Dziednieces misija. Viņa ar slotu spēj izgaiņāt mākoņus

Mūsu saruna nevilšus sākas ar ekstravagantu dziedināšanas metodi – kaltētu krupju izmantošanu. Izrādās, nekā neparasta vai sensacionāla tajā nav – tā ir tikai viena no daudzajām veco laiku receptēm un arī spilgts pavediens, kas ieved bērnības atmiņās.

Slepenā ārstēšana ar krupja kāju

Dziedniece atminas, ka mammīte tieši ar pienā izvārītu izkaltētu krupi Birutai izārstējusi garo klepu, kas tolaik skaitījās bīstama slimība. “Mamma nolauza sažāvēta krupja kāju un savārīja pienā. Atceros, ka bija dikti rūgts... dikti rūgts... Bet klepus trīs dienu laikā pārgāja. Vecākajai māsai viņa izdziedināja rozi. Neatminos gan, ar zilajiem papīriem vai kā citādi, bet noņēma! Mammīte vāca arī zālītes, tējas, un mani tas ļoti interesēja. Atceros, ka pēc palīdzības atnāca viens vīrietis, kuram bija plaušu dilonis. Viņš bija izrakstīts no slimnīcas, kā mēdz sacīt, uz nomiršanu. Mammīte teica: “Kāda nomiršana? Tūlīt izvārīšu tev zālītes!” Cilvēks palika dzīvs.

Tie bija padomju laiki – sešdesmitie gadi, un dziedināt drīkstēja tikai slepeni. Bet, turpinot par krupi, jāteic, tas ārstē visas vainas, kas saistās ar plaušu slimībām; ja ir klepus, pneimonija, plaušu vēzis... Ārstniecībai der brūnie krupji, kas dzīvo enerģētiski tīrās vietās. Krupji dziedniecībai ir jāķer līdz Jāņiem,” Birutas kundze atklāj un piebilst, ka ģimenē tagad gan neesot neviena, kas to krupīti varētu nodurt. Ne pati, ne kāds cits no ģimenes nevienai dzīvai radībai pāri nodarīt nespējot.

“Savukārt mušmires var sagatavot tā: sastampā, aplej ar šņabi, ierok uz sešiem mēnešiem zemē, tad uzlādē ar dziednieka enerģiju un lieto pret muguras vai locītavu sāpēm. Tam der arī čūsku inde – iedabū čūsku pudelē, tāpat aplej ar šņabi... Izklausās jau mežonīgi, bet tās ir receptes, kas zināmas kopš senseniem laikiem,” atgādina Birutas kundze.

“Mani sabrauca mašīna...”

Viņas dzimtas saknes nāk no Lietuvas, no Mažeiķiem, tur ģimene dzīvoja vectēva lauku īpašumā. “Mammas paaudzē bija sešpadsmit bērni, tēta ģimenē arī sešpadsmit vai astoņpadsmit, mēs saviem vecākiem – piecas meitas! Visas kristītas, un vectētiņš bija arī mans krusttēvs, jo mums, katoļiem, tā ir atļauts,” savas dzimtas vēsturi stāsta Biruta. Kad mūža nogalē vectēvs izveidojis dzimtas koku, tad izrādījies, ka viņam ir 116 mazmazmazbērni. Kupla saime! Vectēvs pats nodzīvojis līdz 102 gadiem, turklāt nodzīvojis, zobārsta nezinādams, ar visiem saviem zobiem. Tikai uz vecumu tie gan bijuši “noēsti”. Viņš bijis dziednieks, kas savas zināšanas nodevis meitai, viņa savukārt savai meitai – Birutai.

Sešdesmitajos gados ģimene no Mažeiķiem atnākusi dzīvot uz Skrundas pusi, tur Biruta gājusi skolā, bet Ērgļos, kā mēdz sacīt, ieprecējusies.

Neraugoties uz dzimtas zināšanām un it kā jau mantotu talantu, Birutas ceļš uz dziedniecību ceļš bijis garš.

“Visu mūžu man ir paticis strādāt ar cilvēkiem, mācījos medicīnas skolā, tomēr šo ceļu neaizgāju, bija ieaudzināta citādāka izpratne par ārstniecību. Vēlāk izmācījos par šuvēju, tad strādāju uzņēmumā „Somdaris”, pēc tam Ērgļos par pārdevēju un bufetnieci. Vienmēr esmu teikusi, ka mana dzīve ir kā līkloču upe, kas tagad iegājusi taisnā gultnē,” Birutas kundze šķetina dzīvesstāstu.

