Slavenības pielūdz un apdāvina maniakāli sekotāji. Arī Latvijā
Izsekošana, apdāvināšana un pat elka privāto lietu zagšana ir par stalkeriem saukto cilvēku ikdiena.
Ritai Paulai zelta un briljanta gredzeni
„Radio Skonto” balss Rita Paula, kā arī viņas kolēģi radio no vajātāja cieta gandrīz četrus gadus. Viss sācies pavisam nevainīgi. Radio politika ir laipni uzklausīt ikvienu klausītāju, kas piezvana tiešajā ēterā. Reiz uz vienu no konkursiem piezvanīja kāds Viktors, pareizi atbildēja uz jautājumu un ieguva balvu. Nākamajā dienā viņš bija klāt un pasniedza Ritai sarkanas rozes. Viņa to uztvēra kā vienkāršu klausītāja paldies radiostacijai un notikušo aizmirsa.
Drīz pēc tam Rita Paula veiksmīgi aizstāvēja bakalaura darbu. Informācija par to izskanēja arī radio ēterā. Un Viktors atkal bija klāt, šoreiz ne vien ar sarkanām rozēm, bet arī saldumiem. Tobrīd Rita un viņas kolēģi vēl nenojauta, ka vīrietim viņas iekarošana varētu kļūt par apsēstību. „Klausītāji nereti sūta ziedus un citus uzmanības apliecinājumus, tāpēc nemaz neiedomājos, ka par Viktora uzmanības apliecinājumiem būtu vērts uztraukties,” atceras Rita. Bet Ritas dzimšanas dienā Viktors ieradās ar absolūti satriecošu „pārsteigumu” — zelta gredzenu sarkanā samta kastītē sirds formā.
Tā kā Viktors nemitīgi staigā ar kabatas radio un katru vārdu un dziesmu uztver kā viņam sūtītu ziņu, reiz viņš Ritai uzmācies trolejbusā. „Sēdēju trolejbusa aizmugurē, kur cilvēku bija pamaz, kad pēkšņi man klāt pienāca Viktors. Viņš sarīkoja scēnu, metās manā priekšā ceļos un runāja dažādas muļķības. Uztraukumā devos uz trolejbusa priekšgalu, kur cilvēku bija vairāk. Taču neviens nenāca man palīgā, visi tikai lielām acīm nolūkojās uz notiekošo. Varbūt domāja, ka tiek filmēts kāds realitātes šovs,” spriež Rita. Toreiz viņai no vajātāja izdevies aizbēgt un noslēpties kādā autostāvvietā.
Pēc vairākkārtējiem Ritas atraidījumiem vīrietis sāka zvanīties arī radio balss kolēģiem. Viktors raudāja telefona klausulē un visiem uzdeva vienu un to pašu jautājumu: „Ko lai es daru, es mīlu Ritu?” Ritas kolēģi apliecina, ka nekādi paskaidrojumi, draudi un runāšana uz vīrieti nav iedarbojušies, viņš turpinājis zvanīt, sūtīt ziedus un citas dāvanas. Radio saņemti vairāki zelta gredzeni un gredzeni ar briljantiem, kā arī krūzes ar dīvainiem uzrakstiem, par sarkanajām rozēm un saldumiem nemaz nerunājot. Krūzes sūtītas ne tikai Ritai, bet arī viņas kolēģiem, kurus vajātājs uzskatījis par radio balss draugiem, kā arī Ritas ģimenes locekļiem, kas kaut reizi pieminēti radio ēterā. Bijusi gan krūzīte ar uzrakstu „Mana eņģeļa mammai”, gan Ritas krusttēvam, ar kuru viņa redzas labi ja reizi gadā, un tamlīdzīgi.
Ik rītu desmit zvani
Turklāt Viktors aktīvi sekoja līdzi visām publikācijām, kurās parādās kāda „Radio Skonto” darbinieka vārds. Tā reiz pēc kādas intervijas, kurā radio balss Elita Marga atzinās, ka bērnībā vēlējusies, lai viņu sauktu nevis Elita, bet Pārsla, viņai nosūtīta krūzīte ar uzrakstu „Elitai Pārslai”... Sākotnēji vīrietis dāvanas nesis pats, bet pēc tam, kad radio apsardze viņam piedraudējusi, Viktors dāvanas sūtījis ar kurjera starpniecību. Turklāt slēpies pie radio durvīm, lai novērotu, vai tiešām dāvana tiks nogādāta radio.
Kad kurjera pavadzīmē bijusi vīrieša adrese, radio darbinieki ar to pašu kurjeru dāvanas sūtījuši atpakaļ dāvinātājam. Vēlāk Viktors kļuvis gudrāks un atpakaļadresi vairs nav norādījis. Taču tas vēl nav viss. Tiklīdz ēterā atskanēja Ritas balss, vīrietis zvanīja uz radio tiešo ēteru un vienkārši klusē. Ik rītu atskan vismaz desmit šādi zvani. Par to pārliecinājās arī žurnāls „Kas Jauns”. Aptuveni 20 minūšu laikā, kuras šo rindu autore pavadīja radio studijā, atskanēja seši Viktora zvani...
Tā kā Rita ir atteicās pieskarties jebkuram sūtījumam, kas saņemts no Viktora, gredzeni, krūzes, saldumi un rozes (kas vienmēr ir sarkanas), tika nodoti radio apkopējai Ņinai. Daļa krūžu saņemot ir vienkārši sasistas. Daļa atrodas apkopējas virtuvē. Apkopēja Ņina tāpēc ironizēja, ka pēc gadiem varēs rīkot krūžu kolekcijas izstādi.
„Sievietes nereti iedomājas, cik tas būtu skaisti — saņemt ziedus un dāvanas no slepena pielūdzēja. Es vairs tā nedomāju, man gluži vienkārši ir pretīgi,” skumji pauda Rita.
Vairākkārt no pielūdzēju uzmanības bijis jācieš arī dziedātājam Mārtiņam Freimanim. Par nervus kutinošāko gadījumu Mārtiņš uzskata telefona zvanus un īsziņas no anonīma telefona numura, kurās draudēja mūziķi nogalināt. „Viss sākās ar īsziņu „Es tevi nogalināšu!”. Kad to saņēmu, biju šokā,” atklāj Mārtiņš. Sākumā mūziķim bijušas bailes un vienkārši nepatīkama sajūta. Kad nezināmais terorizētājs sācis tramdīt arī Mārtiņa draugus, viņu pārņēmušas spēcīgas dusmas.
„Meitene zvanīja arī naktīs, nelika mieru. Kad uz zvanu atbildēja mana toreizējā draudzene un vaicāja, ko terorizētāja īsti grib, viņa atbildējusi: „Gribu, lai viņš ir mans!” Par bailēm vairs nebija runas. Biju noguris, nomocīts un nikns līdz ārprātam. Pirms katra koncerta saņēmu īsziņas ar tekstu: „Es tur būšu, es tevi noduršu”, un tamlīdzīgi,” atceras Mārtiņš.
Kad īsziņas un telefona zvani nerimās, mūziķi kādu laiku uz koncertiem pavadīja miesassargi. „Loģiski, ka uztvēru to nopietni. Katram cilvēkam rastos paranoja, ja viņam nemitīgi draudētu. Vērsos pēc palīdzības policijā, kur uzrakstīju iesniegumu, aprakstot situāciju. Diemžēl pēc pāris dienām saņēmu atteikumu. Vēstulē bija norādīts, ka lieta netiks ierosināta,” joprojām neizpratnē par policijas rīcību, stāsta Mārtiņš. Vienīgā izeja bijusi vērsties pēc palīdzības pie pazīstamiem policistiem. „Šie policisti man palīdzēja atrast teroristus — divas meitenes, kurām viss notiekošais šķita ārkārtīgi jautra izklaide. Policisti par viņu izdarībām informēja arī meiteņu vecākus. Ceru, ka abas „jautrītes” saņēma pēc nopelniem,” teic Mārtiņš.
Mūziķis esot izvarojis un pametis...
Iepriekšminētais gan nav vienīgais gadījums, kad mūziķa pielūdzējas mēģinājušas sev piesaistīt Mārtiņa uzmanību vai vismaz iztēloties, ka tā noticis. „Kad vēl dzīvoju Liepājā, no rīta uztrūkos no tā, ka kāds bungoja pa manām durvīm. Kad tās atvēru, ieraudzīju nepazīstamu vīrieti, kurš gluži vai vārījās dusmās. Atklājās, ka viņš ir tēvs kādai meitenei, kura apgalvoja, ka es esot viņu izvarojis un pametis. Vīrietis bija agresīvi noskaņots un gatavs man sadot pa seju,” nu jau ar smaidu atceras mūziķis. Tobrīd gan smaids viņam nenāca ne prātā.
Tā kā Mārtiņam tolaik bijis liels suns, pa pusei kaukāzietis, mūziķis piedāvājis saniknotajam vīrietim aprunāties vai nu ar pašu Mārtiņu, vai viņa suni. Vīrietis izvēlējās pirmo iespēju. „Kārtīgi izrunājāmies un atklājām, ka meitene, kuru nekad dzīvē nebiju redzējis, bija vienkārši sasapņojusies un sastāstījusi vecākiem visādus pekstiņus. Ieteicu vecākiem viņai sadot ar siksnu, lai visi pekstiņi aizmirstos. Kā viss beidzās, nezinu. Taču meitenes tēvs pie manis vairs netika rādījies,” saka mūziķis.
