Pensionāre pēkšņi uzzina, ka viņu met ārā no pašas dzīvokļa. Traģiskā situācijā arī viņas kaimiņienes
Jūsu māju apsaimnieko pašvaldības uzņēmums Rīgas namu pārvaldnieks. Dzīvokļu īpašnieki uzticas apsaimniekotājam un maksā rēķinus. Un pēkšņi kādā dienā jūs saņemat vēstuli, ka nams ir avārijas stāvoklī un nepilnu triju mēnešu laikā jāizvācas. Uz kurieni?! Kur gribat, tā ir jūsu problēma, jo dzīvoklis pieder jums, atbild Būvvaldē. Vai kas tāds vispār ir iespējams? Jā, Rīgā tā notiek.
Novembra vidū divstāvu koka mājas četru dzīvokļu īpašnieki Torņakalnā, Altonavas ielā 19, piedzīvoja šoku. “Būvvalde aicina jūs kā ēkas kopīpašniekus labprātīgi līdz bīstamības novēršanai ēkā nekavējoties pārtraukt tās ekspluatāciju, kā arī līdz 2017. gada 15. februārim veikt ēkas konservāciju, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izstrādājot un iesniedzot Būvvaldē atbilstošu būvniecības dokumentāciju.”
Četras ģimenes būs uz ielas?
Tā bija teikts ierakstītā vēstulē, ko viņi saņēma valsts svētku priekšvakarā, 15. novembrī (vēstule rakstīta 11. novembrī, Lāčplēša dienā). Vēl divi dzīvokļi pieder Rīgas domei, to īrnieki satraucošo vēsti uzzināja vēlāk, no kaimiņiem.
Ko darīt? Meklēt sirdszāles? Vai tiešām ar steigu kravāt mantas, lai pa galvu pa kaklu, nekavējoties, kā to paģēr Būvvalde, pamestu savu vienīgo dzīvesvietu?
Māja nav nekāda jaunā, celta 1900. gadā, un tai vajadzīgs remonts. Rīgas namu pārvaldnieks katru gadu plānojis uzkrājumus remontiem, taču par to, ka ēka ir avārijas stāvoklī un nepieciešams to steidzami pamest, nav bijis ne runas! Un uz kurieni lai dodas?
Skolotāja dzīvokli nopirka kredītā
Ilze Rudaka
ir latviešu valodas un literatūras skolotāja. Ģimene dzīvojusi ārpus Rīgas, taču tur Ilzei nebija darba. Atradusi darbu Rīgā, braukājusi katru dienu uz galvaspilsētas skolu un atpakaļ, līdz ģimene nolēma nopirkt Rīgā nelielu dzīvokli ar krāsns apkuri, atbilstīgi savai rocībai. Ilzei, salīdzinot ar pārējiem ģimenē, ir lielāki ienākumi, tāpēc 2012. gadā hipotekāro kredītu ņēmusi viņa.
Vai patiešām Ilze neredzēja, ka māja ir ļoti sliktā stāvoklī? “Nē, toreiz tas nebija manāms,” stāsta skolotāja. “Bija vasara, mājas priekšā ziedēja liela auguma puķes, aizsedzot izsmeļamās bedres vāku un izdrupušos pamatus. Kanalizācijas smaka nebija jūtama.”
Dzīvoklis neliels, 40 kvadrātmetru platībā, taču tajā ir trīs istabiņas, vietas pietiktu visiem sešiem ģimenes locekļiem. Ir aukstais ūdens, elektriskais boilers, dušas kabīne un ūdens tualete. Virtuvē jau bija iebūvētās mēbeles. Dzīvoklī bija ielikti jauni pakešu logi, arī grīda un sienas labā stāvoklī. Pieticīgs, bet omulīgs mājoklis. Ērta vieta, tepat netālu atrodas gleznainā Arkādija un Māras dīķis ar skaistiem un plašiem apstādījumiem.
Dzīvokli novērtēja bankas pieaicināts vērtētājs. Tas vairoja Ilzes pārliecību, ka māja nav nekāds grausts, bet ir dzīvošanai derīga. Kredīts ņemts uz 15 gadiem, ikmēneša maksājumi ir salīdzinoši nelieli.
Ilzes ģimene ir liela – vīrs, 14 gadus vecais dēls, meita ar savu trīsgadīgo meitiņu un 83 gadus vecā māte, kura jau pusotru gadu ir kopjama un no gultas vairs necelsies. Skolotājas alga ir pietiekami liela, lai ģimeni nevarētu ieskaitīt trūcīgo skaitā. Taču visa nauda aiziet ikdienas tēriņiem un kredīta maksājumiem par šo, tagad nu jau bezvērtīgo dzīvokli.
