Bijušais „Parex” darbinieks atmasko banku

Nelikumīgi aizdevumi, nepatiesi gada pārskati, aplokšņu algas — par to Kristmass vēsta savā ziņojumā Ģenerālprokuratūrai. Turklāt viņš meklē taisnību ne pirmo reizi, bet līdz šim nav līdzējusi ne prokuratūra, ne Satversmes aizsardzības birojs, ne Latvijas Banka un pat ne ASV Federālais izmeklēšanas birojs.  

Kāda bijusī bankas darbiniece stāsta: „Džons ir ļoti patiess cilvēks, tāpēc arī viņš aizgāja no bankas, jo viņa morālās vērtības nesakrita ar tur notiekošo. Viņš nevarēja pieņemt, ka tā var izturēties pret cilvēkiem. Viņš bija ļoti pareizais. Ziniet, kā mēs viņu bankā saucām — par „božij oduvančik.” Krievu valodā tā sauc gan pieneni, gan — Dieva dotu cilvēciņu.

Kristmass raksta, ka viņš strādājis „Parex bankā” no 2002. gada maija līdz 2004. gada oktobrim. Šī perioda beigās vadījis Starptautisko sakaru grupu, „uzdevums bija saziņa ar reitingu aģentūrām un starptautiskajiem aizdevējiem ar mērķi panākt maksimāli lielu aizdevumu Parex”. „Es biju Parex galvenā kontaktpersona 25 bankām, kas 2004. gada jūlijā izsniedza Parex 117 miljonu eiro sindicēto kredītu,” apgalvo Kristmass. Tieši „Parex” sindicētie kredīti iegāza banku un Latvijas valsts kasi.

Kristmass 2004. gada augustā esot ticies ar Georgiju Krasovicki, bankas līdzīpašnieka Viktora Krasovicka dēlu, un uzzinājis, ka „Parex banka” aizdevusi summu, kas pārsniedz visu bankas kapitālu, „uzņēmumiem, kas bija slepenas ieinteresētās puses”.

„Jūtot, ka mans tiesiskais un morālais pienākums ir atturēt Parex no turpmākas aizņemšanās, es sāku izplatīt informāciju par krāpšanu. Sākumā es to darīju slepeni, jo biju dzirdējis baumas, ka Parex var rīkoties varmācīgi, tai skaitā arī baumas, kas nākušas no Parex un Ernst and Young Baltics darbiniekiem,” raksta Kristmass.

2004. gada augustā viņš mutiski nosaucis „krāpšanas darījumu sarakstu” auditorfirmas „Ernst and Young Baltics” partnerim Valteram Kronbergam. „Es biju liecinieks tam, ka viņš pierakstīja šo minēto sarakstu. Es pieņēmu, ka Kronbergs no sirds ienīst Parex, jo viņš pastāstīja man, ka viņam esot tieša informācija par to, ka Parex 90. gados esot organizējis cilvēku šaušanu Latvijā,” vēsta Kristmass.

Ļoti skarbi apgalvojumi... Tagad, vairākus gadus pēc šīs it kā notikušās sarunas, advokāts un maksātnespējas administrators Valters Kronbergs, tikai izdzirdējis Džona Kristmasa vārdu, atbild: „Es nekomentēšu par tādu lietu, viss, paldies,” un noliek klausuli.

Kristmasa nosaukto nelikumību vidū ir pat tik banālās „aplokšņu algas”. Viņš strādājis Kapitāla tirgu un investīciju banku nodaļā, 2003. un 2004. gada sākumā nodaļā „bija bonusu svinības, kad darbiniekus pa vienam aicināja Jevgeņija Zolotareva kabinetā”. Zolotarevs ir bijušais bankas vecākais viceprezidents kapitāla tirgu un investīciju jautājumos. Pēc bankas pārņemšanas valsts rokās viņam ir savs bizness — Zolotarevs vada finanšu pakalpojumu firmu „Maximus Capital”.