Viņa uz brīdi pieklust, tad pavisam mierīgi turpina: “Mani sabrauca mašīna... Tepat Ērgļos. Pēc tam kad man uzbrauca, bija ļoti interesantas sajūtas... Citi saka, ka līdzīgos brīžos redzējuši tuneli, es nekādu tuneli neredzēju. Atrados it kā augšā un skatījos uz sevi tur, apakšā. Bija tumšs septembra vakars. Redzēju, ka tā mašīna maina vietu, virzienu... Kāpēc tas cilvēks tā darīja, nezinu vēl tagad, jo viņš pēc tam nošāvās... Sapratu, ka tur, lejā, atpakaļ negribu! Redzēju, kā atbrauc ātrā palīdzība, kaut kur blakus mētājās mani zābaki. Nu, jā... tad man kaut ko iespricēja, un es it kā biju atpakaļ savā galvā, iekšpusē. Tad zaudēju samaņu un atmodos slimnīcā. Zināju, ja kādam visu to izstāstīšu, mani aizvedīs uz Strenčiem (uz psihoneiroloģisko slimnīcu – Aut.). Pēc krietna laika, kad to pastāstīju savai nervu dakterei, viņa sacīja: “Labi, ka tu nevienam to neteici!””

Atveseļošanās ilga astoņus mēnešus. Un reiz mājās, guļot gultā, Birutai parādījās vīzija. “Nezinu, kas tas bija... Viņam bija tikai galva zilganzaļā tonī un tādā kā kupoliņā. Viņš izstaroja spilgtu gaismu, istaba kļuva gaiša. Mēs sarunājāmies telepātiski. Nodomāju, cik Viņam ir daudz sīku krunciņu un es tās tik labi redzu... Viņš teica, ka ne velti notika šī avārija un ne velti esmu dabūjusi triecienu. Tas – lai es sāktu domāt, jo man esot jāpilda sava misija uz zemes. Pēkšņi jutu, ka ļoti, ļoti nāk miegs. Sacīju, ka gribu gulēt, un Viņš pazuda. Pēc tam es Viņu ilgi meklēju... Pie sevis teicu: “Gribēji gulēt? Tagad vari gulēt visu mūžu... Tikai vēlāk, laikam ejot, sapratu, kādus īsti jautājumus vēl vajadzēja uzdot. Bet tagad jau viss ir sācies... Es arī pie dziedināšanas varu Viņu izsaukt, tāpat kā varu izsaukt savus eņģeļus.”

Dziedniece piebilst, ka vispār jau katrs no mums var runāt ar saviem sargeņģeļiem. Cilvēki tikai neaizdomājas, ka viņus var izsaukt un palūgt palīdzību. Aicināsi – viņi būs klāt, tikai jābūt ticībai. Un nevis par 99,9 procentiem, bet par visiem simts.

“Pie lieliem negadījumiem un smagām saslimšanām es saucu savas dzimtas aizgājušo garus, kas var palīdzēt. Tikai tādā brīdī nedrīkst būt kļūdu. Vienā reizē pateicu, ka izsaucu visu savu dzimtu, kas ir aizgājusi. Visu! Cik man viņu ir! Un seansa laikā cilvēks, kurš bija atbraucis dziedināties, nokrita. Tā ir milzu enerģija,” tā dziedniece.

Spēcīgais kods. Kā domāsi, tā būs

“Japāņi ir zinātniski pierādījuši, ka visas domas strādā un piepildās. Kā mēs domāsim un runāsim, tā būs, tāpēc jādomā labas domas. Un tieši tā mēs arī katrs pats sevi varam dziedināt, tas ir dots katram cilvēkam,” apgalvo Biruta. – Nu labi, no rīta cilvēks pamodīsies, izlems, ka tajā dienā domās tikai labu... Bet varbūt uznāks kādi kreņķi, kāds kaut ko viņam pateiks, nodarīs, un labā apņemšanās ātri vien var aiziet pa vējam. Kā tās labās domas nepārtraukti galvā noturēt? – jautāju.

