Patiesība par mēnessērdzību un ne tikai
Kopš Vecgada vakara ir sācies pilnmēness. Mēnessērdzība, sakāpināts jūtīgums, bezmiegs, dvēseles kolīzijas... Pilnmēness vaina?
Mēness mijiedarbība ar dabu un cilvēkiem pētīta gadu simtiem, un atsevišķu parādību acīm redzamā saistība ar Mēnesi kalpojusi par auglīgu augsni dažnedažādiem pieņēmumiem. „Patiesā Dzīve” mēģināja noskaidrot, cik no tiem guvuši apstiprinājumu, cik – palikuši tautas mutvārdu daiļrades sastāvdaļa „gribi – tici, negribi – netici” līmenī, ko par to saka zinātne un ko – astrologi un dziednieki.
Šonakt nevarēju iemigt. Grozoties gultā, spilvens saplaka un sakarsa, bet palags, pinoties gar kājām, savijās kā virve. Caur koku zariem, caur loga rūti un pat caur rūpīgi nostieptajām guļamistabas žalūzijām manas bezmiega domas uzmanīja mēness ripa. Liela, spoža, mūžveca noslēpumainā klusētāja. Uzstiepu segu uz galvas, ierakos dziļāk spilvenā un midzināju savu domu tēlus: “Kāds tur pilnmēness! Tā tak’ tikai liela bumba, ko zeme notvērusi savā rotācijas asī, – sastingusi magma un lava! Nekādas maģija, nekādas mistērijas!”
Varam stāstīt sev, ko gribam, tomēr mēness ir un paliek īpaša parādība, kuru pētot ticība un tradīcija satiekas ar zinātni, bet senču gudrība ar vīpsnāšanu un statistikas tabulām. Piemēram, dzejnieku apdziedātā dīvainā mēnessgaisma ir tikvien kā saules apspīdētās Zemes atspulgs, bet tas, ka dažkārt mēness izskatās kā ar cirkuli uzvilkts un sudrabu izkrāsots, ir tikai dabas likumu un procesu rezultāts, jo pavadoņa mainīgais veidols atkarīgs no saspēles ar sauli. Tomēr... vai zemes ēna uz šā debesu spīdekļa patiesi liek mums reizi mēnesī kļūt trauksmainiem un dusmīgiem, lai pēcāk iedvesmotu un mierinātu? Vai, mēness gaitu ignorējot, iedēstīta sēkla nenesīs ražu, bet tā pulsācijas ritmā sāktā diena dāvās veiksmi un pilnu maku naudas?
Kalendārais mēnesis skaita dienas, bet nekādus dabas likumus neatspoguļo. Savukārt mēness kalendārs ar savām 29,5 dienām uzrāda zemes procesu cikliskās izmaiņas. Mēness ietekmē okeānos un jūrās rodas paisumi un bēgumi, kas pastiprinās tieši pilnmēnesī. Pēdējā gadsimta laikā zinātnieki izteikuši pieņēmumus, ka mēness ietekmē arī nokrišņus, pērkona negaisu un citas meteoroloģiskas parādības. Saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem mēness fāzes regulē arī viesuļvētru darbību, nosakot, kuri viesuļi pārvērtīsies postošos orkānos.
Izrādās, no 1995. līdz 2007. gadam visas vētras Atlantijas okeānā veidojušās tūlīt pēc jauna mēness iestāšanās. Rodas aizvien vairāk apstiprinājumu tam, ka mēness fāzes nosaka kukaiņu, putnu un zīdītāju, tostarp cilvēku, uzvedību. Piemēram, nesenā pētījumā pierādīts, ka mēness ritms regulē austeru dzīvības gaitu. Daļu šo jūras iemītnieku nošķīra no to dabiskās vides, lai iemitinātu tālu no jūras sauszemē novietotos konteineros. Sākotnēji austeres saskaņā ar savu seno ieradumu turpināja atvērties un aizvērties, bet pēc dažām nedēļām to uzvedību sāka regulēt Mēness cikls.