Būvvaldes nereālās prasības
Un tagad Būvvalde prasa, lai dzīvokļu īpašnieki nepilnu triju mēnešu laikā:
nopērk vai noīrē sev jaunu dzīvesvietu (ja vēlas, var dzīvot zem tilta vai mežā zem egles, Būvvalde un Rīgas dome neiebildīs);
triju mēnešu laikā, līdz 15. februārim, pasūta kādā arhitektu birojā un izstrādā mājas konservācijas projektu, saskaņo to ar Būvvaldi un veic mājas konservāciju. Tas maksās vairākus tūkstošus eiro, un termiņi ir neizpildāmi īsi!
veic mājas atjaunošanu, šajā gadījumā – to būtībā uzbūvē no jauna. Otra alternatīva ir māju nojaukt.
Kaut arī ēka stāvēs tukša, būs jāmaksā lieli nodokļi. Par vidi degradējošu, sagruvušu vai cilvēku drošību apdraudošu būvi jāmaksā daudzkārt lielāks nekustamā īpašuma nodoklis – nevis 0,2% kā tagad, bet gan 3% apmērā, turklāt no lielākās kadastrālās vērtības (ēkas vai zemes). Arī tad, ja māja nav grausts, bet no dzīvokļa ir izdeklarēti visi tajā dzīvojošie, nekustamā īpašuma nodoklis par dzīvokli Rīgā pieaugs no tagadējiem 0,2% līdz 1,5% no tā kadastrālās vērtības.
Draud sodanauda
Ja dzīvokļu īpašnieki līdz 15. februārim neizpildīs Būvvaldes prasības, tā draud jau no nākamās dienas piemērot piespiedu naudu, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 370. pantam no 10 līdz pat 1425 eiro katram dzīvoklim. Ja prasības nav izpildītas, pēc septiņām dienām šo naudas sodu var uzlikt atkārtoti. Ja nesamaksā, piedzen tiesu izpildītājs, nekāds tiesas spriedums nav vajadzīgs.
Dzīvokļu īpašniekiem ir nelieli ienākumi. Vai naudas sodi būtu īstais līdzeklis, lai uzlabotu māja stāvokli? Uz šo Likuma un Taisnības jautājumu Būvvaldes sabiedrisko attiecību projektu vadītāja Ilze Žūka atbild, ka informācija par ēkas īpašniekiem un viņu materiālo stāvokli ir ierobežotas pieejamības. Pārtulkojot saprotamā valodā, tas laikam nozīmē, ka Būvvaldi neinteresē, kādi cilvēki šajā mājā dzīvo. Izrādās, ka mājā nedzīvo ne alkoholiķi, ne narkomāni, bet gan strādīgas pensionāres, kuras rūpējas par saviem dzīvokļiem.
Pensionāres nezina, kur iet
Politiski represētā, pensionāre
Ludmila Kramska
savu trīsistabu dzīvokli 45 kvadrātmetru platībā nopirka 2012. gadā. Ludmilai ir 75 gadi, pensija – 220 eiro. Viņa dzīvo kopā ar meitu Liliānu. Dzīvoklī jau bija veikts skaists remonts. Ir arī labierīcības – dušas kabīne, ūdens tualete, ierīkota vietējā centrālapkure. Iekurinot malkas krāsniņu, siltais ūdens sasilda radiatorus visās telpās. Sienas rotā meitas gleznas, viņa kopā ar pašvaldības dzīvokļa īrnieci Lidiju kopj arī puķudobes pie mājas.
“Agrāk mums bija mazs divistabu dzīvoklis ar visām ērtībām. Ziemā bija ļoti daudz jāmaksā par apkuri, tāpēc nopirkām šo. Te ir daudz plašāk! Kad šeit ievācāmies, jutos laimīga,” stāsta Ludmila. Ko darīt tagad? “Mums nav kur dzīvot, nav neviena radinieka,” atzīst vecā kundze.
Pensionāre Veronika Grumolde (77) jau ilgus gadus mīt nelielā dzīvoklī, kurā nav ne ūdens, ne kanalizācijas. Ūdens uz pirmo stāvu jānes ar spaini lejā no otrā stāva gaiteņa, kur apsaimniekotājs ierīkojis ūdens pievadu (pat ne krānu, bet šļūteni ar ventili).
Pagājušajā ziemā Veronika noalgoja meistarus, kuri veica pamatīgu remontu – nosiltināja sienas, ielika pakešu logus.
