Santa Didžus par ģimeni, deju šovu un paģirām
Pirms desmit gadiem viņa dejoja uz bāra letes vīra krodziņā, tagad viņu vīrs uzlūdz uz deju virtuvē, mazgājot traukus, un mēs Santu Didžus redzam šovā „Dejo ar zvaigzni”. Dzīve met kūleņus – iztrakojusies, gāzusi podus, šokējusi un skandalējusi, nu viņa ir paraugstunda jaunajiem vecākiem, vadot „Māmiņu klubu”.
Ir cilvēki, kuru būtību veido eksotiskas lietas. Santas būtībā var manīt viņas čigāniskās saknes – izskatā, temperamentā un rīcībā. Tāds gards kokteilis – ja lietojam krodziņa stilistiku. Aktieru ir daudz, bet ārpus Leļļu teātra sienām iznāk tikai daži, un tad viņu darbam ir īpaša aura. Santai tas ir izdevies. Bija laiks, kad Santu bieži varēja redzēt dzelteno žurnālu lappusēs; šķita pat, ka viņa ar vīru Arni Bikšu, krodziņa „Paldies Dievam, piektdiena ir klāt” īpašnieku, tīšuprāt pastiprināti pievērš sev uzmanību, lai tur iekļūtu. Tagad viņiem ir jau trīs bērni – mazākajam ir pusgads –, un Santa jau vairākus gadus vada raidījumu „Māmiņu klubs”. Mēs tiekamies kluba telpās, dzīvoklis ir „samiksējies” ar studiju, un tur ir tik mājīgi, cik vien var būt. Starp monitoriem sakrautas autiņbiksīšu pakas un siltas, omulīgas lietas. Ir arī bēbis – Santas mazais Rūdolfs. Ir Arnis, kurš sīkajam piemiedz ar aci un saka: „Ierausim pa balzamiņam – vienu lielo un vienu mazo – lai drošāka braukšana.”. Bet Santa ir tāda, kādu biju iedomājusies, – vienlaikus gan mierīga, gan ar iekšēju spriedzi. Tāpat kā rozei ir dzeloņi, maizei – garoza, kaķēnam – nagi. Mūsos ir viss.
– Gribētos teikt, ka jā, jo mana pēdējo gadu lielākā atziņa ir, ka smaidīgam cilvēkam tomēr ir vienkāršāk. Un, ja tici labām beigām kā pasakā, ir arī vieglāk. Man blakus ir bērni – un kā tu nesmaidīsi, ja viņi tev smaida pretī?
– Varbūt vienīgi Dalailama, kurš visu laiku pie sevis smaida. Būtībā jau mēs, cilvēki, esam tādi mazi radījumi, un par mūsu mazajām rūpītēm pasmaidīs i Dievs, i Dalailama, i Buda, i Krišna, i Allāhs. Jo uz lielā pasaules kārtības fona viss ir sīks. Man liekas, cilvēka būtība ir tāda... sevis disciplinēšana. Ja tu visu dzīvi pavadi rūpēs, zināmā mērā pats sev to piesaisti. Tāpēc labi ir tā, kā ir. Ieskrēji kādam ar mašīnu pakaļā – varbūt labi, ka tā, varēja būt trakāk.
– Jā, un tai mazajai nedrīkst nepievērst uzmanību. Ja izdomāju, kāpēc man tā gadījies, es jau tieku pakāpīti augstāk. Bet mēs jau nemēdzam par to domāt...
– Tad, kad tas notiek, es apstājos un padomāju – kāpēc tā, un ko es varu ar sevi darīt, lai turpmāk tā vairs nebūtu. Cilvēks ir iekārtots dzīvot harmonijā, un jebkas, kas to izjauc, viņu ievaino. Darīt jau mēs varam jebko, svarīgi ir saprast sekas.
Trakums un pasaka
– Man, esot jau zināmā vecumā – „ženščina pod sorok” (sieviete ap 40 – krievu val.), patīk domāt, ka mēs dzīvojam skaistā pasakā. Bet pusaudzim vērtību sistēma ir vecāku dota, viņš neko īsti nav pārbaudījis. Nekāds bērns viņš arī vairs nav, kaut labprāt lasa pasakas un varbūt no tā kautrējas. Man tas liekas tik sarežģīti (nopūšas) un tik skaisti. Mēs, pieaugušie, vairs tik ļoti neurķējamies, mēs mēģinām konstatēt faktu un meklēt izeju – ar vēso saprātu.