Arī žurnālā „Dzīvnieku uzvedība” („Animal Behavior”) publicētais pētījums par “pilnmēness efektu” jūras un okeāna putnu vidū atklāja, ka pilnmēness naktīs jūras putni jūtas neparasti moži. Kukaiņu un putnu hormonus šie dabas ritmi pārveidojot tā, ka pēc mēness fāžu diktāta žurkām izmainās garšas uztvere, bet kukaiņi un zivis tiem pakārto savu reprodukcijas kalendāru. Tāpat atklāts, ka dzīvnieki pilnmēness laikā ir agresīvāki un biežāk uzbrūk. Pēc divu gadu studijām kādā Amerikas klīnikā apstiprinājies, ka iespēja iegūt suņa kodumu šādā naktī divkāršojas.
Savukārt folklora Mēnesi atspoguļo kā ražības cikla noteicēju, proti, mēness atkarībā no tā apaļuma simbolizē zemes auglību un mitrumu. Bez sekošanas mēness vizuālajiem signāliem neiztikt arī dārzkopībā. Pirmā augoša mēness ceturtdaļa ir ideāls laiks, lai augus dēstītu un pārstādītu. Tomēr, ja zeme ir ļoti sausa, dārzkopim stādīšana jāatliek, līdz pie debesīm būs pilns mēness un viss kļūs mitrāks. Savukārt burkānus, kartupeļus un citus augus, kuri nobriest zem zemes, vislabāk stādīt „tumšajā” mēnesī.
Pilns mēness ir labvēlīgs tādas ražas novākšanai, kurai jābūt sulīgai, – vīnogām, tomātiem, zemenēm. Dārzkopji stāsta, ka dilstošs mēness ir labākais laiks, kad iznīdēt nezāles, novākt sakņaugus un ievākt zālītes ārstnieciskajām tējām un uzlējumiem. Mēness mainīgajā vizuālajā veidolā daudzas zīmes brīdina par pārmērīgu mitrumu, kas var izpausties arī vētru un plūdu veidā. Piemēram, nimbs ap mēnesi ir sena lietu vēstoša zīme, kurai ir faktisks pamatojums: šis riņķis ap mēnesi rodas no atmosfēras mitruma. Ticējumi pamāca: jo mazāks mēness svārciņš, jo lielāka iespējamība, ka sagaidāma lietus gāze.
Mēnessērdzība jeb somnambulisms ir parādība, kas tiek saistīta ar dīvainām izdarībām pilnmēness naktīs, no kurām jau folklorizējusies ir staigāšana pa jumtiem. Šai slimībai gadsimtu gaitā piedēvēti cits par citu interesantāki (un absurdāki) cēloņi. Piemēram, senie grieķi ticēja, ka trakums rodas no pārāk mitrām smadzenēm – proti, zinot mēness ietekmi uz plūdmaiņām, gan grieķi, gan romieši bija ievērojuši, ka mēness ietekmē mitrumu, un tāpēc nosprieduši, ka tas kaut kā stimulē arī ārprātu.
Tomēr īpaši ciešu saikni starp trakumu un mēnesi izveidoja tumšie viduslaiki, kad itāļu teologs un filozofs Sv. Akvīnas Toms grieķu zinātnisko skatījumu sakombinēja ar viduslaiku māņiem un ticējumiem. Akvīnas Toms rakstīja, ka trakumu, tostarp mēnessērdzību, ierosinot Mēness un ļaunie gari un ka galvenais Mēness uzdevums esot „kustināt to, kas ir mitrs”. Taču renesanses laikā ļauno dēmonu teorija tika atmesta, un mēnessērdzību sāka uzskatīt par slimību, kuru izraisa mēness fāžu ietekme.