Parūpējās arī par ārsienām – nomainīja bojāto koka apšuvumu, atjaunoja izdrupušos betona pamatus. Veronika bija domājusi savā dzīvoklī mierīgi pavadīt atlikušo mūža nogali. Tagad iznāk, ka darbs un nauda izmesti vējā! Viņas pensija ir 230 eiro mēnesī.
Invalīde nespēj iziet no dzīvokļa
Vēl traģiskāka situācija ir Zigrīdai Mačanovskai. Viņa ir 79 gadus veca, vientuļa 1. grupas invalīde, nespēj iziet no dzīvokļa. “Man ļoti sāp kājas, knapi varu paiet pa istabu. Lai nokāptu lejā un izietu no mājas, vajag kādu cilvēku, pie kā pieturēties,” stāsta sirmā kundze. Sejā ir sāpju izteiksme, var redzēt, ka cilvēks cieš gadiem ilgi.
“Dzīvokli privatizēju par sertifikātiem, kā valsts to bija paredzējusi,” tagad Zigrīda nesaprot, kāpēc mājoklis jāpamet. “Kā mani var izlikt no privatizēta dzīvokļa? Man tas nav saprotams. Un kur lai es eju? Es katru mēnesi maksāju 94 eiro par remontu.”
Zigrīda rāda kvītis. Apsaimniekošanas maksa – 24,39 eiro, uzkrājumi nākamo periodu remontiem – 94,21 eiro. Atkritumu izvešana – 2,49 eiro, ūdens un kanalizācija – 0,69 eiro. Kopā – 121,78 eiro. Un tas jāmaksā par dzīvoklīti 34 kvadrātmetru platībā, kur ūdens ar spaini jānes no kāpņu telpas, bet sausā tualete atrodas kāpņu telpā!
Zigrīdas pensija ir 256,28 eiro. Neraugoties uz tik maziem ienākumiem, viņa apmaksā visus Rīgas namu pārvaldnieka rēķinus, parādu nav. Malkas plīts sabrukusi, sildās ar elektrisko sildītāju, tas maksā dārgi. Ēšanai paliek 80 eiro mēnesī.
Dzīvoklis izskatās bēdīgi. Remonts sen nav veikts, jo tam nav ne spēku, ne naudas. Produktus no veikala atnes kāda radiniece. Sociālā dienesta palīdzību nav lūgusi. “Nē, man tik traki nav, es vēl neesmu uz gultas!” atbild Mačanovskas kundze.
Pašvaldībā zināja, bet nerīkojās
Divi atlikušie dzīvokļi, katrs 27 kvadrātmetru platībā, pieder Rīgas pašvaldībai. Tajos dzīvo divas vientuļas sievietes. Abas ir 2. grupas invalīdes, saņem niecīgu invaliditātes pensiju un stāv dzīvokļu rindā, 8. reģistrā (dzīvošanai nederīgo pašvaldības telpu īrnieki) ar 90. un 98. kārtas numuru.
Aļonai ir piešķirts trūcīgas personas statuss, un visas Rīgas namu pārvaldnieka kvītis apmaksā pašvaldība. Lidijai ir maznodrošinātas personas statuss. Viņai par dzīvokli apsaimniekotājs katru mēnesi aprēķina 173 eiro, no tiem lauvas tiesu veido uzkrājumi remontam – 145,34 eiro jeb 5,80 eiro par vienu kvadrātmetru! Lidija maksā 56 eiro mēnesī, lai dzīvošanai paliktu pašvaldības noteiktais minimums – 128 eiro. Pārējo maksājumu daļu sedz pašvaldība.
Aļonas vecāki te dzīvojuši kopš 1971. gada. Dzīvokli nav privatizējuši, jo tas ir sliktā stāvoklī. Aļonas pirmā stāva dzīvoklī grīda ir ar slīpumu uz mājas vidu. “Tas tāpēc, ka grīda ir sapuvusi. Izsmeļamā bedre skalojas zem mājas pamatiem,” paskaidro īrniece. Grīda iebruka jau 2005. gadā, tad ieradās pašvaldības komisija, un viņu no sociālās rindas pārcēla uz 8. reģistru, avārijas māju rindu. Grīdu salaboja radinieks, viņš redzēja, ka sijas izpuvušas un zem dzīvokļa plūst kanalizācija. Patiešām telpā jūtama smaka.
Un te rodas jautājums. Tātad Rīgas dome jau vairāk nekā pirms desmit gadiem zināja, ka pamati brūk un ēka pakāpeniski iet bojā, taču nelikās ne zinis! Tagad Būvvalde pārmet skolotājai un pensionārēm, ka viņas pienācīgi negādā par savu īpašumu. Bet kādēļ par pašvaldības īpašumu nerūpējās augsti kvalificētie domes speciālisti, kuriem tas ietilpst darba pienākumos un kuri par to saņem algu? Ja remontu būtu sākuši pirms desmit gadiem, iespējams, izdotos māju glābt.
