Kriminālā Latvija

Vērienīgāka un skaļākā aizvadītā gada zādzība no privātīpašuma nenoliedzami ir uzņēmēja Raimonda Gerkena seifa aiznešana no savrupmājas Baltezerā. Turklāt ļoti mīklainos un dīvainos apstākļos – aptuveni 150 kilogramu smago seifu ļaundari aizstiepa no mājas augšējā stāva laikā, kad saimnieki saldi gulēja, mājā bija apsargs, suņi un saimniecība pieslēgta apsardzes signalizācijai. Ļaundari bija pielikuši kāpnes pie otrā stāva loga, iekāpuši namā, paņēmuši seifu un nozuduši nezināmās tālēs. Ne pēdu, ne pavedienu. Seifā, pēc paša saimnieka stāstītā, bija nauda un juvelierizstrādājumi aptuveni 400 000 latu vērtībā. Turklāt šīs vērtības nebija apdrošinātas. Vēlāk policija izteicās, ka tas ir augsta līmeņa “profesionāļu” darbs.

Zog seifus veikalos un gaļu no palodzes

Vispār aizvadītajā gadā seifi ir bijuši diezgan iekārota lieta. Tagad vairs nav padomju gadi, kad metāliskie drošības skapji bieži tika izmantoti, lai darba vietā no partijas sekretāra, direktora vai arodbiedrības bosa noslēptu tukšās pudeles. (Bija arī tādi laiki...) Mūslaikos seifus parasti izmanto tieši tādiem nolūkiem, kādiem tie domāti, – vērtību sargāšanai. Un zagļi to zina.

Ap Ziemassvētkiem Kurzemē notika vairāki uzbrukumu tieši dzelzs naudas glabātavām. Liepājā 25. decembra naktī no kāda veikala ļaundari nozaga pat divus seifus ar naudu, tajā pašā naktī kādā citā Liepājas veikalā uzlauzts seifs un no tā nozagta nauda, burtiski pēc pāris stundām cits seifs nozagts arī netālu esošās Grobiņas veikalā, bet jau vairāk pret rītu seifa zādzība atklāta Ventspils novada Ugāles pagasta veikalā. Policija pieļauj, ka seifu zādzības varētu būs savstarpēji saistītas.

Šie nav vienīgie gadījumi, kad nozagti seifi, taču noziegumu palete ir raibu raibā, spēj tik šausmināties. Visabsurdākais un neparastākais notikums, par kuru pēdējā laikā dzirdēts, nāk no kādas mazpilsētas. Saimniece, gaidot ciemiņus, izvārīja lielu katlu ar auksto gaļu. Nesalēja formiņās, bet nolika pie atvērta uz palodzes  – lai dzesējas. Noņēmās ar citiem mājas darbiem, bet, kad pameta skatienu uz loga pusi, kaut kas šķita ne tā, kā vajadzētu būt. Nu ja! Aptuveni septiņus litrus lielais kastrolis bija nozudis. Ar visu saturu. Turklāt logs nemaz nebija augstumā tā līdz vidum, bet pusotra stāva līmenī! Uz policiju neskriesi, bet sajūta nelāga. Jūties kārtīgi “piečakarēts”.

Iekāro pat 25 gadus vecu žiguli

Latvijas kriminālhronikas ir pilnas ar šādiem sadzīviskiem atgadījumiem. Piemēram, Tērvetes pusē kādam saimniekam vakara stundā no kūts nozagtas 12 vistas. Bija putniņi, bet pāris stundu laikā, skaties, vairs nav...

Neilgi pirms Ziemassvētkiem Strenču pusē jaunaudzes īpašnieks atklāja, ka no viņa mežiņa ļaundari izcirtuši un aizveduši gandrīz 50 eglītes. Pārdaugavā kādā ziemas naktī zagļi no privātmājas garāžas mēģināja aizdzīt vairāk nekā 25 gadus vecu žigulīti. Par laimi – neizdevās. Kaut gan bija nakts, kaimiņi pamanīja un ļaundarus iztraucēja.

No Rīgas Tehniskās universitātes laboratorijas šķūņa divi jaunieši ar ragaviņām veda prom vecu automašīnu detaļas, kas tikušas izmantotas mācību procesā. Kāds no vietējiem iedzīvotājiem ievēroja sniegā pēdas un sagrieztu teritorijas žogu, paziņoja laboratorijas cilvēkiem, un tie izsauca policiju. Ejot pa svaigajām pēdām, zagļus izdevās aizturēt. Šādu stāstu ir pārpārēm. Cilvēki tagad arvien biežāk cits citam atgādina senseno teicienu: te jau aci no pieres izzags.

