Remantadīna autora Jāņa Poļa neparastā dzīve

“Tagad pārdomājot savu jaunību, secinu, ka laikam biju baigais disidents,” saka Jānis Polis. “Atceros, Maskavā bija visādas pretgripu komitejas, kurās sēdēja ierēdņi ar masīviem kakliem, un viņus neinteresēja ne zinātne, ne jauni medikamenti, bet gan iespēja tikt pie medaļām un aizbraukt uz ārzemēm. Un viņiem ļoti nepatika, kad uzradās kaut kāds zeņķis no Latvijas un paziņoja, ka izgudrojis jaunu pretgripas preparātu. Man toreiz vēl nebija 40 gadu, turklāt izskatījos vēl krietni jaunāks, biju lecīgs un ceļu nevienam negriezu. Jaunajam pretgripas preparātam bija milzu nozīme, toreizējam PSRS Ministru Padomes priekšsēdētājam Aleksejam Kosiginam bija divas svarīgas problēmas, proti, veiksmīga ražas novākšana un gripas epidēmijas novēršana. Ja tur kaut kas nogāja greizi, valstij bija milzīgi zaudējumi.”

Kad Polis atklājis remantadīnu, vajadzējis vienīgi atļauju, lai sāktu tā pārbaudi un ražošanu, bet ierēdņi visādi bremzējuši šo procesu. “Un tad sākās kārtējais Komunistiskās partijas kongress, ko translēja Centrālajā televīzijā. Uzstājās PSRS Zinātņu Akadēmijas prezidents Aleksandrovs, un viņš aizrunājās līdz pat atombumbām. Tad Brežņevs pacēla roku un jautāja, vai padomju zinātnieki varot izgudrot bumbu pret gripu. Kad to padzirdēju, nolēmu rīkoties. Pakonsultējos ar saviem kolēģiem un devos uz Rīgas Galveno pastu, lai nosūtītu Brežņevam fototelegrammu. Atceros, bija pusnakts, un telegramma maksāja piecus rubļus un 40 kapeikas. Un kas to būtu domājis! Pēc pāris nedēļām no Vissavienības Gripas komitejas pienāca atbilde, ka remantadīns iekļauts Olainfarm ražošanas plānos! Šī atbilde bija zelta vērtē, tā bija atslēga uz visiem ierēdņu kabinetiem. Ar šo papīru mēs devāmies uz Maskavu un dabūjām visus nepieciešamos parakstus. Tā sākās remantadīna ražošana.”

Zinātnieks uzskata, ka tagad Latvijā tādas zāles nebūtu iespējams radīt. “To gan varētu izgudrot, bet nevarētu pārbaudīt un palaist ražošanā. Toreiz preparātu pārbaudīja trīs posmos – vispirms uz brīvprātīgajiem, tad – Ļeņingradas Kirova rūpnīcā, kur strādāja aptuveni 80 000 strādnieku, un visbeidzot – visā Pleskavas apgabalā, kur plosījās gripas epidēmija. Pārbaudē bija iesaistīti desmitiem tūkstošu ārstu un simtiem tūkstošu pacientu. Tas bija ļoti dārgs un darbietilpīgs process, jo katram pacientam, kas saņēma remantadīnu, vispirms noteica vispārējo veselības un imunitātes stāvokli, kā arī pārbaudīja, vai viņš tiešām ir inficējies ar gripu. Tagad kaut ko tādu Latvijas apstākļos nav iespējams veikt.”

Stāstot par autortiesībām, Polis teic, ka toreiz viss noticis vienkārši – izsniegta autorapliecību, kas piederējusi Organiskās sintēzes institūtam un, protams, arī padomju valdībai. “Atlīdzība bija vienreizēja, dabūjām 9500 rubļu, ko sadalījām uz pusēm ar laboranti Ilzi Gravu. Es nopirku žiguli, Ilze – kooperatīvo dzīvokli. Ar to viss beidzās. Tagad man daudzi prasa, kāpēc remantadīns ir tik dārgs, bet es raustu plecus. Kā lai es to zinu? Prasiet Olainfarm, kas to ražo un pārdod. Tagad autortiesības uz remantadīnu vairs nav spēkā, jo patents darbojas 15–18 gadus. Tagad ir tā – kas grib, tas ražo. Es nojaušu, ka šo preparātu taisa arī Ķīnā, bet ķīnieši neko jaunu nav izgudrojuši, ražo pēc manām tehnoloģijām.”

Vai bērnībā sapņoja kļūt par izgudrotāju?