Kristmass katru gadu esot redzējis Zolotarevam lielu kasti ar aploksnēm, no kuras „viņš man izsniedza vienu aploksni, pilnu ar simt dolāru banknotēm. Es redzēju, ka arī citi manas grupas darbinieki saņem līdzīgas aploksnes”.

Ne mazāk šokējošāks ir Kristmasa raksturojums par mūsu naudu glābtās bankas biznesa filozofijai.  Viņam bijušas bija vairākas tikšanās ar „Parex bankas” vecāko viceprezidenti risku pārvaldības jautājumos Līgu Puriņu (kopš pagājušā gada nogales vairs nestrādā bankā). Kristmass: „Viņa pastāstīja arī, ka Parex filozofija ir tāda — uzņēmumi, kas dod kukuļus, ir labi un gūs panākumus, bet uzņēmumi, kas nedod kukuļus, ir slikti un cietīs neveiksmi. Viņa apgalvoja, ka Parex speciāli deva komerckredītus uzņēmumiem, kuri deva kukuļus, tādējādi finansējot šos kukuļus.” Nu, ja tie ir salti, nekrietni meli, Puriņas kundzei atliek vērsties tiesā.

Galu galā Kristmasa karjera „Parex” beidzās 2004. gada oktobrī, kad viņš iesniedzis „krāpšanas darījumu sarakstu” „Moodys Ratings” un „Fitch Ratings” galvenajām kontaktpersonām. „Es to izdarīju, nosūtot faksus bez paraksta ar pietiekami zīmīgām norādēm, lai saņēmēji saprastu, ka šo faksu sūtītājs esmu es.”

„Moodys Ratings” par atbildi paaugstinājis „Parex” reitingu, no „Fitch Ratings” piezvanīts bankas iekšējam revidentam Denisam Vološinam. Kristmasam atslēgts dators un likts pieprasīt atvaļinājumu nepietiekami labu latviešu valodas zināšanu dēļ.

Bailēs no izrēķināšanās viņš ir slēpies, bet vienlaikus parakstījis „Parex krāpšanas darījumu sarakstu” un aizsūtījis to pa pastu ģenerālprokuroram Jānim Maizītim, Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam, ekonomikas ministram Krišjānim Kariņam un aizsardzības ministram Eināram Repšem. Prokuratūra to pārsūtīja Finanšu un kapitāla tirgus komisijai. Kristmasa e–pasta ziņojumu saņēma arī sešas galvenās bankas, no kurām „Parex” centās aizņemties naudu. „ING Bank un KBC Bank atbildēja ar pateicību un, manuprāt, pārstāja aizdot naudu Parex. Mizuho Corporate Bank atsūtīja dusmīgu atbildi un ievērojami palielināja aizdevumus Parex.”

Jāteic, Kristmass ir bijis ļoti uzstājīgs. 2006. gadā viņš nosūtījis e–pasta ziņojumu sēriju Satversmes aizsardzības birojam, Vācijas finanšu uzraudzības iestādei BaFin, Lielbritānijas finanšu iestāžu uzraugiem FSA. Uz pēdējo interesi Kristmass cerējis, jo „Parex bija reģistrējis parādzīmi Londonas Biržā, izmantojot nepatiesas finanšu deklarācijas. FSA vairākus mēnešus pētīja situāciju un atbildēja, ka es neesot pirmais, kas izsaka bažas par Parex banku”. 2006. gada novembrī Kristmass uzaicināts uz sarunu FSA birojā London. —  pirmā reize kopš trauksmes sacelšanas, kad kāds vēlējies viņu iztaujāt (Denzila Sleida e-pasta ziņojums 2006. gada 30. oktobrī).

2006. gada beigās FSA secinājis, ka situācija ir nopietna un ziņojis auditorfirmai „Ernst and Young Global” (Londonā) un ASV valdībai. „Taču Parex parādzīme netika izslēgta no Londonas Biržas un Parex netika liegti korespondentkonti.”