– Ja kļūstam. Ja paveicas. Ja mēs nomierināmies. Ja ne, tad dzīvo tai auru laikā līdz sirmam vecumam. Kas varbūt nav slikti – tajā gadījumā, ja tava enerģētiskā un meklējumu pasaule sakrīt ar profesiju, kur tas piedien. Tad tu būsi tik produktīvs... Bet, ja nesakrīt, tad gan šķiet – nu, ko tas opīt’s tur ālējas?! Bet atkal – ja viņam tā ir ērti un labi?...
– Nevaru to ne noliegt, ne apstiprināt. Jūtos ļoti labi, priecīgi un laimīgi un nezinu, vai būtu jāsēro pēc tā, ka manī nav tā trakuma. Pieņemsim, ka tas ir kaut kur kastītē nolikts. Tad labi – tad es zinu, ka tas tur ir un to var paņemt. Tikai manī nav ne vēlēšanās, ne vajadzības kādam pierādīt, cik esmu laba un talantīga. Man pietiek ar to, ka es esmu. Ka man ir ģimene un bērni, ka man ir, ko viņiem dot. Arī šeit, „Māmiņu klubā”, katrs bērns, atnākot uz filmēšanu, nes sevī daļiņu laimes. Tā ir tik pozitīva enerģija, ka varu būt pateicīga Dievam, ka esmu nokļuvusi īstajos krustpunktos.
– Teātrī esmu visai maz, tomēr daru to, kas ar šo profesiju ir saistīts. Ja ar nestabilitāti domāts finansiālais aspekts, tad jāpiekrīt, ka ar to, ko pašlaik teātros maksā, izdzīvot ir ļoti grūti. Protams, ir svarīgi, cik tu nopelni, bet es nevaru darīt darbu, ja man tas nepatīk, vai domāt vienīgi par to, cik nopelnīšu. Es kaut kā tā neesmu mācīta.
– Jā, tādā ziņā cepuri nost! Nevaru teikt neviena slikta vārda. Bet mani ir atbalstījis ne tikai Arnis. Man ir gadījies pieņemt vistrakākos lēmumus ģimenei visnepiemērotākajos brīžos. Tad esmu jautājusi – vai mēs spēsim visu sakārtot tā, lai neviens nav zaudētājs. Un varu būt priecīga, ka mums ir liela ģimene. Ka man ir brālis, mamma, tētis, auklīte, ka mums ir Arņa mamma, tētis un brālis. Ja kaut kur ir par īsu, tiek iedarbināta visa lielā ģimene, un visi nāk talkā.
– Nē, kāpēc?! Tur jau ir tā ģimenes būtība. Nevis tikai šaurā nozīmē – vīrs, sieva,
bērni, bet kopumā – omas, opji, tantes! Sliktākajā gadījumā pat kaimiņi. Bet tie ir tādi ekstra gadījumi. Ja man prasītu palīdzību, es noteikti ietu palīgā!
– Tev laikam nemaz neprasa, domājot, ka tu jau tāpat esi apkrauta pienākumiem?
– Lūk, par to es nobrīnījos! Vienam kolēģim piedāvāju – ja kas, iešu palīgā! Viņš uz mani paskatās – tev vēl ir par maz...? Bet es par to nedomāju. Mēs esam ieguvēji no katra laba darba, laba vārda.
– Tu sevi pēdējo gadu laikā esi audzinājusi?
– Nepārtraukti! Katrs cilvēks ir egoists, un, jo vairāk cilvēku ģimenē dzīvo kopā, jo vairāk tev savs egoisms jāapkaro! Salekties ir baigi vienkārši – sievai ar vīru, ar bērniem. Bet ir jābūt kādam, kurš pasaka – stop, tagad jānobremzē... Vienkāršāk ir pajautāt – pagaidi, kas tad sanāca? Tu man pateici to un to, un es tā kā “sacirtos”. Un otrs jau arī nav muļķis un saprot. Bērnam tieši tāpat – kāpēc tu viņam tā saki? Viņš taču sabēdājas. Vienkārši nevajag aizlaist tik tālu, ka vairs nevar atrast to strīda sakni.
– Vai vienmēr esi mācējusi atzīt savas kļūdas?
