Jaunie dzejnieki

Kā vēsta ziemeļu mīts, Visuma centrs bijis milzīgs osis, kurā deviņas naktis ar galvu uz leju karājies vienacains dievs Odins, gribēdams iemācīties maģijas noslēpumu – dzeju... Un, ja reiz ir tāda dvēseles nepieciešamība, kāpēc gan nekarāties ar galvu uz leju? Tā var sagaidīt rudeni, kad, kā jau ik gadu, ir Dzejas dienas. Un labi vien, ka ir. Pēc vasaras kaislībām vajag kādu apliecinājumu, ka skaistums var uzziedēt ne tikai saules pielietā pļavā, bet arī dzeltenīgās lappusēs, kuru vienīgā rota ir melni, sīki burti. Nu, jā – un, protams, tas, kas aiz tiem.

Sarunas noslēgumā viņi teic, ka ir laimīgi par to, ka šāds laiks gadā vispār ir. Dzejas dienas. Jaunie dzejnieki – Anna Auziņa, Arvis Viguls un Pēteris Draguns.

– Ko nozīmē būt par dzejnieku?

– Kad biju maza, domāju, ka visi dzejnieki jau sen ir nomiruši...

– Vai tad tavā ģimenē nebija dzejnieki?

– Tāpēc man bija pārsteigums, kad to uzzināju. Tētis strādāja krievu žurnālā „Daugava”, es bērnudārzā to stāstīju audzinātājai, un viņa domāja, ka tas ir kaut kas, kas saistīts ar kuģiem. Atceros to sajūtu, ar mammu runājām krieviski, man varēja būt gadi četri, un viņa teica: “Tvoj papa poet.” (“Tavs tēvs ir dzejnieks.” – krievu val.) Man bija acis platas.

– Kad tu pati saprati, ka esi dzejniece?

– Kad mani sāka publicēt un aicināja lasīt, tad sāku domāt – varbūt tiešām...

– Bet pirms publicēšanas ir tikai sev rakstīšanas periods.

– Jā, bišķiņ. Man bija gadi piecpadsmit. Nebija labi sākumā.

Pēteris: – Ka kaut kas nav kārtībā? (Smejas.) Pēc daudzām publikācijām. Kaut kā pieleca...

– Tu brauci uz „Aicinājumu”...

Pēteris: – Jā, un, lai tur tiktu, vajadzēja kaut ko rakstīt. Tad mani uzņēma Rīgas Jauno literātu apvienībā, arī tur nerakstošus cilvēkus ilgi necieta.

– Bija tā – ja noteiktu laiku nav bijis publikāciju, tevi izmet no apvienības. Mani jau vienreiz izmeta.

– Kā ar tevi, Arvi?

– Nu, grūti jau pateikt, vai var sevi saukt par dzejnieku. Tas lielākoties nāk no ārpuses. Neviens pats sev pie krūtīm nesit. Bet būtībā tas ir statuss – ja tevi atzīst, ir vieglāk publicēties.

Pēteris: – Vecumam nav nozīmes.

– Ir dažāda vecuma cilvēki...

– Dažāda vecuma grafomāni?

– Patiesībā – jā.

Arvis: – Ir arī tādi, kuriem ir talants, bet trūkst mērķtiecības, un, kad viņu nenopublicē, viņš atmet ar roku.

– Jūs arī esat gājuši cauri aplauzieniem un zilumiem?

Arvis: – Tajā brīdī, kad man varēja kaut ko pateikt, neviens neko īsti neteica. Tajā brīdī, kad tas bija slikti. Un tad es stūrgalvīgi turpināju. Tagad neviens neko sliktu nesaka.

Arvis: – Nu, ne viss, ko uzraksti, ir dzejolis. Varbūt pašam liekas okei, bet tu vari arī kļūdīties.

– Labāk, ja pasaka. Man tas nebija gadījies līdz nesenam laikam – pirms diviem gadiem, kad iedomājos, ka esmu uzrakstījusi trešo grāmatu. Tad nu dzejnieks Jānis Rokpelnis riktīgi sadeva.

– Kāda bija sajūta?

– Drausmīga! Sēdēju un raudāju.

– Kā var tikt pāri? Saprati, ka viņam ir taisnība?

– Nu... daļēji. Bet es drausmīgi apvainojos un aiz dusmām sarakstīju daudz labu dzejoļu, un nu būs grāmata.

– Viņam parādīji vai devi kādam citam?     