Savukārt klasicisma laikmetā šos miega un psihes traucējumus mēģināja izprast zinātniski un klasificēja kā ārprāta paveidu. Tikai ap 18. gadsimta vidu cilvēki beidzot secināja, ka mēness trakumu nedz ierosina, nedz saasina. 1827. gadā Forsters savā kabatas enciklopēdijā raksta, ka „tad, kad Mēness ir pilns vai jauns, cilvēki kļūst vieglāk aizkaitināmi nekā citos brīžos, un pieņemas spēkā plānprātība”. 1842. gadā Anglijā mēnessērdzība tika oficiāli atzīta par slimību un īpašs Mēnessērdzības likums definēja mēnessērdzīgo kā “plānprātīgu personu, kas gūst baudu divu pirmo mēness fāžu gaišajos intervālos un laikā pēc pilna mēness sirgst ar muļķības lēkmēm”.
20. gadsimta atklājumi psihisko slimību jomā Mēnesim pavisam atņēmuši iespējamo psihes kairinātāja lomu, tomēr daži zinātnieki un ārsti joprojām uzskata, ka Zemes pavadonis spēj ietekmēt cilvēku uzvedību un organisma funkcijas. Vispopulārākā (bet vēl līdz galam zinātniski nepierādīta) ir bioloģiskā plūdmaiņu teorija. Tā apgalvo, ka cilvēka ķermenis un zeme sastāv no līdzīgiem materiāliem un līdzīgās proporcijās – aptuveni 80% ūdens un 20% organisko un neorganisko vielu. Tāpat kā mēness izraisītās plūdmaiņas ietekmē zemi, tās paisumiem un bēgumiem līdzīgus procesus izraisa arī cilvēku organismā, tostarp ieviešot korekcijas smadzeņu darbībā.
Aktrise, dziedniece un astroloģe Akvelīna Līvmane domā: ja mēnesim piemīt spēks lielos augstumos pacelt ūdeņus, tad arī ar cilvēku spīdeklim ir pa spēkam izdarīt to pašu. „Tā kā mēs sastāvam no gandrīz 80% ūdens, ir loģiski, ka mēness var “pacelt” arī mūs. Tas var izpausties gan kā staigāšana pa jumtiem, gan kā dažādas radošas iedvesmas. Tad visas mūsu sulas – gluži kā kokiem – tiek celtas augšup.”
Homeopāts un akupunktūras speciālists ārsts Juris Vecvagars savā praksē ar mēnessērdzības gadījumiem ir gan sastapies, gan tos dziedinājis: „Var, protams, uzskatīt, ka šis cilvēks slimo ar savdabīgu histēriju, bet, ņemot vērā moderno fiziku un zināšanas, es domāju, ka viņa informatīvi enerģētiskais lauks, pie kura piesaistītas fiziskās struktūras, ir kaut kā traucēts. Šā cilvēka smadzenēs ir struktūras, kas pilnmēnesī izstrādā narkotikām līdzīgas vielas. Austrumu medicīnā tās sauc par flegmu. Atkarībā no iekšējo orgānu darbības un centrālās nervu sistēmas šī flegma var būt gan bieza, gan šķidra, gan auksta, gan karsta. Tas viss ir ļoti smalki saistīts, bet tie, kas saprot, var to sakārtot, saregulēt. Vecos laikos tantuki stāstīja: ja cilvēks ir „staigātājs”, vakarā viņam jāsasien kājas – kad kāps laukā no gultas, atmodīsies. Un, ja tā notiks daudzas reizes, tad slimniekam iekšā kaut kas pārstrukturēsies – varam to arī dēvēt par refleksu.”
