Latvijas mediķi dara brīnumus
Mūsu ārsti veikuši kārtējo brīnumu — Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā veikta devītā sirds transplantācija Latvijā. Kāda ir šo unikālo operāciju vēsture Latvijā un pasaulē?
Devītā sirds operācija Rīgā veikta naktī uz 17. februāri, un ilga trīs stundas un 45 minūtes. Sirds no donora, kam iestājusies smadzeņu nāve, pārstādīta 36 gadus vecam vīrietim ar smagu sirds saslimšanu, kuram transplantācija bija vienīgā ārstēšanas iespēja.
Pacientam viss kārtībā
„Pacients šobrīd jūtas labi, pats elpo, sarunājas, donora sirds darbojas. Galvenais ārstu uzdevums šobrīd ir nodrošināt atbilstošu imūnsupresijas terapiju, lai nenotiktu donora orgāna atgrūšana,” sacīja profesors Romāns Lācis.
Operāciju veica sirds ķirurgu komanda profesora Lāča vadībā — Ints Putniņš, Uldis Strazdiņš, Artūrs Koris, anesteziologi un reanimatologi Evas Strīķes vadībā un transplantologi–koordinatori Sergeja Truškova vadībā.
Pērn neviena sirds transplantācija operācija netika veikta, savukārt pirmā šāda operācija Latvijā veikta 2002. gadā Tatjanai Ostelei, bijušajai Jelgavas fotogrāfei, kura pēc operācijas katru gadu ieradās „stradiņos” ar ziediem un torti. Viņa gan diemžēl 2009. gadā aizgāja aizsaulē. Pirmais cilvēks pasaulē ar svešu sirdi nodzīvoja 18 dienas, Ostele – septiņus gadus.
Jauna dzīve ar jaunu sirdi
Žurnāls „Kas Jauns” ir ticies ar Juri Nākmani, zemkopi no Bauskas puses, kurš 42 gadu vecumā ieguva jaunu sirdi — tad tā bija piektā šāda operācija Latvijā. „Ēdu vakariņas, kad uzzināju, ka jābrauc. Brālis atveda. Visu ceļu braucu un neticēju,” viņš stāstīja.
Nākmaņa donors bijis autoavārijā bojā gājis tikai 18 gadus vecs jaunietis – ar tuvinieku piekrišanu. Par viņa dzīvības cenu mūža turpinājumu ieguva vairāki cilvēki – izmantotas arī divas nieres, aizkuņģa dziedzeris, aknas. „Agrāk, kad pa šoseju ar 150 kilometriem garām aiztraucās motociklists, teica – re, kur aizbrauc orgānu donors. Tagad baiki kļuvuši tik jaudīgi, ka viņi avarējot izšķīst un par donoriem neder,” atklāj profesors Lācis.
Sirds ar „nepareizu” krāsu
1967. gadā, kad Kristians Bernards Dienvidāfrikā pirmo reizi pārstādīja cilvēkam cilvēka sirdi, Lācis bija ceturtā kursa students. Kavēdamies atmiņās, viņš atzīst, ka pirms 40 gadiem par pirmo sirds transplantāciju varējis arī nezināt. „Kad notika Latvijā pirmā šāda operācija, man kāds labvēlis anonīmi atsūtīja izgriezumus no 1967. gada avīzēm. Tur bija padomju publikācija par to, ka pirmajam pacientam radās problēmas – viņam bija melnādainas sievietes sirds,” pasmaida Lācis.
Tolaik Dienvidāfrikā plauka aparteīda režīms – baltais mazākums valdīja pār melnajiem. Rasistiem radās filozofiska problēma: vai baltais ar melnās sirdi drīkst dzīvot laulībā ar balto sievieti? Ilgi galvas nebija jālauza, jo pacients nomira. „Absurdi, aparteīds patiešām bija briesmīgs,” noteic ārsts.
Treniņš ar mirušajiem
Ceļš uz sirds pārstādīšanu Latvijā aizsākās 1969. gadā, kad ar rīkojumu „no augšas” izveidots Sirds asinsvadu ķirurģijas centrs profesora Jāņa Volokolakova vadībā. Septiņdesmitajos gados Heinrihs Lācis eksperimentēja, transplantējot sirdis suņiem.
Latvijas mediķi aizvien labāk apguva sirds ķirurģiju. Tūkstošiem operāciju katru gadu ir arī pamats transplantācijas prasmei. 2002. gadā sakrita visi apstākļi – zināšanas, tehniskais līmenis, psiholoģiskā gatavība, paciente, donors.
Ārzemju padomdevēji nebija vajadzīgi. „Ar profesoru Volokolakovu iepriekš diezgan daudz piedalījāmies šādās operācijās Berlīnē, Gēteborgā, Minhenē, skatījāmies, analizējām,” atceras Lācis. Un, lai būtu pavisam droši, ārsti ievingrināja roku, pārstādot sirdi no miruša cilvēka uz mirušu. Lācis: „Imitējot visu no A līdz Z, kā īstā operācijā.”
Tikai četras stundas
Sirds pārstādīšanai laiks ir tikai četras stundas. Ļoti maz, jo šajā termiņā jāpaspēj dzīvības sūkni izņemt, iekonservēt, atgādāt līdz pacientam, transplantēt. Jo tuvāk minētajai laika robežai, jo rezultāts sliktāks. „Dažās zemēs esmu redzējis, ka mašīnai, kura ved orgānu, ir priekšroka, arī pret ministru. Bet Rīgā ir problēmas pabraukt pat parastai ātrajai palīdzībai,” pārdzīvo Lācis.
Kāpēc tikai deviņas sirdis? „Latvija ir kā Sūnuciemā, mēs guļam vienā mierā,” nopūšas ārsts. Neticēsiet – nav pieprasījuma! Piemēram, 2007. gadā rindā uz sirds transplantāciju gaidīja tikai trīs cilvēki. „Nevienam neko nevajag. Tikai mirstība no sirds asinsvadu slimībām Latvijā ir augstākā Eiropā un nav izslēgts, ka arī pasaulē. Pēc ASV datiem, desmit cilvēkiem no miljona vajadzīga jauna sirds. Latvijā gadā varētu būt runa par 15 līdz 20 operācijām,” lēš Lācis.
Tikai paši sirdzēji neiet pie daktera. Un, ja iet, ģimenes ārsts tikai izraksta zāles, bet par sirds transplantāciju pat neiedomājas. Visi samierinās un gaida galu.
Golfs arī sirmā vecumā
Trīs pacienti ir miruši, ārsti pārdzīvo par katru aizgājēju, bet arī analizē, kāpēc tā noticis. Pirmais slimnieks nomira septītajā dienā pēc operācijas, bijuši asinsrites traucējumi smadzenēs.
„Otrais pacients varbūt pat bija spēcīgāks par pirmo, bet pēc pusgada, mājās strādājot, pēkšņi kaut kas notika. Bija darba spējīgs, kopa zemi, varbūt sirds ritma traucējumi,” teic Lācis. Var teikt – ko tad deva tas pusgads klāt? Vēl sešus mēnešus pilnvērtīgas dzīves.
Lācis atminas Stokholmas slimnīcā vēl padomju laikā redzēto. Viņam parādīts 82 gadus vecs kungs ar jaunu aortas vārstuli. Mūsu ārsta jautājums, kālab gan šis vīrs operēts, zviedru ļoti pārsteidzis. Ak 82 gadi? Jā, ļoti vecs, saprotiet, viņam bija grūti spēlēt golfu! „Katram jāgrib spēlēt golfu arī pēc 80 gadiem,” pasmaida Lācis.