Kanalizāciju mājai nepieslēdz
Mājai lielu ļaunumu ir nodarījusi izsmeļamā kanalizācijas bedre, kurā gadu gaitā radušās plaisas. Bedres saturs tek uz zemāku vietu, dzelzceļa virzienā, mitrums nonāk zem ēkas pamatiem un tos bojā.
Uzņēmumā Rīgas ūdens informē, ka par Eiropas Savienības Kohēzijas fonda naudu daudzās galvaspilsētas ielās, tostarp Altonavas ielā, līdz katras mājas gruntsgabala robežai ir pievilkts pilsētas kanalizācijas atzars. Atliek tikai izstrādāt projektu un pieslēgties ērtībām!
Arī kaimiņmājai Altonavas ielā 17 ir tāda pati smirdoša bedre. Kādēļ Rīgas namu pārvaldnieks mājas nepieslēdza pilsētas kanalizācijai? Apguvām Eiropas naudu, ierakām to zemē, darbu veicējs guva peļņu, un ar to viss beidzās? Visbriesmīgākais, ka arī 2017. gada remontdarbu plānā Altonavas ielā 19 Rīgas namu pārvaldnieks paredzējis sausās tualetes bedres remontu! Nevis likvidēšanu un mājas pieslēgšanu pilsētas kanalizācijai, bet gan mēslu bedres saglabāšanu un remontu!
Kāpēc slēpj informāciju?
Būvvaldes pārstāve Ilze Žūka atbildē mūsu žurnālam raksta: “Mirklī, kad ēkas īpašnieki no Rīgas namu pārvaldnieka saņēma informāciju par ēkas tehnisko stāvokli, viņu pienākums bija reaģēt nekavējoties un nodrošināt tādus apstākļus, lai neapdraudētu nedz sevi, nedz savu ģimeni, nedz apkārtējo sabiedrību.”
Taču dzīvokļu īpašnieki no Rīgas namu pārvaldnieka šādu informāciju nesaņēma. Apsaimniekotājs 2016. gada remontdarbu plānā par 517,80 eiro bija paredzējis tehniskās apsekošanas atzinuma sagatavošanu. Šo darbu pasūtīja uzņēmumam Baltex Group, darbu veica sertificēts būvspeciālists Aivars Mauriņš, atzinumu parakstījuši arī izpilddirektors Ivo Šēners un asistente Jūlija Ardžiro. Speciālisti strādāja ātri – apsekošanas uzdevums izsniegts 2016. gada 19. februārī, apsekošana veikta 25. februārī.
Atzinumam pievienotajās fotogrāfijās redzams, ka mājas stāvoklis patiešām ir bēdīgs. Starpstāvu pārsegumi ir trupējuši, pagrabā tek kanalizācija, kāpņu telpā redzamas caurejošas plaisas.
Mauriņš raksta: “Galveno nesošo konstrukciju – pamatu, sienu, pārsegumu, jumta elementu – tehniskais stāvoklis pašreiz nodrošina pietiekamu būves stabilitāti, bet, ņemot vērā būves tehnisko stāvokli un ēkas kopējo nolietojumu, kas pārsniedz 51%, tas nozīmē, ka ēka nav derīga turpmākai ekspluatācijai un atsevišķi būves elementi ir avārijas stāvoklī. Tuvākajā laikā nepieciešama ēkas būvju daļu demontāža, pastiprināšana un atjaunošana.”
Kad Rīgas namu pārvaldnieks saņēma šo detalizēto tehniskās apsekošanas atzinumu uz 30 lappusēm, vajadzēja ar steigu sasaukt speciālistus un domāt, kā glābt māju, attiecīgi koriģējot remontdarbu plānu. Dzīvokļu īpašniekus vajadzēja nekavējoties rakstveidā informēt.
Taču nekas tāds nenotiek. Rīgas namu pārvaldnieks šo apsekojumu uz trīsarpus mēnešiem noglabāja atvilktnē, bet 14. jūnijā nosūtīja Būvvaldei. Būvvalde vilcinājās vēl piecus mēnešus un tad dzīvokļu īpašniekiem nosūtīja vēstuli ar prasību nekavējoties atbrīvot telpas. Iznāk, ka apsaimniekotājs un ierēdņi drīkst stiept gumiju gandrīz gadu un pēc tam pieprasīt, lai dzīvokļu īpašnieki rīkojas zibenīgi.