– Viņam parādīju vienkārši intereses pēc.

– Viņš teica, ka ir okei – lai tu neraudi...

– Nē. Viņš vienkārši teica, ka ir okei.

– Vai jaunais dzejnieks vienmēr nāk ar vecā noliegšanu, sevis parādīšanu?

– Labam, jaunam dzejniekam kaut kādā mērā ar to jānāk. Cita lieta – ka tas nav jādara speciāli. Bet viņam jābūt – pat ne provokatīvam vai noliedzošam... Jābūt kaut kam nebijušam, pārsteidzošam, lai uz tevi kāds vispār skatītos.

– Lai noķertu uzmanību.

– Mani tas neinteresē. Tad jau vajadzētu rakstīt manifestus vai tamlīdzīgi... Man ar to ir problēmas.

Pēteris: – Man liekas – jaunie nenāk ar lecīgumu.

– Man jau arī neliekas, ka tas ir lecīgums. Vienkārši... dzeja attīstās. Mēs nevaram rakstīt kā pirms gadiem.

Arvis: – Nevaram pat tā, kā pirms gadiem divdesmit...

– Kāpēc? Savās sajūtās cilvēks taču ir ļoti tradicionāls.

– Bet dzeja nav tikai sajūtas. Tā ir viss, kas apkārt. Tu tradīciju vai nu noliedz, vai ievēro. Ir ļoti daudz visādu apstākļu, kas ietekmē formu.

Anna: – Cilvēkiem ir maldi, ka dzeja ir sajūtas. Kaut kas netverams. No tā arī rodas tie grafomānu bari.

Pēteris: – Jā. Un tas sajūtu jūklis parasti ir diezgan klišejisks.

– Bet nevienu neinteresē tās sajūtas. Tās ir vienīgi iedvesmas punkts, no kura sākt. Un tad ir interesanti, kā tu to esi pateicis. Jo cilvēki mirst un iemīlas visu laiku, tas visiem ir vienādi.

Pēteris: – Kaut ko izfunktierē... Reālijās ir daudz visādu sīkumu, kas veido valodas, metaforu slāni. Ir vide, kurā dzīvojam. Sociālā un kultūras vide. Tā dod fona sajūtu. Un tā ir pilnīgi visiem cilvēkiem. Dzejnieki ņem šo sajūtu un pārtulko dzejā.

Pēteris: – Bez šaubām.

– Tāpēc jau saka, ka kādam ir izdevies uzrakstīt to, kas ir gaisā. Talantīgs dzejnieks to noķer.

– Lāsts! Tas ir lāsts!

– Manuprāt, dzejniekiem patīk justies mazliet autsaideriem.

– Nav tur nekā patīkama.

Arvis: – Jā, nav... Bet dzejnieks vienmēr ir tāds – autsaiders... Nenoliedzami tāda sajūta ir visu laiku. Iepazīsties ar cilvēku, kurš nav saistīts ar šo jomu, viņš prasa – ar ko nodarbojies? Labi, ja tev ir kāds cits darbs, tad saki – ar to un to, bet, kad saki – esmu dzejnieks, cilvēks kaut kā salecas – ko tas vispār nozīmē?

– Tur neko nevar padarīt. Un vispār – es visu laiku jūtos mazākumā.

– Kā minoritāte?

– Jā, pat tajos periodos, kad nerakstu, nekas nemainās.

– Jo būt dzejniekam vairāk ir dvēseles stāvoklis, ne darbība.

– Lāsts! Tas ir lāsts!

Arvis: – „Nolādēts liktenis – dzejniekam būt.”

– Nu, uz to pusi...

Anna: – Kaut kā neesmu novērojusi ne Pētera, ne Arvja dzejā tādu klaju koķetēriju... Un savā jau nepavisam ne...

Pēteris: – Nu, šī saruna ir par mums kā dzejniekiem. Un kaut kā jāpozicionējas.

Pēteris: – Pa naža asmeni pavisam noteikti jāstaigā. Kaut vai – lai pārbaudītu, cik tas ass.

– Iespējams, vecākie dzejnieki ir iemācījušies to metodiski izmantot saviem radošajiem stāvokļiem. Arī daži jaunākie. Visticamāk, bez šiem dvēseles stāvokļiem tu tāpat neiztiksi, tad vismaz paņem no tiem maksimālu labumu. Un ir jau viedoklis, ka, būdams laimīgs, tu nevari uzrakstīt. Tas gan ir tā... Nav obligāti jābūt nelaimīgam, lai būtu labs groziņu pinējs. Un arī rakstīšanu var uztvert kā amatu.

Pēteris: – Runājot par atdzejojumiem – pavisam noteikti.

Pēteris: – Jā, tas ir kas cits.

– Nu, es to ļoti ilgi neuztvēru kā amatu un tajā laikā arī ļoti maz rakstīju.

– Gaidīji iedvesmu?

– Jā, man bija uzstādījums, ka jāraksta tikai tad, kad nevar nerakstīt. Īstenībā nerakstīt var ļoti ilgi.

– Rakstīšana uzplēš kaut ko?

– Tas ir abpusējs process. Tu raksti, kad tu uzplēs, un, kad tu uzplēs, tu vari rakstīt.

– Ja Anna saka, ka ilgi var nerakstīt, tā ir zināma komforta zona.

(Anna smejas.)

Pēteris: – Annai ir komforts.

– Nu, kā... kad vēl tikai sāku rakstīt, bija tādi termini – “nākušie dzejoļi” un “izdomātie”. Likās, tie īstie ir tikai tie, kas paši atnāk.

– Tiešām atnāk?

– Kādreiz tā bija. Tagad vairs ne. Dažreiz... Ja dari, tad kādreiz atnāk. Drīzāk – kā dāvana.

– Jūs esat latviešu literārās vides mantinieki, esat izauguši no tās saknēm. Sevi tā uztverat? Un kā jūtaties?

– Kaut kādā ziņā – jā. Tam mantojumam jābūt. Kad raksti, tev gan vienalga, cik metru vai kilometru ar tām grāmatu muguriņām atrodas aiz tevis plauktā. Tomēr zināt vajag, kas iepriekš bijis. Kaut vai ļoti praktiski – lai neatkārtotos.

Pēteris: – Jautājums par saknēm, protams, ir labs. Literatūrzinātnieku uzdevums ir pētīt pēctecību. Bet, rakstot dzejoli, šī informācija ir fonā.

Pēteris: – Jā. Tas ir kas tāds, ar ko jau rēķinās. Nevis, piemēram, ņem grāmatu no plaukta, atver...

– ... tagad ietekmēšos no Raiņa...

Pēteris: – Vai tagad neietekmēšos no Raiņa...

– Ir kopumi, kas mums vienkārši ir galvā. Un acīmredzot tiek pieņemts, ka tie ir arī lasītāja galvā.

Arvis: – Tu visu laiku runā, un fonā ir kā radio frekvences – šņākoņa. Tikai šņākoņa. Tu visu, kas tiek runāts, vari saprast, bet tā ir šņākoņa.

– Tradīcija ir šņākoņa.

Anna: – Franču mūsdienu dzejas izlase „Es tevi turpinu”, pārsvarā – Maijas Silmales atdzejojumi, padomju laikos iznāca. Man tas ir kas tāds – kas ir “pirms” un “pēc”. Un nekad vairs nebūs tā kā pirms. Nekad tava personība vairs nav iedomājama bez tā.

– Tu neesi vienīgā, kas to saka. Franču dzeja arī man ir svarīga.

– Cik tev gadu?

– Divdesmit divi. Ar franču dzeju satikos pirms pieciem gadiem. Latviešu dzeja tajā brīdī mani vispār neuzrunāja. Lielu iespaidu atstāja franču dzejnieks Fransuā Vijons. Var jau strīdēties, cik tas atdzejojums labs, bet zinātāji teic – ka diezgan precīzs. Vēlāk, pēc savas pirmās grāmatas iznākšanas, sapratu, ka tās uzbūve ir nedaudz kā Vijona Testaments... Apzināti vai neapzināti.

Anna: – Franču dzejai – noteikti. Ja atceramies Apolinēra grāmatu Elsberga atdzejojumā.

– Es domāju par savām ietekmēm... Ir tādi uzplaiksnījumi, tie var būt no dažādām dzīves un mākslas sfērām. Mūzika... man šķiet, lielākais lūzums manā pasaules uztverē un dzejas izpratnē ir saistīts ar Loriju Andersoni. Tas bija ļoti sen – tālajā deviņdesmitajā gadā.

Anna: – Sanāk, ka tie lūzumi notiek pirms pilngadības sasniegšanas.

Bez tās rokas neiztikt...

Arvis: – Man ir kaudzīte dzejoļu, ar kuriem ķēpājos jau ļoti ilgi. Gatavoju otro grāmatu, un ir kādi pamatteksti, kas tapuši trīs mēnešu laikā un visu laiku viens un tas pats tēls... Bija jādomā, kā lai tiek vaļā. Kādi septiņi dzejoļi, kuru noslēgumā izmantots tēls – roka. Tā kaut ko dara, vai ir salīdzināta ar kaut ko.

Arvis: – Nu jā. Nevarēja iztikt bez tās rokas.

Arvis: – Vienu brīdi bija tāda murgaina ideja.

– Jā, jā – pirmais krājums viņam bija „Istaba”, otrais – „Roka”.

– Un kādi ir jūsu uzmācīgie tēli?

– Pēterim – asinis...

Pēteris: – Par mani raksta, ka Draguna dzejoļos dominējot fantasmagorijas un virtuālas šausmas. Tās mani acīmredzot vajā...

– Man šķiet, ka diezgan bezjēdzīgi par to runāt. Bez tekstiem tas sanāk tādā joku līmenī.

Pēteris: – Varbūt. Bet jāpaiet ilgākam laikam. Tad, kad var uz savu dzeju paskatīties ar smaidu, patiesībā vairs negribas skatīties tai virsū... Nu, jā – vieglāk jau ir aprunāt kādu citu, nevis sevi.

Arvis: – Man nebūs, ko teikt. Es viņiem kaut kā neesmu trāpījies...

Arvis: – Zem ķirurģiskā naža.

– Kādreiz nesapratu, ko tā dēvētie īstie kritiķi – teiksim, Anda Kubuliņa – saka. Biju tik izbrīnīta. Tas mani šokēja, pārsteidza un mulsināja. Tagad saprotu, un tas arī par mani ko liecina kā par personību. Līdz šim dzīvojos tādā dzejnieka naivā bērnišķīgumā, nesaprotot, ko daru, un ka ir principi, pēc kuriem tas tiek vērtēts. Tā ir reakcija uz manu darbu, nevis – kāds kaut ko nav sapratis.

– Vai ir tā, ka tu piepucē dzejoļus, domājot par principiem, pēc kuriem tie tiks vērtēti?

– Es nepiepucēju tos par prieku kādam konkrētam kritiķim, bet gribas jau uzrakstīt labāk. Tāpēc gribu, lai manai grāmatai ir redaktors, lai viss būtu maksimāli labi.

– Kā ir sadzīvot ar savu talantu?

– Kas var pateikt, kas ir talanta virsotne?

Arvis: – Ir tikai daži dzejoļi, kas man pašam šķiet ievērības cienīgi. Domāju – arī ļoti talantīgiem, ģeniāliem dzejniekiem tikai paretam izdodas kādi šedevri.

– Nu, jā... Es esmu talantīgs, to es zinu. Bet esmu ļoti, ļoti slinks. Tas nozīmē, ka es no sava talanta realizēju labi ja procentus trīsdesmit.

Pēteris: – Nē, tā nav salda apziņa. Jo es zinu tos 70 procentus, ko es varētu un neizdaru.

Pēteris: – Kaut kā neticu šādai iespējai.

Anna: – Es vēl kaut kā naivi ticu, ka varētu būt čaklāka.

Anna: – Nezinu. Nē, es tik radikāli neteiktu...

– Es arī tā nesaku, starp citu.

Anna: – Kad vienu periodu biju neaktīva, Kārlis Vērdiņš man pārmeta, ka esmu slinka, un es nesapratu, par ko viņš runā. Kā te var runāt par čaklumu vai slinkumu. Kā es varu rakstīt pēc pasūtījuma? Tagad saprotu, par ko viņš runā.

– Šķiet, par savu talantu cilvēki nerunā pat ar tuvākajiem draugiem.

– No tuvākajiem draugiem, it īpaši, ja viņi arī ir dzejnieki, nav nekādu noslēpumu.

– Tev iznāk grāmatas, tu saņem puķes, to jau viņi, protams, zina...

– Jā, bet arī par šīm smalkajām attiecībām. To cits par citu zina. Teiksim, Viguls raksta daudz.

– Tiešām – no šīs trijotnes esi visčaklākais?

– Nu, varbūt...

Anna: – Tas jāsamēro ar pārējo dzīvi, ar iespējām. Man patika, kā Amanda Aizpuriete reiz teica, ka visu mūžu domājusi, ka to, kas tev jāuzraksta, tu jebkurā gadījumā uzrakstīsi. Jebkādos apstākļos, lai ko tu darītu. Amandai ir četri bērni, un viņai ir bijis jāpelna nauda ar tulkojumiem. Bet, kad viņa pirmoreiz nonāca rakstnieku mājā Visbijā un viņai bija laiks sev, viņa tomēr saprata – velns, cik daudz var uzrakstīt! Tomēr mēs tagad nespriedīsim, kurā brīdī viņa uzrakstījusi to labāko.

Anna: – Jā, kad strādāju reklāmas aģentūrā.

– Cilvēks raksta dzeju – vairāk tā kā citiem vai sev?

– Manuprāt, dzejai ir jābūt adresātam. Sev rakstīt nav nekāda izaicinājuma. Nekas nav jāsasniedz, jāpārkāpj, nekādas cīņas nav jāizcīna. Ja vien tik, cik ar tastatūras taustiņiem, pildspalvu un papīru. Protams, var jautāt, kas ir mans adresāts. Es nevaru atbildēt. Bet par to jādomā. Kad raksta. Vismaz es par to domāju.

– Tie ir kādi gara radinieki, lasītāji, kuri saprot?

– Tie nav konkrēti cilvēki. Dažreiz ir, bet tad nekas daudz nesanāk. Ja raksta veltījumus... Nē, nē. Dzejas adresāts ir kaut kas pavisam abstrakts. Tas pieder lielajām kategorijām – Dievs, Visums, Neizdibināmais.

– Kāda ir jūsu izglītība?

– Mākslas maģistre.

– Esi beigusi mākslas zinātniekus?

– Gleznotājus.

– Un joprojām glezno?!

– Pēdējos gadus nē. Kopš nestrādāju aģentūrā, nopietni esmu noņēmusies ar savu grāmatu. Tās ir greizsirdīgas mākslas, un vismaz tagad labāk darīt vienu. Turklāt – gleznot ir arī dārgi.

– Gleznu tomēr var pārdot, dzeju nevienam nepārdosi.

– Ir daži mākslinieki, kam arī šajos, materiāli grūtajos, laikos izdodas pārdot gleznas. Taču tādu ir maz. Bet – ja sāksi pārdot, lai tev tiešām no tā būtu ienākumi dzīvošanai, tad atgriežamies pie tiem groziņu pinējiem. Robeža starp amatu un mākslu ir ļoti kustīga. Dzejnieki var arī rakstīt dziesmu tekstus un strādāt reklāmā.

Anna: – Nē, mani pašlaik uztur vīrs.

– Es kaut kā kuļos. Ir visādi gadījuma darbiņi, ar kuriem piepelnos. Gan ar tekstiem, gan datorgrafiku – ar prasmēm, kuras man ir.

Anna: – Pēteris patiesībā ir ļoti daudzpusīgs un nav nemaz tik slinks.

– Es pašlaik neko nedaru, un tas ir jautājums, par ko es negribu runāt...

– Kā jums šķiet – vai tas ir godīgi, ka dzejnieks ir spiests pelnīt maizi kādā citādā veidā?

– Tas pieder pie dzejnieka tēla, ar ko mēs koķetējam.

Pēteris: – Jā – staigāt pa naža asmeni.

– Un tomēr izdzīvot.

Pēteris: – Nē, kādas muļķības!

– Es pazīstu dažus, kas tiek galā. Nesūdzas un nemaksā ar radošumu.

– Tomēr dzejas rakstīšana, ja nav kāda fonda atbalsts, ir vaļasprieks...

– Pat ja dabū atbalstu, pietiek tikai dažiem mēnešiem. Bet tas nav vaļasprieks – šis vārds liek domāt par nenopietnu attieksmi.

Pēteris: – Drīzāk – vaļassāpes.

Nimbi un paģiras

Anna: – Līdz septiņu gadu vecumam abas bija vienādas.

Anna: – Tad vajadzētu padzīvot Maskavā. Būtu jau labi...

Arvis: – Ir vajadzīga. Noteikti.

Arvis: – Nu, šobrīd arī ir bohēma. (Smejas.) Ir tādi uzplaiksnījumi. Citreiz ir tāds dzejnieku tusiņš, teiksim, kādā galerijā. Bet pārsvarā tās sarunas nav augsti intelektuālas.

