Četri latviešu radītie vēsturiskie ūnikumi

Fotogrāfa un kinooperatora Eduarda Krauca (1898. -1977.) darbus ir redzējusi lielākā daļa latviešu, kuri kaut mazliet interesējas par savas zemes vēsturi. Viņš ir veidojis pirmās Latvijas skaņu kinohronikas. Likteņa ironijas pēc tās bija ar diametrāli pretēju saturu: pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās – Latvijas brīvvalsts neatkarīgās skaņ hronika, 1940. un 1941. gadā – pirmie staļinistiskie kinožurnāli „Padomju Latvija”, bet no 1941. līdz 1944. gadam – hitleriskās propagandas kinoziņojumi. Lai arī šo darbu ideoloģiskais satvars reizēm bija visnotaļ nebaudāms, tehniski filmas bija uzņemtas nevainojami.

Kraucs ir bestsellera par padomju okupācijas pirmo gadu „Baigais gads” vairums fotogrāfiju autors. Otrā pasaules kara beigās Kraucs devās trimdā uz Ameriku, kur arī strādāja filmu nozarē un ir uzņēmis vismaz 100 televīzijas raidījumus par Amerikas latviešu dzīvi.

Tomēr visunikālākais Krauca veikums glabājas Enerģētikas muzejā Ķegumā – vairāk nekā 11 000 stikla plašu un filmu negatīvu, kas kalendārā precizitātē ataino Ķeguma spēkstacijas būves gaitu no 1936. gada 8. septembra līdz 1940. gada 20. jūlijam. 20. gadsimta pirmās puses lielākā būvobjekta Ziemeļeiropā- Ķeguma spēkstacijas fotodokumetācija ir ievērojama ar to, ka šis ir Eiropā vienīgais būvobjekts, kura celtniecība ir tik rūpīgi apzināta attēlos.

Ar Krauca Ķeguma HES tapšanas fotogrāfijām var iepazīties gan Enerģētikas muzejā Ķegumā, gan internetā: www.latvenergo.lv sadaļas „Latvenergo 70” nodaļā „70 mirkļi Ķeguma spēkstacijas vēsturē.”

Rainis (1865. – 1929.) un Aspazija (1865. – 1943.) ne tikai katrs par sevi ir atstājuši neizdzēšamu mantojumu ne tikai Latvijas literatūrā un politikā. Viņi spilgti Latvijas un arī pasaules vēstures likteņgriežus ir apliecinājuši arī savā kopdzīvē un mīlestībā, kaut vai vien ar to, ka viņu kāzas bija skarbi romantiskas – 1897. gadā, kad Rainis atradās Paņevēžas cietumā Lietuvā.

35 gadus – no 1894.līdz 1929. gadam viņi pavadījuši kopā – gan tēvzemē, gan trimdā, gan būdami slavas virsotnēs, gan trūkumā bēguļojot. Šo gadu laikā viņus nešķīra arī milzīgie ģeogrāfiskie attālumi, par ko liecina abu savstarpējā sarakste.

35 gadu viņi viens otram uzrakstīja 2499 vēstules (vismaz tik ir saglabājušās) – 1154 Aspazijas vēstules Rainim un 1345 Raiņa vēstules Aspazijai, kuras glabājas Rakstniecības muzeja Rīgā kolekcijā.

Šīs vēstules, kuras pārmijus rakstītas trīs dažādās valodās - latviešu, krievu un vācu ir uzskatāmas par divu pasaules mēroga radošu personību radītu neaizstājamu un nepārvērtējamu avotu gan Latvijas kultūrā, gan vēsturē.

Ar Raiņa un Aspazijas sarakstes vizuālo prezentāciju var iepazīties UNESCO Latvijas Nacionālās komitejas mājaslapā: www.atmina.unesco.lv/page/50.

3. Represēto vēstules uz bērza tāss.

1941. un 1949. gadā uz Sibīriju izsūtīja desmitiem tūkstošu latviešu. Trimdas katorgā izsūtītie vārda tiešā nozīmē bija pliki un nabagi. Viņiem pat nebija iespēju paziņot uz mājā to, ka viņi ir dzīvi. Lai arī vēstules no Sibīrijas uz Latviju teorētiski varēja sūtīt, represētajiem nebija papīra.

Tad nu viņi izlīdzējās ar bērza tāsi. Pagājušā gadsimta četrdesmitajos un piecdesmitajos gados Latvijā tika saņemti desmitiem tūkstošu Sibīrijā rakstītu vēstuļu uz bērza tāss. Līdz mūsdienām ir saglabājušās tikai 19 šādas vēstules, kuras rūpīgi glabā vairāki muzeji – Tukuma, Aizkraukles, Talsu, Madonas, Daugavas (Doles salā), kā arī Okupācijas un Nacionālais vēstures muzejs Rīgā.

Šīs vēstules ir liecinājums ne tikai par latviešu izsūtīto dzīvi, bet arī apsūdzība padomju režīmam, jo vēstules ir rakstītas krievu valodā, lai tās nekas nebūtu bijis noslēpjams komunistu cenzūrai, kura savus zīmogos nekautrējas likt arī uz bērza tāss rakstītā teksta.

