Kāpēc premjers Dombrovskis neatrod siltus vārdus?

„Ķepurojaties, kā mākat, esiet ciniski, nedomājiet par valsti, jo mēs par jums neliksimies ne zinis. Tāds ir patiesais politiķu vēstījuma saturs sabiedrībai gadu mijā,” raksturojot situāciju valstī sagaidot 2011.gadu, saka politologs Filips Rajevskis.

Valdības vēstījums uzņēmējiem ir pamudinājums pārcelt uzņēmējdarbību uz citurieni, lai nebūtu jāsaskaras ar to absurdu, kas ir Latvijā, bet pārējā sabiedrība, kas biznesu nevar pārcelt, tiek mudināta ātrāk doties projām, skaidro Rajevskis. „Paaugstinot nodokļus, lai gan jau pērn šis resurss bija izsmelts, valdība grasās pārbaudīt fundamentālu ekonomikas teoriju par to, ka augstāki nodokļi neveicina ekonomikas attīstību un rezultātā naudas ir mazāk.”

Labā ziņa esot tā, ka, lai gan šī valdība neizskatās rīcībspējīga, tā ir samērā stabila un kādu laiku turēsies, saka politologs. Neesot nekāda pamata to nogāzt, jo citas konstrukcijas neizskatoties labāk. „Lēmumi par budžeta konsolidāciju, maigi izsakoties, nav tādi, kādus sabiedrība gaidīja. Piemēram, grieziens pa veselības aprūpi, kas tieši skar iedzīvotāju naudas makus, nespēja reformēt valsts pārvaldi un citas sfēras. Tas viss liecina par kompetences un profesionalitātes trūkumu, tāpēc nevaram no valdības gaidīt izpratni un problēmu atrisinājumu,” saka Rajevskis. Viņaprāt, nekādas neskaidrības nav, jo valdības vēstījums ir skaidrs: kuļaties kā mākat vai braucat projām.

Politoloģe Ilga Kreituse atzīst, ka tik pesimistisks Jaunais gads kā šis Latvijā bijis reti. Tas galvenokārt saistīts ar neziņu par materiālo stāvokli. „PVN ir paaugstināts, kur ņemt vēl 50 miljonus, nav zināms. Cilvēki nezina plānojamos izdevumus, es arī nezinu, vai vecākiem būs nauda, lai bērni varētu studēt, arī mani bērni mācās. Cilvēki pietaupa, domādami, ka kaut ko sakrās, bet tajā pašā laikā nav iespējams sakrāt, lai novērstu gaidāmās negatīvās izmaiņas. Politiskā elite nav godīga pret tiem, ko tā pārvalda, ir tikai tukši vārdi, bet nekādas cilvēciskas izpratnes.

Liekas, ka viņi kā automāti, kurā iemet monētu, tikai runā un runā, atkārto vienu un to pašu vispār bez jēgas. Jo birokrātiskāka ir pārvalde, jo vairāk vienkārša siltuma ir cilvēku attiecībās. Kaut vai veikalā cilvēki , bet otram iedod latiņu. Tomēr tas ir ikdienas līmenis, politiskās elites atsvešināšanās no cilvēkiem neved pie valsts attīstības. Tas ir tāpat kā ģimenē. Ja starp bērnu un vecākiem nav uzticēšanās, mēs nevaram teikt, ka ģimenē aug jauns, perspektīvs cilvēks. Sagaidīt var visu. Galvenā protesta forma ir ar kājām, proti, cilvēki aizbrauc.

Nožēlojami, ka premjeram uz jautājumu, ko darīt tiem, kas gatavojas aizbraukt, neatradās neviena silta, laba vārda par mājām vai par atgriešanās iespējām.

Viņš turpināja kaut ko par konsolidāciju un augšupeju, kas bija kā pātagas cirtiens: brauciet prom! Ir vēl tāds vārds kā mīlestība, ko nevajag lietot nevietā, bet tas, vai tu kā politiķis spēj iedvest cilvēkiem siltas, mīļas jūtas pret vietu, kur dzīvo, ir noteicošs. Ir pilnīgi muļķīgi priecāties par to, ka pasaule novērtē to, kā mēs uzvedamies. Tas nav glaims, bet drīzāk izbrīns par mūsu klusu ciešanu un paklausību uz pārējo valstu fona. Ir ļoti žēl, ka mēs tādi saliektām mugurām ieejam 21.gs otrajā desmitgadē, it īpaši atceroties, ar cik lielām cerībām un optimismu sākās šis gadsimts.”