Skats no pozitīvās un negatīvās puses

Vai tā patiesi ir, un cik liels pamats runāt par strauju noziedzības palielināšanos? Jautāju Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšniekam Jānim Lazdiņam. Policijas pārstāvis skaidro, ka kārtības sargātāju apkopotā statistika liecina: zādzību skaits ir palielinājies, bet šis pieaugums nav ļoti liels – valstī vidēji 8 līdz 10 procenti.

“Nevarētu teikt, ka starp “treknajiem gadiem” un krīzes laiku būtu kādas krasas izmaiņas, tās noziegumu dinamikā faktiski sākās jau pirms pāris gadiem, un viens no noziedzību veicinošiem faktoriem bija tas, ka palielinājās no ieslodzījuma atbrīvoto personu skaits. Turklāt tie ir cilvēki, kas bija notiesāti par smagiem noziegumiem. Mēs analizējām situāciju pēdējo trīs gadu laikā, un bija redzams, ka sodu izcietušo personu skaits nemitīgi pieauga, un tajā pašā laikā procentuāli palielinājās arī to personu skaits, kas atgriežas ieslodzījuma vietās. Tie ir 20 līdz 30% no visiem, kas bija iznākuši brīvībā,” Lazdiņš ievieš skaidrību statistikas labirintos.

– Tas ir iespaidīgs skaits, piektā daļa atgriežas cietumā! – secinu. “Uz to varam paskatīties arī no pozitīvās puses, un tad iznāk, ka lielākā daļa ir labojušies,” policijas pārstāvis piedāvā optimistiskāku skatījumu. Tomēr tik vienkārši nav. Brīvībā palikušie bieži vien turpina iet noziedzības ceļu, un, ja mēneša, divu vai trīs laikā netiek aizturēti, tad viņu nodarījumi dod savu artavu statistikā, kopējo noziedzības skaitli palielinot. Ir skaidrs, ka tagad, ekonomiskās krīzes situācijā, atgriezties un atkal iekļauties normālā dzīvē ir daudz grūtāk. Un tāpēc daļa, kas varbūt citkārt būtu mēģinājuši dzīvot godīgi, drīz vien ir atpakaļ uz noziedzības takas – darba nav, māju nav, sociālo garantiju arī ne.

 “Tomēr patlaban sevišķi bīstamu tendenču kopējā noziegumu dinamikā nav,” Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieks ir pārliecināts. Viņš arī pieļauj, ka senāk daudzi cietušie par sīkām zādzībām policijā nemaz nevērsās, bet tagad varbūt iesniegumus raksta biežāk, lai risinātu jautājumus ar apdrošinātājiem. Taču viņš nenoliedz, ka bezdarbs pret īpašumu vērtos noziegumu skaitu tomēr palielina. “Cilvēki zaudē darbu, varbūt ir problēmas ar alkoholu, viņi mēģina kaut ko nozagt veikalā. Te nevaram runāt par agrāk tiesātām personām vai bandām. Tā ir problēma sabiedrībā, kas vairāk saistās ar alkohola lietošanu, kas var būt par pamatu gan darba zaudēšanai, gan noziedzīgām darbībām – sīkām zādzībām, huligānismam,” uzskata policijas pārstāvis.

Politiskais strīds? Lai izšķir nazis!

Protams, alkohola iespaidā ticis pastrādāts ne viens vien noziegums, tā tas ir bijis kopš senseniem laikiem. Arī tagadējie nav izņēmums. Situācijas mēdz būt visdažādākās, taču ļoti bieži tieši “zaļais pūķis” izraisa sadzīves strīdus, kas nereti beidzas bēdīgi un traģiski.

