Krievu TV: latviešiem PSRS apkampienos klājās ļoti labi
Mēnesi pirms Valda Zatlera vizītes Krievijā Sanktpēterburgas telekompānija TV5 izrādījusi dokumentālo filmu, kurā jau ierastā retorikas stilā stāstīts, ka tikai Krievija var būt Latvijas glābēja.
Dokumentālās filmas „Pribaltika: Cilvēki, kuri runā krieviski” (par Pribaltiku Krievijā sauc visas trīs Baltijas valstis – Latviju, Lietuvu un Igauniju) sižetos par Latviju stāstīts, ka PSRS laikā dzīve Latvijā bija daudz labāka. Savukārt pēc atbrīvošanās no „mātes Krievijas apkampieniem” pie mums sākās pagrimums. Vienīgā cerība esot uz Krievijas kapitālu un krieviski runājošajiem.
Filmā nav izteiktas demagoģijas, bet tās scenārijs ir acīmredzami tendenciozi izstrādāts, lai skatītājiem liktu domāt, ka Krievija ir gandrīz vai vienīgā Baltijas uzplaukuma cerība.
Filmas sadaļa par Latviju sākas ar stāstījumu par to, ka padomju laikos Latvijas zivrūpniecība piedzīvoja uzplaukumu, bet pēc iestāšanās Eiropas Savienībā tā panīka. Kāds Rīgas Centrāltirgus zivju pārdevējs stāsta, ka vienīgā cerība ir uz krieviski runājošiem, Krievijas zvaigznēm un oligarhiem, kuri var atļauties Rīgas Centrāltirgū iegādāties zivis. Rīgas tirgū zivis ir pirktas gan estrādes zvaigžņu Allas Pugačovas un Maksima Galkina, gan Klāras Novikovas un baņķiera Pjotra Avena mielastu galdiem.
Sižetā par Jūrmalu uzsvērts, ka „Jaunais vilnis” nedēļas laikā kūrortpilsētas budžetā ienes tikpat daudz,. cik divu gadu pilsētas budžets kopumā. Kāds dārgumu meklētājs, kurš kļuvis par bezdarbnieku, pēc „Jaunā viļņa” pludmalē meklē prominento Krievijas viesu pazaudētās rotaslietas, kas viņam atļauj izdzīvot. Pagājušajā vasarā viņš atradis septiņus zelta gredzenus, divus zīmoggredzenus, pāris zelta ķēdītes, bet sudrablietas viņš vispār neuzskaita.
Stāstot par teātra zvaigznēm, tiek pavēstīts, ka pēc Vijas Artmanes Latvijas teātrī nav radusies neviena zvaigzne, bet pašu Viju Artmani dzīves pēdējos laikos viņas dzimtenē esot nicinājuši. Dailes teātrī, tiesa gan, nesen uz skatuves atkal „izlaistas” padomju skatītājiem pazīstamās Lilita Ozoliņa un Mirdza Martinsone. Lilita Ozoliņa piebilst, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas jutusies „izvarota un izmesta no teātra”.
Savukārt aktieris Andris Lielais stāsta, ka iesākumā bija sajūsmināts par neatkarības atgūšanas procesu, bet pēc tam, kad 1991. gada janvārī pie Iekšlietu ministrijas nošāva viņa kolēģi un draugu Andri Slapiņu, viņš ir vīlies un tagad par politiskajiem procesiem vairs neinteresējas.
Viņa sieva, Krievijas televīzijas raidījumu vadītāja Irina Paleja stāsta, ka abu dēlu Jāni Maskavas skolā esot piekāvuši par to, ka viņš ar savu tēvu sarunājies latviski. Klasesbiedru Jāni esot apsaukājuši par fašistu. Bērna skolotāja Jāni neesot vis aizstāvējusi, bet gan likusi noprast, ka Jānis saņēmis „pēc nopelniem”, jo Latvijā krievus nicinot, tādēļ Krievijā pret latviešiem labvēlību nav ko gaidīt.
