Trīs premjeri: Nikolajs Otrais, Lācītis un Burbulis, kuram jādzer zāles Tvaika ielā
Aigars Kalvītis, Ivars Godmanis un Valdis Dombrovskis – premjeri, kuru valdības var vainot tajā, ka Latvijai iestājušies grūti laiki. Kasjauns.lv ekspertiem vaicā: kurš no premjeriem un kāpēc vainojams ekonomiskajā krīzē, tās padziļināšanā? Kurš vislabāk sapratis, kas krīzes laikā darāms un – kā vērtēt viņu darbošanos?
Uz urrā! Ar vājām komandām
Ilga Kreituse, politoloģe:
– Kalvītis kā valdības vadītājs nāca kā Šķēles – stingrā vīra turpinājums ar maigākām metodēm. Tomēr viņam bija slikti padomdevēji un komanda. „Nothing special” vien ko vērts! Brends. Kalvītim bija politiskā iedomība un pašpārliecība, ka visu varēsim, bet nebija interese par apkārt notiekošo. Viņš nespēja reaģēt uz procesiem un viņam nebija plāna B, kas notiks, ja... Nebija modeļa par neprātīgo kreditēšanos, viss gāja uz urrā.
Godmanim 90.gadu sākumā bija augstākā varas leģitimitāte, bet viņš nedrīkstēja atgriezties jaunajā situācijā ar 90. gadu metodēm. Viņš rīkojās kā bija radis, uzņēmās vienpersonisku vadību, mēģināja ieviest veco vadības modeli. Toreiz 90. viņš viens pats televīzijā skaidroja notiekošo, uzņēmās atbildību, bet to nevarēja darīt pēc vairāk nekā desmit gadiem. Godmanim nebija politiskās aizmugures un viņam bija vāja komanda. Jāatceras, ka viņš netika virzīts kā premjers. Godmani nosauca prezidents. Godmaņa lielākā problēma bija tā, ka viņš lēma pēc principa: mēs, Nikolajs Otrais...
Salīdzinājumā ar iepriekšējiem diviem, kas bija personības, Dombrovskis ir visblāvākais – labs izpildītājs, kas maģistra grādu Latvijas tehniskajā universitātē ieguvis laikā, kad bija Eiropas parlamenta deputāts. Eiroparlaments viņu ir audzinājis un viņš turpina izpildīt visu, ko Eiropa pieprasa. Ja Godmanim pašiniciatīvas bija par daudz, Dombrovskim tās pietrūkst. Vislabāk viņu raksturo Ausmas Kantānes sacītais brīdī, kad Dombrovskis kļuva par premjeru. Viņa glaudīja Dombrovskim vaigu un teica: „Lācīt, nebaidies”.
Mēs esam piemirsuši par pelēko kardinālu Repši un viņa lomu notiekošajos procesos. Viņš it kā ir aizgājis no politikas, nekandidē, bet tajā pašā laikā ir svarīgākais ministrs valstī, kurā jāveido nākamā gada budžets. Uz Dombrovski negatīvu iespaidu atstāj partijas līderes Solvitas Āboltiņas vēlme nezaudēt savu nozīmīgo lomu. Var redzēt, ka Dombrovskis negrib melot, tāpēc nespēj godīgi atbildēt uz jautājumiem, piemēram, par pensijām.”
Tauku uzkrāšana paaudžu paaudzēs
Ilze Ostrovska, politoloģe:
– Aigars Freimanis reiz politiķus iedalīja divās grupās – ētiskie un profesionāļi. Tas nozīmē, ka jābūt svārstam – vienu periodu pie varas ētiskie – tie, kas nāk ar godīguma lozungiem, pēc tam profesionāļi, kas saka, ka jārīkojas. Pēdējās valdības visas bija profesionāļu. Tas noveda pie tā, ka viss tika salaists pilnīgā grīstē un valstī iestājās krahs. Kas patiesībā ir profesionāļi? Gribas izteikties diplomātiski, bet pieklājīgi vārdi būs neprecīzi. Varētu teikt tā: pēc svārsta principa nedaudz godīgie nomaina mazāk godīgos, bet nevienam nav laika domāt par valsti un tautu. Mazāk godīgie domā, kā nodrošināt sevi, nedaudz godīgajiem nav resursu.
Latvija pēc būtības ir postkoloniāla valsts ar kolonizētiem cilvēkiem – vergiem, kas, pārņemot varu, vēl divas paaudzes nav spējīgi domāt ne par ko citu kā par to, kā nodrošināt sevi uz priekšdienām, par tauku uzkrāšanu. Ja kāds strādā lietas labā pēc būtības, pārējie viņu uzskata par ķertu. Varu zvērēt, ka valdībā tāds viedoklis ir par Dombrovski, tāpēc apkārtējie viņu terorizē visos iespējamos veidos. Būtībā tur augšā ir bail no cilvēka, kurš lauzis stereotipus.
Runājot par Kalvīti un Godmani, varu teikt, ka burbuļu viļņa vadītājs ir tikai burbulis, kuram bija jāplīst. Kalvītis pieņēma visus burbuļa nosacījumus, nedomāja par negatīvajām sekām, kas varētu ietekmēt plašu sabiedrību. Tas bija verga sindroms – ņemt un grābt, ja dod, nejēdzot, ka būs jāatdod. Cilvēkiem iedvesa: bankas nedotu, ja nebūtu pārliecinātas, ka naudu atdos.
Toreiz man bija saruna ar Raitu Karnīti. Es teicu: ārprāts, man liekas, ka cilvēkus cenšas ievilināt slazdā, kas notiks tālāk – cilvēki taču paliks uz ielas pliki ar parādiem. Viņa mierīgi atbildēja: kā, kas notiks? Sāks visu no jauna.
Zīmīgi, ka pēc Godmaņa vienmēr ir pilnīgs sabrukums. Tas nav loģiski, drīzāk kaut kas no ezoteriskas, bet tādi ir fakti. Tur kur ir Godmanis, tur nāk liels sistēmisks sabrukums. Burbulim pēc definīcijas ir jāsprāgst. Tas, kurš domātu stratēģiski un to pateiktu tajā laikā, momentā kļūtu nepopulārs. Elektorāts akceptē tos, kas dod tagad un tūlīt. Kalvītis deva birokrātijai un pat augstskolai, kurai parasti neviens nedeva. Viņš pacēla algas valsts sektorā par 20-30%, lai gan bija skaidrs, ka tas ir totāli šķērsām, un cilvēkam, kas tā rīkojas, ir konstanti jādzer zāles Tvaika ielā. Neviens normāls cilvēks tā nedarītu. Tomēr jāteic, ka katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi.
Evija Hauka/Foto:LETA