“Mūsdienās to sauc par neirolingvistisko programmēšanu. Vajag tikai ļoti, ļoti gribēt, un viss būs,” Biruta Fedotova saistībā ar domu spēku labprāt pastāsta kādu atgadījumu no savas dzīves. “Domāju, ka ļoti, ļoti gribu savu māju. Zināju, ka man tā būs... Bet kā? Ja nav naudas, par ko nopirkt... Tā nu kopš tā brīža, kad sāku domāt par māju, bija pagājuši astoņi gadi (astoņnieks ir vibrējošais Visuma cipars; tas nostrādāja!). Tolaik dzīvoju Ērgļos dzīvoklī, bērni dzīvoja dzimtas īpašumā Vecpiebalgā, strādāja Rīgā. Kādu svētdienu atbrauca meita ar znotu un sacīja, ka ļoti vēloties te, Ērgļos, pirkt īpašumu. Es gan nebiju dzirdējusi, ka te kāds kaut ko pārdotu, taču bērni mudināja tāpat pabraukāt, paskatīties. Vīrs vēl sacīja: “Ko jūs muļķojaties, nav dzirdēts, ka kāds kaut ko pārdotu!”

Tad es piezvanīju divām savām kolēģēm un sacīju: “Lūdzu, programmējiet, palīdziet man – man vajag māju!” Tā mēs braucām pa kalniem, lejām un mežiem, līdz iebraucām te... Māja nemaz nebija redzama, ieaugusi krūmos, zālē, bet man kaut kāds klikšķis, es sacīju: stop! Vīrs nogrozīja galvu – tā taču kaut kāda būda. Pēkšņi no mājas iznāca viena tantiņa. Vārds pa vārdam, un izrādījās, ka īpašnieki māju tiešām pārdod. Tā mēs to nopirkām par ļoti labu cenu, pircēji bija meitas ģimene.”

Redzams, ka te ieguldīts daudz darba. “Kā mēs te strādājām! Glābām kokus, izzāģējām sausos zarus. Pie mājas ir ozolu aleja, mazāk par 300 gadiem tiem kokiem nav. Kāda tā ir enerģija!” atminas Biruta un piebilst: ja gribi lielu spēku, apķeries ap ozolu un palūdz ozola garam – viņš gan attīrīs, gan piepildīs. Ja jūt, ka no stumbra nāk karstums, tad ir uzņemta enerģija. Tikai jāatceras – ja esi kaut ko lūdzis un saņēmis, tad jāpasaka paldies!”

Birutas kundze ir pilnīgi pārliecināta – jo vairāk labu domāsi, jo Radītājs piespēlēs vairāk iespēju, kā piepildīt mērķi. “Kāpēc cilvēki saka: man biznesā neiet... Nepareizi domā! Tad iepazīstinu ar programmu. Okultismā tā ir ļoti svarīga, un arī jums to pateikšu, lai cilvēki zina! Arī alkoholisma gadījumos tā var palīdzēt,” teic dziedniece un piebilst, ka cilvēki bieži vien nezina, kā veidojas un darbojas domu spēks. Piemēram, sieviete lūdz Dievu: kaut nu vīrs vai dēls nedzertu! Noliegums “ne” it kā pazūd, apziņa iekodē zemapziņu, un tiek piepildīta apziņas nodotā vēlēšanās – bet bez nolieguma. Tādējādi iznākums ir pretējs, jo iekodēts ir: kaut nu viņš dzertu. Savukārt, ja domā pareizi, tad problēma atkāpjas. Jāsaka: es būšu vesels! Bū-šu! Bez jebkāda nolieguma.

Runājot par domu un vārdu spēku, dziedniece atminas, ka viņas teiktais dzīvē bieži piepildījies: “Sacīju dēlam: nebrauc uz balli ar motociklu, tur tak’ tev lukturus noskrūvēs... Atbrauc mājās, jā, visi lukturi nost. Vai: kur brauksi, tevi apturēs policija... Pēc tam viņš man teica: “Mammu, never muti vaļā!” Un tā nu pēc savas avārijas es domāju tikai labu, vēlu visiem veselību, laimi...”