Sibīrijas bērzs deva vienīgo veidu kā izsūtītajiem uzturēt saikni ar dzimteni un tuviniekiem. Vēstulēs spilgti izpaužas arī nācijas mentalitāte: ticība labajam, rūpes par tuviniekiem, cerība izdzīvot un atgriezties mājās.

Vairāk par vēstulēm uz bērzs tāss var lasīt Tukuma muzeja mājaslapā: www.tukumamuzejs.lv/index.php?menu=58. Tieši Tukuma muzejā ir Latvijā vislielākā vēstuļu uz bērza tāss kolekcija.

Līdz 28. februārim Tukuma muzeja „Pils tornī” (Brīvības laukumā 19a) ir apskatāma izstāde „Sibīrijas vēstules uz bērza tāss”, kas ir veltīta šo vēstuļu iekļaušanai „Pasaules atmiņas” nacionālajā reģistrā.

4. Latvijas Centrālā padomes vēsturiskais memorands.

Līdz pat nesenai pagātnei par Latvijas Centrālās padomes „Memoranda”, kuru 1944. gadā izstrādāja Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dēls Konstantīns Čakste un bijušais Latvijas brīvvalsts ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns, lai deklarētu nepieciešamību nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko neatkarību, pastāvēšanu varējām pārliecināties tikai pēc tā teksta pārfotografējumiem, atmiņu stāstiem un liecībām. Oriģinālais dokuments ar visiem parakstiem tika uzskatīts par nozaudētu.

Tikai 21. gadsimta sākumā brīnumainā kārtā tika uziets „Memoranda” oriģināls ar visiem 189 tolaik redzamu Latvijas politisko, kultūras un sabiedrisko darbinieku parakstiem. Dokuments, kurš formāli bija adresēts Latviešu leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim, bija paredzēts nodošanai Rietumu sabiedroto valdībām. Kaut arī „Memorands” tolaik nesasniedza galveno mērķi – neatkarīgas Latvijas nodibināšanu uzreiz pēc Otrā pasaules kara, tas ir nozīmīgs vēsturisks dokuments, kas apliecina latviešu vēlmi pēc brīvības un bezbailību cīņa par neatkarību.

„Memoranda” oriģinālu nejauši atrada zem grīdas dēļiem, veicot remontdarbus kāda Vecrīgas dzīvoklī Peldu ielā 19. Kādreiz šajā dzīvoklī dzīvoja Lāčplēša Kara ordeņa kavaliere un nacionālās pretošanās dalībniece Valija Vasčūna – Jansone, kuras vīrs inženieris Vilhelms Jansons ir viens no „Memoranda” parakstītājiem. Acīmredzot padomju laikā dokuments tika noslēpts, lai tas nenonāktu okupācijas varas rokās. Tagad tas ir nodots Latvijas Kara muzejam.

Latvijas Centrālas padomes „Memoranda” oriģināla fotogrāfijas ir publicētas UNESCO Nacionālās komitejas mājaslapā: http://www.atmina.unesco.lv/page/59. Savukārt ar „Memoranda” tekstu var iepazīties: http://www.historia.lv/alfabets/L/la/latvijas_centrala_padome/dokumenti/1944.17.03.htm

„Caurkritušās” vēsturiskās vērtības

Ne jau visas vēsturiskās liecības, ko bija pieteikuši Latvijas muzeji UNESCO Nacionālā komiteja iekļāva „Pasaules atmiņas” nacionālajā reģistrā. Vairums no pieteikumiem tika izbrāķēti. Lūk, to vēsturiski vērtību un liecību saraksts, kuru pirmajā „Pasaules atmiņas” vētīšanas kārtā UNESCO Latvijas Nacionālā komiteja „izbrāķēja”:

* „Kuldīgas vecpilsētas namu detaļas vēsturnieka Valfrīda Fromholda – Treija zīmējumos” (iesniedzējs – Kuldīgas novada muzejs);

* 1930. gadā Aleksandra Rusteiķa uzņemtā mēmā spēlfilma „Lāčplēsis” (iesniedzējs -Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs);

* Pieminekļu valdes arheoloģisko pieminekļu apzināšanas un izpētes dokumentācijas, etnogrāfisko ekspedīciju dokumentācijas un fotonegatīvu kolekcija (iesniedzējs - Latvijas Nacionālais vēstures muzejs);

* Latviešu trimdas „Grāmatu klēts” (iesniedzēja - „Trimdas literatūras Grāmatu klēts” vadītāja Dace Jansone);

* 20. gadsimta otrās puses Austrumlatvijas skolotāju dzīvesstāstu kolekcija (iesniedzējs - Daugavpils Universitātes Mutvārdu vēstures centrs);

* Latgales zinātnieka Gustava Manteifeļa sarakstītais un 1888. gadā izdotais albums – dāvana Romas pāvestam Leonam XIII priesterības 50 gadu jubileja „Terra mariana” („Marijas zeme”) (iesniedzējs - Daugavpils Universitātes Latgales Pētniecības institūts);

* Liepājas bibliotēkas darbības plāns 1777. gadam (iesniedzēja - Liepājas pilsētas Centrālā zinātniskā bibliotēka);

* Jelgavas Pedagoģiskās skolas audzēknes Maigas Tabakas Otrā pasaules kara laikā tapusī dienasgrāmata (iesniedzējs – Gaitis Grūtups un Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs).