Zatleram visvairāk trūkst brīvu sestdienu un svētdienu
Vai Valdis Zatlers ir mēģinājis aizbēgt no miesassargiem? Vai viņam joprojām patīk neformālā atmosfērā izdzert alus kausu? Vai bērni prasa padomu savam tēvam — prezidentam? Valdis Zatlers iztaujāts žurnāla „Patiesā Dzīve” šā gada piektajā numurā.
Pareizais attālums
Vai jums ir izdevies pastaigāt bez miesassargiem un izbaudīt dabu – jūru, mežu, varbūt kalnus?
Jā, esmu iemācījies to darīt kopā ar miesassargiem! Šis arī ir jautājums, ko esmu sev uzdevis. Vai iespējams būt harmonijā, kad tu 24 stundas tiec apsargāts, 24 stundas viss tiek precīzi reģistrēts – ar ko tu satiecies, kur atrodies... Jābūt pietiekami stipram cilvēkam, lai to pieņemtu, un vēl stiprākam, lai ar laiku to nejustu. Tas ir traucēklis. Es saku – tā ir mana paplašinātā ģimene. Un, ja es viņus pieņemu kā ģimeni, tad, protams, man ir daudz vieglāk. Bet tas nozīmē arī uzticību. Savstarpēju uzticību.
Sākums bija ļoti neparasts un grūts. Vai tas pēc tam kļūst viegls un ikdienā pieņemams, ir ļoti atkarīgs no miesassargu profesionalitātes. Jo viņiem arī jājūt, ka katrs cilvēks ir atšķirīgs. Tāpat kā mēs zinām šo komunikācijas distanci – katram ir atšķirība komfortablajā distancē. Jūs jautājāt par mežu. Es arī apmēram zinu, cik tālu viņiem no manis jāiet mežā, lai mēs, abas puses, justos labi.
Cik tas ir?
Kā kurā mežā. To nevar tā pateikt, tas jājūt.
Daudzi jau mēģina mukt. Un arī izdodas aizmukt! Bet es to neesmu darījis viena iemesla dēļ – man ir cieņa pret šiem cilvēkiem. Viņiem ir darba uzdevums, un, ja es kļūtu kaprīzs un nesadarbotos, tas radītu viņiem problēmas. Esmu iemācījies iet uz pabu tā, ka viņi netraucē ne man, ne citiem paba apmeklētājiem. Tā jau ir zināma profesionalitāte arī no manas puses.
Jūs tiešām ejat uz tādām neformālām vietām?!
Man ļoti patīk! Vasaras laikā izdzert kausu alus pilsētas centrā, vienalga, kurā pilsētā. Un, ja man ir iespēja nopirkt alus kausu kaut kur Eiropā, kur alu pārdod uz ielas, es vienmēr to izmantoju. Parasti cilvēki, ieraugot miesassargus, jautā, kas tas ir, kas tur dzer alu? Un tad ir zināms prieks visā kafejnīcā. Arī man. Es esmu starp cilvēkiem.
Redziet, prezidentam ekskluzīvas lietas ir tās visvienkāršākās. Pasēdēt, padzert alu pilsētas centrā, ieiet lielveikalā, tirgū, nomazgāt traukus – tā es varētu skaitīt vēl un vēl... Kas citam šķiet apgrūtinoša ikdiena, man ir liels prieks! Jo tas ir pilnīgs pretpols tam, kas notiek prezidenta kabinetā pilī. Nu, kurš cilvēks var dzīvot bez ikdienas?
Par neformālām sarunām un humānismu
Saskaldīt malku, ienest to istabā, iekurt krāsni – kas var būt lielāka bauda? Un šīs vienkāršās lietas var dabūt gan pilī, gan Jūrmalas rezidencē. Tās nekur nepazūd. Tikai vienmēr visiem, kas ir ap tevi, ir vēlēšanās tevi stumt no tām nost. Satraukums, kad likās, ka tieku ievietots būrītī, ilga pirmās divas prezidentūras nedēļas. Protams, es veltīju tās pārdomām, kā tikt no tā būrīša ārā. Un man izdevās saglabāt harmoniju starp vienkāršām, ikdienišķām lietām, bez kurām tu nevari iztikt, un prezidenta darbu, kas tevi no tām visu laiku attālina.
Visi gaida, ka prezidents būs kaut kas īpašs. Bet prezidents ir vismaz 40 gadus vecs Latvijas pilsonis, viens no 2,3 miljoniem, kurš simbolizē viņus visus reizē. Katrs Latvijas iedzīvotājs prezidentā meklē sevi. Un ir priecīgs, ja kādu daļu no sevis viņā atrod, un ļoti dusmīgs, ja neatrod. Tā arī ir prezidenta dzīves daļa.
Ja gribi zināt, kas cilvēkiem prātā, kā viņi redz Latviju, kā redz savu prezidentu, tad pēc iespējas vairāk jātiekas. Jo to nevar uzzināt avīzēs, tikai tiešā kontaktā. Un Latvijai ir tā privilēģija, ka, lai arī grūti, tomēr pat viena termiņa laikā ir iespējams satikt lielāko daļu Latvijas iedzīvotāju. Mums jāsaprot, ka mums ir daudz kas tāds, kā nav tiem lielajiem.