Ar slotu pret negaisu

Dziednieces darba telpā uz palodzes ierāmēta kāda fotogrāfija – simpātisks tumšmatains vīrietis. “Mans skolotājs Ignatenko...” dziedniece iesāk, bet es, izdzirdot šo vārdu, pārsteigumā iesaucos: tas pats, kurš mākoņus stumj? Atminos, ka pirms gadiem desmit kosmoeniopsihosuģestologs (sarežģītais nosaukums kopumā apzīmē mācību par Visuma ietekmi, suģestijas izmantošanu, iedvesmošanu u. c.) Alberts Ignatenko viesojās Rīgā un sniedza mākoņu stumšanas paraugdemonstrējumus. Rīgas domei tika piedāvāts viņa pakalpojumus izmantot arī galvaspilsētas astoņsimtgades svinībās, tomēr pašvaldība atteicās. “Jā, viņš Maskavā olimpisko spēļu laikā ļoti palīdzēja – mākoņi bija visapkārt, bet lietus nelija,” saka Biruta.

Maza atkāpe – atmiņā nāk gadījums pirms gadiem divdesmit. Brīvdabas muzejā bija sarīkota latvju rakstu zīmēm un Lielvārdes jostas motīviem veltīta izstāde. Diena bija apmākusies, pelēki mākoņi gubu gubām sagūluši priekšā saulei. Pirms izstādes atklāšanas seno zinību un latviešu svētvietu pētnieks Ivars Vīks paskatījās debesīs un sacīja: “Ja man atnāktu vairāk palīgu, mēs tos mākoņus pastumtu nost, lai saulīte spīd.” Tajā brīdī vairāki klātesošie iepleta acis – joki vai patiesība?... Biruta Fedotova pastāsta, ka nekādi joki tie neesot. Viņa pati šeit, savās mājās, to metodi esot pārbaudījusi.

“Reiz skatos, nāk melni mākoņi virsū, un šķiet, ka būs liela vētra. Un tā var izpostīt daudz ko. Man te pie durvīm slota... Aizeju aiz stūra, lai mani neredz kaimiņi, un šķeļu ar slotu,” Birutas kundze ar izteiksmīgu roku vēzienu papildina savu stāstījumu. “Un tie mākoņi aizgāja uz citu pusi... Pēc kādām  dienām atbrauc pastniece un prasa: “Kā tad vētra?” “Ai, ja tu zinātu...” tā es. “Zinu, zinu!” viņa daudznozīmīgi pretī. Izrādās, ka tieši tad, kad vētra sākās, viņas ar manu kaimiņieni iemukušas šķūnī, no kura viss labi redzams. “Mēs caur šķūņa šķirbām skatījāmies, kā tu te ņēmies, un tad šķūnis sāka tā drebēt, ka šķita: uzgāzīsies uz galvas,” tā pastniece.

Pēc tam visas pasta meitenes, kad tur aizgāju, skatījās uz mani un smaidīja. Bet patiesībā tā nevar darīt, jo pat tauriņa spārna vēzienam ir sekas. Taču – kāpēc vajag lietus gāzes, kad jāvāc siens? Pirmajos gados, kad rullējām sienu, es dažkārt to izmantoju. Un tad kaimiņi sacīja: kamēr Biruta sienu nenovāks, tikmēr lietu negaidiet.”

– Bet nu pie skolotāja Ignatenko. Kur un kā jūs viņu atradāt? – interesējos.

