēku nāvi; kā tu vispār šodien vari te sēdēt, normāli runāt? Es teicu – zini, bet tieši tāpēc es arī varu! Man šodien ir drausmīgi sūdīgs garastāvoklis – te sevis, te mammas, te dzimtenes žēl... Nu, katram tā var būt. Bet man ir iespēja sagaidīt rītdienu un to emociju daļu, kas vārās, sublimēt, pārveidot pozitīvā enerģijā...
– ...radīt mākslu.
– Jā! Ja es nebūtu aktrise, tvaiku vajadzētu nolaist tagad, šobrīd, un, iespējams, kādam trāpītu tā tvaika plūsma. Tas, protams, ir tikai viens no aspektiem, un tas ne vienmēr strādā. Nav arī tā, ka tu visas savas problēmas risini caur to. (Smejas.) Tas drīzāk ir kaut kas gaisā; kaut kādas enerģijas, kas ietekmē.
– Kā kosmiskās skumjas – ne no kā?
– Droši vien. Un, domāju, tās var sublimēt mākslā. Piekrītu Hermanim – katra cilvēka stāsts ir skumjš, un katrs cilvēks ir mākslas cienīgs. Katra dzīve ir liela, nozīmīga un vienīgā. Savukārt brīžiem mana dzīve, mana sirds, manas personiskās problēmas ir par sīku, lai derētu lomai. Un tad ir labi, ja ir kosmiskās skumjas. (Smejas.) Jo tās der pēc mēra. Bet lomas – tās arī, protams, liek domāt par problēmām, ar kurām tu ikdienā nesastopies.
– Piemēram?
– Tu redzi tādas trakas kaislības, kā vienas mīlestības dēļ var sačakarēt visu dzīvi – visu! Vai varbūt tieši mīlestības dēļ tu palaid vaļā kaislību, un arī tas var sabojāt visu. Mēģinājām Lāci... Un tev nav problēmu saprast, kā var tā darīt. Saproti – var! Tā var just, pat nebūdams kretīns... Tā notiek, un tu mēģini paskatīties uz to ar tēla acīm.
– Arī tevī ir tā daļa – mazliet no kretīna?
– Hmm... Jā, ir! Tagad mostas. (Smejas.) Tā ir katrai sievietei. Patiesībā, šķiet, man to vajadzēja pamodināt bišķi ātrāk. Jo savā ziņā tā daļa ir ļoti skaista. Tā jau saka – iekšējos dēmonus vajag apseglot un uz tiem jāt, tad tālu tiksi! Nevajag dēmonus laist savā vaļā, un nevajag arī slēpt aiz deviņiem zieģeļiem – tāpat viņi tos uzlauzīs!
– Paskatoties ārpus tuneļa, tos var ieraudzīt?
– Jā, viņš paskatās tev acīs: re, šitāds es esmu!
Par skaistumu un baudām
– Kā tu sadzīvo ar to, kā izskaties?
– Aizvien labāk. (Smejas.) Nu, redz, matus nogriezu... Jā, es mācos sevi akceptēt gan iekšēji, gan ārēji. Patiesībā man bija baigie kompleksi – vidusskolā, studiju laikā, pirmajās sezonās teātrī. Tā sevis akceptēšana ir lēns process. Arī tīri vizuāli. Bet... nu jau kļūst gluži komfortabli.
– Ir taču arī princips – kā tu izskaties, tādas lomas dabūsi. Vai nav fatāla sajūta, ka ir lomas, kuras tev varbūt neiedos nekad?
– Nav gan... Redzi, kamera mīl klasiski skaistu aktrisi.
– Tu sevi pie tām nepieskaiti?
– Noteikti nē.
– Kuras, tavuprāt, ir klasiskās skaistules?
– No mūsu seriāla – Nevarauska Kristīne. Bet ar skatuvi nav tik vienkārši. Skatuvei patīk kaut kas īpatnējāks, nepareizāks. Un tad tā sula kaut kā nāk... Domāju, arī tāpēc esmu dabūjusi daudz tādu lomu, kuras pēc vispārpieņemtiem kanoniem vajadzētu dot smukākām.
– Vai esi domājusi, ka tavas domas un iekšējais uzstādījums pret pasauli, dzīvi, attiecībām tevi maina vizuāli?
– Jā, noteikti! Es ļoti lepojos, ka esmu sava tēva meita. Šķiet, viņa milzīgajā talanta jūrā esmu nosmēlusi kādu karotīti arī sev. (Smejas.) Bet vizuāli mans ideāls vienmēr bijusi mana mamma. Nogriezu matus, jo mammai ir tieši tādi paši. Tīri pa sievišķīgo līniju ļoti daudz kas manī ir izmainījies, pietuvinājis mammai. Es viņu sāku labāk saprast un sajust. Šķiet, no manis atkāpjas vīrišķā domāšana, un es aizvien vairāk sāku domāt ar sievišķo pusi. Tas arī maina vizuāli!
– Vai mamma ir tava uzticības persona?
– Neesam no tām, kas regulāri sazvanās un stundu runā par telefonu. Varētu teikt, kvantitatīvi mēs pat maz komunicējam. Savukārt, kad runājam, tad runājam. Ļoti atklāti, jā.
– Tu vari viņai uzticēt sievišķīgus noslēpumus – pat tādus, kurus neuztici Mārtiņam?
– Jā... (Smaida.)
– Vai viņa ir teikusi – tu piepildīji manu sapni spēlēt uz lielajām skatuvēm?
