Ziemassvētku kaujās izšauj 8000 latu

Lielākais cirtiens ir kara vēstures entuziastu makos. 1917. gada 5. janvārī Tīreļpurvā sākās Ziemassvētku kaujas, kas ilga sešas dienas (pēc vecā stila kalendāra no 1916. gada 23. līdz 29. decembrim). Tā bija lielākā Krievijas militārā operācija Pirmajā pasaules karā, un ļoti traģiska latviešu strēlniekiem — krita pieci tūkstoši. Latviešu strēlnieki pārvarēja vāciešu nocietinājumus un izsita ienaidnieku no pozīcijām.

Šie notikumi risinājās arī pie „Mangaļu” mājām, kur mūsdienās iekārtots Ziemassvētku kauju muzejs un atjaunota daļa no sen sabrukušā vācu nocietinājuma vaļņa. Sestdien vēsture atkārtojās, tikai nu cīņa ilga vien desmit minūtes, un to izspēlēja kara vēstures klubi no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas.

Viena patrona izmaksā trīs eiro

Dārdēja Maksima ložmetējs, skanēja karabīņu šāvieni, sprāga petardes, bija kritušie, taču pēc šīs kaujas viņi cēlās kājās, un nesenie pretinieki atkal kļuva par draugiem.

„Apmēram 8000 latu,” lēš projekta „Arsenāls” vadītājs Andrejs Krasnopjorovs, šajā reizē Krievijas cara armijas praporščiks, vaicāts, cik šajā reizē izšauts un izspridzināts naudas izteiksmē — un tas nieka desmit minūtēs. „Pašlaik patronas varam iegādāties tikai Čehijā, ir ieroči, kam viena patrona maksā trīs eiro. Lai pašaudītos ar ložmetēju, vajadzēs dažus tūkstošus patronu,” kasjauns.lv stāsta Krasnopjorovs. Par spīti izmaksām, viņš ar saviem vīriem nelaida garām Kara muzeja uzaicinājumu parādīt skatītājiem kaujas imitāciju, atbrauca arī ieroču biedri no abām pārējām Baltijas valstīm.

Ložmetējs pa pastu

Ložmetēju Andrejam atveduši no Somijas, bet savu pirmo maksimu viņš izracis mežā Kurzemē — bijis labā stāvoklī, bedrē ar ūdeni. Tas pat darbojies, vēstures entuziasti to padarījuši šaušanai nepiemērotu un reģistrējuši policijā. Tagad viņi tos pērk legālā tirgū. Ieroči ir vienīgais, par ko Krasnopjorovs ir pateicīgs Eiropas Savienībai: „Esmu vienmēr bijis skeptiķis un pat pretinieks Eirosavienībai, bet tā atvēra robežas, un es saņēmu pieeju visas Eiropas ieroču veikaliem. Daudzi ieguvumi ir pasūtīti internetā, braucu uz pastu vai ostu, un saņemtu kasti ar Maksima ložmetēju.”

Cenas atkarīgas no pārdevēja peļņas kāre, cara laika strēlnieku šautene var maksāt no 50 līdz 500 eiro. „Dārgs vaļasprieks, varbūt pat neatbilst mūsu labklājības līmenim. Atbrauc ārzemnieki, saka, ka es laikam esmu bagāts cilvēks. Jā, ar parādiem par dzīvokli,” smejas Krasnopjorovs.

Līdz 2003. gadam likums ļāvis legalizēt ieročus, ja vien ar tiem nebija pastrādāti noziegumi. „Vectētiņš glabājis plinti gandrīz vai no Napoleona laikiem, viņš varēja doties uz policiju, ieroci padarīja nederīgu un atdeva. Tagad šī „bodīte” ir slēgta. Līdz 2003. gadam daudz paspējām iegādāties, mēdzu teikt, ka man pienākas medaļa par ieroču iznīcināšanu. Šaujamrīki, kurus ieguvuši vēstures rekonstruētāji, nekad vairs nevienu nenogalinās ar lodi.” Tagad atliek pirkt veikalos, bet atradumus mežā tikai nodot policijai vai nemaz neaiztikt.

Nākamajā kaujā karos leģionāri

Katru gadu Krasnopjorova klubs piedalās vismaz sešās imitācijās, viņu „specialitāte” ir abi pasaules kari. Nākamā kauja būs martā, pieminot latviešu leģionārus. „Jau astoņus gadus rīkojam pasākumus, kas veltīti kaujām Kurzemē. Vieni pārģērbjas Padomju armijas, citi vācu un leģionāru formās. Kluba statūtos uzsvērts, ka ar politiku tas nenodarbojas, nekādu ideoloģiju nepiekopj. Katrs var domāt citādi, bet savas reliģiskās, politiskās vai nacionālistiskās idejas patur pie sevis. „Pie manis atsaldeņu nav. Esmu saskāries ar cilvēkiem, kas kaujas karstumā sāk bļaut par latviešu vai vācu cūkām, mēģinot nodurt ar durkli. Tādus izolējam un padzenam, viņi tikai kaitē mūsu kustībai,” piebilst Krasnopjorovs.

Līdz šim Kurzemes kaujas izspēlējuši kinopilsētiņā „Cinevilla”, šogad — pie Ventspils, kur vietējā pašvaldība nāk pretim. „Kas zaldātam vajadzīgs? Lai ir pēc kaujas, kur sasildīties, nolikties gulēt, izdzert 50 gramu degvīna, apēst šķīvi putras, un to pašvaldība nodrošina,” priecājas Andrejs.

Māris Puķītis / Foto: Māris Puķīti