Nakts patversmēs visas vietas aizņemtas

Šobrīd Rīgā ir sešas nakts patversmes, visas piepildītas. Par to vai bezpajumtnieku skaits pieaug domas dalījās, bet uzrunātie patversmju vadītāji atzina, ka atšķirībā no senākiem laikiem, kad patversmi apmeklēja tikai noteikts bomžu kontingents, tagad nakts patvērumu meklē cilvēki, kuri vel nesen nav bijuši sociālā riska grupā un absolūtā nabadzībā ieslīguši relatīvi nesen. Interesanti, ka nakts patversmēs mitinoties strādājoši cilvēki, kuru ienākumi neesot pietiekami, lai īrētu dzīvokli.

Latvijas Sarkanā Krusta nakts patversmes Gaiziņa ielā vadītāja Ilona Luste stāsta, ka patversmē pastāvīgi nakšņo 95 cilvēki, lielākoties vīrieši, tikai apmēram 15 sievietes.

„Cilvēki ir dažādi – alkoholiķi, narkomāni, psihiski slimi cilvēki, invalīdi. Daudz ir tādu, kas grib risināt savas problēmas, nesēž te kā sēnes.” Gaiziņa centrā drīkst nakšņot divus mēnešus, tad jāiet uz citu patversmi vai jāmeklē cits risinājums. Nosacījumi esot dažādi – profesionāļi pārzinot shēmu kā pārvietoties no vienas patversmes uz otru, dažās iespējams dzīvot pusgadu un tikai tad dzenot laukā. „Tagad ļoti bieži policija pie mums atved cilvēkus, kas nakšņo trepju telpās, bēniņos, pažobelēs. Māju iemītnieki ir neapmierināti, zvana policijai, kas atradusi ceļu pie mums. Nevarētu teikt, ka pie mums ir pensionāri, vairāk tomēr cilvēku spēka gados, pirmspensijas vecumā. Ir tādi, kas nesen zaudējuši darbu, nav spējuši samaksāt par dzīvokļa īri un izlikti uz ielas. Daudzi no rīta ceļas, dodas uz darbu un vakarā atgriežas,” stāsta Luste.

Deviņu mēnešu laikā patversmi apmeklējuši 1342 cilvēki, no kuriem 163 pensionāri un 40 invalīdi. Lustei atmiņā iespiedies kāds sirdi plosošs stāsts. Kādu dienu ķerrā ar strutainām brūcēm kājās uz patversmi atvests vīrietis, kas mitinājies kartona kastēs tirgū. Šis cilvēks bija nonācis neapskaužamā stāvoklī. Būdams pēc tautības ukrainis, viņš kādreiz Latvijā strādājis, labi pelnījis un dzīvojis. Juku laikos zaudējis darbu, tad izputējis  bizness un viņš palicis bez ģimenes, valsts sociālās palīdzības iespējām un bez naudas. Patversmes darbinieki palīdzējuši ar ārstēšanu un aprūpi. Stāsts beidzies laimīgi, jo vīrs iesēdināts lidmašīnā, atgriezies Ukrainā un pieņemts ģimenē.

Reliģiskās organizācijas „Zilais krusts” vīriešu nakts patversmes direktors Kārlis Dreimanis smejas, ka īstā klientūra vēl nav ieradusies, tā ir rūdīta un vēl var nakšņot krūmos. Patversmē iespējams uzņemt 250 un vairāk cilvēku. Klientu esot aizvien vairāk, bet varbūt tāpēc, ka vīri viens no otra uzzina par „Zilā krusta” iespējām. „Saka, ka tur ārā esot krīze, mums krīzes nav, jo mēs ticam Dievam. Katru svētdienu mums ir dievkalpojums, vīri nāk un es redzu kā cilvēki mainās. Ja notiek iekšējas izmaiņas, arī ap cilvēku, viss mainās.”

Dreimanis saka, ka no rīta cilvēkus prom nedzen, viņi, ja vēlas, var palīdzēt saimniecībā, gatavot ēst, mācīties kādu arodu. „Zilajā krustā” patvērumu atrod gan bijušie cietumnieki, gan bezpajumtnieki, gan cilvēki, kuri pa dienu strādā. Ir vairāki invalīdi – cilvēki bez vienas vai abām kājām.

Biedrības „PINS” nakts patversmes sievietēm vadītājs Norberts Snarskis uzskata, ka bezpajumtnieku skaits ir samazinājies, jo sociālā sistēma ir sakārtota un, ja cilvēks meklē palīdzību, to arī saņem.

„Ir iespēja saņemt GMI pabalstu. Ja ienākumi ir zemi, dzīvokļa īri sedz pašvaldība. Cilvēki ir kļuvuši izglītotāki, vēršas sociālajos dienestos, kas palīdz meklēt iespējas un tās atrodas.” Ziemā patversmē mitinoties no 30 līdz 40 sieviešu, starp kurām arī pavisam jaunas. Lielākā daļa esot darbaspējīgā vecumā. Katrai esot savs stāsts. Bieži pie vainas ir alkohols. Viena izteikta grupa ir gados vecākas sievietes ar ļoti agresīvu uzvedību, kuras uzskata, ka visiem ir jādanco pēc viņu stabules, līdz bērni vai mazbērni viņas izlikuši uz ielas.