Māris Subačs. Jaunie darbi un retrospekcija
Rīgas mākslas telpā atklāta vērienīga Māra Subača personālizstāde, kas būs apskatāma līdz 24. martam. Neatlieciet apmeklējumu uz pēdējo brīdi - iespējams, jums gribēsies to redzēt vēlreiz.
Plašā izstāžu zāle piepildīta godam. Te redzami gan jaunākie mākslinieka zīmējumi, plakātu un īpaši šai izstādei darināti lielizmēra zīmējumi, gan agrāko gadu māksla. Vienkopus apskatāmi vairāk nekā 20 gadu laikā tapušie darbi akvareļi, tušas zīmējumi un linogriezumi. Šī izstāde ļauj izsekot mākslinieka daiļrades posmiem un apjaust, kā Māris Subačs nonācis līdz šķietami naivajiem zīmējumiem, kas ļoti lakoniskā veidā nes neparasti spēcīgu garīgo lādiņu.
Četrdesmit sešus gadus vecais mākslinieks labi zīmēja jau bērnībā. Lai arī viņa roka spēja ar fotogrāfisku precizitāti attēlot apkārtējo pasauli gan zīmējumos, gan ar krāsām, tomēr, mēģinot kopēt Valda Kalnrozes gleznas, viņš apjauta, ka īstiem mākslas darbiem ir kāds neredzamais, garīgais satvars. Šo garīgo komponenti viņš meklējis un mēģinājis attēlot dažādos savas daiļrades posmos. Mācoties Teodora Zaļkalna LPSR Valsts Mākslas akadēmijā (1982–1988), Subačs kļūst par grupas LPSR Z dalībnieku (1986–1994, kopā ar Normundu Lāci, Vilni Zāberu, Arti Rutku un Vilni Putrāmu). LPSR Z mēdz saukt par socartistiem, bet, iespējams, precīzāk būtu: „konceptuālie skandālisti”, kas izaicināja ne vien brūkošās padomju ideoloģijas rāmjus, bet arī perestroikas un Atmodas patosu.
Māris Subačs. Jaunie darbi un retrospekcija
Pirmajā posmā pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas darināti spilgti un reizē filozofiski linogriezumi, pēc tam nāk periods, kad mākslinieks aizrāvies ar budisma idejām un darina miera pilnus krāsainos linogriezumus. Budisma perioda otrā daļa iezīmējas ar tehniku maiņu - izrādās, ka Subačs ir alerģisks pret tipogrāfijas krāsām un iemīļotā darbošanās linogriezuma tehnikā jānomaina. Top akvareļi un melnbaltie tušas zīmējumi par hieroglifu tēmu, kuros Subačs turpina meklēt garīgā lādiņa attēlošanas iespējas īpašā zemapziņas tehnikā.
Kristietības pieņemšana 1994. gadā māksliniekam atnes Dieva klātbūtnes sajūtu, ikonu glezniecības pētījumus un izaicinājumu Dieva neattēlojamības principam. Mēģinājumi gleznot ikonas - zīmējumus, pie kuriem varētu runāt ar Dievu, drīz vien pārvēršas zīmējumos kā sarunai ar Dievu. No tā rodas meditatīvie, šķietami vienkāršie zīmējumi, kas nes sevī lielu Dieva gara lādiņu, apvieno rakstītas atziņas un vizuālas zīmes teoloģiskos, psiholoģiskos un sociālpolitiskos kontekstos.
Mākslinieks speciāli izstādei Rīgas mākslas telpā veido lielizmēra zīmējumus. Pēdējos gados mākslinieks attīsta arī savu autorplakāta žanru, izstādē tos pirmo reizi varēs redzēt lielā izmērā.