Atbildību veļ uz īpašniekiem
Rīgas namu pārvaldnieka komunikācijas nodaļas projektu vadītāja Santa Vaļuma raksta: “Ņemot vērā ēkas tehnisko stāvokli, Rīgas namu pārvaldnieka speciālisti 2015. gada 7. decembrī sasauca mājas dzīvokļu īpašnieku kopsapulci (dzīvokļu īpašnieki par kopsapulci tika informēti 2015. gada 3. novembrī).”
Taču tad vēl nebija veikts tehniskais apsekojums, un apsaimniekotāja pārstāvji varēja pastāstīt tikai to, kas tāpat redzams ar neapbruņotu aci.
Vaļuma skaidro: “Diemžēl uz kopsapulci ieradās tikai viens dzīvokļa īpašnieks, kas pārstāvēja divus dzīvokļu īpašumus.” Kurš tad ir tas bagātnieks, kuram pieder divi dzīvokļi? Izrādās, Rīgas pašvaldība! Kāpēc Rīgas namu pārvaldnieks nerunā skaidru valodu?
Tālāk Vaļuma raksta: “Četru dzīvokļu īpašnieki neieradās uz kopsapulci, lai saņemtu informāciju par savu dzīvojamo māju, kā arī nepiedalījās kopības lēmuma pieņemšanā. Kopsapulcē tika pārstāvēti tikai divi dzīvokļu īpašumi (kuri pieder Rīgas pašvaldībai – Red.) no sešiem. Kopsapulcē īpašnieku kvoruma nebija, līdz ar to kopsapulce nebija lemttiesīga. Īpašnieks, kas ieradās uz kopsapulci (vārdā nenosauktā dome – Red.), tika informēts par ēkas tehnisko stāvokli.”
Ar sapulci nepietiek
Taču Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 14. panta 3. daļā rakstīts, ka “pārvaldnieka pienākums ir rakstveidā brīdināt dzīvojamās mājas īpašnieku (te domāti arī dzīvokļu īpašnieki – Red.) par nepieciešamajiem steidzami veicamajiem pasākumiem dzīvojamās mājas pasargāšanai no bojāejas, sabrukuma vai izpostījuma, kā arī aprēķināt šo pasākumu paredzamās izmaksas.”
Tātad ar parunāšanu kopsapulcē nepietiek, katram dzīvokļa īpašniekam ir jāsūta rakstveida paziņojums.
Vaļuma: “Apsekojot ēku jau 2015. gadā, konstatētas nelegālas pārbūves pazīmes. Ēkai nav pilsētas kanalizācijas sistēmas, līdz ar to kanalizācijas ūdens no mājas tiek novadīts sausās tualetes bedrē. Kad ēka tika būvēta 1900. gadā, tā netika paredzēta tādam kanalizācijas apjomam (veļas mašīnas, duškabīnes u. tml.). Palielinātās kanalizācijas ūdeņu slodzes dēļ mājas iedzīvotāji veicina ēkas pamatu konstrukciju izskalošanos. Viena dzīvokļa iedzīvotāji ir izbūvējuši saimnieciski fekālās kanalizācijas stāvvadu, izvadot to pa ēkas ārējo fasādi, novirzot to uz tualetes bedri – šāda pārbūve nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, šādus patvarīgus un nesaskaņotus darbus veikt nav atļauts, taču iedzīvotāji to dara, lai apmierinātu savas intereses un vēlmes.”
Paskaidrosim, ka šo stāvvadu deviņdesmitajos gados izbūvēja toreizējā namu pārvalde, nevis dzīvokļu īpašnieki, dzīvokļi tad vēl nebija privatizēti.
Un kādēļ apsaimniekotājs neplāno beidzot pieslēgt māju pilsētas kanalizācijai, lai, kā raksta komunikācijas speciāliste, “apmierinātu iedzīvotāju vēlmes un vajadzības”?
Atzinumu neļauj nokopēt
Vaļuma pauž, ka tagad “ēkas tehniskās apsekošanas atzinums ir pieejams katram dzīvokļa īpašniekam”. Tā gluži nav. Kad pēc Būvvaldes vēstules saņemšanas Ilze Rudaka gribēja saņemt šā atzinuma (kas veikts par dzīvokļu īpašnieku naudu) kopiju, viņai Rīgas namu pārvaldnieka darbinieki pateica, ka kopēt ir aizliegts. Varot lasīt uz vietas!
Kādēļ tāda slepenība? Kādēļ Rīgas namu pārvaldnieks nepilda savu pienākumu un dzīvokļu īpašniekus rakstveidā neinformē par mājas stāvokli, kā prasa likums?