Jānis Polis ir izgudrojis ne vienu vien medicīnisko preparātu, tomēr vissvarīgākais no tiem ir remantadīns. Zinātnieks teic, ka viņa pārstāvētais Organiskās sintēzes institūts bijis labākais Padomju Savienībā ārstniecisko vielu radīšanā.

Viņš atceras: “Bērnībā vēlējos kļūt par ārstu, jo pie mums, Sesavas pusē, bija tāds jauks dakteris Emolītis un labs aptieķnieks Dālderis. Ja nebūtu viņu, mēs tur būtu apmiruši. Tolaik dzīve bija smaga un trūcīga, un, protams, neiztika bez slimošanas. Bērnībā man bija kolekcija ar mazām pudelītēm, kurās lēju ūdeni un bēru smiltis. Kad vectēvam bija dilonis, es centos viņu izārstēt – sēdēju vectēvam uz krūtīm un lēju viņam mutē ūdeni. Tas gan nepalīdzēja, 1945. gadā viņš nomira, un es to ļoti pārdzīvoju. Tā gadījās, ka pēc kāda laika atteicos no ieceres kļūt par ārstu. Pie manis nonāca grāmata par rakstnieku Antonu Čehovu, kurš pēc izglītības bija dakteris. Un tur bija uzsvērta ārsta augstā morāle un krietnās rakstura īpašības. Ar dziļām skumjām es sapratu, ka tik svēts es neesmu un tāpēc par dakteri man nekļūt. Protams, vēlāk man par to nāca smiekli, es biju pārāk idealizējis ārsta profesiju.

Kad mācījos Svintenes vidusskolā, biju ļoti sportisks puisis, spēlēju futbolu, volejbolu un biju aizrāvies ar riteņbraukšanu. Tad radās ideja studēt Fizkultūras institūtā, bet salauzu kreiso roku un nespēju nolikt vingrošanas eksāmenu. Nekas cits neatlika, kā iestāties Ķīmijas fakultātē. Man tā lieta iepatikās un bija nolemts, ka pēc studijām palikšu Ķīmijas katedrā.

Bet tad notika neparedzētais. Tajā pavasarī, kad beidzu Ķīmijas fakultāti, vairāku augstskolu pasniedzēju delegācija pirmoreiz devās vizītē ASV. Un – kas to būt domājis – viens no Latvijas Universitātes pasniedzējiem aizbēga un neatgriezās Latvijā! Turklāt tas bija kara katedras vadītājs, padomju virsnieks! Tas bija baigais skandāls, sākās pamatīga jezga un pasniedzēju rindu tīrīšana. Kļuva skaidrs, ka man tēva dēļ, kurš bija leģionārs, būs liegta iespēja turpināt zinātnisko darbu un kļūt par pasniedzēju Ķīmijas fakultātē.

Pēc universitātes beigšanas notika sadale un jaunos speciālistus nosūtīja uz konkrētām darba vietām. Kad komisijas vadītājs man piedāvāja galvenā inženiera vietu Līvānu spirta rūpnīcā, es iebildu: “Biedri, es nedzeru šņabi.” Komisijas pārstāvji sāka zviegt, bet Organiskās sintēzes institūta direktors Solomons Hillers uzaicināja mani pie sevis. Es piekritu.

Kad tagad to pārdomāju, es skaidri redzu, kā liktenis mani ir vadījis. Sākumā taču gribēju kļūt par ārstu, bet nekļuvu. Tad nolēmu stāties Fizkultūras institūtā, bet salauzu roku. Vēlējos būt ķīmijas pasniedzējs, bet politikas dēļ iecere izgāzās. Dzīvē man tika radīti dažnedažādi šķēršļi, lai es nokļūtu Organiskās sintēzes institūtā un kļūtu par izgudrotāju. Lai arī kā cilvēks pretojas, viņam no sava likteņa neizvairīties. Un, kas ir lemts, tas jāpieņem.”

Ļoti nozīmīga loma izgudrotāja dzīvē bijusi tēvam, ar kuru saglabājušās ļoti siltas attiecības līdz pat viņa nāvei. “Vācu okupācijas laikā tēvs tika izsaukts uz Rīgu un no turienes neatgriezās, viņu paņēma leģionā. Tā vēl būtu pusbēda, bet viņu iedalīja Baltkrievijas mežu tīrīšanas brigādē. Tētis vēlāk stāstīja, ka nevienu neesot nošāvis, bet viņa komandieris gan esot bijis baigais zvērs.