2007. gada martā Kristmass centies panākt, lai par „Parex krāpšanas darījumiem” ieinteresējas Latvijas Banka vai KNAB. „Abas šīs iestādes atteicās tieši sazināties ar mani. Es varēju sazināties tikai ar starpnieka palīdzību, kurš bija tik ļoti pārbijies no Parex, ka atteicās sazināties pa tālruni vai e-pastu (tikai ar Skype). Viņš apgalvoja, ka Parex noklausoties tālruņa zvanus un novērojot e–pastu un katram, kurš kritizējot Parex, draudot briesmas.”

Taisnības cīnītājam pagalam neveicās — „Ernst and Young Global” pārstāvis atteicās ar viņu runāt un ļāva „Ernst and Young Baltics” atkal izlaist pozitīvu revīzijas slēdzienu — „jau trešo kopš mana trauksmes signāla”. Interesants bijis Džina Erbstesera (Gene Erbstoesser) no „Ernst and Young Global”  paustais — „viņi nedomājot, ka es meloju par krāpšanas darījumiem un ka vismaz daži no tiem noteikti atbilst patiesībai. Pēc tam viņš teica, ka Parex ir mainījies laikā no 2004. līdz 2007. gadam, un ieteica man vienkārši aizmirst visu šo situāciju”.

Vairākus mēnešus ilgusi Kristmasa e–pasta sarakste ar FIB. „Tā kā vairāki Savienoto Valstu vēstniecības Latvijā pārstāvji šo gadu laikā bija man pauduši nopietnas raizes par Parex, es cerēju, ka Savienoto Valstu valdība būs ļoti ieinteresēta beidzot atrast bijušo Parex darbinieku, kas ir gatavs atklāti runāt par noziedzību Parex.” 2007. gada oktobrī Kristmass uzaicināts uz ASV vēstniecību Londonā uz veselu dienu ilgām sarunām ar FIB un ASV Tieslietu departamenta pārstāvjiem „liecības sniegšanas formātā”. Ne ar kādiem panākumiem šī tikšanās nevainagojās, FIB ar Kristmasu vairs nesazinās.

Neizdevusies sadarbība ar „Delnu”

Pat sadarbība ar sabiedrību par atklātību „Delna” nav izdevusies. Pretkorupcijas cīnītāji atteikušies publiskot „Parex krāpšanas darījumus un draudus”. „Delna atteicās. 2007. gadā viņi sāka saņemt ziedojumus no Parex, un es nezinu, vai tā bija sagadīšanās.” Turklāt vēlāk bijušais „Delnas” padomes priekšsēdētājs Roberts Putnis vadīja „Parex bankas” Minhenes filiāli — gluži vai sazvērestības teorija.

Roberts Putnis telefonsarunā no Minhenes kasjauns.lv apstiprina, ka pirms trim gadiem pie viņa patiešām vērsās Kristmass. Personiski viņi nav tikušies ne reizi, tikai sarakstījušies pa e–pastu. „Uzdevu viņam papildjautājumus, pašlaik izplatītajā vēstulē ir trīsreiz konkrētāk nekā toreiz,” atceras Putnis. Sarakste apsīkusi, Kristmass nozudis un par sevi vairs nav devis ziņu. „Kas mani darīja īpaši piesardzīgu — viņš 2007. gadā ziedoja „Delnai” diezgan ievērojamu summu, 1000 latu. Ja ziedotājs lūdz „Delnai” kaut ko darīt, tas dara piesardzīgu,” stāsta Putnis.