Jā, tas ir izaicinājums – cik īsā laikā var pārvarēt šo pietātes, cieņas un bijības robežu. Bet cilvēks ir cilvēciska būtne. Viņš tomēr ir priecīgs, kad tā tiek pārkāpta, kad izveidojas kontakts un sajūta, ka prezidents ir viens no mums. Protams, katrs cilvēks prezidenta amatā būs citādāks. Viens būs karalis, viens – revolucionārs... To nosaka personība. Par to esmu pārliecinājies, pazīstot trīs Amerikas Savienoto Valstu prezidentus. Bils Klintons, Džordžs Bušs, Baraks Obama ir trīs absolūti dažādas personības ar savām īpašībām, kaisli, aizrautību. Un viņi visi ir ievēlēti par ASV prezidentu.
Tie paši! Tātad attiecīgajā reizē viņi gribēja tieši tādu kā Klintons, Bušs vai Obama. Un katru reizi vēlēja ar cerībām.
Kura no šīm personībām jums ir simpātiskāka, saprotamāka?
Jāatbild politiski ļoti korekti – noteikti tas prezidents, kurš pašlaik ir pie varas. Tāpat kā ar jums, mums ir cilvēciska saruna. Un, jo ātrāk tiek nodibināts uzticības pilns, cilvēcisks kontakts, jo labāk veicas arī darba lietās. Var jau būt pieeja, ka amats ir tas, kas nodrošina politiķu sadraudzību, sadarbību, valstu divpusējo attiecību attīstību, bet aiz tā visa vienmēr ir konkrēts cilvēks. Ar savām komunikācijas spējām. Turklāt šīm komunikācijas spējām ir jābūt ļoti daudzos līmeņos, un tās var attīstīt. Ja ir cilvēkmīlestība un humāna attieksme pret cilvēci kopumā, tad šīs spējas rodas pašas no sevis.
Mēs noteikti otrā cilvēkā meklējam apstiprinājumu saviem uzskatiem. Dažreiz strīdamies tieši tādēļ, lai justos droši, ka mūsu uzskati ir pareizie. Pašam ar sevi ir grūti gan strīdēties, gan cīnīties. Tas parasti ir lemts neveiksmei. Bet strīdā, kurā piedalās divi vai daudzi, vienmēr dzimst patiesība.
Kā jūs domājat – vai cilvēce soli pa solītim iet humānisma virzienā? Protams, cauri kariem, vardarbībām, represijām – gan morālām, gan fiziskām –, bet vai mēs tam tuvojamies?
Mēs ejam šo ceļu. Pēc statistikas, karu skaits pasaulē pēdējos 10 gados ir vismazākais cilvēces vēsturē. Arī vardarbības, nebrīvu režīmu skaits pastāvīgi samazinās. Un pasaule – it sevišķi mūsdienās ļoti savienotajā interneta pasaulē – lēnām iet uz vērtībām, kas visiem cilvēkiem ir visaugstākās. Tās ir humānās vērtības. Jo pamatvērtības – dzīvība, mīlestība, ģimene un darbs – visiem cilvēkiem ir vienādas.
Strīdi sākas vēlāk, un to nosaka tas, kāda ir katra sabiedrība. Mēs visi gribam dzīvot, mīlēt, redzēt savus bērnus laimīgus. Gribam, lai mums būtu darbs, kas mūsu ģimeni baro. Varat nosaukt kādu, kas domā citādāk? Tas nav atkarīgs no kontinenta un tautas.
Līdz Rīgai ir nonākusi izstāde, kurā tiek eksponēti īsti, uzšķērsti cilvēku ķermeņi. Kā jūs, ārsts, prezidents, inteliģents cilvēks, uzskatāt – vai tas ir atbalstāmi? Kā to uztvert, vai tā nav neatļautas zonas pārkāpšana?
Ļoti grūts jautājums. Es tomēr dodu priekšroku, ka visam jānotiek pa īstam. Esmu mācījies anatomiju, preparējis anatomikumā līķus, esmu atvēris dažādu rasu dzīvu cilvēku ķermeņus. Un vienmēr esmu teicis, ka ķermenis ir skaists gan no ārpuses, gan iekšpuses, tā ir dabas pilnība. Un man pret to ir ļoti liela cieņa, respekts. Dzīvi vai miruši, tie esam mēs. Stikla cilvēks Medicīnas vēstures muzejā arī ir īsts, ļoti precīzi atainots. Tāpēc ir ļoti grūti vērtēt kaut ko, kam ir kādas citas pretenzijas. Es arī negribētu to vērtēt.
Es paklusēšu.
Mēs gribam, lai mūsu bērni izglītojas, un arvien vairāk pārkāpjam kaut kādas iedomātas robežas. Laikā, kad augām, bija daudz vairāk tabu, par ko nerunāja, arī saistīti ar mūsu ķermeni, fizioloģiju, attiecībām...
