Jaunā Saeima ķersies pie Pēterbaznīcas
Jaunievēlētā Seima rīt plāno lemt, ko darīt ar likumprojektu, kas paredz Rīgas Svētā Pētera baznīcu atdot luterāņiem. Cīņa par šo jautājumu ilgst jau vairākus gadus.
Iepriekšējā sasaukuma politiķi neņēma vērā vēsturiskos dokumentus, un baznīcas, kura atrodas Rīgas pilsētas pārziņā, atdošanu Latvijas Evanģēliski luteriskajai baznīcai virzīja kā „politisko lēmumu”.
Ienesīgs objekts
Saeimas darba kārtībā rīt, 17. novembrī, sadaļā par likumprojektiem, kas palikuši no iepriekšējā sasaukuma, jautājums par Pēterbaznīcu iekļauts kā pirmais.
Sv. Pētera baznīcas pārvaldes direktore Marianna Ozoliņa satikusies ar Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāju Inu Druvieti (“Vienotība”), un cer, ka jaunievēlētie deputāti tomēr ņems vērā vēsturiskos dokumentus.
Te jāpiebilst, ka Pēterbaznīca ir visi ienesīgs un iekārojams objekts, jo laika posmā no 2006. līdz 2010. gadam Sv.Pētera baznīcas ieņēmumi ir 1 798707 lati un Rīgas pilsētas budžets ir papildināts par 430 867 latiem. Ja objekts tiek atdots, līdzekļi pilsētas kasei iet secen. Turklāt zināms, ka Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas finanšu stāvoklis nav spožs un diez vai tā spēs pietiekami investēt objekta uzturēšanā.
Argumenti un fakti
Svētā Pētera baznīca kā nekustāmais īpašums zemesgrāmatā ir ierakstīta 1888.gada 7.maijā, un īpašuma tiesības ir nostiprinātas uz Sv. Pētera baznīcas vārda. Pamatojoties uz to, ka 1934.gadā tika pieņemts Likums par evaņģēliski luterisko baznīcu, tika noteikts, ka vietējām baznīcām (kāda ir arī Sv. Pētera baznīca) ir pastāvīgas juridiskas personas tiesības. Tātad Sv. Pētera baznīca ir piederējusi juridiskai personai ar nosaukumu „Svētā Pētera baznīca”. Šo faktu apliecina arhīva izziņa, zemesgrāmatas nodaļas lēmums, tiesu dokumenti.
Sv. Pētera baznīcā kā nekustāmajā īpašumā darbojās vācu draudze, kas arī bija juridiska persona. Šī vācu draudze 1939.gadā tika likvidēta sakarā ar repatriāciju uz Vāciju, bet palika juridiskā persona „Svētā Pētera baznīca” ar zemesgrāmatā ierakstītu tās īpašumu. (Šai juridiskai personai pieder arī citi nekustamie īpašumi, viens no tiem ir Vaļņu ielā.)
Kad notika vācu pilsoņu pārvietošana uz Vāciju, Latvijas Evanģēliski luteriskā baznīca (LELB) vēršās zemesgrāmatā ar lūgumu vienu no šiem Sv. Pētera baznīcai piederošajiem nekustāmajiem īpašumiem – Vaļņu ielā 20, ierakstīt zemesgrāmatā uz LELB vārda un pamatojas uz to, ka toreizējais likums nosaka: ja kāda no draudzēm likvidējas, tad tās manta pāriet LELB īpašumā. Tas paredzēts arī Baznīcas satversmē. Taču zemesgrāmatas tiesnesis šo nostiprinājumu zemesgrāmatā Baznīcai atsaka, par to tiek iesniegta kasācijas sūdzība. Seko Senāta rīkojums 1940.gada 26.septembrī, taču darbojas visi Latvijas laika likumi un atsauces Senāta rīkojumā ir uz tiem pašiem likumiem, par kuriem ir bijusi sākotnējā prasība. Tātad nav pamata apgalvot, ka tad ir bijuši padomju laika likumi. Šis Senāta rīkojums noraida kasācijas sūdzību. Senāta rīkojuma būtība ir: tas, ka ir likvidējusies vācu draudze kā juridiska persona, nenozīmē, ka ir likvidējusies Svētā Pētera baznīca kā juridiska persona. Zemesgrāmatā īpašuma tiesības ir ierakstītas „Svētā Pētera baznīcai”, nevis vācu draudzei. Līdz ar to LELB nav tiesību uz nelikvidētas juridiskās personas mantu. Šo Senāta rīkojumu nevar nerespektēt tādēļ, ka nav neviena cita dokumenta par pretējo turpmākajos gados, uzskata pašreizējā Pēterbaznīcas vadība.