“Iepriekš par kosmoeniopsihosuģestoloģiju neko nezināju. 2001. gadā nopirku dziedniecības žurnālu, šķirstu, lasu, uzreiz vienā lapā skatos – vai, cik skaists vīrietis! Izlasu, ka Rīgā, Zinātņu akadēmijā, būs kaut kāds seminārs. No temata nesaprotu neko. Paiet pāris dienu, žurnāls nokrīt no galda un atšķiras tieši tajā vietā. Paskatos vēlreiz. Paiet kāda diena, atkal tas žurnāls nokritis zemē un atšķīries tieši turpat. Tad nu nodomāju: ir jābrauc. Mājinieki saka: kur tu brauksi, tā tikai tāda naudas izdošana. Es saku: neko nezinu, bet man ir jābrauc. Tā es sāku mācīties. Profesoram piemīt ļoti lielas spējas, viņš ir fenomens. Pēc tam braucu arī uz viņa lekcijām Odesā, tagad braucu, kad vajag sakārtot sevi. Pie viņa domas jāveido pareizi, jo viņš tās lasa. Meditācijās iepriekšējos gados es vienmēr domāju par savējiem, bet pērn teicu sev: pietiek. Ignatenko lika veidot sev priekšā tēlu. Es iedomājos par sevi, un viņš uzreiz sacīja: “Da, možno i sebja! (var arī sevi – krieviski)”... Atnācām atpakaļ pēc pusdienām, un viņš vienam vīrietim teica: “Kā man ar jums strādāt? Trīsdesmit pelmeņi vēderā! Jums taču čakra ir ciet!” Viņš to redzēja. Kādu laiku profesors dzīvoja Prāgā, dziedināja Čehijas prezidentu, kurš bija slims ar vēzi. Ignatenko ir vairāk nekā 60 gadu, bet organisms kā 32 gadus vecam cilvēkam. Viņš jaunībā ir daudz slimojis, bija jau nosirmojis, bet vēlāk atkal kļuva tumšmatains. Sejā gandrīz nav krunku, jo audi atjaunojas,” stāsta Birutas kundze, bet uzsver, ka lielu daļu zināšanu ieguvusi mūsu pašu Dziedniecības akadēmijā, kur tagad viņa strādā par pasniedzēju.

Maģiskie vārdi: “Trīs kraukļi gaisā skrēja...”

Dziednieces darba telpā atrodas arī ikonas, Budas figūriņa, indiešu zvaniņš, sāls lampiņa, svecīte, askētiska kušetīte. Lūdzot pastāstīt plašāk, ar kādām metodēm dziedniece strādā, taktiski piebilstu: ja vien tas nav neatklājams amata noslēpums (ir gadījies, ka dažkārt dziednieki pēc šāda jautājuma kļūst izvairīgi vai vienkārši pasaka, ka tas nav izpaužams). Biruta izbrīnīti paskatās uz mani: kāds tur noslēpums? “Man noslēpumu nav! Dziednieku skolā, kur pasniedzu dziednieka praksi, studenti zina visas manas metodes. Nedrīkst turēt sveci zem pūra, ir jādalās! Un skolēnu man ir daudz – vairāki kursi. Mācās dažādi cilvēki – no mākslas un juridiskās jomas, medicīnas māsas, feldšeri.”

Dziedniece pastāsta, ka strādā ar bioenerģijām, ar suģestoloģiju (atkarību slimniekiem), ar psihisko enerģiju; dziedina ar garu palīdzību, ar augu un dzīvnieku valsts produktiem. Piemēram, pati taisa bebru dziedzeru uzlējumu, kas dziedniecībā arī ir pazīstams kopš seniem laikiem (Vācijā tas, starp citu, esot reģistrēts medikaments). Tas der onkoloģisku saslimšanu, nervu slimību gadījumā, der, lai tiktu pie bērniņa. “Cilvēkam ir pieci ļoti svarīgi hormoni, kuri atbild par dzīvību, bet bebram – septiņi. Iedomājieties – divi nāk pa virsu. Kas par mīlestību! Es daudziem bērniņiem esmu tāda kā okultā krustmāte,” atklāj Birutas kundze un piebilst, ka mīlestībai labi der apvārdots cukurs, bet attiecībā uz visvisādām pieburšanas lietām viņa ir strikta: “Ja sieviete teiks, ka viņai patīk kāds vīrietis un gribēs viņu dabūt, es to nedarīšu, jo ir lietas, ko darīt nedrīkst.”

Dziedniecībā labi palīdz ievārdots, uzstrāvots sāls, tas spēcīgi nes dziednieka enerģiju. Šo sāli var sajaukt ar cūku taukiem un pasmērēt sāpošas vietas. Ir daudz dažādu līdzekļu, bet, lai varētu sākt dziedināšanu, cilvēks jāsagatavo enerģētiski, jāpatīra čakras, enerģētiskais kanāls jeb mugurkauls. Kanāla attīrīšana esot visa pamatā. Dziedināšanā Birutas kundze izmanto arī reiki metodes.