Acīmredzot tādēļ, lai īpašnieku rokās nenonāktu dokuments, kas apliecina, ka Rīgas namu pārvaldnieks ir strādājis nekvalitatīvi, pieļaujot mājas nonākšanu avārijas stāvoklī. Ar šo dokumentu varētu vērsties tiesā un piedzīt no apsaimniekotāja nodarītos zaudējumus.
Brūk pamati, bet remontēs jumtu?
Saņēmuši ēkas tehniskās apsekošanas atzinumu, Rīgas namu pārvaldnieka speciālisti izstrādāja remontdarbu plānu 2017. gadam, kur darbi sarakstīti veikšanas secībā.
Būvspeciālists Mauriņš raksta, ka vispirms nepieciešams veikt pamatu atsegšanu un inženierģeoloģisko izpēti, lai detalizētāk izvērtētu pamatu tehnisko stāvokli. Vajag pastiprināt esošos mūra pamatus, veikt pamatu vertikālo hidroizolāciju, nodrošināt pagraba telpu vēdināšanu un izbūvēt betona apmali pa ēkas perimetru.
Taču Rīgas namu pārvaldnieks pamatu nostiprināšanu plānā nemaz neparedz. Kā pirmais veicamais darbs ierakstīts jumta viļņotā lokšņu seguma nomaiņa par 9212 eiro. Laikam gadījumā, ja māja sabruks, jaunais jumts skaisti apsegs šo kompozīciju...
Kā otro plāna punktu apsaimniekotājs paredzējis fasādes cokola (jeb virspamatu) remontu par 3321 eiro. Trešajā vietā ir aizsargapmales remonts par 2488,50 eiro.
Būvspeciālists gan uzskata, ka nepieciešams likvidēt ķieģeļu mūra izsmeļamās bedres, no kurām sūcas mitrums, kas ārda pamatus un pūdē ēkas konstrukcijas. Mauriņš iesaka pārplānot telpas, paredzot no jauna tualešu ierīkošanu dzīvokļos, kuros to nav. Turpretī Rīgas namu pārvaldnieks kā septīto, pēdējo, remontdarbu plāna punktu paredz sausās tualetes bedres atjaunošanu (!) par 7623,96 eiro.
Pēc tam kad nostiprināti pamati un likvidēta tualetes bedre, būvspeciālists iesaka pastiprināt kāpņu telpas mūra sienas un ailes (jo tur ir caurejošas plaisas) un atjaunot kāpnes kāpņu telpā. Toties Rīgas namu pārvaldnieks plāno veikt tikai kāpņu telpu kosmētisko remontu par 2845,74 eiro. Laikam šie speciālisti uzskata, ka jaunā krāsas kārta paglābs no sabrukšanas...
Mauriņš smalki uzskaita citus nepieciešamos darbus. Tātad – protezēt vai nomainīt trupējušos koka karkasa elementus. Pilnībā nomainīt pagraba pārsegumu, līdz ar to pirmā stāva robežās demontēt un pēc tam atjaunot visu telpu starpsienas. Starpstāvu pārsegumus starp sijām aizpildīt ar vieglākiem materiāliem, nomainīt vai pastiprināt atsevišķas bojātās sijas, līdz ar to demontēt un atjaunot visas starpsienas otrā stāva robežās. Rīgas namu pārvaldnieks ieplānojis pārseguma remontu starp stāviem par 2134,31 eiro.
Kā pēdējo darbu būvspeciālists iesaka nomainīt jumta segumu un latojumu, nomainīt vai protezēt bojātos jumta koka konstrukciju posmus. Rīgas namu pārvaldnieks paredzējis arī fasādes remontu par 16 240 eiro.
Ko te var teikt? Vai ir vērts maksāt naudu tādam apsaimniekotājam, kurš mājas remontu plāno sākt nevis no pamatiem, bet jumta, vēlas atjaunot izsmeļamo kanalizācijas bedri laikā, kad zemesgabalam ir pievilkta pilsētas kanalizācija?
Kāda jēga bija pasūtīt ēkas tehnisko apsekošanu, ja Rīgas namu pārvaldniekā speciālistu amatus ieņem cilvēki, kuri pat nespēj izlasīt rakstīto tekstu, to saprast un pārrakstīt.
Būvvalde vēstuli raksta piecus mēnešus
Jautājām Būvvaldei, kādēļ šī iestāde, kas tagad no dzīvokļu īpašniekiem prasa tūlītēju rīcību, pati nepiedodami ilgi vilcinājās un vēstuli gatavoja piecus mēnešus?