Ja dakterim Vecvagaram par Mēnesi un tā ietekmi uz cilvēkiem pajautātu pirms gadiem desmit, viņš visu pastāstītu daudz vienkāršāk un, kā pats saka, prastāk. Taču, uzkrājot aizvien vairāk zināšanu, smalkie procesi atklājas komplicētāk: „Tas ir milzīgs lauks, tā nav melnā kaste, kad tu kaut ko rausti un skaties. Šis lauks jau ir diezgan izpētīts, un tev vienkārši labi jāsaprot, kā tas darbojas. Tāpat kā tam, kurš programmē datoru. Kādā senā grāmatā lasīju, ka tie, kuri dzīvo pie jūras, mirst bēguma laikā. Es neesmu to novērojis, jo neesmu dzīvojis pie jūras, bet esmu to ielāgojis. Ja grib izdzīt hronisku slimību un cilvēka ķermenī vēl ir ļoti daudz enerģijas, viņš ir ļoti stiprs, tad labāk to darīt dilstošajā, tukšajā mēnesī. Bet, ja cilvēks jau daudz enerģijas ir zaudējis, tad labāk augošajā. Pilnajā atkal jāskatās, ko grib izdarīt... Viss atkarīgs no ārsta zināšanām. Nevienam dot precīzus priekšrakstus nevaru, jo tad tam cilvēkam jāizstudē kaudzēm literatūras. Man ir dzīves prakse un zināšanas, ko mūžā esmu ieguvis,” stāsta ārsts.
„Atceros, ka raksti par mēness ietekmi bija „Zinātnē un Tehnikā”. Toreiz vēl biju ļoti jauns un uz to skatījos nenopietni. Laukos bija vecās gudrās tantītes – viņas skatījās uz mēnesi un mācīja, kurā mēnesī tārpi jāizdzen un kas, to darot, jāsaka, bet par dažādajām zālītēm zināja, kuras likt pie pilna mēness, kuras – pie augoša, dilstoša un tukša... Es daudzus gadus ņemos ar Austrumu medicīnu, un tur tam mēnesim ir diezgan liela nozīme. Pilnajā mēnesī cilvēka ķermenis un augi ir piedzīti pilni ar sulām. Pašā organismā producējas kaut kas tāds, ka tas kļūst smags, pilns, grūts. Ir daudz cilvēku, kuri pilnmēnesī ir ļoti jūtīgi: viņiem sāp galva, vai viņi nevar gulēt (bet, ja var, tad viņiem rādās savādi sapņi); vai arī viņi ir nemierīgi, kašķīgi un paši nezina, ko grib. Ir ārsti, kuri cenšas pilnmēnesī neveikt plānveida operācijas. Bet kurš to oficiāli atbalstīs? Teiks – dumjš esi, ka tā dari. Es bieži vien tos prastos materiālistus saucu par pseidozinātniekiem. Jo šeit ir likumi un sistēma, tāpēc jādomā līdzīgi gudram priekšniekam, kurš vada firmu ar daudzām nozarēm un dažādām attiecībām gan savā starpā, gan vēl ar citām firmām citās valstīs. Mēness daudz ko var līdzēt cilvēkiem, kuri to prot izmantot,” ir pārliecināts Vecvagars un sarunas beigās atsauc atmiņā bērnībā dzirdēto – kad mēnestiņš pildās, pie debesīm var uzrakstīt burtu p; kad dilst – d.
Cilvēku saistību ar mēness fāzēm pierādīt ir sarežģītāk, jo mūsu uzvedību ietekmē daudzi un dažādi faktori, taču pētnieki norāda, ka, iespējams, jau tuvākajā laikā tiks izskaidrota mēness ietekme uz cilvēku hormonālajām izmaiņām un bioloģiskajiem procesiem. Par cilvēku gadsimtu garumā izdarītajiem secinājumiem attiecībā uz Mēness maģiju Latvijas Universitātes Astronomijas institūta vadošais pētnieks Ivars Šmelds saka: “Te mēs iekļūstam okultisma un maģijas valstībā. Runājot par Mēness fāzēm, nelaime ir tāda, ka jebkurš eksakts pētījums ir bijis negatīvs. Esmu mēģinājis saprast, vai un kāpēc tas darbojas. Viss balstās uz ticību, uz elektroinformātikas struktūrām. Tāpat kā lūdzot Dievu un noliekot baznīcā svecīti, jūs esat pārliecināti, ka tas un tas notiks – un tas notiek. Tās ir psiholoģiskas lietas. Gaišās naktīs cilvēki ir aktīvāki nekā piķa melnās. Pilnmēnesī ir gaišs, lāgā nevar gulēt, un tad vairāk gadās tās kaislības un mīlas lietas.”
Zinātnieks ir mēģinājis rast pamatojumu tautā populārajiem Mēness ciklu likumiem un ievērojis, ka dažādie sējas kalendāri runā viens otram pretī: „Saskaņā ar Latvijas Astronomijas biedrības biedru izvirzīto hipotēzi noteicošā ir nevis Mēness fāze, bet gan laikposma ilgums starp mēness lēktu un rietu. Tā kā šā laikposma saistība ar Mēness fāzēm ir atkarīga arī no gadalaika, senie ticējumi ir pareizi tikai tad, ja darbus dara tradicionālajā gadalaikā, piemēram, mežus cērt ziemā. Attiecībā uz augiem sējas mēness kalendārs var mainīties gan atkarībā no ģeogrāfiskā novietojuma, gan kultūrauga šķirnes.”
Savukārt aktrise, astroloģe un dziedniece Akvelīna Līvmane ar racionālās zinātnes noliedzošo pozīciju nav mierā. Viņa Mēnesi dēvē par cilvēka iekšējās būtības atspoguļotāju, proti, Mēness rāda, kā mēs jūtamies, bet saule – kā vēlamies justies. “Mēness ir visas iekšējās enerģijas – domas, emocijas, jūtu dzīve. Visu mūžu mēness ritms ir ietekmējis pasauli, bet pēkšņi tika iznīcināta tūkstošgadu pieredze un paziņots, ka tā vairs nedarbojas! Cilvēkam iedeva tabletes, puķei uzlika minerālmēslus un pateica – jums vairāk nekas nav jāzina! Bet Mēness ir un būs! Esam uz sēkļa, jo nezinām, kā darbojas mūsu organisms, mūsu emocionālā pasaule, un cits nekas neatliek, kā visu mācīties no jauna. Kādreiz lauku cilvēki zināja, kā tikt galā gan ar savām, gan bērnu emocijām, ar zirdziņu, ar cūciņu, ar puķīti... Lai izdzīvotu, senči sekoja mēnesim un saulītei, un tā veidoja attiecības ar dabu. Lai labība izaugtu, maizīte jāiesēj pareizā laikā.”
Akvelīna Līvmane uzskata, ka ir svarīgi sekot līdzi savas dzīves zīmīgākajiem notikumiem un salīdzināt tos ar mēness kalendāru, jo katrs cilvēks šo ciklu izjūt citādāk. Pierakstot svarīgus un ne tik svarīgus atgadījumus, izrādīsies, ka mēs, piemēram, ik reizi nopērkam kurpes vienās un tajās pašās Mēness kalendāra dienās.
