Latvijai ir paģiru laiks. Sociologs Freimanis analizē 20 gadus kopš atjaunota LR
Uz Latvijas neatkarības 20 gadiem atskatās socioloģisko pētījumu firmas „Latvijas fakti” direktors Aigars Freimanis.
Eiforiju nomaina samierināšanās
„Latvijas neatkarības divdesmitgadi var sadalīt vairākos posmos. 1990.gadu pacilātības un cerību laiks ilgst līdz banku krīzei 1995.gadā, kad beidzās medusmēnesis un kļuva skaidrs, ka ekonomiskās problēmas ir pamatīgas.
Naudas reforma sita pamatīgi, kritās materiālās labklājības līmenis un eiforija pārtapa par sāpīgu piezemēšanos. Tad iestājās samierināšanās periods un jaunas dzīves modeļa meklējumi.
Tomēr šo laiku raksturo cerība, ko atainoja Latvijas ārpolitiskās aktivitātes un virzība uz NATO un Eiropas Savienību (ES). Iestāšanās Ziemeļatlantijas aliansē radīja stabilitātes sajūtu un pacēla neatkarības ideju citā līmenī. ES cilvēkiem asociējās ar ekonomiskās izaugsmes iespējām. Iestājās pozitīvu gaidu periods. Rezultātā likās, ka procesi sakārtojas un dzīve iet uz augšu,” konstatē Freimanis.
Virziens! Kāds ir virziens?
„Sekoja treknie gadi ar lielu optimismu mikroekonomiskā līmenī. Šķita, ka naudas pieejamība risina sadzīves un mājokļa problēmas, kas bija krājušās paaudžu paaudzēs. Radās iespēja ceļot, iegūt izglītību un pieredzi ārzemēs.
Un tad pienāca 2008.gada krīze, kurā esam vēl šobaltdien. Divi gadi ir vesels posms 20 gadu vēsturē. Pašreizējo situāciju var salīdzināt ar 90.gadiem, kad problēmas bija primitīvākas – trūka degviela un pārtika. Tomēr tolaik bija sajūta, ka virziens ir pareizais un nākotne ir cerību pilna. Šobrīd ir paģiru laiks un tas ir ļoti traumējošs. Mums ir strukturālas problēmas ar valsts varu un pārvaldi. Sabiedrība valsti uztver negatīvi un neuzticas politiķiem. Šī attieksme ir kā sēkla, kas tālāk diedzē problēmas visos līmeņos. Saukļi: „krīze – iespēju laiks”, „katram mākonim zelta maliņa”, „būšu optimists, jo visapkārt ir pesimisti” utml., ir taisnošanās un tiem ir tikai psihoterapeitiska nozīme.”
Freimanis turpina: „Līdz ar integrāciju ES tika lietota politikas zinātnieka Frensisa Fukujama frāze par vēstures galu, kas iestājies līdz ar komunisma sabrukumu un nu liberālais kapitālisms svin globālu uzvaru kā vienīgā alternatīva sabiedriskai kārtībai pasaulē. Tagad šai atziņai ir negatīva pieskaņa, jo ir skaidrs, ka te uz vietas nav iespējams risināt problēmas, esam atkarīgi no globālā tirgus, pasaules politikas utt.
Līdz ar to sabiedrībā ir zaudētas neatkarības sajūta. Lēmumu saturs, ko piedāvā starptautiskie aizdevēji, skaidri parāda, ka Latvijas politiķi ir tikai izpildītāji. Sabiedrības attieksme un skatījums būtu pozitīvāks, ja uzticēšanās valdībai būtu lielāka, bet sašķeltā sabiedrībā visas pārmaiņas tiek uztvertas skeptiski. Zinām, ka priekšā ir jaunas problēmas un tas neiepriecina. Nojaušam, ka budžeta konsolidācijas procesā, cietīs sociālā sfēra. Paliek jautājums: kā to kompensēt?
Tomēr cerības, atšķirībā no sapņiem, ir dzīvotspējīgākas, būtībā bezgalīgas, jo, kamēr cilvēks dzīvo, tikmēr uz kaut ko cer. Vēl var teikt, ka cerība ir sapņu ģenerators. Labā ziņa ir tā, ka vispārējais pesimisms tomēr nepāraug kroplās uzvedības formās. Pesimisms nekļūst vēl lielāks, jo savu kritisko robežu jau ir sasniedzis.”
Evija Hauka/Foto:LETA
