Mājās - ar kaunu, bet pilnām somām

Pirms kāda laika mums ar kolēģi bija iespēja doties uz Zviedriju. Tas biju triju dienu brauciens – vakarā Rīgas ostā iekāp prāmī, nākamo dienu pavadi Stokholmā, bet jau vakarā dodies mājup. Jāpiebilst, ka laikā, kad vēl mācījos augstskolā, Stokholmā nodzīvoju divas nedēļas. Tā kā studēju mākslas vēsturi, krustu šķērsu izstaigāju visus muzejus, dažos pat biju vairākas reizes. Piemēram, Nacionālās mākslas muzejs ir īsta dārgumu glabātava, kurā redzami flāmu un holandiešu spīdekļi, tostarp Rembrants. Zviedrijā nudien labu muzeju netrūkst! Vairs īsti neatceros, vai mainījās ekspozīcijas vai bija kāds cits iemesls, bet tā arī neredzēju Stokholmas Modernās mākslas muzeju. Toreiz svēti sev nosolīju – ja kādreiz atkal būšu Zviedrijā, to neapskatītu noteikti garām nelaidīšu!

Un tā pēcpusdienā pēc darba, tiklīdz ar kolēģi uzkāpām uz prāmja, visas ikdienišķās būšanas un nebūšanas atstājām krastā un sākām kalt plānus, ko tad darīsim Stokholmā. Kolēģe uzreiz bija ar mieru doties man līdzi uz šo muzeju, pēc tam – izstaigāt vecpilsētu.

Protams, arī uz prāmja pēdējais, ko var darīt no “pienākumu striķa norāvies” cilvēks un kuram ir visas iespējas skatīties dažādus priekšnesumus, dziedāt karaoke vai iet uz diskotēku, ir agri doties gulēt. Tā nu, noballējušās līdz vēlai naktij, no rīta izkāpām krastā. Dažas stundas mūs vadāja ekskursijā, kas bija ļoti labi, jo pašlaik varam sacīt, ka vismaz kaut ko no pilsētas esam redzējušas. Tiklīdz sākās brīvais laiks, abas ar kolēģi stūrējām Modernās mākslas muzeja virzienā, bet, garām ejot, mums tieši acu priekšā patrāpījās slavenā zīmola “H&M” veikala uzraksts. Uz mirklīti taču bija jāieskrien arī tur! Patiešām – tikai uz mirklīti, jo nauda jātaupa! No milzīgā četru stāvu lielā veikala, kurā brīžiem pat pazaudējām viena otru, iznācām pēc četrām stundām, kad laukā dienas gaisma jau bija pazudusi... Pēdējais brīdis lai dotos uz ostu. pat ne pastaigas, bet ļoti ātrā solī. Neredzējušas gandrīz pilnīgi neko! Kad jau bijām uz prāmja un pārējie grupas dalībnieki vaicāja, kur tad mēs bijām, nācās vien atzīt, ka visu dienu esam sabijušas... veikalā. Arī kad mājās man uzdeva jautājumu: “Nu, Modernās mākslas muzeju redzēji?”, varēju tik atsmiet: “Muzejs man ir ielēcis maisiņā un pārtapis par šo pelēko kleitu, par šo jauko blūzīti un melno žaketīti.”