Turklāt Kristmass vēstījis, ka vērsies visdažādākajās institūcijās, no FIB līdz mūsu Ģenerālprokuratūrai, bet visur atraidīts. Putnim pavisam dīvaini šķituši apvainojumi prokuratūrai naudas izspiešanā no bankām un Kristmasa neuzticēšanās ģenerālprokuroram Jānim Maizītim. „Pie manis divreiz nedēļā vērsās cilvēki, kas stāstīja par atomieroču un lāzerieroču krājumiem Latvijā,” atklāts ir Putnis. „Delna” pati izmeklēšanu neveic, tā tikai var vērsties KNAB vai prokuratūrā, bet, lai to darītu, ar Kristmasa sniegtajiem apgalvojumiem bijis par maz. Turklāt viņš bijis pret Ģenerālprokuratūras iesaistīšanu.

Tomēr savādi var šķist divi fakti — vēlākais „Parex bankas” ziedojums „Delnai” (2811 lati 2007. gadā un 2500 latu 2008. gadā skolu jaunatnes izglītošanai)  un paša Putņa darbs šīs bankas Minhenes filiālē, kas gan neveiksmīgi aprāvies. Putnis apgalvo, ka „Parex” nekādi nav ietekmējis „Delnas” neizdevušos sadarbību ar bankas atmaskotāju. Putnis gan nenoliedz, ka darba meklējumos viņa acīs pozitīvu lomu nospēlējis „Parex” ziedojums, jo gandrīz visos gadījumos citi uzņēmumi „Delnu” atraidījuši.

Visdrīzāk savas korupcijas kritiķa slavas dēļ Putnis pēc aiziešanas no „Delnas” piecus mēnešus nav varējis atrast darbu un arī konkursā uz bankas Minhenes filiāles vadītāja vietu palicis kā otrais aiz svītras. „Uzvarētājs tomēr atteicās, neapmierināja alga, tā es dabūju šo darbu,” saka Putnis. Kad valsts pārņēma „Parex” un tās vadību uzņēmās bijušais „Lattelecom” šefs Nils Melngailis, Putnis darbu zaudēja, par ko risinās tiesu darbi. Tas nekas, ka Melngailis bijis viens no lielākajiem „Delnas” ziedotājiem. Starp citu, Kristmass pilnīgi ticību „Delnai” nebija zaudējis, jo arī 2008. gadā ziedojis tai 702 latus.

Kopš „Parex” pārņēmusi valsts, nekas daudz mainījies nav. Kristmass: „Parex pamatdarbība vēl joprojām ir palīdzēt cilvēkiem, galvenokārt krieviem (domāti Krievijas iedzīvotāji — M.P.), nelikumīgi izvairīties no nodokļiem. (..) Es esmu piedāvājis informāciju par krāpšanas darījumiem ERAB (Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, „Parex” līdzīpašniece — M.P.) un jaunajam Parex prezidentam, bet viņi atsakās mani uzklausīt.”

Nobeigumā Kristmass raksta: „Ceru, ka patiesība par Parex tiks atklāta pēc iespējas drīzāk. Vislabākā metode būtu visu aktīvu likvidācija nekorumpētu Eiropas vai Amerikas iestāžu uzraudzībā, lai pārliecinātos par aktīvu patieso vērtību un noteiktu aizdevumu apjomu, kas uzskatāmi par izšķērdēšanu vai korumpējošiem maksājumiem. Es domāju, ka aktīvu vērtība būs mazāka nekā pasīvu. Zaudējumi būtu jācieš ārzonas noguldītājiem, nevis Latvijas nodokļu maksātājiem. Latvijas valdošo eliti tas apbēdinās, jo viņi var nokļūt cietumā. Tomēr šis risinājums ir vislabākais Latvijas tautai.”

Portāls kasjauns.lv gaida atbildes no Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča un finanšu ministra Einara Repšes par Kristmasa paustajiem apgalvojumiem. Saeimas deputāts, bijušais ekonomikas ministrs Arturs Krišjānis Kariņš neatceras Kristmasa ziņojumu. Ko teiks pārējie? Kuram ir taisnība? Ja Kristmasam, tad kāpēc politiķi un banku uzraugi nerīkojās jau laikus?

Māris Puķītis/Foto:LETA