“Savu Mēness kalendāru cilvēks varētu veidot pats. Jo mēs, kas dzīvojam pilsētās, vairs nesējam, neaudzējam. Taču galvenie likumi, kas jāievēro, paliek tie paši. Piemēram, mēness iet cauri zodiaka zīmēm un ietekmē cilvēka orgānus. Zodiaka zīmes iet pa organismu uz leju, līdz Zivīm – pēdām. Laikā, kad mēness ir attiecīgajā zodiaka zīmē, tās pārvaldītie orgāni varētu būt vārgāki, tāpēc pret tiem jāizturas saudzīgāk. Ja mēness ir, piemēram, Vērsī, jācenšas nenoslogot kaklu, aplikt šallīti, daudz nerunāt. Otrs noteikums, kas pastāvējis kopš senseniem laikiem, ir – neaiztikt ar skalpeli, nepieskarties tai ķermeņa daļai, kurā ir mēness. Ja mēness ir Aunā, nedrīkst veikt galvas operācijas; ja Vērsī – aiztikt kaklu; ja Dvīņos – plecu daļu. Šīm mēness pārmaiņām pakļaujas visa asinsrites sistēma. Protams, ja nepieciešama tūlītēja ķirurģiska iejaukšanās, tad jālūdz Dieva aizsardzība un jādara tas, kas jādara. Bet ja ir iespēja izvēlēties... Nu nav mums divu dzīvju, lai šīs varbūtības pārbaudītu. Ir skeptiķi, kas tam netic, taču pati zinu dažus gadījumus. Kādam vīrietim bija sieva – apaļīga, kā tāds pilnmēness. Viņai operāciju veica pilnmēness naktī, un viņa noasiņoja. Kaut kas nogāja greizi. Tāpēc labāk šajā laikā neoperēt,” domā Līvmane un atgādina, ka vēl jāpatur prātā jau Hipokrata rakstītais – lai mēness ritmi palīdzētu saglabāt veselību, jāatceras, ka slimību iemesli bieži vien ir postošu domu darbība, bailes, stress, apvainošanās un daudzie grēki pret dabu.
Tāpat ir svarīgi, izdzirdot vai izlasot Mēness kalendāra prognozi, sevi nesabiedēt. „Reizēm cilvēki zvana: „Ārprāts, ārprāts! Es izlasīju, ka tāda un tāda diena!” Redz, mēnesī ir arī smagās dienas, un dažām ir tāds nosaukums, kuru pat negribu izrunāt un savā kalendārā nemaz neierakstīju. Kad cilvēks izdzird šādu vārdu, viņš it kā pats sev piesauc neveiksmi.” Smagās Mēness dienas ir tad, kad Mēness, ejot pa apli, ceturtdaļu fāzēs maina savu atrašanās vietu attiecībā pret Zemi. Taču – ko tas nozīmē?
„Šajā laikā tiešām vajag pasēdēt un padomāt. Aizdedzināt sveci, palūgties, vienkārši nomierināties. Cilvēkiem, kas tādās dienās ir dzimuši, jābūt ļoti atbildīgiem pret dzīvi, jāattīrās no negācijām. Esmu novērojusi, ka viņi tā arī dara. Sākumā dzīvo tāpat kā visi, grēko, bet tad saprot – nepareizi ēdu, nepareizi domāju, nepareizi daru...” paskaidro dziedniece un turpina par augošā un dilstošā mēness piedāvātajām iespējām. „Augošs – tas nozīmē, ka mēs paņemam sulas, barības vielas. Ja cilvēks ir vājš, viņam vajag kaut ko labāku, svaigāku. Ja cilvēkam ir liekais svars, šajā laikā vajag mazliet piebremzēt, jo augošajā mēnesī ķermenis izmanto pilnīgi visu. Dilstošajā var atļauties vairāk, bet jāatceras, ka nedzīvojam, lai ēstu. Kādreiz, kad dzīve bijusi mierīgāka, sieviešu menstruālais cikls bijis precīzi pakļauts mēness ciklam. Mēness dilst, un, ja sieviete nav kļuvusi grūta, cikls beidzas. Esmu lasījusi, ka, sievietēm emocionāli satuvinoties, menstruālie cikli bieži vien pārkārtojas un savstarpēji pielāgojas. Te darbojas mūsu pašu ietekme vienam uz otru. Faktiski arī dzīvi vajadzētu izdzīvot cikliski.”
Aktrisei īpaši patīk jaunā mēness un pilnā mēness maiņas dienas, kad var veikt ķermeņa atslodzes procedūras un izpildīt iemīļotu rituālu: „Atslodzes laiks ir 12 stundas pirms un 12 stundas pēc jauna mēness iestāšanās. Tieši jaunā mēness sagaidīšana, kad cilvēks 12 stundas ir lietojis sulas vai dārzeņus, dod vienu mazu plusiņu viņa veselībai. Jaunā mēnesī jādomā – man augs, man pieaugs, man būs, man veidosies, es izdarīšu. Šis ir laiks, kad ļoti spēcīgi izpaužas emocijas un intuīcija, tāpēc jaunā mēness pirmajā dienā jāuzraksta vēstule Rītdienai – ar jaunu novēlējumu, kas ierakstās zemapziņā un grib piepildīties. Novēlējumos jāraksta, ko vēlamies, ‘man jau ir’ izteiksmē. Tikai vajag izvēlēties kādu augstāku spēku, kam rakstīt (faktiski jau tas augstākais spēks ir mūsos). Esmu šos plānus rakstījusi, nerēķinoties ar to, kas ir un kas nav iespējams, un, lai cik dīvaini būtu, tie ir piepildījušies. Jo man nav bijis šaubu!” iedrošina Līvmane.
Senie astrologi pazina Saules un Mēness savstarpējās saspēles dažādos aspektus, kuri ietekmē ikdienas norises un mūsu dažādās kaislības. Astrologs Edijs Spāre stāsta: mistiķi uzskata, ka Mēness ir atdalījies no zemes kopā ar pašiem gudrākajiem prātiem – mūsu skolotājiem, kuri tagad mitinās cietoksnī mēness neredzamajā pusē. Tāpēc visas zināšanas cilvēkiem tiek nodotas tikai teiksmu veidā.
„Viņi kontaktēsies tikai ar tiem, kas to patiesi vēlēsies un izpratīs viņu būtību. Es negribu teikt, ka tie ir cilvēki, drīzāk gan kādas būtnes. Ja viņi būtu šeit, iespējams, mēs viņus nemaz neredzētu,” spriež astrologs un piebilst: tā kā mēness ir zemes daļa, tad zemes būtnēm tas ir īpaši nozīmīgs. Tam par piemēru kalpo cilvēka organisms, kuram mēness darbības ietekmē tāpat kā zemei ir gan savi paisumi, gan bēgumi. Raugoties no astroloģijas viedokļa, visu planētu iespaids iet caur mēnesi.
„Šeit lielāka uzmanība būtu jāpievērš tam, kādā zodiaka zīmē mēness ir iegājis. Mēness vienā zodiaka zīmē atrodas aptuveni divas dienas un nosaka vispārējo emocionālo fonu. Pirmdiena ir visgrūtākā. Tā ir mēness diena, kad cilvēki ir emocionālāki – visu uztver, izejot no savām sajūtām. Ja viņu apšļaksta garāmbraucoša mašīna, diena ir sabojāta. Bet otrdiena ir Auna diena – viņš ir aktīvs, viņam kaut kas jādara. Trešdiena ir laba diskusiju diena, bet ceturtdien ir īstais laiks zinībām. Piektdienās mēness ieiet lauvā, tad vislabāk baudīt mākslu un mīlestību. Sestdien nevajadzētu neko sākt, bet nodoties garīgām apcerēm; pārdomāt, kādu ceļu eju un kur nonākšu. Svētdiena ir Saules diena, kad jāatpūšas,” Spāre atklāj nedēļas dienu nozīmi un stāsta, ka Mēness ir kā spogulis, kurš virzās caur debess juma prizmu un atspoguļo enerģiju, kuru saņem gan no zemes, gan kosmosa.
„Viss nāk no mēness, visa informācija, arī garīgas un emocionālās izmaiņas. Mēness ir emocijas, jūtas, vairošanās, aprūpe. Mēness ir mamma, saule ir tēvs. Mēness ir produktīvā sistēma; tas, kā mēs spējam veidot nākotni, radīt bērnus, pielāgoties ikdienā. Tā skaitās vājo planēta, jo pie viņas meklē aizstāvību. Pie mammas var paslēpties, viņa vienmēr paēdinās, sasildīs, samīļos.”
Salīdzinoši nesen interneta portālos popularitāti ieguvis kalendārs ar neparastu nosaukumu – čika laiks. „Tās ir laiks, kad Mēness ir bez virzības, bez kursa, un šo laiku būtu ļoti vēlams ievērot. Piemēram, ja čika laikā sāk sarunas – nekas neiznāks, atbilde skanēs – mēs jums atzvanīsim, kam turpinājums nesekos. Turpretī, ja sāksim auglīgā dienā, tad – nevar gan paredzēt, kāds, bet rezultāts noteikti būs: vai nu uzreiz pateiks – ej prom, tu man neesi vajadzīgs, vai arī – tu mani ieinteresēji, veidojam sadarbību. Kad mēness neuztver nevienas planētas impulsu, tas neko nevar atdot zemei, tāpēc arī šim procesam nebūs attīstības,” skaidro astrologs un brīdina, ka Mēness dīkstāves dienas nedrīkst pārprast un ievērot pārāk tieši – sēdēt rokām klēpī.
Čika dienās nevajag gaidīt radošu ideju pieplūdumu, bet šis ir īstais laiks, kad sakārtot un pabeigt iesākto. Reizēm čika laiks mēdz būt visas dienas garumā. Šajā laikā visas planētas ir iegājušas jaunā zodiaka zīmē, un Mēness visu diennakti ar tām neveido nekādus aspektus. Pretēji čika stundām pilnmēness laiks ir dažādiem aspektiem bagāts, tāpēc daļa cilvēku, kad debesīs spīd apaļa mēness ripa, būs mierīgi un līdzsvaroti, turpretī citi – pakļauti visdažādākajām emocionālajām svārstībām un to izpausmēm.
„Cilvēks jutīsies labāk tajā Mēness fāzē, kurā viņš ir dzimis. Ja pilnmēnesī, tad šādās cikla dienās jutīsies dabiskāk. Pilnmēness laikā dzimušie ir emocionālāki, bet, iespējams, to īpaši neizjūt, jo viņu emocionalitāte saglabājas augstā intensitātē visa mēness cikla laikā. Tie, kas ir sausāki, pārmaiņas sajutīs. Pilnā mēnesī saules un mēness enerģijas stāv viena otrai pretī un cīkstas – kura ņems virsroku. Vai uzvarēs mans es, mana dvēsele – Saule vai mans ķermenis un emocijas – Mēness. Vecajā mēnesī viss it kā aizmieg, enerģijas kļūst aizvien mazāk. Tāpēc arī sākt kaut ko jaunu iesaka jaunā mēnesī – tikai jāzina, ko sākt. Tapas dzīt jaunā mēnesī nevar – līdīs ārā! Par dārza darbiem – mēness pats parāda, kurā laikā iestādītais augs vislabāk. Ja stādīsim, vadoties pēc dienas jaukuma, var nekas nesanākt; tad varēsim brīnīties, ka kaimiņš šā tā iemeta, bet viņam zaļo – oi, oi, oi! Jo viņš sāka jaunā mēnesī. Bet ar operācijām īpaši jāuzmanās. Tāpat novājēšanas tūres jāsāk pēc pilnmēness, kad organisms atvadās no dažādām vielām,” savās zināšanās par mēness attiecībām ar cilvēku dalās astrologs.
P. S. Turpinājumā – stāsts, kas vēstīs par mistisko Mēnesi. Proti, kāpēc krustcelēs stāvēšana un citāda buršanās īstenojama tieši pilnmēnesī, kāpēc attiecīgās Mēness fāzēs cilvēki pārtop vilkačos, raganas rīko saietus, bet spoki – aktivizējas un labprāt pārstaigā dzimtās vietas...
Anete Moroza / Foto no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva, Bulls Press
