Apdraudēta Rīgas vēsturiskā koka apbūve
Pieļauju, ka daudziem, vērojot hiperaktīvā vicemēra rosību ar dažādiem būvprojektiem (osta, transporta koridori, centrāltirgus u.c.), rodas bažas vai Rīgas apbūvē nauda nesāks dominēt pār estētiku un pilsētnieku interesēm.
Teiksim tā: informācija no domes struktūrām liecina, ka dažos gadījumos Šlesera kunga spars ir sadūries ar šķēršļiem, citos bažas varētu būt pamatotas.
Par pirmajiem. Droši vien esat dzirdējuši plānus par augstu tiltu (teju vai “Saules akmens” augstums) pār Daugavu (Ziemeļu šķērsojuma projekta ietvaros). Līdz šim galvenās pretenzijas bija par to, ka šāds veidojums izcūkotu Rīgas panorāmu. Nu izrādās, ka konstrukcijas augstums būtu tāds, ka problēmas rastos pat lidostai un tai teju būtu jābūvē jauns skrejceļš, lai lidmašīnu pacelšanās/nolaišanās drošība būtu līdzšinējā līmenī. Var iedomāties, ka lielo projektu bīdītājiem panorāmas estētika nav svarīga, tomēr radīt problēmas arī paša lolojumam?
Par otrajiem. Nu jā... dažādiem ierobežojumiem būvniecībai Rīgas vēsturiskā centra (RVC) robežās gan varētu pienākt gals. Cik var noprast, runa ir ne tik daudz par Vecrīgu, cik koka būvēm RVC (piemēram, “Maskačkā” vai Pārdaugavā). Proti, esot nostiprinājies lēmums, ka koka apbūves fans, arhitekts Pēteris Blūms, savulaik vēl strādādams Valsts kultūras pieminekļu inspekcijā, esot panācis investoriem pārāk apgrūtinošus noteikumus attiecībā uz seno koku apbūvi; nu Blūmam vairs nav tāda svara, toties lielāku ietekmi ieguvis viņa oponents šajā jautājumā, arhitekts Jānis Krastiņš, kuram sliecas piekrist arī pilsētas arhitekts Jānis Dripe.
Nebūdams speciālists, nevaru spriest par koka apbūves saglabāšanas niansēm, tomēr ir puslīdz skaidrs, ka šīm ēkām tuvākajos gados nāksies trūkties.