Reiz pie Ziemassvētku eglītes, kad bijām iedzēruši „Allažu ķimeli”, viņš nedaudz pastāstīja par savām kara gaitām. Reiz gājuši pa mežu, un viņiem pretī nācis skuķītis – tā ap gadiem četrpadsmit. Komandieris pavēlējis manam tēvam viņu pārbaudīt. Tētis sācis skatīties, vienā jakas kabatā – nekā, otrajā – asiņaina lupatiņa, kurā ietīti divi laulības gredzeni. Tēvs sapratis, ka meitenes vecāki ir nošauti un viņu mājas – nodedzinātas. Tēvs atlicis gredzenus atpakaļ un teicis, ka nekā nav. Ja priekšnieks būtu pārbaudījis un atradis gredzenus, tētis būtu nošauts. Toreiz bijusi tāda kārtība.

Kara beigās viņš nokļuva angļu – amerikāņu gūstā un nonāca vācu pilsētā Oderburgā. Tēvs stāstīja, ka tā nometne bijusi vēl briesmīgāka nekā pie krieviem, jo tur vispār nav bijis ko ēst. Apkārtnē visiem kokiem tikušas apēstas lapas un nograuztas mizas. Vēlāk viņš nokļuva Beļģijā, Futlasas nometnē, kur uzturējās daudz latviešu bēgļu, kas pēc kara bija pametuši dzimteni. Tur viņam gāja krietni labāk – bija pavārs un interesanti pavadīja laiku ar latviešu māksliniekiem.

Vēlāk tēvs nonāca Francijā un apmetās pie kādas atraitnes, kas viņu vēlējās paturēt uz visiem laikiem. Tomēr tēti vilka uz mājām. Atceļā viņu aizturēja krievi un kā sagūstītu fašistu aizsūtīja celt Narvu. Piecdesmito gadu sākumā viņš atgriezās mājās, bet tad atklājās, ka viņš bijis Baltkrievijas mežu tīrīšanas brigādē, un piesprieda 25 gadus. Tēti aizsūtīja uz Mordovijas lēģeri, kur viņam klājās daudz labāk nekā citiem. Tēvs bija labs celtnieks, un viņš krievu virsniekiem ārpus lēģera cēla guļbūves. Kad biju trešā kursa students, tēvs beidzot atgriezās mājās.

Kad viņam apritēja 94 gadi, mēs ar jaunāko dēlu Jāni aizbraucām ciemos. Tēvs jau bija smagi slims, neklausīja kājas, un nespēja parunāt. Es sēdēju pie tēta gultas, turēju viņa roku, skatījos acīs un sarunājos ar Visvareno. Un sarunas vadmotīvs bija šāds: “Par kādiem grēkiem, Tu šo vīru, kas vienmēr Tev bija uzticīgs, moki un nedod viņam vieglu nāvi?” Ar savu ticību tēvs izgāja cauri visiem lēģeriem un visu mūžu bija gan godīgs, gan strādīgs. Par tēti teica, ka viņam ir zelta rokas. Un todien mēs ļoti ilgi skatījāmies viens otram acīs un bez vārdiem sarunājāmies. Tā bija vispilnīgākā un visvērtīgākā saruna manā dzīvē. Pēc divām dienām tētis devās mūžībā.”

Brāļu un mātes traģēdija

“Ģimenē mēs bijām trīs brāļi, es esmu vecākais,” saka zinātnieks. “Diemžēl vidējais brālis Edgars piedzima ar tā saukto vilka rīkli un zaķa lūpu, kas nozīmē, ka viņam bija vaļējas aukslējas un šķelta augšlūpa. Tas radīja brālim lielus apgrūtinājumus dzīvē, bet pēc Saulaines Lauksaimniecības tehnikuma beigšanas ar viņu notika liela traģēdija. Lielupē viņš izglāba kādu puisīti, bet pats noslīka. Tas mūsu mammai bija liels trieciens, viņa kļuva jocīga un pa kapiem vien dzīvojās. Beigās dabūja audzējus un lielās mokās nomira.

Savukārt jaunākais brālis Imants ir par mani desmit gadus jaunāks. Tēvs gribēja meitu, bet dabūja... trešo dēlu. Ar Imantu notika ļoti neparastas un dīvainas lietas. Kad sākās Atmoda, viņš vienubrīd bija Sesavas draudzes vadītājs un uzņēmās slimo un nabadzīgo iedzīvotāju aprūpi. Tas bija ļoti jauki, un es viņam palīdzēju. Bet tad Sesavas draudzē uzradās īpatnējs mācītājs Auziņš, kas luterāņu baznīcā no kanceles sāka sludināt Krišnas mācību.