– Protams, nē! Tas vispār šausmīgi skan – atzīt savas kļūdas! Nu, kurš vispār grib teikt, ka ir vainīgs?! Neviens!
– Dalailama...
– Jā, vienīgais. Viņš pasmīkņās par kašķēšanās niecīgumu... Bet lai es no savas dzīves atcerētos kādu baigo kašķi, kad man būtu jāsacērtas uz septiņām dienām un jādomā – viss, nerunāšu... Nu, ir – un tālāk? Es baigi sliecos domāt, ka visi kašķi tomēr ir saistīti ar pašlepnumu. Kad to iedragā, ir šausmīgi. Tā ir latiņa, uz kuras esam uzkāpuši un stāvam. Bet, ja citam tas pašlepnuma līmenis ir vēl augstāks, ko tad?
– Bet, skatoties uz sieviešu likteņiem, ir redzams, ka pašlepnums mēdz būt tik zems, ka viņas pārvēršas par kājslauķi.
– Jā, un tas ir baigi smagi! Tad jādomā, kāpēc tai sievietei tā ir. Kāpēc viņa izvēlējusies tādu vīrieti. Kāpēc to pieļauj... Un var arī būt, ka tas tikai no malas tā izskatās, bet mēs atkal izvelkam savu mēraukliņu un sakām: vai, cik briesmīgi – kā tā var! Bet varbūt viņai patīk tam vīrietim kalpot no visas sirds un dvēseles... Protams, nav runa par fizisku iespaidošanu.
– Šķiet, tagad vērtības sāk mainīties. Pirms gadiem pieciem vēl stiprās sievietes tēls bija ļoti pozitīvs, taču tagad sieviete sāk domāt, ka varbūt aiz tā stiprā pleca nav nemaz tik slikti...
– Bet tas ir tik loģiski – no tās azotes nemaz nav jāritinās ārā! Jāpadomā, kāpēc sieviete vispār kļuva cīnītāja... Varbūt viņai gadījās iespēja sevi pierādīt. Un kāpēc to nedarīt? Ja viņa ar visu lieliski tiek galā, tad tas nemaz nav slikti. Un pie kā mēs esam atgriezušās? Pie tā, ka būtībā jau gribam, lai to, ko mēs spējam paveikt, novērtē nevis sabiedrība, bet viens vienīgs cilvēks. Tas, man šķiet, ir tas dzinulis. Ka varu izdarīt visu – viena audzināt bērnus, strādāt, labi pelnīt, būt veiksmīga karjerā...
– Un vēl uz balli aiziet...
– Jā. Bet... Ja nav dzinuļa, kam par godu tu to dari? Tikai sev? Es mājās sapucējos, pastāvu pie spoguļa, saprotu, ka esmu skaista, veiksmīga, man ir bērni, tad ielieku disku, padejoju – un priecājos, cik viss ir baigi labi?
– Cik tev bija gadu, kad satiki Arni?
– Kādi 28... Kopā dzīvojam jau 10 gadus.
– Tu jau tā kā biji padauzījusies, izaugusi.
– Nu jā... Lai saprastu, kāpēc man tas viss ir pasvešāks... Tā laikam ir neapzinātā stīga – man ir tie pāris procenti čigānu asiņu. Vecaistēvs ir tīrs Sabiles čigāns, tētis tātad ir 50 procenti, es – ceturtdaļa. Un viņiem jau pamatā ir ielikts, ka sieviete pie galda nesēž un pa ielu, rokās saķērušies, viņi neiet, sieviete vienmēr tā kā pussolīti aiz muguras... Esmu piefiksējusi, ka tieši tā arī daru! Tas solītis aiz muguras ir gandrīz vienmēr. Atbalstu to, lai sieviete pilnveidojas un izmēģina visu, bet lai nav tā, ka viņa nodara pāri saviem tuvākajiem. Nevaru iet ar karogu un teikt – o, sievietes var visu, jā! Es esmu par to, lai būtu vīrietis, sieviete, ģimene, bērni. Līdzsvars.
– Vai to var sabalansēt?
– Vīriešiem ir brīnišķīga īpašība – viņi visas situācijas, kurās mēs saskatām tādu – āāā! – un kuras varbūt arī ir trakas, uztver pilnīgi vēsā mierā. Un, ja tu tai situācijai pieslēdzies no vīrieša viedokļa, tad saproti, ka var arī tā. Ka nevajag visu laiku trakot. Tāpēc man šķiet, ka Dievs radīja vīrieti un sievieti, lai būtu līdzsvars. Kur viens “āāā!”, tur otrs “žžž!”...
