Kas būs arābu valstīs: demokrātija vai pilsoņu kari?

Dzejnieks un tulkotājs Uldis Bērziņš ir ļoti tuvu pazīstams ar arābu pasauli, viņš ir pārtulkojis latviski Korānu, taču par to, kas gaidāms šajās valstīs, atturas spriest. „Es nejūtu sevī tādu informācijas daudzumu, lai varētu izsecināt, uz ko virzās šis pasaules nostūris,” intervijā kasjauns.lv atzīst Bērziņš.

Arābu demokrātija būs citāda

Tomēr viens, pēc Bērziņa vārdiem, ir skaidrs — sabiedrības arābu valstīs meklē jaunas „organiskas eksistences formas, kas būtu atbilstošas gan pašu kultūrai, gan šodienas prasībām, būtu brīvākas, bet nepārņemot pilnībā modeļus no malas”. Totalitārie režīmi nav sevi attaisnojuši, un tagad arābu pasaule meklē jaunus virzienus.

„Tas ir solis uz priekšu,” saka Bērziņš. Vaicāts, vai arābu demokrātija ir iespējama, viņš spriež: „Tā būs citāda, bet katrā zemē ir atšķirības. Bet, ja demokrātija ir iespējama tik tradicionālā zemē kā Japāna, savā ziņā arī Taizemē, man gribas teikt — jā, ir iespējama. Kādi būs šie līkumainie ceļi, nezinām, bet vēl pirms gada par šādu jautājumu mēs nerunātu.”

Rietumi sāka saprasties pat ar Kadafi

Hosams Abu Meri, Arābu Kultūras centra priekšsēdētājs un ārsts, jau vairākus gadus dzīvo Latvijā, ir mūsu valsts pilsonis, kandidēja pēdējās Saeimas vēlēšanās „Vienotības” sarakstā un nesen kļuvis par iekšlietu ministres ārštata padomnieku migrācijas jautājumos.

Meri ir no Libānas, ko varētu uzskatīt par arābu pasaules paraugdemokrātiju. Par iespējamo notikumu attīstību nemieru pārņemtajās arābu valstīs viņš teic: „Viens variants ir ceļš uz demokrātiju, bet tā nebūs līdzīga Rietumiem, kā Eiropā vai Amerikā. Tautai, kas 30 līdz 40 gadu dzīvojusi ar vienu režīmu, demokrātiju ir grūti saprast.”

Iespējamais scenārijs ir bieža režīmu maiņa. Turklāt arābu valstis nemaz nav vienādas, piemēram, Ēģipte nav tāda pati kā Jordānija. „Libāna ir it kā demokrātiska, bet tur ir nepārtraukts politiskais konflikts.”

Rietumu pasaulei daudzi arābu valstu režīmi bija itin izdevīgi, tas nekas, ka to valdīšanas metodes bija pavisam pretējas rietumnieku sludinātajām vērtībām, galvenais — lai ir stabilitāte. „Mubaraka režīms Ēģiptē bija ļoti draudzīgs Rietumiem, Tunisijā tas pats,” atgādina Hosams Abu Meri. „Citādi bija ar Kadafi Lībijā, jo viņš atbalstīja teroristus. Taču arī Kadafi pēdējā gada laikā uzlaboja attiecības ar Rietumiem, maksāja kompensācijas par Lokerbijas lidmašīnas spridzināšanu.” Nesen gan Francija izlēma atzīt Lībijas dumpinieku grupējumu kā oficiālu valdību.

Iepriekš rietumvalstis arābu revolūciju vērojušas visai piesardzīgi un, tikai redzot, ka, piemēram, Ēģiptē tauta patiešām ir pret Mubaraku, prasīja viņa atkāpšanos.

Nemieri ietekmē ar degvielas cenu un bēgļiem

Naivi domāt, ka šie notikumi neskars Latviju, kaut vai naftas dēļ. Lībijas nemieru dēļ degvielas cena var sasniegt pat latu par litru. Turklāt uz Eiropu dodas bēgļu tūkstoši, gan tie, kas piederējuši gāzto režīmu elitei, gan cilvēki, kas vienkārši glābjas no konfliktiem. „Tuvo Austrumu stabilitāte ir pasaules stabilitāte,” atgādina Meri.

Vai ir iespējama arābu demokrātija? Meri: „Ir, bet nedomāju, ka tā būs līdzīga Latvijai vai Eiropas Savienībai. Opozīcija arābu valstīs demokrātiju var redzēt citādi, piemēram, ka ik pēc sešiem mēnešiem ir jauns prezidents.” Ēģiptē, kur ir plaša izglītotu jauniešu kustība, kuri saprot, kas notiek pasaulē, tomēr tur ir arī radikālas organizācijas, kas gadu desmitiem opozīcijā gaidījušas iespēju tikt pie varas.

Ļoti svarīga loma reliģijai

Par atšķirībām no Rietumu demokrātijas liecina jau pieminētā Libāna. „Ik pēc četriem gadiem ievēl parlamentu, ik pēc sešiem — prezidentu, taču ievērojama ir reliģiskās piederības ietekme,” skaidro Meri. Libānas parlamentā ir pārstāvēti 17 reliģiski virzieni ar savām partijām, premjeram jāpārstāv viena reliģija, prezidentam — cita, lai visiem labi.

Mēs Latvijā nevaram iedomāties, ka prezidentam noteikti būtu jābūt Latgales katolim, premjeram — Kurzemes luterānim, Saeimas priekšsēdētājam — pareizticīgajam no Rīgas.

Un tomēr šie nemieri arābu pasaulē ir devuši jaunas, svarīgas vēsmas, uzsver Meri. Jordānijas karalis atlaidis valdību, pieprasot nopietnas reformas jaunās valdības veidotājiem; Jemenas prezidents paziņoja, ka ne viņš, ne viņa dēls nekandidēs nākamajās prezidenta vēlēšanās; Kuveitā sievietēm atļauts piedalīties parlamenta vēlēšanās. Tie ir tikai daži spilgtākie piemēri ceļā uz demokrātiju, bet, protams, tauta pieprasa ko vairāk.

Vietā piebilst, ko nesen intervijā „BBC News” pauda miljardieris un demokrātijas atbalstītājs Džordžs Soross, salīdzinot šos notikumus ar komunisma krišanu Austrumeiropā — toreiz Rietumi bija pret šiem režīmiem, bet tagad brūk režīmi, kurus Rietumi atbalstīja.

Māris Puķītis/Foto: EPA/LETA, Lita Krone, Ieva Čīka/LETA