Nu, piemēram, cilvēki mierīgi, omulīgi, iedzer graķīti (vienu, otru, piekto... septīto utt.), tērzē – par šo un to, valstiskas lietas ieskaitot. Viena no aktuālākajām sarunu tēmām – palikt Latvijā vai braukt projām meklēt laimi ārzemēs. Viedokļi atšķiras, un pēkšņi viens no diskusijas dalībniekiem sāk vicināt nazi, lai aizstāvētu savu taisnību... Izklausās pēc karstasinīgu dienvidnieku sižeta, bet patiesībā tā notika mūsu pašu Jūrmalā. Kopīgi iedzerot, starp vīriem izcēlās sociāla un politiska rakstura strīds – vai krīzes apstākļos palikt Latvijā vai doties plašajā pasaulē laimi meklēt. Kad prombraukšanas piekritējam vairs nebija citu argumentu, viņš ķērās pie naža, un oponents ar durtu brūci kakla rajonā nonāca slimnīcā.

Taču šis vēl ir, ja tā varētu teikt, klasisks scenārijs. Dažreiz reibums izraisa arī prātam neaptveramu nežēlību. Lūk, viens tāds skaļš un šokējošs gadījums. Aizvadītā gada sākumā Rīgā kāds krietni iereibis vīrietis ieradās pie savas paziņas. Sieviete zināja, ka viņš dzērumā mēdz būt agresīvs, un, drošs paliek drošs, izsauca Pašvaldības policiju. Kārtības sargi atbrauca, paskatījās, ka viss it kā mierīgi, un aizbrauca. Bet kādas dusmas tas “ciemiņam” aizdeva! Satrakotais vīrietis norāva galda lampas vadus, iegrūda tos sievietei mutē un rozeti pieslēdza pie elektrības. Tieši tajā brīdī tika izsisti drošinātāji, taču tas neģēli neapturēja. Viņš drošinātājus salaboja un atkārtoja spīdzināšanu ar elektrību. Sieviete joprojām bija dzīva. Tad slepkavnieks pudelē ielēja etiķi, veļas mīkstinātāju un alkoholu un ar varu lēja sievietei mutē. Taču sieviete joprojām bija dzīva.

Tad vīrietis sita ar galda lampu, pēc tam spieda norīt bateriju, vēlāk žņaudza ar vadiem un sasēja tos tā, lai pie katras sievietes kustības cilpa ap kaklu sažņaugtos. Pēc šī nežēlības ārprāta viņš turpat dzīvoklī aizmiga. Izgulējās, piecēlās un aizgāja, bet nelaimīgo upuri sasietu atrada viņas draudzene. Noziedznieks tika aizturēts, un prokurore vēlāk atzina, ka ilgajā praksē neatminas gadījumu, kad vēl ar tik daudz paņēmieniem kāds būtu mēģinājis nogalināt cilvēku.

Diemžēl alkohola patēriņa rādītāji pēdējo gadu laikā Latvijā ir pārliecinoši auguši, un zinoši cilvēki pieļauj, ka krīzes laikā šī problēma kļūs vēl dziļāka.

“Tā bezcerība, kas ir visapkārt, rada cilvēkos apātiju, daudziem nolaižas rokas, un viņi aizvien vairāk sāk lietot alkoholu,” situāciju vērtē raidījuma „Degpunktā” vadītājs, žurnālists ar vairāk nekā divdesmit gadu bagātu darba pieredzi Kārlis Seržants.

Saistībā ar alkohola lietošanu un traģisku galarezultātu Kārlim atmiņā spilgti palicis kāds ne pārāk sen veidots raidījuma sižets. Tas bija diezgan neparasts atgadījums – Latgalē kāds vīrietis pats aizgāja uz policiju un atzinās, ka pirms sešiem gadiem nogalinājis savu brāli. Kādu laiku brālis dzīvoja citur, laikam sabija arī cietumā, bet pēc atgriešanās dzimtajās mājās sāka nenormāli dzert. Viņš bija fiziski spēcīgs, kāvās, rīkoja skandālus. Jaunākais brālis viņu nogalēja un apraka pie upes, bet visam ciemam izstāstīja, ka vecākais aizbraucis peļņā uz Ukrainu. Tā pagāja seši gadi. Neviens nozudušo nemeklēja.