Vēl – man tikko ieskrēja prātā doma, kāpēc varbūt bija izveidojies iespaids, ka sievietes sludina savu feministisko būtību. Treknajos gados vīrietim gribējās lepoties ar dūdiņu blakus, un to dūdiņu bija ļoti daudz! Viņām bija sapirktas mašīnas, dzīvokļi, lepnas mantas, un viņas bija visur. Tagad tām dūdiņām vairs lāgā nepietiek naudas, un viņu arī ir mazāk – tīri vizuāli. Ir sievas, kuras ir sagaidījušas, ka vīri atgriežas atpakaļ. Un atkal ir līdzsvars.
– Nesen domāju, cilvēki baznīcā dod zvērestu: priekos un bēdās, līdz nāve mūs šķirs... Tikpat labi es varu radīt viņam prieku un bēdas, un viņš man var radīt prieku un bēdas.
– Jā, iznāk četri varianti! Jo var būt situācija, ka viņš ir priecīgs, bet manī izraisa bēdas, un otrādi – ka es esmu priecīga, bet viņam daru pāri. Un vienalga mums jābūt kopā! Tas man bija atklājums.
– Citādi jau nevar. Es nevaru tā stingri atbildēt, jo nav tāda īsta pamata, no kā smelt. Bet... mēs otru cilvēku izvēlamies tādu, kāds viņš ir. Kad precamies, zinām – tu esi tāds, un es esmu tāda.
– Tam es varētu piekrist, bet brīnos, ka mēs, sievietes, cenšamies nodarboties ar audzināšanu, kad tas nav jādara! Nevienam pieaugušam cilvēkam nepatīk, ka viņu audzina. Man taču viņš patika ar visiem pigoriem un nepigoriem, bet nez kāpēc gribas kaut ko... Nezinu, kā būtu, ja būtu citādāk, bet mums tās profesijas sagadījušās tādas, ka diez vai es varu dot padomu pārim, kuri strādā no astoņiem līdz pieciem. Arnim darbs var sākties vakarā, viņš naktī ir prom, man – no rīta un vakarā, mēs pa dienu ātri saskrienamies... Man šķiet, Latvijā mūs uztver – tie nu gan ir trakie!
– Tur baigi palīdz teātris – aizej, un esi pilnīgi cits! Ja tā nebūtu, tad nezinu... Tagad viss ir līdzsvarā. Iespējams, es ar matu krāsošanu un visādiem dullumiem esmu jau visu iztrakojusi – tagad pietiek. Domāju arī, ka daudz kas vēl ir priekšā. Vienkārši tagad bērni ir mazi. Un patiesībā varbūt tas trakums nekur nav pazudis, tikai ievirzīts citā gultnē.
Un – ko nozīmē patrakot? Uz diskotēku, izārdīties?... Krodziņš ir ikdiena.
– Varbūt ne uz vīra krodziņu...
– Ja ir runa par alkohola lietošanu, man ir nenormālas paģiras. Un tas ir baigais iemesls, kāpēc tikpat kā nedzeru. Paldies Dievam, man apkārt ir cilvēki, ar kuriem ir neiedomājami jautri! Pietiek aizbraukt ciemos, parunāties ar draugiem, paziņām, kolēģiem, un es izsmejos, un, ja man ir bijusi kāda lieka enerģija, tā ir izsmieta ārā. Nu, negribas man vairs iet uz tām diskotēkām! Viens ir tas, ka jebkurš var mani nofotografēt jebkurā ģīmī un ievietot kādā “žvangā – mangā” portālā, kur izpūtīs nezin ko... Bet arī tas ir mazsvarīgi. Vienkārši negribas. Varbūt tad, kad bērni paaugsies...
– Labi, čigānu sieviete iet pussolīti aiz vīra muguras, bet viņa arī zibina brunčus, šķindina rotas, valdzina un dejo... Tā kaislīgā, sievišķā daļa – tā tevī neurdās?
– Koķetēt jau var jebkurā brīdī un ar jebkuru! Ja runa ir par koķetēriju, kas domāta, lai izsauktu vīrā greizsirdību, nu, tas man liekas stulbi. Es pat... Es nekādā ziņā nejūtos apdalīta! Vīram ir draugi, loģiski – vīrieši. Satiekoties es ar viņiem vienkārši komunicēju...
