Krievijas kino zvaigzne Arnis Līcītis: "Uz Krieviju dārzeņus ravēt es nebrauktu"

Arnis Līcītis ir viens no retajiem latviešu aktieriem, kam izdevies ielauzties un noturēties milzīgajā Krievijas kinotirgū. Viņš, paralēli dzīvodams Rīgā, jau daudzus gadus pelna maizi Maskavā, Kijevā un citās bijušās Padomju Savienības lielpilsētās un par dzīvi nesūdzas.

Krievijā viss kā Holivudā

„Kopš 1991. gada, kad boļševiku režīms ir aizgājis un Krievijā vismaz formāli ir kapitālisms, filmējoties ir sajūta kā Holivudā. Darba organizācija, attieksme — kolosāli. Un tas par tiem honorāriem „aploksnēs” ir pilnīgas muļķības. Tur jau sen ir ļoti stingra finanšu disciplīna, papīrs papīra galā. 90. gadi Krievijā ir beigušies,” viņš saka.

Tāpat kā citiem ārvalstu pilsoņiem, aktierim Krievijā esot visas sociālās garantijas, par viņu maksājot nodokļus, ir apdrošināšanas polise. „Citādi taču es nevarētu dabūt vīzu!” Arī par sadzīviskām lietām galva nav jālauza — visu nokārtojot kino uzņemšanas grupas pārstāvji.

Tomēr Līcītis nenoliedz, ka pasaules ekonomiskās grūtības neizbēgami skārušas arī Krievijas kinoindustriju. „Krievijā filmē mazāk, un tas, gluži loģiski, ietekmē arī aktieru honorārus. Taču krievu kino spožums nekādā ziņā nav pabalējis, viņi joprojām uzņem filmas ar nenormāli lielajiem budžetiem. Tikai retāk.”

Taksometros vadā par brīvu

„Pirms pāris gadiem man bija gods pavadīt dažas dienas Sanktpēterburgā kopā ar Arni Līcīti. Fantastiski! Katrs otrais cilvēks uz ielas atskatās, kundzes veikalos lūdz autogrāfus, taksometri vadā par brīvu,” stāsta Valmieras Drāmas teātra mārketinga direktore Agita Mačuka. „Arnim tolaik bija galvenā loma seriālā „Paradīzes ābolīši”.

Līcīša dzimtajā Latvijā tādus skatus neredz. Ziemeļnieciski atturīgajiem latviešiem krievu kino un TV filmas ir pasvešas, viņi skatās „UgunsGrēku”, un Krievijas megazvaigzni Rīgā uz ielas pazīst vien tie, kam Arnis joprojām atmiņā no Arvīda Krieva krimināltrillera „Aveņu vīns” (1984).

„Jā, krievu skatītāji ir atvērtāki. Latviešu cilvēks nav uzbāzīgs, tāda ir mūsu mentalitāte,” par publiskiem skatītāju simpātiju apliecinājumiem aktieris runā nelabprāt. Protams, priecājoties, ka viņa darbs patīk skatītājiem, taču galvenais esot režisora atzinība un gandarījums par labi paveiktu darbu.

„Oi, Līcīša kungs, jūs mūsu vecākiem ļoti patīkat, tēvs un māte kādreiz fanoja par filmu „Favorīts”,” sakot puikas no filmēšanas laukuma — gaismotāji, operatori. „Kad to uzņēmām, man bija 28 gadi, angļu detektīvs,” Līcītis, to atceroties, atplaukst smaidā. „Un es džekiem atbildu: pasakiet saviem vecākiem paldies, tas ir ļoti mīļi. Pasakiet, ka es turos!”

Kuram režisoram vajadzīga „krieviete” ar latviešu akcentu?

Par citiem latviešiem, kuri filmējas Krievijā, Arnis Līcītis neko daudz neesot dzirdējis. Vienīgais, vidēji reizi gadā kaut kur Krievijā sastopoties ar Ivaru Kalniņu. Pirms kāda laika Maskavā Līcīti sameklējuši divi jauni puiši, latviešu aktieri, Arnis palīdzējis ar padomu un kontaktiem. Kā censoņiem gājis tālāk, neesot interesējies. „Latviešiem ir daudz talantīgu, briljantu, spožu aktieru. Viņi varētu būt kino. Vienīgais šķērslis — valoda.”

