Otto vecāki ir uzvarējuši. Šoreiz bez tiesu darbiem
Janvārī Latvijā reģistrēts puisēns Otto — šoreiz bez tiesu darbiem. Iepriekš cita ģimene par Otto vārdu savam bērnam cīnījās līdz pat Augstākajai tiesai.
„20. janvārī vecāki saņēma jauno dzimšanas apliecību,” priecājas vecmāmiņa. Kad 2007. gada 30. jūnijā Otto nāca pasaulē, jaunie vecāki viņu reģistrēja turpat Dzemdību namā iekārtotajā dzimtsarakstu nodaļā kā Oto — citādi nevarēja, bet bez dzimšanas apliecības nesaņemtu pabalstu.
„Mums dzimtā vienmēr bijuši Otto — mans vectēvs, vecmāmiņas brālis, tā ir tradīcija,” kasjauns.lv stāsta vecmāmiņa Lija. Tomēr par Otto mazdēls oficiāli atzīts nesen, pēc tam, kad kāda cita ģimene šo vārdu izcīnīja tiesas ceļā — dzimtsarakstu nodaļa iebilda, ka valdības noteikumi par personvārdu pareizrakstību latviešu valodā neļauj dubultot līdzskaņus, tātad viens ‘t’ ir lieks.
„Tā ir netaisnība, nevienlīdzība, citi var brīvi izvēlēties saviem bērniem vārdu, bet mēs ne,” uzskata Otto vecmāmiņa. Šajā gadījumā iztika bez tiesu darbiem, dzimtsarakstu nodaļa reģistrējusi izmaiņas, jo ir jau precedents. Vecāki uzrādījuši arhīvu izziņas par Otto vārda lietošanu dzimtā, kā arī ģimenes ārstes un bērnudārza izziņas, ka bērns atsaucas uz šādu vārdu.
Otrs Otto piedzima pērn janvārī, un Rīgas Ziemeļu rajona dzimtsarakstu nodaļa atteicās bērnu reģistrēt ar šādu vārdu. Vecāki tiesājās, te viena, te otra puse lēmumus pārsūdzēja, līdz Augstākā tiesa izlēma par labu Otto un vēl piesprieda 500 latu dzimtsarakstu nodaļai. „Valodnieki iebilst, ka tas ir vācu vārds, bet šī ģimene bija atradusi, ka to lietoja jau lībieši,” teic Lijas kundze.
Valsts valodas centra (VVC) Latviešu valodas ekspertu komisijas priekšsēdētāja profesore Ilze Rūmniece un VVC direktors profesors Māris Baltiņš uz tiesas lēmumu reaģēja ar atklāto vēstuli. Viņi pauda, ka Augstākā tiesa prasa pārkāpt Valsts valodas likumu un Ministru kabineta noteikumus par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, par ko savukārt cita tiesa varētu piemērot sodu.
„Grūti būtu iedomāties, ka tiesa var uzlikt kādam par pienākumu lietot vārdu „mežs” sieviešu dzimtē vai atzīt par pareizu vārda „labs” rakstību ar p, jo tā to izrunā. Līdzīgos gadījumos senie romieši teica „Nec Caesar supra grammaticos” („Pat Cēzars nestāv pāri gramatiķiem"), uzsverot, kas ir valsts varas ziņā un kas nav,” sašutuši ir valodnieki.
Viņuprāt, šajā gadījumā ar tiesas lēmumu konkrētiem cilvēkiem apmierinātas viņu iegribas un piešķirtas privilēģijas, kuru citiem nav. „Ja jau tiesai šķiet, ka tā var vienā gadījumā atcelt pareizrakstības normas, tad kāpēc citā gadījumā nevarētu atzīt sestdienu par trešdienu vai 13. februāri pasludināt par vasaras saulgriežiem, tā sakot, kā „netipisku gadījumu”, jo „kādam tā ļoti gribas”?,” teikts vēstulē.
Neraugoties uz valodnieku sašutumu, Latvijā ir arī citi Otto — piemēram, gleznotājs Otto Zitmanis, talantīgais Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas skolnieks, Jauniešu Ministru kabineta kontrolieris Otto Tabuns, bijušais Valsts meža dienesta ģenerāldirektors Otto Žvagiņš. Šo vārdu savam pseidonīmam izmantojis pēdējā laika populārā piedzīvojumu romāna „Latvieši ir visur” autors Otto Ozols.