– Katram ir nepieciešama komunikācija. Un bohēma ir labs komunikācijas veids. Es kā no grāmatas runāju...

Anna: – Ļoti pareizi tu saki! Es tieši domāju – cik precīzi!

– Un jāņem vērā, ka mēs komunicējam ne tikai ar apziņām, ne tikai intelektuālā līmenī, bet arī ar zemapziņām. Un šis pieslēgums otram cilvēkam var būt daudz spēcīgāks, runājot pat par kādām ikdienišķām lietām.

Arvis: – Bieži vien, ja kāds iemaldās no malas bohēmas kompānijā... Cilvēks domā, ka varētu runāt par literatūru.

– Par augstām lietām.

Arvis: – Jā, un tad viņš tā skatās un sāk par to runāt... Uz viņu var paskatīties jocīgi, un arī viņš var paskatīties jocīgi – šitie ir tie, kas ar to mākslu nodarbojas, bet paši... tikai izklaidējas.

Arvis: – Jā. Tāpat iereibst, tāpat viņiem slikti kļūst, paģiras viņiem arī ir! Nav nekādi apgarotie. Jā.

Par savu nāvi var tikai koķetēt

Anna: – Par to es viņu apcēlu.

Pēteris: – Svarīgākais ir vibrācija. Lai teksti rezonētu ar iekšējo vibrāciju. Vai tā nāk no nierēm, slimām aknām vai veselām plaušām – pilnīgi vienalga. Galvenais – lai šī vibrācija būtu adekvāta un lai lasītājs to spētu nolasīt.

– Vērdiņa citāts ir ļoti precīzs: “Ja es kontrolēju savu iekšējo orgānu darbību, tas vēl nenozīmē, ka man tādu vispār nav.” Tā ir tā kompilēšana – kā es to parādu vai apslēpju. Bet tā, lai kādam arī būtu interesanti to lasīt. Citādi tas ir tas, ko sākumā runājām – tie orgāni ir visiem.

– Bet tu vairāk apslēp vai rādi?

– Man šķiet, ka rādu. Tikai citādi... Man liekas – es ļoti skumstu, bet viņi manā dzejā izlasa dzīves apliecinājumu un prieku. Sanāk, ka es slēpju...

Arvis: – Skumjas arī ir dzīves apliecinājums.

– Jā, bet... Ir dzeja, par ko saka, ka tas ir nāves apliecinājums.

Arvis: – Nu, varbūt ir kāds, kurš par to nedomā, bet tas ir viens no sarežģītākajiem jautājumiem.

– Jautājums – vai var pateikt neizsakāmo? Protams, ka nevar. Tāpēc, ka tas ir neizsakāms. Bet vienalga mēģinājumi ir, un ir svarīgi mēģināt. Jo kurš gan to teiks, ja ne tie, kuru rokās ir valodas instrumenti? Par nāvi nav iespējams nedz domāt, nedz nedomāt. Neizsakāmais, nezināmais, ar kura klātbūtni mēs katrs rēķināmies.

– Cilvēku prātus tik daudz nepiesaista pat piedzimšana.

– Tās ir ļoti tuvas. Teiksim, mani fascinē brīdis – un tas ir gan dzemdību nodaļā, gan reanimācijā –, kad ārsts pasaka pulksteni.

– Minūti minūtē.

– Jā. Bērns piedzima tikos un tikos, vai nāve iestājās tikos un tikos. Telpa, kur tas notiek regulāri, ir kā robeža. Bet arī dzemdību nodaļā visādi var sanākt.

Arvis: – Tā ir īpaša apziņa, ka mēs mirsim. Kā tu pret to izturies. Kad jau esi miris, tad viss. Vai par to vispār iespējams runāt – par savu nāvi?

– Tas nav iespējams. Jūs man noteikti nepiekritīsiet, bet ar savu nāvi ir iespējams tikai koķetēt. Ja raksti dzeju.

Anna: – Man ir bail no tā, ka palikšu pēdējā savā paaudzē. (Smejas.)

– Reizēm šķiet, ka nāve ir arī izvēles jautājums. Tāpat kā dzīve. Bet – visu laiku domāt par izvēli attiecībā uz kaut ko tik nenosakāmu un trauslu...

– Es domāju – kā par savu dzejnieka likteni.

– Es nedomāju, ka dzejnieki īpaši vairāk mirtu nekā citi.

Pēteris: – Vēl uzskata, ka mirst labi cilvēki. Ir daudz dažādu mītu.