Ubagu jaunie triki. Gadiem ilgi netiek uz Balviem, Limbažiem, Liepāju...
Lai piekoptu veiksmīgu ubagošanas biznesu, vecais triks ar izstieptu roku bieži vairs nedarbojas. Krāpnieki apzinās — ir jāliek lietā kas iedarbīgāks par tuvinieku fotogrāfijām vai nepaēdušiem sunīšiem.
Jau pāris gadus no mutes mutē ceļo stāsts par jaunu puisi, kurš pazaudējis maku un netiek mājās no Rīgas uz dzimtajiem Balviem. Gadījums šķiet tīri cilvēcisks un bēda saprotama, tomēr vilšanās, kad no paziņām uzzini — biļetei uz Balviem puikam naudas nepietiek jau vismaz divdesmit ceturto reizi, ir milzīga. Vēl lielākas dusmas rada fakts, ka lielākā daļa no uzrunātajiem cilvēkiem lūdzējam naudu patiešām devuši.
Lēkājot ar divriteni, pazaudē maku
Nereti summa bijusi pat pāri latam, jo biļete uz Balviem maksā dārgi, pašlaik 5,50 latus, un iespējams, tieši tāpēc krāpnieks par savu galamērķi izvēlējies šo Latgales pilsētu. Stāsti, kur pazaudēts vai nozagts maks, ir dažādi. Piemēram, vasarā blēdis pārvietojās ar divriteni un stāstīja, ka maks izkritis, lēkājot ar velosipēdu pa rampām. Parasti vieglās peļņas tīkotājs uzrunā tieši daiļā dzimuma pārstāves — sievietes taču ir līdzjūtīgākas un nepametīs cilvēku nelaimē.
Arī ubagošanas laiks – vakars, ir izvēlēts ar nolūku. „Ir jau vēls, bet man jātiek uz mājām. Tiešām nezinu, ko lai dara, un man ir tik šausmīgi neērti... Ne jau visi man tic, citi domā, ka esmu parasts ubags. Man ir tāds kauns, bet citas izejas nav, es jums noteikti naudu atdošu,” sola izmisušais „balvēnietis”. Tomēr saņēmis labdara ziedojumu, pēc pārsimt metriem „šausmīgais kauns” ir izkūpējis bez pēdām, un tiek apstrādāts jau nākamais mīkstsirdīgais upuris.
„Vislielākais pārdzīvojums man ir par to, ka es taču šo naudu varēju pārskaitīt slimiem bērniem vai suņu patversmei, bet tā vietā tas lats nonāca pilnīgi vesela, nekaunīga krāpnieka kabatā, kurš spekulē uz cilvēku vēlmi kādam palīdzēt nelaimē,” sašutusi ir Dana, viena no „Balvu puiša” upuriem.
Darbojas Rīgas centrā
„Kaut gan viņš mazliet piešļupst un redzami mazliet padrupuši zobi, puika pēc narkomāna vai bezpajumnieka neizskatās, arī situācijas skaidrojums ir ļoti loģisks un sakāmais pirms tam rūpīgi pārdomāts. Tāpēc arī cilvēki iekrīt un viņam notic,” saka Dana. Sieviete atzīst, ka jābūt arī zināmai harismai un pārliecināšanas prasmei, jo parasti viņa naudu katram ubagotājam nedodot.
Šobrīd ubags no Balviem atkal izgājis peļņā. Krāpnieks bieži sastopams Elizabetes un Barona ielas apkaimē, tomēr savu darbības zonu mēdz arī pamainīt. Iespējams, ka ar pelnīšanu vairs nesokas tik labi, jo blēdim vairākkārt gadījies satikt reiz jau uzrunātos cilvēkus, kuri pasakām par Balviem vairs netic.
Uz Limbažiem? Es jums nopirkšu biļeti!
