Airita Virga par dzīvi ar Daini Virgu

“Dainis bija siržu lauzējs jau toreiz, kad iepazināmies. Sākumā viņš man nepavisam neiepatikās, jo šķita iedomīgs,” atceras Daiņa sieva Airita. Viņa ir nīceniece, un tieši Nīcā abi arī iepazinušies. “Pirmoreiz satikāmies Nīcas skolas ballītē, es vadīju Jaungada pasākumu, un kultūras nama ansamblis, kurā bija arī Dainis, piespēlēja. Puiši nepārtraukti staigāja pīpēdami, kad vajadzēja spēlēt, viņu nebija, tāpēc es viņiem samaksāju mazāk, nekā bija runāts. Izcēlās konflikts. Ne tieši ar Daini, bet ar grupas vadītāju. Protams, labu prātu viņi uz mani neturēja, tāpēc izdomāja, ka mani vajadzētu izjokot – uzsūtīt man krāgā Daini. Pie manis tā vienkārši atnākt nemaz nevarēja, Dainis mani trīs mēnešus aplidoja un mēģināja iznest cauri. Pēc tam viņam tas iepatikās, un uz pavasara pusi mēs sākām satikties.”

Tas, šķiet, bijis 10. klasē, abi bijuši viena vecuma. Satikties gājuši uz tagad sagrauto kinoteātri „Liepāja”, kura vietā paredzēts tapt koncertzālei simfoniskajam orķestrim. “Ēdām saldējumu, dzērām kokteiļus. Vienmēr sēdējām 12. rindā. Abi jauni, jūra līdz ceļiem. Bija tik romantiski! Dainis bija liels jokdaris, viņam patika ākstīties, ķēmoties. Viņš vienmēr un visur bija jautrības uzturētājs. Brīžiem uz viņu pat dusmojos, bet tie, kas viņu pazina, zināja, ka viņš allaž būs vakara nagla. Lai kur viņš atrastos, viņam bija jābūt diriģentam.”

Airita teic, ka Dainis esot bijis greizsirdīgs. “Nemaz jau nebija tik patīkami, ka tavam draugam visu laiku jāspēlē. Kā balle, tā viņš spēlē, bet es dejoju. Biju tikpat kā viena pati atnākusi uz balli, un Dainim nemaz nepatika skatīties, kā es tur ar citiem dancoju.”

Pēc kāzām Airita, kā jau lauciniece, radinājusi Daini pie lauku darbiem. “Mums bija lieli lauki, stādījām kartupeļus, audzējām kāpostus, bija burkānu lauks. Ravējām mēs ar mammu, bet, kad bija jānovāc kāposti un burkāni, piedalījās visi. Domāju, sākumā Dainim šie darbi diez vai patika, tomēr tas bija zināms materiāls nodrošinājums. Tagad mana mammīte ir mirusi, tētis joprojām dzīvo Nīcā, mēs sazvanāmies, bet tiekamies retāk nekā ar Daiņa vecākiem. Daiņa vecāki man ir gluži kā pašas vecāki. Gan toreiz, gan tagad man ar viņiem ir jaukas attiecības. Viņiem pat ir manas mājas atslēgas,” stāsta mūziķa sieva.

 “Kad satikāmies, neviens no mums nemācēja pat putru izvārīt. Pirmo mūsu vārīto mannā biezputru varēja savelt bumbiņā un mest pret sienu – bijām piebēruši par daudz mannā,” Airita ar smaidu atceras kopdzīves pirmsākumus. “Kulinārija vairāk interesēja Daini. Viņam patika gatavot ēst, eksperimentēt. Viņam bija talants arī šajā jomā, to pārmantojuši arī bērni – ne Tomijs, ne Elīna badā nekad nenomirs. Elīna uztaisa ēst ne no kā, un viņai sanāk ļoti garšīgi – tieši tāpat kā Dainim.”

Pirmais ansamblis, kurā Dainis spēlējis kopā ar brāli Ainaru, bija bērnu ansamblis „Vabolītes”, bet mūzikas skolā Dainis mācījies spēlēt oboju. “Pagāja daudzi gadi, un šī prasme noderēja, spēlējot Liepājas teātra izrādē „Kaupēn, mans mīļais!”,” secina Airita, atgādinot, ka vēl pirms Līviem Dainis spēlējis armijas ansamblī „Zvaigznīte” un Nīcas kultūras nama ansamblī.