“Vieglāk ir palīdzēt bērniem. Piemēram, astma, epilepsija – tās nav zemes slimības, un tās enerģētiski jādzen zemē. Nosēdinu bērniņu, saku: aizver actiņas, sēdi zaļā pļavā, jūti, kā saulīte spīd, skaties, kāda zālīte apkārt, jūti, ka zālīte jau līdz mutītei. Tad lūdzu Zemesmātei palīdzību, tā slikto izvelk, un es bērniņu ceļu uz augšu, tad saku, ka var atvērt actiņas. Prasu: kādas puķītes apkārt bija? Cits saka, ka visas rozā, cits – ka visas dzeltenas... Ar bērniņiem viegli strādāt, jo viņiem kanāli ir tīri. Jaunatne vispār ir citādāka, gatava izmaiņām,” par savu pieredzi stāsta dziedniece. “Tagad dzimst ļoti interesanti bērni, ar tīrām karmām. Mazdēls Emīls man reiz saka: vai tu atceries, ka mēs tur dzīvojām? Es īsti nesaprotu, bet viņš atceras iepriekšējo dzīvi... Reiz, pirms gadiem, meita mazo baroja ar krūti, te pēkšņi viņš pārtrauca ēst un ilgi, sapņaini skatījās uz lustras pusi. Meita neko tur neieraudzīja, bet bērniņš... vai tas bija mājas gariņš vai viņa eņģelis? Mēs jau to nezinām. Jā, daži cilvēki mēģina ielūkoties iepriekšējā dzīvē caur hipnozes seansiem, bet tas ir ļoti riskanti, var gadīties, ka neatgriežas...”

Birutas kundze piebilst, ka katram cilvēkam un vainai palīdzēs sava pieeja: “Ja klients nav ticīgs, viņam vienalga jādod iespēja kļūt veselam. Ar vārdu sistēmu var apturēt rozi, var apturēt asiņošanu. Tos vārdus es jums pateikšu. Ja ir liela asiņošana, tad jānoskaņojas un jāsaka: “Trīs kraukļi gaisā skrēja, asins piles pilināja. Nepilēja, nepilēja, dzelzs vārti aizvērās.” Pēc tam trīs reizes jāpārkrusta tā vieta. Vārdu skaitīšana un pārkrustīšana jāveic kopumā trīs reizes. Tie vārdi man no vectēva, no senčiem. Bet, ja brūce dziļa, tad, protams, vajadzīgs ķirurgs. Tāpat ar zobu formulu. Var to izmantot, var arī pielikt speķi, kas strutas izvelk, tomēr ne vienmēr tas derēs. Būs gadījumi, kad vajadzīga ārsta palīdzība. Rozei savukārt ir 49 dažādi veidi, un man mācīja, ka jāvārdo uz tiem visiem, tad kļūdu nebūs. Kā tos vārdus veidot, tas ir katra paša ziņā, galvenais – bez nolieguma,” Biruta pasmaida.

“Daži saka – dziednieks nevar visu darīt. Nu, var gan! Vajag tikai gribēt un pareizi domāt, un pareizi savienoties ar Visumu. Kas tad mums palīdz? Dziednieks bez Viņiem jau nav nekas. Ir taču kāds, kurš palīdz... Mēs jau esam vienkārši cilvēki, tāpat kā jūs...” Vēl Biruta piebilst, ka diagnozi nolasa no acīm, bet teikt drīkst tikai tad, ja cilvēks jautā.

Raganu akmeņi un Odesas akmeņi

Vispārzināms, ka dziedināšanas procesā arī pašam dziedniekam vajag smelties spēkus un likvidēt negatīvās enerģijas. Biruta atzīstas, ka jaunībā paziņas šad tad lūguši noņemt galvassāpes, bet parasti pēc minūtēm divdesmit viņai vienmēr pašai sākusi sāpēt galva. Laikam ejot un gūstot pieredzi, dziedniece ar šīm enerģijām iemācījās tikt galā – reizumis sadedzinot, bet biežāk – sūtot uz nekurieni.