“Mēs, veidojot raidījumu, satikām vīrieti kapsētā, kad viņš kopa nogalinātā brāļa kapu. Prasījām – kāpēc atzinās? Pēc sešiem gadiem! Vīrietis teica, ka nav varējis ilgāk to izturēt, melnie nākuši virsū. Kā atzinies, tā tik viegli esot kļuvis. Un tas viss dzeršanas un kašķu dēļ...” secina Seržants un piebilst – ja alkoholam paaugstinās akcīzes nodokli, tad nelegālo dziru tirgos arvien vairāk un nelaime ies plašumā. “Šķiet, ka nav vairs nopērkams viltots šņabis kā kādreiz – ar „Latvijas balzama” etiķetēm tirdzniecībā parādījās aizdomīgi izstrādājumi, taču spirts, tas atkal tiek tirgots. Tagad to var iegādāties nelielos trauciņos, plastmasas glāzītēs. Ir likvidēts Narkomānijas profilakses centrs, Narkoloģijas centrā štati samazināti. Ja šīs iestādes nedarbosies, tad vēlāk par visu maksāsim desmitkārt,” ir pārliecināts žurnālists.

Bruņoti un brutāli

Taujāju Kārlim, vai viņš, katru dienu veidojot karsto kriminālraidījumu, ir pamanījis kādas tendences noziegumu formā un raksturā, kaut vai to pašu zādzību skaita palielināšanos.

“Tās bija, ir un būs visos laikos. Diemžēl tagad daudziem likumpārkāpuma soli nodiktē izmisums. Ja nav ko ēst, mājas bērns, sieva... Tādi cilvēki ir, un viņu kļūst ar katru dienu vairāk,” „Degpunktā” vadītājs noziedzības izpausmēs arī redz tiešas paralēles ar sociālo situāciju. Taču viņš pamanījis vēl citas tendences: “Labajos gados zagļi, ielaužoties dzīvoklī, bieži vien ņēma visu pēc kārtas – naudu, sadzīves tehniku. Tagad šāda aparatūra pat par lētu naudu nevienam nav vajadzīga, cilvēki nepērk, arī lombardi pilni ar neizpirktām mantām. Tagad ņem un vispirms iztīra ledusskapi, bet kārtējai pudelei vai dozai vajag naudu. Tāpēc iekārotākais laupījums ir skaidra nauda un dārglietas. Zeltu vienmēr var par pāris latiem gramā uzpircējiem nodot... Taču šīs lietas parasti atrodas pie cilvēka – nauda kabatā, ķēdīte ap kaklu, gredzens pirkstā. Un, lai tās iegūtu, jāuzbrūk... Man atmiņā ir gadījums pirms vairākiem gadiem, kad cilvēku sagūstīja un spīdzināja, lai uzzinātu bankas kartes PIN kodu. Nedod Dievs, ja kaut kas tāds sākas...”

Seržants vēl atminas gadījumu, kad pirms gada Saulkalnē pārdevējai laupīšanas laikā ar nazi pārgriezts kakls. “Ir grūti aptvert un pierast pie domas, ka kaut ko tādu var izdarīt. Ko tā pārdevēja noziedzniekiem pateica, ko tādu izdarīja?! Sešdesmit latu dēļ vienkārši pārgrieza rīkli...” Kārlim pat trūkst vārdu, cik šis noziegums ir bezjēdzīgs, cietsirdīgs un prātam neaptverams.

Tomēr uz melnā fona ir arī kāda pozitīva un nedaudz priecējoša ziņa. Proti, slepkavību skaits tomēr samazinās, tāpat kā tīšu, smagu miesas bojājumu un izvarošanu skaits. Taču bīstama tendence ir laupīšanu, tieši bruņotu laupīšanu, skaita palielināšanās.

Viens no aizvadītā gada traģiskākajiem noziegumiem – degvielas uzpildes stacijas operatores noslepkavošana Kandavas novada Vānē. Četri laupītāji uzbruka degvielas uzpildes stacijai. Sašāva darbinieci mugurā, un viņa vēlāk slimnīcā nomira. Pie laupījuma bandīti netika, jo viņus iztraucēja kāda automašīna, kas piebrauca pie degvielas uzpildes stacijas. Vēlāk policija laupītājus aizturēja, un izrādījās, ka viņi jau iepriekš tiesāti par dažādiem noziegumiem. Bet cilvēka dzīvība tika izdzēsta.

Limbažu rajonā pagājušā gada sākumā tika aizturēta grupa, kas aplaupīja privātmājas. Bandīti bija izstrādājuši savu scenāriju – viņi iebruka viensētās vai privātmājās, sasēja saimniekus un, draudot, ar ieroci mēģināja no saimniekiem uzzināt, kur mājās atrodas nauda. Ja tas uzreiz neizdevās, upuri tika aizvesti prom no mājām un iebiedēti. Aizturēšanas laikā viens no bandas uz policiju atklāja uguni, izraisījās apšaude, viens noziedznieks tika ievainots un nomira. Pārējos policija aizturēja.