– Nē! Mamma ir teikusi, ka viņa ir lepna. Viņa tagad otro reizi bija atnākusi uz „Brodveju” un vēlāk teica, ka varētu nākt uz katru izrādi un stāvēt gaitenī, lai cilvēki nāk klāt un saka kaut ko labu par meitu... (Smejas.)
– Franču aktrise Žiljeta Binoša teikusi, ka viņa pārstātu eksistēt, ja viņai nebūtu ļauts tvert baudas mirkļus. Kas ir tavas baudas, kuras sev dāvini vai esi iemācījusies sajust?
– Ernests man iemācīja redzēt dabu. Nevis tā – jā, jā, ir jau skaisti –, bet saprast, sajust, cik tiešām tas ir skaisti. Gaidot Ernestu, pirmo reizi redzēju pavasari. Pirms tam, mācoties vai sezonā – kāds tur pavasaris?! Biju pie mammas, viņai meža vidū ir maza mājiņa, katru dienu izej ārā un redzi – uh! – kā sprāgst viss vaļā... Vēl esmu iemācījusies baudīt sarunu. Lai nav tā, ka tu, tiekoties ar draugiem, atkal jūties vainīgs, jo rīt atbildīga diena, vajadzētu iet gulēt vai palasīt bērnam grāmatu, bet – ja tu sev šo mirkli esi atvēlējis, proties to arī izbaudīt! Pat nezinu, vai to var nosaukt par baudu – kad galvā virpini sievišķīgas problēmas un, runājoties ar citām sievietēm, bišķi vecākām, pat neapspriežot konkrētus savas vai viņu dzīves sīkumus, pasvied kādu domu un redzi, kā viņas atsaucas, domājot par savu dzīvi... Mums bija diplomdarbs „Dusmu augļi”, un es biju meita, kura gatavojas dzemdību sāpēm. Viņai bail, bet māte saka – tā ir tikai pirmoreiz. Pēc tam ir vieglāk – kad saproti, ka nesāp tev vienai. Tā ir pasaules daļa, kas tādā vai citādā veidā sāp mums visām. Un arī prieks mums visām... To sajust arī ir bauda. Katram no mums ir kāda maza nastiņa, un šī jušana padara to vieglāku. Kas vēl ir bauda? Nu... saldumi. Tēja ar medu. Cepti kartupeļi. Beidzot man ir iegaršojušies suši. Bauda ir laba mūzika un kvalitatīva filma. Profesionālais kretīnisms jau, redz, neatstājas...
Dita Lūriņa dzīvē un uz skatuves
Par visgrūtāko tematu
– Kas ļauj atslēgt profesionālo kretīnismu, ka tu spēj vairs neanalizēt un sākt līdzpārdzīvot?
– Tas gadās reti, ļoti reti – nav jau laika. Ja arī pa naktīm ko skatos, tad kaut ko tādu, ko vajag darbam. Ja netiec nost no nulles punkta, tu meklē, lai kāds tevi iedvesmo, parāda, ka var jau... Ka ir simts un viens variants, kā spēlēt. Nevis tikai divi, no kuriem neder neviens. (Smejas.)
– Kura filma tev tomēr ir „atslēgusi” smadzenes?
– „Dogvila” ieblieza baismīgi... Protams, „Šindlera saraksts”. Vēl vecās filmas – „Likteņa ironija” vai „Dienesta romāns”, tās var skatīties no jebkuras vietas 155. reizi...
– Kādu lomu iedod, ar tādu pārdzīvojumu vai sāpi tev jāuzrunā skatītājs. Ja tev ļautu izvēlēties, par kurām tēmām tu gribētu runāt?
– Skolā, domrakstu rakstot, brīvais temats vienmēr ir visgrūtākais. Tā arī ar lomām – tev iedod virzienu, un, ar to strādājot, tu tiec dziļāk. Un pēkšņi sāc saprast, ko tu pats par to domā. Izvēlēties kādu vienu tēmu ir grūti. Man seriālā mājaslapai bija jāuzraksta radošais CV – tāds bišķi nenopietns, kas esi, kāds esi, ko gribi... Vēl tagad neesmu uzrakstījusi. Sāku rakstīt, drausmīgi sabojāju garastāvokli un sapratu, ka nespēju. Izmetu miskastē. Man ne par ko nav absolūtas skaidrības! (Smejas.) Es šaubos par visu. Bet par ko es tiešām gribētu runāt – nu, kā mēs tik tālu esam nonākuši!?
– Par krīzi?!
– Tādā plašākā izpratnē... Eju pa pilsētu un domāju – vot, cik tālu esam nonākuši? Mums ir zeme. Esam to nolējuši ar asfaltu, šķembām...
– Ja nebūtu tā asfalta, būtu baigi grūti braukt...
– Lūk, lūk – kā esam nonākuši tik tālu, ka mums vajag ātri braukt? Kam jānotiek ar cilvēka smadzenēm, lai viņš celtu debesskrāpjus un tajos dzīvotu!? Lai kūpinātu, sūktu naftu, izdomātu vakcīnas... Cik tālu sevi jādzen nepareizā virzienā gadu simteņiem, lai ēstu to, ko mēs ēdam, kas jādara ar dvēseli un smadzenēm gadsimtu garumā, lai to uztvertu par normu?! Kad ekstra ir pat normāli audzēts kartupelis...
– Bet tev, Ditai, ir izvēle – dzīvot mammas mežiņā...
– Jā, protams! Bet es jau nesaku, ka manas smadzenes ir veselākas nekā citiem...
Sandra Landorfa / Foto: Aigars Hibneris, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
