Dīvainā Latvija ar Māri Zanderu
Gada nogalē komentāros grūti izvairīties no frāzēm un vispārzināmu lietu atkārtošanas. Tomēr, ja man jānosauc galvenie izaicinājumi Latvijai 2010.gadā, tad tie būtu
Kur ir ekonomikas smalkā robeža?
Valsts politikā sabalansēt t.s. ēnu ekonomikas apkarošanu un ekonomikas atkopšanos. Neviens jau nestrīdas, ka ēnu ekonomika noplicina budžeta ieņēmumus un attiecīgi izdevumus, ka tā kropļo konkurenci utt. Tomēr te nepieciešama ļoti niansēta pieeja, jo, krasi vēršoties pret nodokļu nemaksāšanu, var panākt pretējo – darba vietu un ienākumu (kaut pelēku un puspelēku) kritumu. Grūti jau pateikt, kur ir tā smalkā robeža starp vajadzīgu, tēlaini izsakoties, acu pievēršanu no valsts puses un ieslīdēšanu anarhijā, tomēr pārcensties ar privātā sektora saukšanu pie kārtības nevajadzētu.
Kāda valsts, tādi pilsoņi?
2010.gadā vēl asāk iezīmēsies jau iepazītā situācija “kod, kurā pirkstā gribi, sāp”. Proti, tālāka naudas “izņemšana” ir neizbēgama, un mēs atkal saskarsimies ar sāpīgo izvēli, kuram atņemt vairāk, kuram mazāk. Un atkal būs savā būtībā absurdā izvēle starp mediķiem, skolotājiem, uzņēmējiem, vides aizsardzību, kultūru utt. Patiesībā vienīgais jēdzīgais elements šajā procesā ir vienoties, ka netaupām uz pensionāru un bērnu rēķina, proti, uz to rēķina, kuri objektīvi nespēj sevi aizstāvēt, kuri nespēj risināt savus finansiālos jautājumus, kaut vai aizbraucot no Latvijas.
Trešais izaicinājums saistīts ar to, vai cilvēki vispār ies uz vēlēšanām. Un runa nav tikai par politiķu/partiju zemajiem reitingiem, bet galvenokārt par to, ka liela daļa sabiedrības vienkārši neredz jēgu valsts varai, netic, ka varas virspusē esošie vispār kaut ko reālu spēj izdarīt. Un ir tikai cilvēciski, ja vēlētājs atsakās tērēt laiku rotaļai “izvēlies mazāko ļaunumu”. Kādi ir varianti? Viens – organizēt boikotu tādos apmēros, lai nevis būtu “zema vēlētāju aktivitāte”, bet vēlēšanas vienkārši būtu izgāzušās juridiski. Vai šāda pozīcijas demonstrēšana ir konstruktīva? Droši vien, ka nē, tikai jautājums, vai ir vērts censties būt konstruktīvam pret sistēmu, kas ir nekonstruktīva. Otrs variants – mēģināt nākamās Saeimas personālo sastāvu ietekmēt, balsojot ne tikai par partiju sarakstiem, bet izmantojot tiesības uz “plusiem” un “mīnusiem” biļetenu aizpildīšanā.
Šī iešana vai neiešana uz vēlēšanām ir tieši saistīta ar vēl vienu nākamā gada izaicinājumu, proti, kādu līmeni sasniegs parādība, ko padomju laikos izteica parunā “kā maksā, tā strādājam”. Mūsdienu versija: “kāda valsts, tādi mēs kā pilsoņi”. Atklāti sakot, ļoti leģitīma attieksme. Cilvēkam dota ir tikai viena dzīve, un nevar gribēt, lai viņš stāv kā tāda stalta priede un turpina uzvesties kā pilsonis un sabiedrības loceklis vētras laikā. Bet... Un te es nonāku līdz personīgajam novēlējumam 2010.gadā.
Saudzējiet sevi!
Redzat, laikam nevienam vairs nav šaubu, ka Latvijā ir cilvēki, kuri uzskata teicienu “dots devējam atdodas” par niekiem, kuri uzskata dzīvi par cīņu, kurā visi līdzekļi atļauti. Mēs viņus nepārliecināsim, un tas, ka mēs smerdeļus par smerdeļiem nosauksim reizi dienā, neko nemainīs. Viņi mūs pazemoja šajā gadā un gribēs pazemot nākamajā. Pazemot ne tikai tādā nozīmē, ka viņi nedara savu darbu, zog, bet arī tādā, ka viņi piesārņo mūsu prātus un emocijas ar naidu, ļaunumu, to, ko žargonā saucam par “sacepšanos”. Man pat bail iedomāties, cik daudz nervu šūnu viņi man ir noārdījuši gada laikā. Domāju, ka līdzīgi ir arī daudziem citiem. Citiem vārdiem sakot, šādi viņi faktiski panāk savu, jo viņiem ir izdevīgi apgalvot, ka sabiedrība ir tāda un šitāda, nemaksā nodokļus, huligāniski brauc, ir neiecietīga utt. Jo šādi viņi mēģina attaisnot savas nelietības.
Līdz ar to es novēlu sev pašam un visiem nākamgad saudzēt sevi. Ja es iekāpju suņa kakā, es, protams, nevaru no šī fakta norobežoties, es noskaišos, bet mēģinu ātri kurpi kaut kur noskalot, lai nesmirdētu visu dienu. Un viss – kaka paliek kaka, ko tur vairs, neskries taču meklēt to suni. Ja es visu dienu domāšu par to kaku, tad nevarēšu normāli pastrādāt plus vēl netaisnīgi sabrēkšu uz kādu. Tas būtu nelāgi, vai ne?