– Bet tev ir svarīgi patikt?
– Nē, svešam man nav svarīgi patikt! Man galvenokārt ir svarīgi patikt savam vīram. Un lai viņš lepojas ar mani. Bet citiem?... Ja es viņiem nepatīku, tās ir viņu problēmas! Šodien esmu sakrāsota, jo biju raidījumā. Bet ikdienā es tiešām nekrāsojos.
– Kā tu domā, vai tavs temperaments palīdzēs tev šovā?
– Pašlaik man svarīgi ir iemācīties dejot, jo pēkšņi sapratu, ka to nemāku. Lai gan man šķita, ka es šausmīgi „kruta” dejoju... Bet šovu, manuprāt, veidos skatītāji ar saviem komentāriem. Lasīju, kā viena puiša draudzene izsakās par šova „Dejo ar zvaigzni” aizkulisēm. Domāju – ko esmu palaidusi garām? Kādas aizkulises, ja šovs vēl nav sācies? Meitene raksta, ka šovs esot nemoderns, vecs, klasisks un tā. Sēžu un domāju – tad es esmu tāda veca un nemoderna?... Vienīgais, ko es viņai varu pateikt, – ka viņa vienkārši nav aizgājusi uz īsto šovu. Bet es mācos dejot. Jo ļurināties un tirināties jau var ikviens. Mans partneris Māris Pūce saka – pa ārpusi, pa ārpusi, bet es tikai – džih! – valsī maisos viņam pa kājām!
– Tu tagad runā par tehniku. Bet, runājot par temperamentu, vai tas būs tavs pluss?
– Ha!... Es jau nezinu, kā kurā situācijā reaģēšu. Būs dejas, kurās temperaments jāapvalda. Esmu sapratusi, ka man jāatrod personāži, uz kuriem es konkrētas dejas varu “uzlikt”.
– Kā aktrise?
– Jā. Jo viens ir iemācīties soļus un perfekti izpildīt horeogrāfisko rakstu, bet mani interesē ne tikai radīt formu, bet piešķirt tam visam arī kādu saturu.
– Tev jau ir idejas?
– Es katru dienu nāku ar idejām, un Māris tik saķer galvu...
– Viņš no partnerēm neko tādu nav pieredzējis – ka viņas nāk ar stāstiem?
– Paldies Dievam, mums ir līdzīga humora izjūta! Lai nu kā – es tiešām esmu laimīga, ka varu iemācīties dejot!
– Droši vien būs cilvēki, kas teiks – tā tikai tev vēl trūka pie visiem taviem pienākumiem!
– Laikam Kārlis (Arņa brālis – Aut.) teica, ka internetā kaut kas tāds klīstot – kā tā varot... Ko man teikt? Mēs tādā ziņā esam diezgan vaļīga tauta... Patīk man darīt to, ko es gribu... Nu, nepārmetiet man!
– Tevi Arnis labprāt palaida? Viņš taču zināja, ka tad pārņem daļu rūpju.
– Vienpersoniski es to noteikti nevarētu izlemt – tas attiecībā pret ģimeni būtu rupji. Mēs visi domājām, omi ieskaitot. Bija skaidrs, ka Rūdis brauc līdzi, jo vienīgais, kas viņam garšo, esmu es; neraugoties uz to, ka viņam drīz būs pusgads. Bet svaru kausi par labu nosvērās citā ziņā – man tā būs viegli atgūt formu. Esmu slinka, uz sporta zāli mani ar mietu neaizdzīt. Man arī nepatīk tajā piesvīdušajā zālē, bez svaiga gaisa, sveši cilvēki apkārt... Negribu. Bet te – estētiskā vidē, ar mani vienu pašu nodarbojas. Smuki, nu!
– Un reizē tu rēķinājies, ka būs arī kāds darvas piliens. Vai arī tas tev kā pīlei ūdens?
– Darvas pilienu es sev pati varu iepilināt, ja kaut ko neiemācos...
– Es domāju par tiem komentāriem...