“Viņam bija divas dzīves – mājas dzīve un Līvu dzīve. Līvi bija viņa sirdslieta, jo tajos brīžos, kad viņi nespēlēja, kad viņiem gāja visādi, Dainis bija stipri nervozs. Arī tad, kad Ainars aizbrauca uz Ameriku, Dainis darīja visu, lai tikai spēlētu, lai kaut ko darītu. Viņš gan nebija pedants pārspīlētā nozīmē, tomēr ļoti punktuāls – viņam vajadzēja, lai visās lietās būtu kārtība. Dainim arī patika organizēt Līvu lietas, gatavot kastes instrumentiem, gādāt par aparatūru, tāpēc viņš ilgu laiku bija Līvu menedžeris. Tas nemaz nav tik vienkārši: jāmeklē sponsori lieliem koncertiem, jādomā, kur spēlēt, kad spēlēt... Bet, kad Dainis aiz sevis aizvēra mājas vārtiņus, sākās cita dzīve. Lai gan, protams, mūzika mūsu mājās skanēja visu laiku. Dainis klausījās dažādu mūziku – gan ļoti labu roku, gan romantiskas dziesmas. Mums ir daudz oriģinālo ierakstu, tajā laikā tas bija diezgan liels naudas ieguldījums,” piebilst Airita.

Bet ārpus mūzikas Dainim ļoti paticis dzīvoties un darboties pa māju. Dainis bijis ļoti saimniecisks, un viņa praktiskums izpaudies it visā. Viņš, kamēr Airita strādājusi, bieži gājis uz tirgu un visādi citādi gādājis par ģimenes pavardu. “Dienā, kad notika avārija, man vajadzēja sākt dzīvi no jauna: jāsaprot, kur ir visas rēķinu grāmatiņas, jāmeklē čeki, jānoskaidro, kas tīra gāzes katlu, kur mājās atrodas skaitītāji... Dainis bija saimnieks visā mājā, par to visu rūpējās viņš,” tā Airita.

Mūziķis varējis arī stundām ilgi ņemties pa dārzu: grābt lapas, rakt zemi, laistīt augus. “Dārzs viņam bija otra sirdslieta, aiz mūzikas. Savukārt, kad taisījām mājai remontu, Dainis studēja dažādus dizaina žurnālus. Tas bija tas laiks, deviņdesmitie gadi, kad pie mums tikai sāka nākt iekšā visādas smukas lietas. Nesen atradu Daiņa zīmēto dizainu virtuvei. Šīs prasmes viņam bija iedzimtas no tēva Ivara – arī viņš māk uzlikt uz papīra visu, ko vēlas. Vispār jau, manuprāt, no vecākiem ir nācis viss – viņi abi ir inteliģenti cilvēki, un Dainim ar Ainaru bijusi ļoti laba audzināšana. Abi no mazām dienām vesti uz teātriem, izstādēm un koncertiem. Šajos laikos tas ir retums,” atzīst Airita. “Ainara un Daiņa vecāki ļoti daudz laika ar dēliem pavadīja kopā, kaut arī paši daudz strādāja. Un, ja tu bērnā tik daudz ieliec, tam agri vai vēlu kaut kur ir jāizpaužas.”

Airita uz mirkli pieklust, bet tad atgriežas pie patīkamām atmiņām – ģimenes tradīcijām. Tie bijuši mājas svētki – Ziemassvētki, Jaunais gads un Jāņi kopā ar vecākiem. Pie Daiņa vecākiem gājuši katru gadu 31. decembrī. Viņiem Jaunajā gadā ir kāzu jubileja, tētim 30. decembrī – dzimšanas diena. “Tā bija īsta ģimenes tradīcija, kas turpinās vēl joprojām.” Visi kopā braukuši arī ceļojumos, piemēram, nedēļu pa Latviju. “Izrādījās, ka Latvija ir tik liela! Daudzus gadus braukājām, bet vienalga neapbraukājām,” Airita pasmaida un atklāj vēl kādu, diviem vien domātu, tradīciju: “Mums ar Daini patika vakaros ieritināties segā pie televizora un iemalkot pa glāzei vīna. Un nedarīt neko...”