Kriminālizmeklēšanas pārvaldes vadītājs Jānis Lazdiņš saka: “Bruņotās laupīšanas ir pats “nekvalificētākais” noziegums pret īpašumu. Tam nav vajadzīgi ne instrumenti, ne iepriekšēja sagatavošanās. Turklāt uzbrucēji izmanto gan kaujas, gan gāzes ieročus. Diemžēl pēdējie ir visai brīvi pieejami, jo Krimināllikums vairs neparedz atbildību par gāzes ieroču glabāšanu. Vienīgais labums – tie ir mazāk bīstami nekā kaujas ieroči.”

Seržants bezjēdzīgi nežēlīgo noziegumu pastrādāšanu saista arī ar narkomānijas izplatību. “Esmu dzirdējis, ka tagad ļoti pievilcīgs esot narkotiku bizness un ar to mēģina nodarboties visi, kam nav slinkums. Tā ir viegla un ātra peļņa. Narkotiku tirgoņi meklē arvien jaunus un jaunus patērētājus, taču arī potenciālajiem narkomāniem ar to naudu ir, kā ir. Tāpēc pēdējā laikā parādījušies bezjēdzīgi nežēlīgi noziegumi. Slepkavību bums it kā nav, taču tās, kas notiek... Mani visvairāk tracināja tā sauktās legālās narkotikas... Mēs „Degpunktā” daudzus mēnešus cīnījāmies pret to, ar daudziem ierēdņiem runājām, visādus aizbildinājumus dzirdējām. Nesen runāju ar sievieti, kurai ir divdesmitgadīgs dēls. Viņa teica, ka puika arī šad tad esot kaut ko papīpējis, tad pārgājis uz vieglajām un trīs mēnešu laikā “nonarkojies”. Tās nav nekādas nevainīgas lietiņas. Kāpēc valsts to tik ilgi, gandrīz divus gadus, vispār pieļāva? Tikai tad, kad mēs no iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces panācām solījumu, ka viņa ņems šo lietu savā kontrolē, izrādījās, ka to var mēneša laikā atrisināt. Tad kādam laikam bija izdevīgi nerisināt un ne jau bez iemesla. Par ko mēs vispār runājam!” žurnālists ir sašutis.

Un kāds sapīpējies noziedznieks bez problēmām iesit cilvēkam ar metāla cauruli pa galvu, nosit zemē, spārda, atņem mantas... viss notiek. Tā aizvadītā gada sākumā Rīgā bija ieradusies piecu jauniešu banda no Aizkraukles rajona, kas pilnīgi atklāti, nekaunīgi un nežēlīgi uzdarbojās Rīgas centrā. Netālu no Operas viņi uzbruka kādai sievietei, nogrūda zemē un izrāva somiņu. Pēc tam neģēļi Esplanādē uzbruka diviem jauniešiem, vienam iesita ar metāla stieni pa galvu, otru nogrūda zemē, spārdīja un sita upura galvu pret asfaltu. Cietušais puisis slimnīcā nomira.

Pēc divām dienām, kuras bija pavadītas dzerot, banda atkal posās laupīt Rīgas “bagātniekus”. Daugavmalā viņi uzbruka diviem jauniešiem un atkal lika lietā metāla stieņus. Viens no upuriem paguva aizbēgt, otrs tika sists un spārdīts. Laupītāji upurim atņēma MP4 atskaņotāju, šķiltavas, mobilo telefonu un pat novilka kurpes. Policija vainīgos aizturēja, un izrādījās, ka lielākajai daļai no viņiem jau iepriekš ir bijis konflikts ar likumu.

Laupītāju nežēlība, nekaunība un pārdrošība brīžiem ir pārsteidzoša – pat publiskas vietas un cilvēku klātbūtne viņiem nav šķērslis. Piemēram, rudenī Rīgā pie tirdzniecības parka „Alfa”, kur cilvēku ka biezs, divi vīrieši pašas automašīnā ievilka kādu sievieti un atņēma viņai auskarus, naudas maku un mobilo telefonu. Pateicoties videonovērošanas sistēmai, vainīgos izdevās aizturēt. Izrādījās, ka viņi jau agrāk sodīti par dzīvokļu zādzībām. Kāpēc ķērušies pie laupīšanas? Tas esot daudz ātrāk un vienkāršāk nekā mēģināt apzagt dzīvokli – skaidroja laupītāji.