Auziņu atlaida no amata, un viņš drīz vien nomira, bet Imants savāca mācītājam piederošo literatūru un sāka padziļināti studēt. Tur bija gan austrumu garīgās mācības, gan kristīgā, gan ebreju reliģiskā literatūra. Es jau jutu, ka nebūs labi. Brīdināju brāli, ka ar garīgām mācībām vajag uzmanīgi, bet viņš mani neklausīja. Brālim uzradās pārliecība, ka viņš ir mesija un viņa uzdevums ir izveidot jaunu reliģiju. Viņš tolaik dzīvoja tēva mājās un caurām naktīm studēja okulto literatūru.

Un tad viņš sajuka prātā. Kādudien pie manis atskrēja brāļa sieva un sacīja, ka ar Imantu esot pavisam traki. Viņa lūdza mani palīdzēt, jo Imants nevienu neklausot. Pierunāju brāli kāpt automašīnā, un mēs devāmies uz Jelgavas trakomāju. Tas bija traģikomiski, jo pēc brāļa ierosinājuma mēs visu ceļu dziedājām „Kur tu teci, gailīti manu”.

Brālis labi saprata, ka viņu ved uz psihoneiroloģisko slimnīcu, viņš visam piekrita, tikai pieprasīja, lai slimnīcā būtu kāpostu zupa. Diemžēl trakomājā no viņa uztaisīja kārtīgu dārzeni, un tāds viņš ir vēl tagad. Brālis dzīvo laukos un strādā kādā virpotavā, virpo svečturus un koka traukus. Saņem invalīda pensiju un lieto zāles. Izskatās tāds galīgi sabendēts. Ļoti lēni runā, bet vasarā staigā ziemas cepurē un siltās drēbēs. Vispār briesmīgi.”

Arī pašu Jāni Poli liktenis nav lutinājis, tas gan vairāk attiecas uz sadzīves apstākļiem. Zinātnieks stāsta, ka nabadzības dēļ bijis spiests vairākkārt mainīt dzīvesvietu un tagad nokļuvis sociālajā mājā.

Jutos visnotaļ apmierināts, bet tad mūs mājai uzradās jauns apsaimniekotājs, kaut kāds bijušais milicis. Viņš pieprasīja parakstīt jaunus īres līgumus, bet mēs nolēmām nepadoties un neko neparakstījām. Viņš sāka mūs mocīt un tiranizēt, līdz kāda īrniece izmisumā izlēca pa logu un nositās. Pēc notikušā apsaimniekotājs nedaudz pierima, bet vēlāk atkal sāka uzmākties ar jauniem īres līgumiem.

Es nelikos ne zinis un maksāju saskaņā ar agrāk noslēgto vienošanos. Viņš sāka draudēt ar tiesu un, visticamāk, būtu izmetis mani uz ielas ar visām ķīmijas grāmatām. Medijos tika sacelts tracis, ka slavenu zinātnieku met ārā uz ielas, un Rīgas dome man piešķīra vienistabas dzīvokli sociālajā mājā Rāznas ielā. Par to esmu ļoti pateicīgs, jo tur ir viss nepieciešamais. Ir gan liela virtuve, gan labierīcības. Virtuvē esmu iekārtojis darba kabinetu, bet dzīvojamajā istabā man visas sienas nokrautas ar grāmatām.”

Jānis Polis piebilst, ka viņš jau sen ir šķīries un viņam ir divi dēli. “Jaunākajam dēlam Jānim Saldū pieder ceptuvīte, kur cep populāros „žagariņus”, bet vecākais dēls Uģis ir radiostacijas „European Hit Radio” vadītājs. Jau bērnībā viņam izpaudās interese par mūziku, viņš man sadedzināja vienu maģi pēc otra. Kā redzu, savā jomā Uģis ir augstas klases profesionālis, un tas man patīk. Viņam ir četri bērni, un pagājušajā gadā man uzradās pirmā mazmazmeitiņa.”

Armēnijas klosteros un teātrī

Polis ir Armēņu Apustuliskās baznīcas Rīgas draudzes loceklis. Zinātnieks teic, ka šim stāstam ir neliela priekšvēsture, kas ir saistīta ar padomju laikiem.

“Man visu dzīvi ir vilcis uz Austrumiem, esmu bijis arī Nepālā un pat kāpelējis pa Himalajiem. Vēl padomju gados, austrumu kultūras vilināts, es devos uz Armēniju. Tas bija 1981. gads, kad vadīju Organiskās sintēzes institūta bionodaļu un biju atbildīgais par jaunu ārstniecisku preparātu izstrādi. Armēnijā, galvenokārt klosteros, auga reti ārstnieciski augi, savukārt mūsu institūtam bija spēcīga aparatūra, ar ko noteikt augu struktūru, un mēs gribējām uz seno augu bāzes radīt jaunus ārstnieciskus līdzekļus. Turklāt Erevānā tobrīd notika Šekspīra lugu festivāls, un es, ilgi nedomādams, izrakstīju sev komandējumu un devos uz Armēniju.

