Latvijas savvaļā iedzīvojas svešzemju bruņrupuči
Rīgas Zooloģiskajā dārzā ceturtdien nogādāts kārtējais brīvā dabā atrasts, cilvēku pamests sarkanausu bruņurupucis. Šādu gadījumu kļūst arvien biežāk.
Pēdējā laikā gan Rīgas, gan arī Latgales zoodārzos nokļūst arvien vairāk Latvijā savvaļā atrasti, saimnieku pamesti bruņurupuči. Līdz šim notverti sešu sugu pārstāvji, un tikai Eiropas purva bruņurupucis ir Latvijas „iedzimtais”, lai arī ir reti sastopams un apdraudēts.
Rīgas zoodārzā mitinās jau 21 sarkanausu bruņurupucis (īstā dzimtene ir Amerika) un 12 Vidusāzijas bruņurupuču. Daugavpilī, Latgales zoodārzā, izvietoti vairāk nekā 60 sarkanausu un pārdesmit dažādu citu sugu bruņrupuči.
Vidusāzijas un Grieķijas rupuči ir lēnīgi, siltummīloši veģetārieši, turpretī ūdens bruņurupuči, piemēram, Eiropas purva, sarkanausu, dzeltenausu, Kaspijas un citi, ir visai veikli peldētāji un rāpotāji, kas galvenokārt pārtiek no zivīm, abiniekiem, gliemjiem. Dažu sugu ūdens bruņrupuči Latvijā var arī veiksmīgi pārziemot. Kādā ezerā Nītaurē pat atrasts sarkanausu bruņurupuču tēviņš ar piecu dāmu harēmu.
Gan legālais, gan „melnais” tirgus bruņrupučus piedāvā itin plašā izvēlē. Šos dzīvniekus bez lielām pūlēm var atvest arī no ārzemju ceļojumiem, jo tie, pat pavirši iebužināti ceļasomas dibenā, spēj pārciest garus ceļojumus.
Par šo „modi” norūpējušies ir zoodārzu darbinieki. Sauszemes rupucītis bieži vien izrādās pārāk lēnīgs, lai kļūtu par līdzvērtīgu rotaļu biedru bērniem. Ūdens bruņrupuči aug varen ātri, un drīz vien to turēšanai nepieciešams liels un dārgs akvārijs. Turklāt šie ūdens plēsoņas spēj visai pamatīgi iekost barotājam pirkstā.
Spilgts piemērs — sarkanausu bruņrupuči. Divlatu lieluma šīs sugas pārstāvjus par nieka naudu varēja un var nopirkt teju vai katrā zooveikalā, saņemot solījumu, ka šie aug tik lēni, tik lēni... Bet, labi barots, jau pēc pieciem gadiem rupucis sasniedz plaukstas izmērus. Nu „modē” nākuši sarkanaušu radinieki dzeltenausu bruņrupuči.
Tā dzīvnieki kļūst par apgrūtinājumu, un saimnieki nonāk dilemmas priekšā — atlaist kādā ezerā, lai dzīvo kā māk, vai nest uz zoodārzu. Bet zoodārzs nav bruņrupuču patversme, un tam vienkārši nav kur izvietot simtu badīgu un plēsīgu rāpuļu. Tomēr citas izejas nav, jo svešzemju dzīvnieku nokļūšana dabā apdraud vietējās sugas — Eiropas purva bruņrupuču — nākotni un var sekmēt dažādu Latvijai neraksturīgu parazītu un slimību izplatīšanos.
Pēdējo gadu laikā desmiti sarkanausu bruņurupuču iemidzināti, jo, pārmēru lielam skaitam dzīvojot nelielajā zoodārza karantīnas telpu baseinā, izplatījās slimības.
Rīgas Zooloģiskais dārzs apsver iespējas paplašināt savu „bruņurupuču patversmi”. Lieliski jau būtu, ja veiksmīgie bruņrupuču tirgotāji zooveikali šajā pasākumā ieguldītu savus līdzekļus, teic zoodārzā. Nu, kaut vai piecus latus no katra pārdotā rupucēna... Diemžēl šādu atbildības izpausmi laikam grūti būs sagaidīt, tāpēc zoodārzi drīzāk cer uz citu uzņēmēju atbalstu rupuču patversmju labiekārtošanā.
Savukārt Latvijas iedzīvotāji aicināti ziņot par katru savvaļā redzēto bruņurupuci.
