Šoks iestāsies pavasarī, bet nemieru nebūs

Šoreiz ne par Godmaņa aicinājuma ētisko pusi, jo tieši viņa valdīšanas laiks visvairāk bija pelnījis, lai ielas būtu pilnas ar protestētājiem. Kasjauns.lv aptaujāja ekspertus, uzdodot jautājumu – kā latvietis pauž un paudīs savu attieksmi pret kārtējiem jostas savilkšanas pasākumiem?

Sabiedrības reakcija uz bargajiem taupības pasākumiem un cenu pieaugumu decembrī nebūs nekāda, uzskata politoloģe Ilga Kreituse. Protesta izpausmes varētu sagaidīt martā, kad cilvēki sapratīs, cik viss maksā.

„Decembrī mēs domāsim par Ziemassvētkiem un palīdzēsim tiem, kuriem klājas ļoti grūti. Mūsu tautas labā īpašība ir tāda, ka mēs nevaicājam, kāpēc kādam vajag, bet ziedojam. Tomēr smagā trūkumā nonākušie un daudzie ziedojumu konti ir nabadzības apliecība valstij,” saka politoloģe.

Pirmā sabiedrības reakcija varētu būt gaidāma martā, kad, pieaugot cenām par siltumu, elektroenerģiju, pārtiku un medikamentiem, dzīve kļūs pavisam neciešama. „Jau šobrīd dažiem medikamentiem cena ir pieaugusi par 20%. Kad sāksies gripas periods un cilvēki ieraudzīs zāļu cenas, viņi būs šokā. Rezultātā daudziem krasi pasliktināsies veselība. Mums nav ko priecāties par to, ka slimnīcās ir mazāk slimnieku, jo daudziem vienkārši nav to desmit latu, ko par dienu samaksāt. Par desmit dienu ārstēšanos pensionāram aiziet puse pensijas, bet viņam vēl jādzīvo atlikušās 20 dienas.”

Kreituse uzskata, ka sabiedrības aktivitāti noteiks, tas vai atradīsies personība, kas spēs saliedēt cilvēkus.

Trekni noēdušies, šajos gados sabiezējuši politiķi nevarēs nostāties tautas priekšā un uzrunāt cilvēkus. Vēl liela nozīme ir tam, ko sacīs cilvēki, kas nodarbojas ar akadēmisku ekonomikas pētīšanu. Kreituse uzskata, ka atbildība jāuzņemas arī žurnālistiem, kas pauž noteiktu nostāju un pozīciju, operējot ar viedokļiem un cipariem.

„Mēs saka, ka Īrijā un citur samazina un taupa, bet nerunājam par cipariem. Mums palielina minimālo algu, bet mēs nepasakām, ka citur tā ir tikai nieka desmit reizes lielāka. Ir atšķirība, vai nogriež no tūkstošiem vai dažiem simtiem. Mums radies priekšstats: jā Īrijā arī ir grūti, jāpaciešas, bet rādītājus te un tur nevar salīdzināt. Cilvēkiem būtu šoks, ja viņi uzzinātu ciparus. Rādītājs ir tikai viens: no Īrijas uz Latviju neviens nebrauc.”

Ja pa televizoru kāds neaicinās, latvietis paliks mājās

„Rietumos neviens negaida, kad kāds nāks un organizēs. Ja viņš uzskata, ka valdība rīkojas pretēji viņa interesēm, tad viņš iet un to skaļi pauž. Turpretim mums gēnos ir kolektīvisms. Ja pa televizoru kāds neaicinās, latvietis paliks mājās.” 

Ostrovska atzīst, ka tā vietā, lai vaidētu, cilvēkiem jāmācās ietaupīt. „Kas pie visa šitā, kas noticis, vainīgs? Nenormālās patērētāju bakhanālijas. Visus šos gadus un joprojām patērētāju kultūra sit tādu vilni, ka mēs slīkstam nost. Kāpēc visiem ir tādas neatbilstošas prasības.

Es saviem studentiem saku: taupiet, viņi atbild, vairs nav ko, bet es saku: kāpēc jūs pīpējiet cigaretes, kāpēc netinat kazas kāju, jums sanāks trīs reizes vairāk. Uh un ah, mums taču gribas dzīvot kā Eiropā.  Amerika 80. un Eiropa 90. gados sāka dzīvot uz

parāda un, re, kur mēs esam.

Mediji kultivē ideju, ka jāskrien jāpērk un tu nekas neesi, ja neiepērcies kā traks. Kāpēc ķīnieši varēja dzīvot ar 60 dolāriem mēnesī un ietaupīt 40%? Jā, viņiem bija viena pufaika un divas kalošas, bet tagad tā ir augošākā ekonomika pasaulē. Lai cilvēki pārskata savu patēriņa karti un padomā bez kā var iztikt.

Protams, pie mums ir drausmīga sabiedrības polarizācija. Tos, kas sagrābušies naudu un tērē visādos grabuļos, mediji slavē un stāda kā etalonu, bet tas ir pilnīgs absurds. Eiropā nekad nebūtu attīstījies kapitālisms, ja nebūtu protestantisma ētika un kalvinisma idejas.

Kad Eiropa sāka kļūt bagāta? Ne jau ar patēriņa kultu. Patoloģiska dzīvošana uz parādiem un  patēriņa bakhanālijas ir visu sagrāvušas. Jaunieši man saka: domājām, ka bankas nedotu kredītus, ja nebūtu pārliecinātas, ka mēs atdosim. Jāsmejas, bankās vienmēr ir sēdējuši avantūristi.”

Zem ledus nav straumes

Viņš skaidro, ka citās valstīs tomēr ir alternatīva, kā taupīt vai ko darīt citādāk, un, ja kāda grupa ir pietiekoša liela un ietekmīga, tās neapmierinātība izvēršas masu pasākumos. Savukārt pie mums vienīgie, kas iebilst pret valdības taupības politiku un nāk ar savām idejām, ir vēlēšanās zaudējušie Šķēle un Šlesers, kuriem tāpat neviens netic un no kuriem pat partijas biedri mūk projām.

„Visi sēž, plāta rokas un nezina, ko darīt. Ir skaidrs, ka ienākumu valsts budžetā nav, tātad izdevumu nevar būt, ir kaut kam jāņem nost – vieniem vai otriem. Kurš būs tas, kurš teiks, piemēra, ņemsim nost pensionāriem, jo viņi mums nav vajadzīgi, un pieliksim bērnu pabalstiem. Visi saprot, ka no tā, ka izdauzīsim logus, nauda neradīsies,” stāsta Sedlenieks. 

Turklāt Latvijā, lai gan netrūkst politologu un ekonomistu, kas saka, ka esam kapā, nav tādu, kas varētu pateikt, kā no tā kapa tikt laukā. „Intuīcijas līmenī varētu teikt, ka šobrīd nekas neliecina, ka varētu būt nemieri, neviens nekur nerūcina, ka nevar šādu dzīvi vairs paciest, tāpēc kaut ko darīsim. Zem ledus straumes nav.”

Evija Hauka/Foto:LETA