Ierados pie teātra direktora, uzliku uz galda melno balzamu un teicu, ka gribu redzēt visas festivāla izrādes. Viņš atbildēja: “Labi, tu redzēsi.” Un tā es savienoju patīkamo ar lietderīgo. Dienās klejoju pa klosteriem, bet vakaros dzīvojos pa teātri. Armēņu kolēģi, ķīmijas speciālisti, bija iekārtojuši mani lepnā viesnīcā, kur bez raizēm nodzīvoju kādus divus mēnešus.

Sadraudzējos ar daudziem armēņiem un iepazinu viņu kultūru. Pa dienu Armēnijā bija padomju vara, bet vakaros tā tika gāzta. Vakaros tur valdīja armēņu kultūra, vēsture, tradīcijas un vietējā virtuve. Un man radās skaudība, jo mēs tādi nebijām, Latvijā padomju vara diemžēl valdīja 24 stundas diennaktī.

Atceros, gadījās ekstrēma situācija – kāda aktrise pēkšņi sabruka uz skatuves. Daudzi armēņu draugi neizpratnē skatījās uz mani un jautāja: “Jāni, kāpēc tu kavējies? Cel taču viņu augšā!” Pirms tam armēņiem biju daudz stāstījis par netradicionālo dziedniecību un ekstrasensiem, un viņi laikam nosprieda, ka arī es esmu dziednieks. Biju sprukās, bet man nekas cits neatlika, kā kāpt uz skatuves. Aktrisi nedaudz izģērbu, piespiedu pie krūtīm un sāku iztaustīt mugurkaulu. Un – man par brīnumu – viņa atjēdzās! Visi bija dikti priecīgi, un tad uzradās teātra galvenais režisors. “Tu izglābi manu sievu,” viņš teica. Pateicībā režisors man uzdāvināja ļoti retu grāmatu, armēņu mūka Grogora Narekaci dzejas krājumu.

Kad Rīgā uzcēla Armēņu Apustulisko baznīcu, es tur staigāju kā runcis apkārt krējuma podam, tik ļoti gribējās to redzēt no iekšpuses. Visu laiku to atliku, bet pagājušajos Ziemassvētkos tomēr saņēmos un aizgāju. Bija uzsnidzis balts sniegs, un baznīcas pagalmā viss likās tīrs un gaišs. No dievnama iznāca draudzes sekretāre, un mēs sākām runāties. Viņa mani ieaicināja baznīcā un visu smalki izrādīja.

Es jutos ļoti laimīgs un teicu, ka no Armēnijas esmu atvedis daudz vērtīgu grāmatu un tās gribu uzdāvināt draudzei. Tiku uzaicināts uz Jaungada svinībām, un jau tajā vakarā mani uzņēma armēņu kopienā, vēlāk iesvētīja draudzē. Zīmīgi, ka studentu gados mani jokojot sauca par armēni Polisjanu. Tas bija melno matu un lielā deguna dēļ. Man gan nav armēņu asiņu, toties ir interese par visu armēnisko.”

“Ar katru dienu pa milimetram kļūst labāk,” tās savu veselības stāvokli komentē zinātnieks. “Es neļauju sev injicēt pretsāpju līdzekļus. Kad cilvēks tos lieto, viņš zaudē gribasspēku un ar laiku nekas viņu neinteresē. Šā iemesla dēļ man notika asa saruna nodaļas ārstu. Viņš draudēja mani izrakstīt no slimnīcas, bet es teicu, lai viņš man likvidē sāpju iemeslu, nevis grūž iekšā tabletes. Tas taču ir bezjēdzīgi. Mums ir pilnas slimnīcas ar cilvēkiem – dārzeņiem, arī tepat ķirurģiskajā nodaļā tādu netrūkst. Piemēram, guļ te viens ar nogrieztu kāju, bet īsti nesaprot, kas noticis. Pēc kāda laika viņam nogriezīs otru kāju, un viņš gulēt tālāk.

Cik ilgi te uzturēšos? To es nezinu. Savu garu uzturu možu, sāpes mani nenomāc, tieši otrādi – stimulē nepadoties. Neviens nespēj pateikt, kas man kaiš. Kājas man vēl joprojām ir pamatīgi uzpampušas, bet iemesls nav zināms. Audzēja man nav, turklāt arī visas analīzes ir ļoti labas. Gluži kā kosmonautam. Tāpēc ceru, ka atveseļošos.”

Andris Bernāts