Vēl rudenī Rīgas centrā siroja kāda jauna sieviete. Viņas stratēģija bija šāda — ieraugot potenciālo upuri, dāma savilka seju žēlīgā grimasē, sāka raudāt un vaimanāt: „Palīdziet, palīdziet, mani apzaga, netieku uz Limbažiem! Zvēru pie sava bērna dzīvības!” Prasītā summa bija divi lati deviņdesmit. Vienā šādā reizē Lāčplēša un Tērbatas ielu stūrī nabaga cietēja uztrāpīja kasjauns.lv žurnālistam. Viņš, uz mirkli iespraucies vaimanu plūdiem pa vidu, vēlīgi piedāvāja: „Uz Limbažiem? Labi, es tepat strādāju, gaidiet, ieiešu darbā, nopirkšu jums biļeti internetā un atnesīšu.”
Nabadzīte samulsa un spēra pretī: „Jūs man neticiet!?” Nē, nē, ticu, es taču teicu, ka nopirkšu biļeti! Kundzīte, jāteic, saglabāja maksimālu pašcieņu: „Autobusa biļeti? Nē, es ar lielo busu nebraukšu, es gribu ar mikroautobusu, tas nav internetā!” Nu, kad nē, tad nē. Biļete uz Limbažiem, starp citu, lielākoties maksā mazliet lētāk, 2,60 latu, un pulksten 16.45 kursē mazas ietilpības buss, nu, gandrīz mikroautobuss, ar 26 sēdvietām. Būtu toreiz paspējusi...
Kungs gatavs aizvest, nabadzīte aizmūk
Brīvības ielā pie Veselības ministrijas Limbažu braucējai gadījās cits ekscess. Tur vīrs bija atvedis ar auto uz darbu sievu. Ubagotāja spērās klāt sievietei, asarām šķīstot, bet kungs vēl nebija aizbraucis un vēlīgi atvēra mašīnas durvis: „Sēdies iekšā, aizvedīšu visur, kur vajag! Tikai neraudi!” Madāma acumirklī aizmirsa par Limbažiem, papēži vien nozibēja.
Tomēr reizēm viņai veicies. Kāds sabiedrībā pazīstams dziedātājs „biļetei” ziedoja puslatu, pensionāre latu, vienīgi, kā vēsta aculiecinieki, Limbažu vietā vaimanātāja tika tikai līdz Vecrīgas „makdonaldam”.
Ubagotāju zināšanai — reizēm šis rūpals var beigties sāpīgi. Pirms vairākiem gadiem pa centru klīda jauneklis, kurš nekādi netika uz Liepāju. Viņam gadījās uzrunāt studentu kompāniju, kuri, lai arī cieta pastāvīgu trūkumu, tomēr līdzjūtīgi sameta pāris latus. „Pēc divām stundām mēs viņu ieraudzījām nevis autobusā, bet rindā pie kino kases. Kā mēs viņu sitām!” vēl tagad atceras viens no šīs studentu kompānijas.
Tas pats pāri okeānam: netieku uz Ņūdžersiju
Bet — mēs nemaz neesam oriģināli. Pirms nepilniem diviem gadiem Ņujorkā kasjauns.lv žurnālisti redzēja vīru ar aizkustinošu plakātu, kas vēstīja par meitu, slimu ar vēzi, Aidaho štatā. Nabaga „tēvs”, atdzinies uz valsts otru malu, lai vāktu naudu uz ielas stūra...
Un dienu pirms prombraukšanas Manhatanā mūs uzrunāja vīrs, kurš gluži pēc bada cietēja bezpajumtnieka neizskatījās — vai neesot kāds dolārs, viņš netiekot uz Ņūdžersiju. Tas ir turpat pretī, pāri upei, t.i., Hudzonai, kas gan ir krietni platāka par Daugavu. Dolāru lāgā vairs nebija, piedāvājām metro biļeti, kura bija derīga vēl vienu dienu. To nu kungam īpaši nevajadzēja, bet, sapratis, ka dolāru un pat ne kvartu (25 centi) tikpat nebūs, viņš atvadoties bilda — ziniet, es ņemtu to biļeti, ja jau jums vairs nevajadzēs.
Visbeidzot — vissolīdākie tomēr ir tie ubagotāji, kas atklāti un godīgi saka: baigās pohas, vai nevarētu 50 santīmus?
