Sniegs un sniegalāpsta!

Jau vakar, ejot mājās, noskatījos – ielas ir pilnīgi neizbraucamas; ja snigšana turpināsies visu nakti (tā arī bija!), tad izbraukt no savas mājas pagalma nevarēšu. Manas aizdomas piepildījās. Sniegs bija snidzis visu nakti, un vietā, kur iepriekš biju noparkojusi mašīnu, bija vienīgi liels sniega kalns, no kura redzami mazi sānu spogulīši. Vismaz kāds apstiprinājums tam, ka mašīna joprojām ir pagalmā! Bet rīta ziņās dzirdēju – sabiedriskais transports ir praktiski paralizēts, jo sevišķi tie maršruti, kam jābrauc pa tilta uzbrauktuvēm. Tātad – arī manējais!

Saposusies ceļam, devos uz tuvējo autobusa pieturu, cerot, ka tomēr veiksmīgi tikšu līdz darbam. Patīkams pārsteigums! Sētnieki – “simtlatnieki” – rūpīgi iztīrījuši visus celiņus! Man kā gājējai bija pat vieglāk pārvietoties nekā blakus esošajām automašīnām, kas buksēja uz vietas, jo braucamā daļa jau netiek tīrīta. Kad autobusa pieturā biju pavadījusi 15 minūtes, nolēmu – no Pārdaugavas līdz Lāčplēša ielai labāk došos kājām. Vismaz nebūs jāstāv piebāztā autobusā un jāgarlaikojas sastrēgumos. Turklāt nezinu, vai autobusa maršrutā negadīsies kāda avārija, kas tāpat manu braucienu uz darbu pilnībā apstādinās!

Līdzīgu lēmumu – iet kājām – bija pieņēmuši daudzi, jo gājēju satiksme uz trotuāriem brīžiem bija pat aktīvāka nekā uz ielām. Pa ceļam manīju vairākas avārijas. Tostarp viens nabaga trolejbuss nebija “paņēmis” trajektoriju, saslīdējis un aizšķērsojis pilnīgi visu brauktuvi. Ejot gar Olimpiju, trīs pretimnācēji diezgan drūmām sejām nāca man pretī, rokā “žvicinot” tikko pirktas sniega lāpstas. Arī man šoziem ir jauna lāpsta, pat pieskaņota mašīnas krāsai. Vienīgi vieglprātīgi ieliku to bagāžniekā, lai vienmēr, kad vajadzība, varu to paņemt. Nebiju iedomājusies, ka mašīna tā apsnigs, ka vajadzēs atrast kādu priekšmetu, ar ko rakties, lai tiktu pēc tās lāpstas! Bet par to domāšu piektdien, kad esmu ieplānojusi savu mašīnu atbrīvot no sniega un izbraukt kādu līkumu. Nedēļas nogalē sinoptiķi sola atkal lielu salu, negribas, lai mašīna iesaltu kupenā un man būtu jāgaida pavasaris un atkusnis, lai kaut kur nokļūtu!

Toties šodienas gājiens uz darbu manī viesa vairākas atklāsmes. Pirmā – nemaz tik tālu no savas darba vietas nedzīvoju. Visu ceļu raitā solī nogāju 45 minūtēs. Otrā – kājām iešanu droši varu aizstāt ar nodarbību vingrošanas zālē, jo vajadzīgo slodzi savam organismam esmu pilnībā nodrošinājusi. Trešā – joprojām ir daudzas sievietes, kas pat tik sniegotā ziemā par ikdienas apaviem izvēlas augstpapēdenes. Ak, neprātes! Viņa nestabili tipina kā pīles uz ledus, turklāt tipina pa ietves vidu, un, lai viņas apsteigtu, vai nu pašai jābrien kupenā, vai nekaunīgi jāspiežas taisni garām, uz brīdi saduroties ar pleciem. Bet ar katru piesnigušo sniega centimetru prātoju arvien biežāk – ko darīšu tad, kad sniegs sāks kust? Vai mani spēs glābt dzeltenie gumijnieki, kurus iegādājos speciāli rudens peļķu laikam, vai arī vajadzēs meklēt iespaidīgākus zābakus līdz viduklim makšķernieku veikalā? Vai varbūt pat akvalangistu kostīms?