Kabatzagļi – sava “republika”

Runājot par noziedzību, atsevišķa tēma ir kabatzādzības. Jau kopš neatminamiem laikiem kabatzagļi noziedzīgajā pasaulē bijuši tādā kā īpašā statusā, sava kasta un sava republika. Droši vien gandrīz katrs cilvēks kaut reizi mūžā ar viņiem ir saskāries. Tehnoloģija vienkārša – zaglis transporta līdzeklī ap savu upuri burzās, burzās, kamēr attopies, ka maka vairs nav. Veikli un neuzkrītoši. Dažkārt viņi “strādā” divatā vai trijatā, viens izvelk maku, neuzkrītoši atdod otram, un ej nu ķer vēju laukā! Vai arī Vecrīgā cilvēku apstāj melnīgsnējas sievietes, kāda iet blakus, kāda aiz muguras, netīšām uzgrūžas, un cilvēkam atkal jābrīnās – pa kuru laiku tas maciņš aizceļojis?

Tomēr – pētot policijas statistiku, vēl viena labā ziņa – kabatzādzību skaitam ir tendence samazināties. Kriminālizmeklēšanas pārvaldes pārstāvis Jānis Lazdiņš teic, ka šo faktu esot grūti komentēt. Prakse liecina, ja kāds “speciālists” tiek aizturēts, tad šo zādzību skaits uz kādu brīdi samazinās. Kamēr “komanda” pārgrupējas. “Kabatzādzības tiek uzskatītas par kvalificētu noziegumu, jo nepieciešama atbilstoša sagatavotība, tā ir ilggadēja prakse, un šajā grupā ir augsts recidīva procents. Ja kādu personu vai zagļu grupu aiztur, tad noziegumu skaits uz brīdi samazinās. Pēc diviem vai trim gadiem notiesātās personas no ieslodzījuma iznāk, un parasti šie cilvēki atkal atgriežas turpat, un ir maz ilūziju, ka kāds varētu laboties. Acīmredzot kādi zagļi ir aizturēti, kādi vēl nav iznākuši, tāpēc šo zādzību skaits patlaban samazinājies,” spriež Lazdiņš.

Un patiesi – aizvadītā gada otrā puse vairākiem kabatzagļiem bija liktenīga, un tagad viņiem kādu laiku nāksies vērties debesīs uz “rūtainu” saulīti. Piemēram, rudenī Rīgas autoostā aizturēts pieredzes bagāts kabatzaglis, kurš jau iepriekš piecas reizes tiesāts. Garnadzis agrā rīta stundā kādam vīrietim no somas bija izvilcis maku ar 115 latiem, bankas kartēm un dokumentiem. “Profesionālim” nepaveicās, jo policija viņu aizturēja faktiski zādzības brīdī. Izrādījās – tas ir noziedznieks ar pamatīgu stāžu un pieredzi. 1981. gadā dzimušais vīrietis pirmo reizi savā mūžā par kabatas zādzību tika aizturēts 12 gadu vecumā.

Tad pat rudenī (ražīgs laiks!) Centrāltirgū pie dārzeņu paviljona policija apcietināja arī visvecāko un profesionālāko Rīgas, ja ne visas Latvijas, kabatzagli. Sirmajam vīram ir 76 gadi, iepriekš viņš sodīts 18 reizes (kopumā Latvijas un senāk arī Krievijas ieslodzījuma vietās viņš pavadījis 45 sava mūža gadus). Drīz pēc tam policija autobusā Rīgā pie Pērnavas ielas aizturēja vēl vienu kabatzagli – 1946. gadā dzimušu vīrieti, kurš par kabatzādzībām iepriekš tiesāts astoņas reizes.

Bet neilgi pirms Ziemassvētkiem tiesa apcietināja kabatzagli, kas iepriekš jau reizes desmit sodīta par šādiem likumpārkāpumiem. Trīsdesmit divus gadus vecā sieviete bija aizturēta jau pavasarī, taču tiesa atteicās viņu apcietināt, jo garnadze gaidīja bērniņu. Šoreiz, lai gan sieviete joprojām bija mātes cerībās, tiesa vairs nebija tik žēlīga. Viņas nodarījums bija acīm redzams – zagle tika aizturēta tieši tajā brīdī, kad viņa ar trim savām radiniecēm “apstrādāja” kādu ārzemnieku, izvilka viņam maku ar 1160 eiro un dokumentiem.