– Ja cilvēks ir dabūjis no tā apmierinājumu... Viņš ir ierakstījis to kaku, un... viņš ir priecīgs! Saproti? Redzi, ir divas daļas – dejošana un šovs. Lai ko es arī teiktu – patīk, nepatīk, noliedzu, nenoliedzu, raudu vai neraudu –, tas neko nemainīs. Šis fakts vienalga izraisīs komentārus. Tas ir tāpat kā ar žurnāla vāku (īsi pirms bērniņa dzimšanas uz žurnāla vāka bija Santas kailfoto – Red.). Pēc tam man zvana, ka portālā esot diskusija, vai es negribot piedalīties? Nu, negribu...
– Tevi ilgi pierunāja?
– Es biju apsolījusi! Un tikai tāpēc, ka diezin vai kāds vēl pēc 40 gribēs fotografēt manu aktu. Turklāt man šķita, ka tas ir skaisti. Kaut kāda viļņošanās ūdensglāzē notika, nu un?
– Par to arī Arnim prasīji atļauju?
– Nē! Ir tomēr lietas, ko varu izlemt pati. (Smejas.) Bet par sabiedrību – nu, ko tas dotu, ja es sāktu skaidroties?
– Bet visas šīs lietas jau ir tāda maza lekšanās – gan spilgtu matu krāsošana, gan kailfoto... Tevī ir iekšā sēž velniņš?
– Jā, jā, man šķiet, es varētu kā tajā slavenajā gleznā ar franču revolūciju – stāvēt ar karogu uz barikādēm. Par taisnību.
– Bet tā kā paķēmoties, tā kā bišķiņ iedurt mietpilsoniskajai sabiedrībai?...
– Neesmu vainīga par to, ka esmu tāda, kāda esmu. Nu, pieņemiet! Ja kādam nepatīku – lai nepatīku. Gribu ticēt, ka esam labāki – nevis tādi, kas meklē tikai slikto. Esam pieraduši, ka ir reakcija un obligāti – pretreakcija. Bet varbūt tomēr...
– ... ir vēl viena reakcija?
– Jā, kas ir pozitīva! Visos manos darbos, kas ir izskatījušies lecīgi, ir bijis tikai tāds zemteksts – ka tas varbūt iedrošinās vēl kādu. Es publiskajā telpā neesmu nevienam ne situsi, ne kādus nesmukumus teikusi. Vismaz pati neatceros neko tādu, kas varētu būt ar kādiem, zin’, skandāliem saistīts...
– Vai vari teikt, ka esi izturējusi kādu pārbaudījumu attiecībās, nolikusi eksāmenu?
– Ha-ha! Nu, man šķiet, ka trīs bērni ģimenē ir baigais pārbaudījums. Ja runa ir par tādām lietām – ko mēs tagad nenosaucam vārdā, bet par ko mēs domājam... Man ir “priekos un bēdās”. Vai esmu nolikusi eksāmenu? Nu, mēs jau neviens vēl neesam miris. (Smejas.) Izlaidums ir tad...
– Baltās čībiņās.
– Jā, un urniņā. Bet runājot par eksāmenu... Es nekad neesmu mēģinājusi iecirsties un stāvēt kādai situācijai pretī; vairāk esmu centusies saprast, kas tas ir, un tad izdarīt secinājumu. Jo, izšķiroties par kādu rīcību, svarīgākais ir, kā tu pēc tam tiec galā ar sekām. Ja tās ir negatīvas. Tāpēc varbūt labāk jāpamēra tās septiņas reizes, pirms nogriezt. Vienalga, vai tas būtu saistīts ar vīra un sievas attiecībām, vai bērnu audzināšanu, vai ar komentāru rakstīšanu, vai kāda cilvēka darbu noliegšanu. Izņemot profesionālus gadījumus, jo izteikt viedokli ir, piemēram, teātra kritiķa darbs. Tāpat kā nevar pārmest vīram, ja viņš aiziet pie profesionālas padauzas. Jo tā ir viņas profesija!
– Bet vīram nav profesijas ar nosaukumu “iešana pie padauzas”!
– Tas gan! (Smejas.)
Bāra terapija un Bonda meitene
– Tu nekad neesi domājusi: būtu taisījis to bāru ciet un labāk atvēris, piemēram, grāmatveikalu?