“Par nelaimi uz Daugavpils šosejas cenšos nedomāt,” atsaucot atmiņā notikumus pirms septiņiem gadiem, teic Airita. “Nav, protams, tā, ka esmu to aizmirsusi pavisam. Bet es negribu par to domāt. Tas tā ir noticis, un tur vairs neko nevar darīt... Par notikušo nākamajā rītā uzzināju no paziņas, bet patiesībā jau to vajadzēja pateikt Ainaram. Ja cilvēks ir mazdūšīgs, tad droši vien to izdarīt nav spējīgs. Es pieņemu, ka tas varbūt bija arī šoks. Nedod, Dievs, piedzīvot kaut ko tādu! Man ir grūti spriest par citu cilvēku jūtām un kāpēc viņi tajā mirklī darīja tieši tā un ne citādi. Atceros, kad pati braucu uz avārijas vietu, kur aizgāja bojā mans brālis, es visu dienu biju neadekvāta. Es pieņemu arī, ka viņi varbūt neiedomājās, ka šajā galā neviens to vēl nezina... Daudz esmu par to domājusi. Samierinājusies, domāju, es esmu, bet, vai kādreiz varēšu piedot pa īstam, diez vai... Var uz kādu brīdi šķietami piemirst, bet paiet laiks, un manī atkal viss uzjundās. Neticu, ka cilvēks tik lielu pāridarījumu var aizmirst pavisam,” atzīst Airita.

“Domāju arī, ka Ainaram droši vien viegli nav – ja cilvēks savā garā ir vājš... Tad iedzer, tad narkotikas lieto... Viņš dara, kā viņam vieglāk. Man ir dēls, meita, māja, kaķis, suns, par visiem jārūpējas. Man jābūt stiprai. Laikam jau Ainara nelaimes var norakstīt uz to, ka viņš ir talantīgs. Ja palūkojamies pasaules praksē, redzam, ka visi talantīgie cilvēki lietojuši alkoholu, narkotikas. Tas tā ir bijis jau kopš pagājušā gadsimta sākuma. Noskatījos filmu par Piafu, tur bija tas pats. Talantīgie cilvēki vienkārši sadeg. Viņam ir ļoti liela nepieciešamība izpausties, un, ja viņš to nespēj, tad kompensē to ar narkotikām, alkoholu. Dainis daudz smēķēja, un arī tagad draugi, aizejot uz kapiem, uz kapa apmalītes noliek aizdegtas cigaretes. Tā ir tāda tradīcija. Kad es pukstēju, ka viņš tik daudz pīpē, Dainis atbildēja, ka vesels vēl neviens nav nomiris. Viņam bija liela taisnība – ne jau no pīpēšanas Dainis nomira... Jā, draugu Dainim bija ļoti, ļoti daudz, un tagad daudzi iet uz kapiem nolikt ziedus. Zinu, ka rīdzinieki, kuri atbrauc, iet pie Daiņa. Zvaigznītes puiši iet. Viņam bija ļoti labi klasesbiedri, neilgi pirms Daiņa aiziešanas viņi tikās. Viņa kapiņu viegli atrast, tieši ceļa malā.”

Pēc nelaimes Airita mēģinājusi iet uz baznīcu. “Laikam netrāpīju īstajā vietā – tas likās kaut kā... Lai atrastu mieru, no manis, re, ir vajadzīga desmitā tiesa... Pagaidiet, es nezinu, kā es tagad savu dzīvi dzīvošu! Atkal kaut kāda nauda, atkal kaut kāda komercija... Es ticu Dievam, bet savā izpratnē. Nesen nokristījos, mani iesvētīja. Ticu, ka kaut kas ir, es varu palūgt Dievu. Baznīcā eju Ziemassvētkos, Lieldienās. Kādreiz man patika ieiet katoļu baznīcā, nolikt svecīti, jo dievnams ir vaļā,” stāsta mūziķa dzīvesbiedre.

“Kas dod spēku? Bērni, atbildība par viņiem. Neuzskatu sevi par laimīgu sievieti. Par daudz dzīve mani ir dauzījusi. Arī mans brālis gāja bojā autokatastrofā. Gan Daiņa, gan brāļa Ervīna aiziešana manā dzīvē bija ļoti smagi notikumi.

Patiesībā es sevi laikam gan vairāk nemīlu nekā mīlu... Tagad kādus divus mēnešus mīlu. (Pasmejas.) Eju vingrot. Eju uz baseinu, mācos angļu valodu. Vakaros palasu kādu grāmatu. Es uzskatu, ka tā ir mazliet sevis mīlēšana. Bet tas, ka dažkārt esmu tik stipra, varbūt ir tāpēc, ka es māku ar sevi sarunāt.”