“Ventspilnieku kari”: nebeidzams un samudžināts seriāls
Pēdējās dienās plašsaziņas līdzekļi iecienījuši tēmu par pašmāju vareno vīru patiesajām mantiskajām interesēm.
Parādās dokumenti par Andri Šķēli un Aivaru Lembergu kā it kā patiesā labuma guvējiem attiecīgi t.s. digitālās televīzijas projektā un “Latvijas kuģniecībā”.
Ja runājam par Ventspils mēru, tad fonā nepārtraukti ir arī informācija par t.s. “ventspilnieku kariem”, kuru gaita – nebeidzamas sūdzības valsts iestādēs, paralēlas akcionāru pilnsapulces, pat policijas iesaistīšana utt. – pēdējā gada laikā, šķiet, saprotama tikai pašiem karotājiem un viņus apkalpojošiem juristiem.
Pazīstot iesaistītās puses, man radies priekšstats, ka a) šī jautrā kompānija ir spoguļattēls Latvijas politikai, kur šodien ir sabiedrotie, rīt – pretinieki, b) attiecīgi preses iecienītā grupēšana “Lemberga nometne” – “antiLemberga nometne” nav īsti pareiza. Vai atceraties, savulaik bija it kā skaidrs, ka Šveices advokāts Rūdolfs Meroni pēc gana ilgas draudzīgas sadzīvošanas ar Lembergu nostājās Aivara pretinieku pusē?
Bija tāda lieta, tikai joks tāds, ka patiesībā Aivars un Rūdolfs pēdējā mēneša laikā pamanījušies kaut kā izlīgt. Proti, vēl maijā Meroni cilvēki ar bažām klāstīja (neoficiāli, protams), ka Lemberga ļaudis uzradījuši grāmatu par advokāta reāliem un ne visai nedarbiem viņa garās karjeras laikā. Grāmatas (i nosaukums bija zināms, i piemeklētās bildes – cik nopratu, lielisks “melnā PR” paraugs) iznākšana bija pieskaņota jūnija vidum, kad tiesai Latvijā jālemj, vai lāga zēnam Rūdolfam arī turpmāk uzticēt Lemberga ģimenes arestēto īpašumu uzraudzīšanu valsts interesēs. Nu jūnijs jau pilnā plaukumā, bet grāmatas nav... Savukārt Meroni bijušie sabiedrotie (Oļegs Stepanovs, Olafs Berķis, Igors Skoks u.c.) nu sper zemes gaisā un plēšas ar Rūdolfu.
Vēl vairāk – Lemberga oponenti, šķiet, saplēsušies arī savā starpā. T.i., Stepanova un pārējo intereses pašķīrušās.
Te, protams, var teikt: lai tak’ viņi tur plēšas savā starpā kaut līdz pastardienai! Nelaime tā, ka džentlmeņi – lai ko teiktu pašas partijas – ir ietekmīgi sponsori politikā. Tas savukārt nozīmē, ka partiju resurss tiek tērēts nevis jēdzīgam darbam, bet biznesa cīniņiem, sarunām, pārrunām utt. Otrkārt, šī jezga reāli kaitē nopietnu Latvijas uzņēmumu darbam. Var jau daudz runāt par tranzīta lielo lomu Latvijas ekonomikā, tomēr, kamēr minētie kungi karo, nekāds jēdzīgs tranzīts nebūs. Turklāt plūkšanās nenotiek tikai tiesas zālē vai pat politiskajās aizkulisēs. Rodas iespaids, ka iesaistītās puses saprot, ka ir iestrēgušas, un ķeras pie paņēmieniem, kas atgādina deviņdesmito gadu sākumu. Piemēram, pastāsts, kas, protams, ir tikai sapnis... Kad pirms neilga laika policija ieradās “ņemt ciet” kādu no strīdniekiem, pirmajā reizē tas neesot izdevies, jo kungs nodrošinājies ar tik iespaidīgu dienvidnieciskas izcelsmes pavadoņu kompāniju, ka policisti nolēmuši neriskēt. Tā tikai vēl trūka, lai 21.gadsimta Latvijā nopietnā biznesā sāktu parādīties jau par laimi aizmirsti tēli...
Visbeidzot šīs kompānijas sašķelšanās arvien sīkākās grupās ir slikta vēl viena iemesla dēļ. Kamēr runa bija par divām nometnēm, gals karam bija saredzams – ciniski sakot, “iesēdīsies” vai nu vieni vai otri. Šobrīd izskatās, ka arvien kāds jutīsies “apdalīts” un jezga turpināsies. Tikmēr Lietuvas tranzītnieki konsekventi strādā un atņem Latvijai kravas...
