Pēc 9 gadiem pazudušais kareivis atgriežas mājās
Pēc deviņiem gadiem Līga atkal sagaidīja mājās brāli — Alfonu Ratnieku, kurš 2000. gada oktobrī neatgriezās armijā pēc atvaļinājuma un noslēpumaini pazuda.
Pirms deviņiem gadiem vasarā Alfonu, puisi no Vilces Jelgavas pusē, iesauca tolaik obligātajā militārajā dienestā. Pēc trīs mēnešu mācībām Alūksnē viņu pārcēla uz Sauszemes spēku 1. bataljonu, kas tobrīd bāzējās Sužos.
No armijas ar zilumiem uz muguras
2000. gada oktobrī Alfons par labu dalību militārajās mācībās „Baltic Eagle” saņēma trīs dienu atvaļinājumu un aizbrauca uz vidējās māsas Maigas dzimšanas dienas svinībām Ozolniekos. Atgriezties Sužos viņam vajadzēja 22. oktobra vakarā, bet tur viņš nepārradās. Puisis pazuda un uz vairākiem gadiem.
Maiga intervijā „Neatkarīgajai Rīta Avīzei” stāstījusi, ka brālim sākumā dienests paticis, bet, kad atbraucis no Sužiem, viņa redzējusi uz Alfona muguras lielus zilumus. Viņš neko nestāstījis, tomēr Maiga nopratusi, ka spārdīts ar kājām.
Dīvaina bija armijnieku uzvedība, nemaz neinformējot vecākus par karavīra pazušanu — līdz pat 2001. gada jūlijam. Vecāki gan saprata, ka atgadījies kas nelāgs, pēc viņu lūguma iejaucās toreizējais Saeimas deputāts Oskars Grīgs, pieprasot armijnieku paskaidrojumus. Tad arī atklājās, ka Militārā policija ierosinājusi krimināllietu par patvarīgu dienesta vietas atstāšanu bez attaisnojoša iemesla, kas nodota prokuratūrā.
Pirmajā mirklī brāli nepazīst
Alfona dzimtā Vilce ir ceļā starp Eleju un Zaļeniekiem. Aina pagastā ir nedaudz apokaliptiska — pabraucam garām slēgtajai pienotavai ar aiznaglotiem logiem, uz ceļa netālu no Alfona vecākās māsas Līgas mājām stāv sadedzis E klases mersedess. Tas te ir jau vairāk nekā mēnesī, it kā aizsvilies motorā, apdrošinātāji teikuši, lai neaiztiek.
Līga rosās pagalmā, zāģējot malku, bet labprāt ir ar mieru atvilkt elpu un veltīt laiku sarunai ar kasjauns.lv. Viņa atzīst, ka pašai jau pat aizmirsies, kurā gadā brālis pazuda. „Sirdī īpaši nejutās, ka viņam kas atgadījies, nebija tas klikšķis,” teic Līga. Brālis aizgāja tad vēl obligātajā armijas dienestā, un viņa Alfonu vairs neredzēja. Līdz pat pēdējam Jaungadam.
„Es neko nezināju, cepu pīrāgus, durvis bija vaļā, un viņš pēkšņi ienāca. Godīgi sakot, pirmajā momentā nepazinu, apstulbu, domāju, kāds no Mūrmuižas pansionāta iemaldījies, mums tur ir tādi jaunie cilvēki, savādāki. Es brāli atceros tievu, tagad viņš ir briesmīgi dūšīgs, pavisam cits cilvēks,” stāsta Līga. Tad atpazinusi Alfonā tēva vaibstus. Jau gadu pirms tam māsa Maiga teikusi, ka brālis pārradies, bet Līga nav ticējusi.
Prieks ir, bet Līga vēlreiz atkārto: „Bet nebija sajūtas, ka viņa nav. Kaimiņi teica, ka tur jau vairs nav ko, tik daudz cilvēki nosisti, noslīkuši.” Šajos desmit gados Alfonu meklēja tēvs un arī policija ar armijniekiem. Mājinieki ļoti skatījās televīzijas raidījumu „Kriminālā informācija”, vai tikai neparādīsies ziņas par kādu atrastu, nezināmu cilvēku. „Braucām uz morgiem, skatījāmies, mēģinājām atpazīt. Katru reizi liekas, it kā ir, it kā nav, kaut kas tomēr nepas... Bija līķi, kas jau tek, ko tādu otro reizi mūžā neredzēšu,” cer Līga.
Policisti ar mājieniem pārmeta, ka droši vien jau paši slēpj. Divreiz gadā likuma sargi nepieteiktās vizītēs ieradās mājās, izprašņāja, uzrakstīja protokolus, zem gultas un skapī gan neviens neesot puisi meklējis. Stāstījuši pat, ka Alfons redzēts Jelgavā naktsklubā „Tonuss”. „Kad prasīju, kāpēc tad neviens nav paņēmis aiz rokas, nu, ne tāda situācija bijusi. Runāja tā, it kā mēs būtu vainīgi,” atceras sieviete. „Vai tur jēga no viņu braukšanas bija? Domāju, nekāda, tikai darba pēc, kaut kas papīros bija jāraksta.” Tēvs dēlu mājās nesagaidīja, viņš šajā laikā jau aizgājis aizsaulē.
Divi gadi bez pases
Savulaik tēvs gāja arī pie ekstrasensiem, tie apgalvojuši, ka dēls ir dzīvs, ārzemēs un atradīsies. „Būs bērni, sieva, no tā visa gan nekā nav,” pasmaida Līga. Tagad Alfons apmeties Ozolniekos pie Jelgavas, dzīvoklī kopā ar māti un māsu Maigu. Uz klauvējieniem neviens durvis neatver, lai gan pirms tam, šķiet, dzīvoklī kaut kas nočabējis, tātad kāds ir mājās. Kaimiņi apstiprina, ka šeit tāds vīrietis patiešām dzīvo.
Alfonam par dezertēšanu nekas nedraud, tuvinieki saņēma oficiālu paziņojumu, ka krimināllieta izbeigta, jo armijas dienests no obligātā kļuvis par brīvprātīgu, turklāt Alfonam beidzies iesaukuma vecums. Viņam jau ir 30 gadu, pasei pirms diviem gadiem bija beidzies termiņš, februārī saņēmis jaunu. Bijis pat bail to kārtot, ja nu pēkšņi būs nepatikšanas par dzīvošanu bez pases. Pastāvīga iztikas avota pašlaik Alfonam neesot, tikai gadījuma darbi.
Nestāsta neko
Bērnībā puisim paticis klaiņot, bet Līga neslēpj: „Ja godīgi, mēs visi tādi bijām. Mums bija diezgan stingrs tēvs, bija no mājām bailes, par sliktu atzīmi... Paniskas bailes.”
Ko šajos gados piedzīvojis, Alfons māsai neko nav stāstījis. Līga: „Pilnīgi neko, neeksistē tie desmit gadi. Var pat neprasīt. Nav ne mazākās frāzītes. Pasaka tikai, daudz gribēsi zināt, ātri veca paliksi, un tamlīdzīgi. Vai — pateikšu, tu arī sagribēsi. Jokojot pasaka, un viss. Varbūt atgadījies kas tāds, ko viņš negrib atcerēties. Viņš raksturā ir tieši tāds pats, kāds bija, un tad arī vairs nav to jautājumu, nemaz negribas zināt. Viņš ir, un ar to pietiek.”