Vai atgriežas deviņdesmitie?

Taču kabatzādzības ir tikai tāds “dzīves sīkums” salīdzinājumā ar vairāku uzņēmēju slepkavībām, kas pēdējo gadu laikā deva pamatu runām par to, ka sāk atgriezties mežonīgie deviņdesmitie, kad šaušana un spridzināšana bija ierasta “biznesa valoda”. Toreiz kriminālhronikas nepārtraukti vēstīja par nogalinātiem uzņēmējiem. Vēlāk lietas sakārtojās, šādu noziegumu kļuva mazāk, tomēr pavisam tie neizzuda.

Pēdējā izrēķināšanās ar uzņēmēju vides pārstāvi – bijušā Salaspils novada domes deputāta un uzņēmēja Viļņa Grīviņa slepkavība aizvadītā gada nogalē. Uzņēmējs tika atrasts savas mājas pagalmā ar durtām un plēstām brūcēm galvā un krūšu apvidū. Uzbrucējs bija iekļuvis mājā un sašāvis uzņēmēja sievu. Ziņu aģentūra LETA, atsaucoties uz neoficiāliem avotiem, vēsta, ka Grīviņam bijis nekustamo īpašumu bizness Ziemeļkaukāzā – Gruzijas separātiskajos reģionos Abhāzijā un Dienvidosetijā, tepat Latvijā saistībā ar kādu būvi bijuši tiesu darbi, un uzņēmējs policijā esot konsultējies par juridiskās palīdzības saņemšanu.

Neilgi pirms Jaunā gada Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētā prokuratūra uzrādīja apsūdzības vienam Latvijas un diviem Lietuvas pilsoņiem, kuri tiek turēti aizdomās par uzņēmēju – Genādija Peredeļska, Gata Aišpura, Aigara Lūša – pasūtījuma slepkavību veikšanu un bijušā Muitas kriminālpārvaldes vadītāja Vladimira Vaškeviča slepkavības mēģinājumu iepriekšējos gados.

Šādā kontekstā jautāju Kriminālizmeklēšanas pārvaldes pārstāvim, vai atgriežas deviņdesmitie, kad savstarpējie biznesa rēķini tika kārtoti skarbi un nežēlīgi.

Lazdiņš uzskata, ka šādām runām īsti nav pamata, jo tagad kopējā biznesa vide tomēr ir citādāka: “Policijā strādāju arī deviņdesmitajos gados un varu teikt, ka tolaik Latvijā bija liels nelegālā biznesa īpatsvars. Tas bija pamats, lai veidotos “jumta” struktūras, grupējumi, kas dalīja un pārdalīja ietekmes sfēras. Tagad, par laimi, nav tādas augsnes, kur šādām struktūrām veidoties. Ir pasūtījuma slepkavības, taču to nav kļuvis vairāk, drīzāk gan pretēji. Izspiešanas?... Patlaban mēs varam runāt par aptuveni desmit klasiskas izspiešanas gadījumiem gadā. Deviņdesmitajos gados bija desmit mēnesī. Varētu teikt, ka deviņdesmitajos gados eksistēja gandrīz vai tikai ēnu ekonomika, neviens nemaksāja nodokļus, daudziem bija saistības ar nelegālām vai puslegālām precēm. Tagad Valsts ieņēmumu dienests visam var izsekot līdzi. Varbūt varam runāt atkal par algu maksāšanu aploksnēs, nevis par ēnu ekonomikas atgriešanos. Varam runāt varbūt arī par nelegālā alkohola un tabakas izstrādājumu tirdzniecības pieaugumu, bet apjomi nav tādi kā senāk.”

Melnie rēķini. Pelēkā ekonomika

Un ko par noziedzības “attīstību” saka Kārlis Seržants, kura publikācijas atklāja ne viena vien nelegālā darījuma aizkulises. Žurnālists stāstījumu sāk ar to, ka noziedzība, protams, bija arī padomju laikos, bet tikai toreiz par to skaļi nerunāja. Plašāka informācija par noziedzīgo pasauli sāka parādīties astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā. Kriminālā situācija pasliktinājās, kad valstī parādījās pirmā lielā nelegālā nauda. Radās pirmie kooperatīvi, kas vairījās no nodokļu maksāšanas un darbojās tādā kā pagrīdes variantā. Pēc šīs lielās naudas bandīti tad arī sāka tiekties. Tā bija nelikumīga peļņa, un kooperatīva vadītājs, lai būtu miers mājās, samaksāja.