Būvvalde visu vainu uzveļ iedzīvotājiem: “Būvvalde paskaidro, ka atbilstoši normatīvo aktu regulējumam tikai un vienīgi ēkas īpašnieku pienākums ir uzturēt savu ēku tādā stāvoklī, lai no tās nerastos kaitējums ne pašiem ēkas iedzīvotājiem, ne apkārtējai sabiedrībai.”
Rodas iespaids, ka Būvvalde ir aizmirsusi par Rīgas namu pārvaldnieka eksistenci. Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums paredz – ja dzīvokļu īpašnieki mājas pārvaldīšanu un apsaimniekošanu ir uzticējuši apsaimniekotājam (kā šajā gadījumā), par ēkas kopīpašuma (ārsienu, pagraba, jumta, komunikāciju līdz ievadam dzīvokļos, koplietošana telpu utt.) stāvokli atbild apsaimniekotājs. Dzīvokļu īpašnieki atbild tikai par savu dzīvokļu stāvokli, un viņi par saviem mājokļiem rūpējas.
Izdevās noskaidrot, ka Būvvaldes Juridiskās nodaļas vadītāja Baiba Dzene tikai oktobrī Rīgas namu pārvaldnieka vēstuli atdeva juristei Ivonnai Zaharovai, kura nedēļas laikā sagatavoja vēstuli dzīvokļu īpašniekiem. Par to, kur Rīgas namu pārvaldnieka vēstule atradās piecus mēnešus, vēsture klusē.
Ko nozīmē jēdziens nekavējoties? Vai jāizvācas nākamajā dienā, pēc nedēļas, pēc mēneša vai kādā citā laikā? Uz šo jautājumu Būvvalde neatbildēja.
Kādi konkrēti darbi jāveic, lai ēku iekonservētu? Dzīvokļu īpašnieki nav inženieri vai celtnieki, viņi to nezina. Uz šo jautājumu saņēmām atbildi, ka “Būvvalde nesniedz projektēšanas pakalpojumus. Īpašniekiem ir jāvēršas pie sertificēta projektētāja, kas, izvērtējot eksperta slēdzienu un tajā ietvertos norādījumus, izstrādās atbilstošu dokumentāciju, kurai atbilstoši varēs tikt veikti nepieciešamie būvdarbi”.
Meklējam atbildi paši. Būvniecības likuma 1. pantā teikts, ka būves konservācija ir būvdarbi, kurus veic būves konstrukciju nostiprināšanai un aizsardzībai pret nelabvēlīgu ārējo iedarbību, kā arī izbūvēto inženiertīklu atslēgšanai, lai būves konstrukcijas nenonāktu cilvēku dzīvībai, veselībai vai videi bīstamā stāvoklī.
Par konservāciju runā arī tad, ja iesāktie būvdarbi kādu iemeslu dēļ tiek pārtraukti. Savukārt ekspluatācijā nodotas ēkas konservāciju veic, ja ēka ir pilnībā vai daļēji sagruvusi, bīstama vai bojā ainavu, ja tās stāvoklis neatbilst Būvniecības likuma prasībām vai būves būtiskajām prasībām un tas ir fiksēts būvvaldes lēmumā. Pirms veikt konservāciju, ir jāiet pie arhitekta, jāpasūta, jāizstrādā un jāsaskaņo projekts. Tas maksās dažus tūkstošus eiro, protams, no dzīvokļu īpašnieku kabatas.
Līdzīgs liktenis vēl diviem namiem
Būvvaldes vēstuli ar prasību nekavējoties pārtraukt mājas ekspluatāciju saņēma arī Rīgas domes Mājokļu un vides departaments. Tas nesteidzas meklēt citu dzīvesvietu divu pašvaldībai piederošo, neprivatizēto dzīvokļu īrniecēm. Par to, ka dzīvokļi nekavējoties jāatbrīvo, īrnieces uzzināja nevis no pašvaldības darbiniekiem, bet gan no kaimiņiem.
Izdevās noskaidrot, ka Rīgas namu pārvaldnieks jau ir pasūtījis konservācijas projektus divstāvu mūra mājām Altonavas ielā 17 un Altonavas ielā 18. Divi sastaptie dzīvokļu īpašnieki Altonavas ielā 18 atzīst, ka viņi par šiem plāniem neko nezina.
Rīgas namu pārvaldnieka tehniskajā daļā teikuši, ka vajadzīga nauda projektam, no katra dzīvokļa nākamajiem remontiem ik mēnesi iekasē 65 eiro mēnesī. Klienti maksā, nenojaušot, ka top mājas konservācijas projekts un viņi nonāks uz ielas.