Varētu šķist: kas nu tā par problēmu?! Postpadomju zemēs augušie aktieri krieviski saprot kopš bērnudārza vecuma, Rīgā uz ielas krievu valoda dzirdama tikpat bieži kā latviešu. Tomēr viss nav tik vienkārši, kā izskatās. „Krievijā ir 140 miljoni cilvēku. Tur ir ārkārtīgi daudz talantīgu aktieru, ļoti spēcīga konkurence. Pēc mūsu aktieriem viņiem nav nekādas vajadzības,” saka Līcītis.

Krievijas kinotirgū latviešiem klātos labāk, ja mūsējie tiktu vaļā no sava Baltijas akcenta, viņš uzskata. „Treknie gadi ir beigušies, un, visticamāk, filmu budžetos vairs netiek paredzēta nauda skaņošanai. Ja filmai ir liels budžets, tu vari norunāt drausmīgi kropļotā krievu valodā — tevi ieskaņos kāds cits. Taču tagad — tu vari būt cik spožs aktieris gribi, durvis automātiski aizveras, ja tu nespēj krieviski runāt bez akcenta. Redzēju divās filmās kādu zināmu latviešu aktrisi — uzvārdu neprasiet, publiski nesaukšu. Abās filmās viņa runāja ar akcentu. Domājat, viņa spēlēja ārzemnieces? Nē! Krievietes. Mani krievu kolēģi saka: tas ir nonsenss, nožēlojami, kā krievu sieviete var runāt ar tādu akcentu? Acīmredzot producentiem viņa kādu brīdi likās interesanta, un tie viņu arī paņēma. Bet, kad mīla ir galā, beidzas arī sadarbība.”

Pret Līcīša izrunu gan maskaviešiem iebildumu neesot. „Krievi vienmēr ir teikuši, lai es pats sevi ieskaņoju.”

Kāpēc Latvijā krievus pakar uz stabiem

Mēdz teikt: „Ja gribi sastrīdēties ar savu draugu krievu, sāc ar viņu runāt par politiku.” Uz Arni Līcīti šis teiciens neattiecas. Kā daudziem viņa gadagājuma latviešu kungiem, sarunas par politiku ir viens no Arņa jājamzirdziņiem. Krievijā par mums gribot zināt daudzi, un festivālos no skatītājiem dažkārt bijis jādzird pat visai skarbas replikas.

„Saka man mīļu paldies par filmu, vēlas kopā nofotografēties un pēc tam jautājums: kāpēc jūs likvidējāt krievu skolas? Vai vēl trakāk — kāpēc jūs krievus gribat pakārt uz stabiem? Jūs esat NATO un Eiropas pakalpiņi! Un tad es viņiem stāstu. Visu mūžu stāstu par mūsu iekšpolitiku. Kāpēc mums ir svarīgi saglabāt Latviju un latviešu valodu. Un vienmēr, kad esmu tā sirsnīgāk parunājies, viņi kļūst domīgi. Jo vairs nav argumentu,” viņš smejas. „Un tad es iekšēji nedaudz priecājos.”

Vācijā krievs runās ar pārdevēju krieviski?

Lielajā kaimiņvalstī Līcītis jūtas mīlēts un tiek uzskatīts par savējo. Taču nonākot līdz tēmai par latviešu un krievu attiecībām mūsu pašu valstī, viņa vaigs sadrūmst. „Latviešu valodu jau šeit tikpat kā nedzird. Vietējie krievi it kā ir mācījušies latviešu valodu. Bet vai tad viņi runā latviski? Spilgts piemērs. Veikalā sarunājos ar pārdevēju latviski. Cilvēks, kas stāvēja aiz manis, dzirdēja, ka viņa ir latviete. Bet vai viņš uzrunāja viņu latviski? Nē! Krieviski. Vai Zviedrijā, Igaunijā, Vācijā krievs uzdrošināsies runāt ar pārdevēju krieviski? Nē! Bet te viņi PRINCIPIĀLI nerunā latviski. Viņi nevar mūs ciest, jo mēs viņiem traucējam!”