1940.gadā Rīgas pilsēta uzsāka sarunas ar LELB par to, lai Sv. Pētera baznīca tiktu nodota lietošanā Rīgas pilsētai, pret ko LELB neiebilst, jo tajā laikā tai nav naudas uzturēšanai, un ir runa par jaunas draudzes nodibināšanu, kas varētu darboties Sv. Pētera baznīcā. Karš to visu pārtrauc, un attiecības paliek nenokārtotas.
Secinājums ir viens: šī ir manta, kurai nav īpašnieka. Pamatojoties uz Civillikumu, nekustama bezīpašnieka manta piekrīt valstij, savos argumentos par baznīcas palikšanu pilsētas pārziņā raksta Pēterbaznīcas vadība.
Mazliet priekšvēstures
Jāatgādina, ka pirms vairākiem gadiem Latvijas Evanģēliski luteriskā baznīca pieteica savas tiesības uz Rīgas Svētā Pētera baznīcu, kuru kapitāli atjaunojusi un daudzus gadus uzturējusi Rīgas pašvaldība.
Balstoties uz Tieslietu ministrijas atzinumu, Ministru kabinets pirms kāda laika informēja Saeimu, ka īpašumtiesības uz baznīcas ēku un 2788 kvadrātmetriem zemes Rīgā, Skārņu ielā 19 ir jānostiprina Latvijas Evanģēliski luteriskajai baznīcai. Tajā pat laikā ne brīdi nenorima diskusijas par atdošanas juridisko pamatojumu. Baznīcas aizstāvji vienmēr stingri turējušies pie pozīcijas, ka baznīca būvēta laikos, kad Mārtiņš Luters vēl nevija dzimis, kur no vēl darījis zināmu pasaulei savu mācību. Turklāt baznīca celta par rīdzinieku naudu un vienādiņ piederējusi Rīgas rātei. Tad – kādas tiesības te luterāņiem?
Pēdējie, savukārt, atdošanu argumentēja ar to, ka baznīcā darbojusies vācu draudze. Taču tagad šis arguments vairs neiztur kritiku.
Iespējas draudzei
“No 1991.gada Sv.Pētera baznīcā netraucēti un bez atlīdzības (nav jāmaksā par telpu izmantošanu, elektrību, apkuri, utt.) darbojas neliela draudze. Katru svētdienu notiek dievkalpojumi, kurus vidēji apmeklē 10 – 20 cilvēku. Notiek arī citi pasākumi – kāzas, kristības, iesvētības. Draudzei ir iedalīta skaistākā telpa – sakristeja, kas atrestaurēta 20.gs.80 gadu beigās,” savos argumentos par labu baznīcas objekta palikšanai pilsētas apsaimniekošanā raksta tās vadība. Sv.Pētera baznīcā ir izveidots veiksmīgs modelis, kad baznīcā darbojas luterāņu draudze, bet celtne pieder pilsētai kā rīdziniekiem un pilsētas viesiem pieejams kultūras un mākslas centrs, kā arī tūrisma objekts.
Naudas grūtības
Sagatavotajā argumentācijā Pēterbaznīcas vadība uzsver: “LELB tagad ir nonākusi dziļās materiālās grūtībās. Lai uzlabotu materiālo stāvokli LELB veica aizņēmumu 6 milj. ASV dolāru apjomā no Misūri Sinodes (ASV), kas jāatmaksā septiņu gadu laikā. LELB izlika pārdošanā 80 nekustāmā īpašuma objektus, taču krīzes dēļ radās problēmas ar to pārdošanu („LELB nesokas ar īpašuma pārdošanu vienotas garīdznieku atalgojuma sistēmas uzturēšanai”, LETA, 2010.gada 3. janvāris, pastorāta mājas lapa). Starptautiskie aizdevēji luterāņu baznīcai pieprasa iztirgot īpašumus un atgriezt kredītu (Kasjauns.lv, 2010.15.oktobris). Doma baznīcai draud sabrukšana. Tās glābšanai nepieciešams vismaz 37 miljoni latu. Rīgas Doms 2006. gadā ir iekļauts Pasaules Pieminekļu fonda 100 apdraudētāko pieminekļu sarakstā („Rīgas Domam draud sabrukšana”, LETA, 2010. gada 22. februāris).
Pēterbaznīcas direktore Marianna Ozoliņa atgādina, ka objekts ir Rīgas simbols un par tā saglabāšanu pilsētai parakstījušies daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki.