Šis nams stāv ielas malā, un pieslēgties pilsētas kanalizācijai būtu pavisam vienkārši, taču Rīgas namu pārvaldnieks remontdarbu plānā 2017. gadam kā pirmo veicamo darbu paredzējis sausās tualetes bedres atjaunošanu par 8664,30 eiro.
Avārijas māju sarakstu neatsūta
Būvspeciālists Aivars Mauriņš lēš, ka Rīgā šādu māju, kuras ir tuvu avārijas stāvoklim, ir simtiem. Kas notiks ar to iedzīvotājiem?
Lūdzām būvvaldei atsūtīt sarakstu ar mājām, kuras ir avārijas stāvoklī. Būvvalde to neatsūtīja, tikai atbildēja, ka aktus par ekspluatācijas pilnīgu vai daļēju pārtraukšanu pašlaik ir pieņēmusi par 35 ēkām. Lai iedzīvotājus informētu, pie šo ēku fasādēm esot izvietoti Būvvaldes brīdinājumi. Kāpēc sarakstu ar šādām mājām nevarētu publicēt Rīgas domes mājaslapā?
Zināms, ka Rīgas namu pārvaldnieka iecirknī Zemgale vien ir 27 tādas mājas. Kāpēc Būvvalde slēpj šo informāciju? Tikmēr daži dzīvokļu īpašnieki, uzzinot par mājas slikto stāvokli, steidzas dzīvokļus pārdot. Tādā veidā nelaimē tiek iegrūstas citas ģimenes, kam nebūs pa spēkam vienlaikus gan maksāt kredītu, gan finansēt dārgo remontu.
Graustu vietā jābūvē modernas mājas
Mājas Altonavas ielā 19 atjaunošana maksās vismaz 100 000 eiro. Skaidrs, ka dzīvokļu īpašniecēm, vientuļām septiņdesmitgadīgām pensionārēm tādas naudas nav. Būvspeciālists Aivars Mauriņš lēš, ka Rīgā šādu māju ir simtiem. Kas notiks ar to iedzīvotājiem?
Pēc tagadējiem likumiem, pašvaldībai jārūpējas tikai par īrniekiem, proti, tiem, kuri savus dzīvokļus nav privatizējuši. Bet tie, kas dzīvokļus privatizēja, kaut arī simtgadīgās, dzīvošanai faktiski nederīgās mājās bez labierīcībām, no Rīgas domes nekādu palīdzību pēc likuma nevar gaidīt!
Uz visu māju adrešu plāksnītēm rakstīts, ka tās ir pašvaldības īpašums (kaut arī dzīvokļi ir privatizēti). Varbūt domei vajadzētu beigt tērēt naudu nevajadzīgām ekstrām, bet nodrošināt visus avārijas māju iedzīvotājus, arī privatizēto dzīvokļu īpašniekus, ar mūsdienīgiem dzīvokļiem? Rīdzinieki iztiks bez mākslinieciskiem ietvju segumiem un jaunas tramvaja līnijas uz biznesa rajonu, bet bez pajumtes – nekādi.
Uzceļot vienu jaunu māju ar 90 dzīvokļiem, var izmitināt piecpadsmit tādas ēkas kā Altonavas ielā. Nojaucot graustus, atbrīvosies arī zeme jaunbūvēm.
Nav rūpējušies 116 gadus!
Kā šo situāciju domā risināt pašvaldības deputāti? Dzīvokļu īpašnieces un īrnieces lielas cerības lika uz Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas 8. decembra sēdi. Diemžēl velti.
Deputāti noklausījās Rīgas namu pārvaldnieka un Būvvaldes pārstāvju paskaidrojumus. Komitejas priekšsēdētājs Vjačeslavs Stepaņenko (partija Gods kalpot Rīgai!) rezumēja, ka “dzīvokļu īpašnieki ir pilngadīgi cilvēki, taču īpašnieki 116 gadus nav rūpējušies par māju!”
Māja celta 1900. gadā, un Stepaņenko dzīvokļu īpašnieku atbildību acīmredzot prasa arī par abu pasaules karu gadiem, padomju periodu, kad māja piederēja valstij, un pat par laiku pirms tagadējo īpašnieku piedzimšanas. “Tagad nav padomju laiki, kad valsts katram nodrošināja mājokli. Latvijas Republikas Satversme to neparedz!” savu sakāmo pabeidza Stepaņenko.Foto:
Sniedze Smilga, "Likums un Taisnība"/Kasjauns.lv; Foto: Mārtiņš Ziders, Austra Helēna Žaggere/LETA