Kaitinot arī Krievijas un Latvijas krievu presē lasītie negatīvie komentāri par Latviju. Ka krievvalodīgajiem šeit dzīves nav, tiekot diskriminēti. „Kāpēc tad jūs nebraucat mājās uz Krieviju, ja te ir tādi sūdi? Putins un Medvedevs jums dod naudu, lai jūs atgrieztos mājās,” aktieris piesauc jau kopš 2007. gada pastāvošo Krievijas prezidenta programmu, kas sniedz palīdzību ārzemēs dzīvojošo tautiešu labprātīgai pārbraukšanai uz dzīvi Krievijā.

„Ja latviešiem kaut kas nepatīk, viņi brauc uz Īriju ravēt lokus un zemenes, kur viņus uzskata par trešās šķiras cilvēkiem. Kāpēc krievi neatsaucas Putina aicinājumam braukt mājās? Par Īrijas braucējiem runājot — ja man nebūtu darba savā profesijā, es labāk ciestu badu šeit, savās mājās, bet es būtu aktieris. Es nebrauktu uz Krieviju ravēt dārzeņus. Jo esmu aktieris. Man ir pašlepnums.”

Kad Raimonds Pauls likvidēja teātri...

Dzīves rūdījuma Līcītim ir gana — ir gājis dažādi, un viņš labi zina, ko nozīmē palikt bez skatuves, tomēr nesalūzt. Arnis Līcītis, tāpat kā Rūdolfs Plēpis, Maija Apine un Juris Žagars, ir bijušie Jaunatnes teātra aktieri no kādreiz slavenās režisora Ādolfa Šapiro trupas, kas 1992. gadā pēc toreizējā kultūras ministra Raimonda Paula rīkojuma tika reorganizēta. „[..] lielākā daļa no reiz lieliskās latviešu trupas palika bez darba, daži aktieri priekšlaikus nomira, citiem sākās problēmas ar alkoholu...” teātra zinātniece Guna Zeltiņa šo laiku raksturo grāmatā „Teātra režija Baltijā”.

„Kad Raimonds Pauls likvidēja Jaunatnes teātri, es biju bezdarbnieks,” saka Līcītis, „nesaņēmu no šīs valsts pat bezdarbnieka pabalstu! Kā es izdzīvoju? Nu, tā. Vadot korporatīvos pasākumus, kas man dziļi riebās. Aizbraucu uz Krieviju pie drauga, kurš tolaik bija miljonārs. Viņš man palīdzēja. Padzīvoju pie viņa, iemetām šņabi, stāstījām anekdotes, neslikti padzīvojām. Maskavā, Jaroslavļā. Kad braucu prom, viņš man iedeva konvertu. Un tā divas reizes. Es saku — nevajag. Un, pateicoties tiem diviem konvertiem, es varēju milzīgu laiku samaksāt par savu eksistenci šeit, Latvijā.”

Būšu priecīgs, ja Dieviņš lems

8. janvārī Līcītis svinēja 65. dzimšanas dienu, pēc papīriem viņš ir pensionārs. „Visu laiku brīnos, ka savos gados vēl filmējos. Turklāt tik labās lomās.” Pēc paša teiktā, viņam vienkārši ir palaimējies. Esot pratis savu talantu neizniekot un nenodzert. „Nospēlēju galveno lomu „Kolekcijā” Sanktpēterburgā, vienu no galvenajām lomām „Zakon mišelovki”, tad „Ļevšij 1”, „Ļevšij 2”, „Točka vozvrata”, kur man ir galvenās lomas,” Arnis uzskaita.

„Nevaru Dievam spļaut acīs — protams, pieļauju variantu, ka galvenās lomas vairs nebūs. Jo dramaturģijā sešdesmitgadniekiem nav daudz lomu un Krievijā ir ļoti daudz aktieru manā vecumā, un viņi filmējas. Es viņus pazīstu, kopā esam šņabi dzēruši, zivis ķēruši festivālos. Savu esmu nospēlējis, un, ja Dieviņš lems, ka šis vecais kungs varētu Krievijā atkal kaut ko nospēlēt... Būšu par to ļoti priecīgs.”

Asnate Baņģiere / Foto: Rojs Maizītis, no Arņa Līcīša privātā arhīva