“Pirmais Latvijas organizētās noziedzības krusttēvs bija Dzintars Kromanis, kuru astoņdesmito gadu beigās atrada nošautu automašīnā „Volga” pie Rīgas Sporta pils. Slepkavība bija “profesionāla” – ar vienu šāvienu acī. Vēlāk sāka veidoties tā sauktie jumti. No pašiem pirmajiem “pionieriem” neviens laikam vairs nav dzīvs, izņemot Haritonovu. Faktiski noziedzīgās aprindas tajā laikā par 99 procentiem cits citu arī apšāva. Tajā laikā nebija nopietnu apsardzes kompāniju, bija viena vienīga Valsts policijas „Apsardze”. Sajūtot, cik tā pirmā nauda ir viegla, ko varēja no pagrīdes kooperatīvu večiem paņemt, viss virzījās tālāk,” atminas Seržants.

“Taču trakākais laiks sākās nevis tāpēc, ka bandīti nevarētu sadalīt tās “slaucamās govis”, bet tad, kad Latvijā sākās privatizācija. Tad notika īsts slepkavību vilnis, un to pēc statistikas labi var redzēt. Pēdējos gados tiek reģistrētas 130–140 slepkavības gadā, bet, piemēram, 1996. gadā bija pāri par 400 slepkavībām. Tā bija kulminācija, notika īpašuma pārdale. Bandītiem piecos sešos gados bija sakrāti diezgan lieli naudas līdzekļi, viņi mēģināja ieguldīt un piedalīties procesos. Slepkavība bija ātra problēmas risināšana. Atceries, tas pats Modris Ziemelis, uzņēmējs, ko atrada sadedzinātu automašīnā. Noziedznieki šāva, spridzināja cits citu. Kā bandīti tika klāt privatizēšanas procesiem? Bankas vārdā nesaukšu, bet reizēm bija tā – baņķieris aizgāja pie kāda uzņēmuma vadošā darbinieka vai otrādi un vienojās: organizējam fiktīvu darījumu. Es no tevis aizņemšos naudu, nevarēšu atdot, tu dabūsi uzņēmumu, bet man par to tik un tik “nopogāsi”. Tajos laikos darbojās tā sauktā Saimnieciskā tiesa, kas, šķiet, kā maksāja, tā lēma. Tā bankas savāca daudzus uzņēmumus. Viņi strādāja zibenīgi. Tikko radās kādas problēmas, uzreiz bija tiesas spriedums, un pēc pusstundas džeki melnos treniņtērpos un ādas jakās jau bija klāt un nesa visu ārā... Viņi saprata, ka tagad ir privatizācija, katrs ņem, ko var, un sāka piedalīties. Tajā laikā izveidojās organizētā noziedzība, kas daļēji saauga arī ar valsts struktūrām. Tas bija laika periods no 1993. līdz 1998. gadam. Vēlāk visiem sākās labāki laiki. Vakardienas bandītam arī bija drošāk. Viņš sēdēja viena uzņēmuma valdē, otra uzņēmuma valdē, viņam bija tādas akcijas, šitādas akcijas. Pakāpeniski “kapeiku rekets” izzuda, uzņēmumiem parādījās apsardzes.”

Tomēr nevarētu teikt, ka rekets ir pilnībā miris, Kārlis piebilst. Ir jomas, kur tas ir turpinājies, piemēram, tirgos, arī taksometru biznesā, kur jāmaksā par stāvvietām. Bet tas ir tādā „šestjorku” līmenī (noziedznieku pasaulē tā krieviski mēdz dēvēt zemākā līmeņa izpildītājus – Aut.). “Ja tās saknes ir palikušas... nedod Dievs, ka šajā laikā no tām izveidojas kaut kas jauns...” skats uz nākotni „Degpunkta” vadītājam un „kriminālās Latvijas” pārzinātājam Kārlim Seržantam nav īpaši optimistisks.

Guna Kārkliņa / Foto: Bulls Press, LETA, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva, Valsts policija