Viņa atzīst, ka labs spēka avots ir arī akmeņi. Birutas īpašumā tādi ir, un nevis kādi nieka akmentiņi, bet visīstākie raganu akmeņi. – Kas tie tādi? – brīnos. Izrādās, tie ir akmeņi ar asām šķautnēm, apauguši ar pelēku, plānu sūnu, un kustināt tos nedrīkst. “Viens tāds man atrodas aiz mājas. Uz tā pasēžot, cilvēks jūt vibrācijas saules pinumā, trešajā čakrā – vibrācija iet no augšas uz leju. Es pati reizēm arī tur sēžu, nav jau vienmēr jāsagaida kāda problēma. Pie lielā oša arī ir viens tāds akmens. Sakopjot mājas priekšu, znots akmeni iesēja ķēdēs un aizvilka tālāk. Un... kā akmeni aizvilka, tā man pazuda kaķis. Viņš ir man dāvināts, tāds īpašs, persietis. Septiņpadsmit dienas mana kaķīša nebija. Purvus, mežus izstaigājām, visi satraukušies, kaķīša nav un nav... Znots prasa: varbūt to akmeni vilkt atpakaļ? Saku, lai velk gan... Tad nu sēja atkal pie traktora ķēdes un vilka akmeni vecajā vietā. Es akmentiņu glaudīju, runājos, saplūcu pļavas puķes, meita un vīrs arī nesa. Katrs ievadīja savu labo domu. Es lūdzu: “Mīļo akmentiņ, piedod, ka mēs tevi izkustinājām, atdod manu kaķīti!” Pēc trīs dienām kaķis bija mājās,” stāsta Biruta. Viņa vēl piebilst, ka senatnē akmeņi pie mājām tika likti konkrētās vietās, lai novirzītu ūdens āderu starojumu. Visā bija sava zināšana – kaut vai tās pašas krāsnis uz uguns āderēm būvēja, lai ēdiens divreiz ātrāk tiktu gatavs.

Akmeņu enerģiju Biruta lieto arī dziedināšanā: “Masāžās es izmantoju vulkānu izvirdumu akmeņus, atvedu tos no Odesas. Melni, gludi. Tos uzsilda un tad dod viņiem informāciju. Labi palīdz pret muguras sāpēm, deguna iekaisumiem (pie akūtām vainām gan masēt nedrīkst). Mugurkaulam ir 24 skriemeļi, un tad uz katra uzlieku akmentiņu. Tur, kur ir lielāka vaina, es akmeņus uzlieku trijstūrītī, un tad cilvēks sajūt, ka velk...

Tagad vispār muguras slimības cilvēkiem ir ļoti bieži. Tāpēc, ka par muguru atbild naudas egregors. Tikko cilvēks pastiprināti sāk domāt par naudu, uzreiz – slima mugura. Ja pirmajā vietā cilvēks liek materiālismu, Radītājam tas nepatīk. Naudiņa ir vajadzīga, bet pirmajā vietā jābūt garīgumam. Cilvēki bieži saka: tagad ir krīze, man naudiņas nav... Nedrīkst! Jāsaka: esmu laimīgs un būšu laimīgs, un lai visiem laime pasaulē!”

Nobeigums. Daži vienkārši padomi

Dziedniece sarunas noslēgumā neliedz arī dažus padomus, kā ikdienā izsargāties no dažādām ķibelēm. Labi esot skaitīt mantras, taču tās var būt grūti atcerēties, un – kamēr pierakstus atradīs... Tad nu, no rīta pieceļoties, iztēlē var pārmest krustu priekšā un aizmugurē. Ja vēl domās spēsi iztēloties zelta krustu, tas strādās spēcīgi, vairāk nekā trīs stundas. Braucot ar mašīnu, arī var domās aizlikt priekšā zelta krustu. Ja cilvēks brauc ar autobusu, arī tāpat – lai labs ceļš. Pirms ceļa var kādas divas minūtītes pasēdēt, palūgt mājas gariņam svētību un pateikt: es atgriezīšos. Pērkot mašīnu, jāskatās, kāds ir tās numurs. “Numeroloģija ļoti spēcīgi strādā. Ja numurs beidzas ar nulli, tā ir, kā ir, tad mašīnai jādod svētība, lai tā labi darbojas. Ja numurs beidzas ar vibrējošo ciparu astoņi, tad nekādu speciālu svētību dot nevajag, tai jau ir Visuma aizstāvība. Ja beidzas ar devītnieku – Dieviņš aizstāvēs,” skaidro Biruta. Ir arī dažādi talismani, amuleti – grūti pateikt, kas kuram jānēsā, tas katram jājūt pašam.

Visbeidzot – atcerēsimies, ka ikvienam no mums ir dota spēja ieklausīties sevī, sajust, lūgt un domāt labas domas.

Guna Kārkliņa/Foto: Aigars Hibneris