– Protams, nē! Nez kāpēc cilvēki domā – ja vīrs ir bārmenis, saistīts ar nakts darbu, un sieva – aktrise, tad noteikti jābūt kādām negācijām. Nē! Arnis ir radīts tam, lai strādātu bārā, lai atvērtus savus bārus. Tā ir sava veida... terapija. Tādi bārā negājēji nevar pat iedomāties, cik daudz informācijas sevī nes viens bārmenis. Viņš redz nenormāli daudz attiecību modeļu; ļoti daudz cilvēku nāk runāties tieši ar bārmeni – izkratīt sirdi, izstāstīt dzīves stāstu un varbūt saņemt atbildi. Jo bārmenis asociējas ar svešu cilvēku, kuram ir vieglāk uzticēties. Arī es redzu šīs attiecības, un tas man profesijā noder!
– Tu tiešām tā noskaties?
– Man šķiet, aktieri tikai tā strādā – no dzīvē vai kino noskatītiem modeļiem. Ja ir situācija, ko pats neesi piedzīvojis, kā tu to vari nospēlēt? Tikai noskatīt un mēģināt ielikt savā galvā.
– Vai nav tā, ka bārā šie modeļi tomēr ir zināmā mērā vienveidīgi? Tikpat labi modeļus var noskatīt arī Centrāltirgū, poliklīnikā...
– Protams! Jebkurā vietā... Tā ir ierobežota vide, kuru pieminēju.
– Pati esi dejojusi uz bāra letes?
– Nu, kā? Manam vīram ir bārs, brīnišķīga lete, kāpēc lai es uz tās nebūtu dejojusi – pirms gadiem desmit?
– Pati romantiskākā deja tava mūžā ir bijusi...?
– Pati romantiskākā... Diezgan bieži vīrs mēdz mani uzlūgt brīdī, kad man mutē ir dakšiņa, bet skan piemērota mūzika.
– Vai tu pie izlietnes mazgā traukus...
– Arī! Vai noliekusies pie veļas mašīnas. Tie ir tie negaidīti uzlūdzieni. Nevis, kad zini, ka tagad nāks...
– Tev nav ambīciju attiecībā uz lielajām skatuvēm?
– Bet es jau esmu stāvējusi uz lielajām skatuvēm! Man šķiet, kā leļļu teātra aktrise es Latvijā esmu uzbūvējusi diezgan labu karjeru. Lai apmierinātu savu vajadzību pēc tā sauktajām lielajām lietām... Strādāšana teātrī ir kalpošana mākslai, smags un atbildīgs darbs. Bet man gribas dzīvot arī sev. Protams, ir divi varianti – vai nu tu kalpo līdz galam un maksimāli, vai nu tā... bišķiņ pakalpo. Sanāk tāds “ķep – ļep”... Bet es nevis bišķiņ – kad kalpošu, tad līdz galam! Simtprocentīgi.
– Tāds brīdis pienāks?
– Nezinu – varbūt. Pašlaik īsti nevaru saprast, ko man darīt. Man patīk tas, kā patlaban viss ir sakārtojies.
– Nevajag izaicināt likteni?
– Nē, man patīk spēlēt teātri! Man patīk mana profesija!
– Bet tie ir noteikti spēles noteikumi.
– Tieši tā. Es gribu vēl kaut kā tos savus bērnus redzēt. Bet tad man ir jāstrādā (uzsvērti) no – līdz...
– Kurā lomā lielajā pasaules kino tu sevi labprāt redzētu?
– Kādreiz man gribējās būt līdzīgai Bonda meitenei, kas visu var, smuki izskatās, “žvik – žvik – žvik” noskrien... Bet tagad man būtu svarīgi, lai tā loma kaut ko dod sievietēm – kādu atklāsmi. Tas noteikti varētu būt kāds stāsts ar dziļu iekšēju būtību. Kaut gan, ja es skatos pēc tāda, rupji runājot, standartiņa, pēc savas sejas... Kā zināms, kino lomas atlasa pēc tā, kā tu izskaties, un uz tādu dziļu romantisku lomu diez vai es varu pretendēt. (Smejas.) Mani sejas panti droši vien ir piemērotāki kaut kam citam.
– Gribi teikt, ka esi mazlietiņ cita, nekā izskaties? Vai mēs visi esam mazliet citi?
– Jā, visi! Diezgan bieži ir tā – kamēr neesmu iepazinusies ar cilvēku, man ir pilnīgi cits priekšstats! Atliek divas minūtes parunāt, lai saprastu – ak, Dievs, kā esmu kļūdījusies! Un kas to nosaka? Izskats...