Tā gan neesot bijusi vienīgā mīlas pārņemtā pusaudze. Reiz kāda meitene, lai iestāstītu pārējām draudzenēm, ka viņai ar Mārtiņu ir romāns, regulāri ielavījusies Mārtiņa mājas koridorā un pavadījusi tur vairākas stundas — lai draudzenes domā, ka tur iekšā viss notiek... „Viss atklājās mirklī, kad draudzenes nāca ar mani runāties. Meitene viņām bija sastāstījusi, ka viņa esot uz nāvi slima, bet es viņu pametis. Viņa tāpēc pat bija tēlojusi, ka grasās izdarīt pašnāvību. Kad izrunājos ar draudzenēm, viņas bija šokā par to, ka veselu gadu ir tītas ap pirkstu. Varu tikai iedomāties, kāds kauns viņu gaidīja pēc tam, kad viss atklājās,” spriež mūziķis.
Kā pārmācīt „pīkstinātājas”
Telefona pīkstinātāji, kā tos sauc mūziķi, jau esot ikdienišķa parādība. Taču reiz šādas pīkstinātājas mūziķim kopā ar draugiem Lauri un Rūtu Reinikiem izdevies pārmācīt. „Kādu vakaru kopā atpūtāmies. Mēģinājām sarunāties, taču mūsu sarunu ik pēc dažām minūtēm pārtrauca telefona zvani, kas pienāca uz Laura telefonu. Nezināmais zvanītājs vai nu vienkārši piezvanīja un klusēja, vai arī klausulē ķiķināja. Apnicīgi! Izlēmām zvanītājus pārmācīt,” atceras Mārtiņš.
Viņš palūdzis Laura telefonu, apskatījis ienākošo zvanu arhīvu un no sava telefona piezvanījis terorizētājam. „Uz zvanu atbildēja kāda meitene. Izlikos, ka esmu sajaucis numuru, un uzsāku sarunu. Drīz vien noskaidroju, ka zvanītājas ir trīs meitenes, kurām laikam nebija, ko darīt. Pierunāju viņas satikties pēc konkrēta laika konkrētā vietā,” savu viltību atklāj mūziķis. Tā visi trīs mūziķi sasēduši mašīnā un devušies ceļā. Kad viņi norunātajā vietā izkāpuši no mašīnas, meitenes bijušas šokā. „Viena meitene iemuka krūmos, otra sāka histēriski raudāt vai smieties, tā arī nesapratu. Trešā bija savaldīgāka, ar to arī sākām runāties. Mēs viņas aizvedām uz vietējo krogu, pasēdējām un kārtīgi viņas „paārstējām”,” smaidot atceras Mārtiņš. Pēc tam meitenes apgalvojušas, ka dabūjušas mācību un vairs nekad dzīvē nevienam nepīkstināšot...
Dziedātāja Olga Rajecka:
„Vistrakākais gadījums man bija Ukrainā, Kijevā. Mūsu koncertturneja sākās Dņepropetrovskā. Jau pirmajā koncerta dienā saņēmu milzīgu sarkanu neļķu pušķi no kāda pielūdzēja. Kopumā mums bija vismaz desmit koncerti, un katrā no tiem saņēmu neļķes, vēlāk arī vēstules ar atzīšanos mīlestībā. Kad no Dņepropetrovskas devāmies uz Kijevu, atviegloti nopūtos, jo šķita, ka dīvainais pielūdzējs beidzot liksies mierā. Taču nekas vēl nebija beidzies. Pie sporta arēnas, kur bija paredzēts koncerts, atkal ieraudzīju to pašu vīrieti! Biju šokēta un, godīgi sakot, arī izmisumā. Grupas kolēģi, redzot, ka esmu satriekta, devās ar nepazīstamo vīrieti runāties. Par laimi, pēc tam vajāšana beidzās.
Otrs trakākais gadījums bija Turcijā, kur uzstājos kādā Stambulas stadionā. Tā kā Turcijā sabiedriskus pasākumus apmeklē vienīgi stiprā dzimuma pārstāvji, uz mani lūkojās 20 000 vīriešu. Bet es — blondīne samērā īsos svārciņos... Pūlis auroja un trakoja. Kad dziedāju dziesmu, kuras laikā parasti arī dejoju, vīrieši sāka kauties. Arvīds Babris pat šo skatu ir iemūžinājis video un iemontējis kādā no maniem videoklipiem.”
Aktieris Harijs Spanovskis:
„Nav nekas neparasts, ja aktieri pie teātra izejas sagaida fani. Reizēm uzmanība, protams, ir pārspīlēta. Bet vairumā gadījumu sievietes vienkārši vēlas dabūt manu autogrāfu vai uzdāvināt ziedus. Bijuši, protams, arī piedāvājumi ar tālākejošiem mērķiem... Taču es cenšos būt saprotošs, jo priecājos par uzmanību, ko man izrāda.”
kasjauns.lv/Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva, Bulls Press
