Klimata izmaiņas ļauj Latvijā audzēt arbūzus un melones
Pēc 150 gadiem lielākā daļa Latvijas teritorijas būs zem ūdens, no pašreizējās Latvijas pāri palikusi būs maza apmetne ap Gaiziņa kalnu, jo klimatiskajām izmaiņām pasaulē sekos ģeoloģiskās.
Šādu viedokli paužs tehnisko zinātņu doktors, eksperimentālās zemnieku saimniecības „Gundegas” īpašnieks, svētvietu pētnieks un nākotnes paredzētājs Andris Špats.
Jautāts par klimatiskajām izmaiņām un anomālo karstumu, zinātnieks saka, ka nekā anomāla tajā nav, gluži pretēji – ņemot vērā cilvēka ietekmi uz dabu, notiekošais ir loģisks. „Līdz šim daba atradās relatīvā līdzsvara stāvoklī, bet kā mēs zinām no fizikas un ķīmijas, pat nelielas ietekmes var izraisīt fliktācijas. Cilvēka darbības sekas kļūst par cēloni sekojošām parādībām, notiek reizināšanas efekts. Klimats mainās tādējādi, ka visas dabas norises maksimalizējas. Ja līst lietus, tad pamatīgi, ja pūš vējš, tad ir vētra, ja krusa, tad pupas lieluma. Jau 1996.gadā ANO rīkotajā klimatologu konferencē, kurā piedalījās 1500zinātnieku, skaidri un gaiši tika pateikts kas mūs sagaida. Tagad nav par ko brīnīties,” stāsta A.Špats.
Nākotnes modeļi ir vairāki – skaidrs, ka kusīs ledāji, būs lielākas vētras un pamatīgāki viļņu triecieni, kuriem atbilstoši lielāka krastu erozija. Tas nozīmē, ka Latvija ģeogrāfiski sarausies, daļa nonāks zem ūdens. Nākošās izmaiņas būs ģeoloģiskas – manoties zemes smaguma centram, būs zonas, kas iegrims, daļa, savukārt, pacelsies.
„Tie latvieši, kas devās dzīvot uz Austrāliju un Jaunzēlandi bija tālredzīgi, tur mūsu nācija izdzīvos un tur būs īstā Latvija,” saka Špats.
Dižbrūkleņu audzētājs un ekoloģiskās saimniekošanas atbalstītājs uzskata, ka šobrīd klimatiskie apstākļi ir tādi, ka Latvijā var audzēt arbūzus un melones. Tā nav mistika, jo Kalngales jūrmalā patiešām izauguši mazi arbūzu vai meloņu stādiņi. Visticamāk sēkliņas niekojoties iestādījuši atpūtnieki. Par pārsteigumu stādi aug visai labi, cilvēki tos saudzīgi iežogojuši.
Špats atgādina, ka Latvijā jau tagad atrodamas kādas desmit kukaiņu sugas, kas līdz šim dzīvojušas Āfrikā. Mūsu klimatiskajā joslā sāk iedzīvoties dažas netipiskas putnu sugas, savukārt skuju koki sāk iznīkt, pat izturīgais alksnis ir vienos caurumos. Tas nozīmē, ka notiek pašreizējo kultūru degradācija un jaunu rašanās. „Kad 20.gados noritēja spraigas politiskās diskusijas, tika vaicāts, kāpēc neviens neuztraucas un nerunā par to, ka Sabilē vairs neaudzē vīnogas. Nu ir pienācis laiks, kad Sabilē un citur var atgriezties pie vīnogu audzēšanas,” saka Špats.
Evija Hauka