Bez šaubām, savs ķermenis jāpārzina. Jo labāk mēs to pārzināsim, jo labāk pret to izturēsimies un veselīgāki būsim. Tas skolā jāmāca vēl vairāk, jāved skolēni uz Medicīnas vēstures muzeju. Tas ir ļoti labs muzejs, tur var saprast ļoti daudz ko. Kāpēc daļa cilvēku ir veseli, bet daži slimo visu mūžu? Daži pat mirst 40–50 gados, visu laiku sakot, ka tūlīt, tūlīt... Tas, protams, jāiemāca, bet tam jābūt īstam. Tam nevar būt nekādu citu pretenziju.
Cilvēka ķermenis nav šovs.
Mācīt cilvēkam rūpēties par sevi arī ir viena no humānisma idejas izpausmēm. Jo, tikai būdami veseli un priecīgi, mēs varam rūpēties par apkārtējiem un darīt priecīgus citus.
Veselība ir otra lielākā vērtība. Tās kvalitāte nosaka, cik kvalitatīvi dzīvosim. Ja esam visu mūžu slimi, tad, protams, dzīves kvalitāte nav labākā. Es nedomāju tos, kam ir bērnībā iegūtas slimības, šajā gadījumā jābūt pilnīgi citādai pieejai – mums viņiem jāpalīdz būt tikpat laimīgiem kā pārējie.
Katrā cilvēkā, kuram varbūt ir kāds iedzimts defekts, mīt spējas, kuras viņš var attīstīt, par to esmu simtprocentīgi pārliecināts un vienmēr esmu atbalstījis to, lai mēs vairāk strādātu ar šiem cilvēkiem! Bet jāstrādā arī ar tiem, kas ir garīgi un fiziski veseli. Jāpanāk, lai viņi apzinātos, ka veselība ir lielākā vērtība. Patiesībā, lai rūpētos par veselību, nevajag daudz.
Viss dzīvē notiek viļņveidīgi. Ir periods, kad par veselību nerūpējas nemaz, bet vēlāk domā – tagad vienā nedēļā, mēnesī vai gadā visu savākšu. Nu nē – kas izdarīts, izdarīts. Protams, ir labi, ka tu sāc rūpēties par veselību, tomēr par to jādomā visu laiku. Un atkal nonākam pie skolas – sporta nodarbībām skolā jābūt! To fizisko kondīciju, ko var iegūt bērns, apzināti trenējot ķermeni – ne jau lai kļūtu par čempionu, bet lai būtu fiziski vesels, spēcīgs cilvēks –, pēc tam nevar atgūt. Vecākiem nevajadzētu rakstīt atbrīvojuma zīmes.
Kad viņam ir iesnas...
Aptuveni tā.
Izskaiti līdz desmit, nē – līdz divdesmit
Cik jūs esat ļāvis saviem bērniem apdauzīties, vai esat bijis stingrs, mēģinājis viņus turēt uz sliedēm?
Vienmēr esmu mēģinājis saviem bērniem atvērt vārtus. Ja viņi grib kaut kur iet, es atveru vārtus, lai iet un iegūst pieredzi.
Jāiemāca arī tas, ka mēdz būt kļūdas. Protams, var teikt, ka tā ir bezatbildība pret bērniem. Nē, bērniem jāaug reālā vidē. Vienmēr esmu atbalstījis, ka viņi iet sportā – tur ir zināma konkurence, grūtības, mērķi, jāmācās uzvarēt, zaudēt. Arī profesijas izvēlē viņi ir bijuši brīvi. Jaunākais dēls vēl nav izvēlējies, un uz jautājumu – kā, tēt, tu domā, kas man būtu jādara? – es atbildu – tā ir tava dzīve. Tu izvēlēsies.
Viņš tiešām lūdz jums padomu?
Prezidents taču ir jārespektē! (Smejas.) Ir labi, ka šādas sarunas notiek, bet izvēlēties jāļauj pašam. Var ieinteresēt – kā es saku, atvērt durvis, dot iespēju iepazīt kādu profesiju. Es parasti visiem ļāvu iepazīties ar ārsta profesiju. Sākot ar savu māsu un beidzot ar visiem bērniem. Tas man bija vienkārši, strādāju slimnīcā.
Jā. Mana māsa palika medicīnā kā ārste, kaut gan es vedu viņu tādēļ, lai viņa saprastu, ka nevajag... Vecākais dēls teica – zini, man tas tomēr nepatīk... Nu, arī “nē” ir laba, vērtīga atbilde.
Spēja atrast kļūdas uzvarā
Jums būs ekskluzīva atbilde. Man pietrūkst tā, ka nav sestdienu un svētdienu. It kā vajadzētu būt pieradušam, jo, lai arī ārsta darbā arī nav sestdienu un svētdienu, tās tomēr iezīmējas. Bet ceturtais gads bez konkrētām, iezīmētām brīvdienām... Man to sāk pietrūkt.
Ko jūs darīsiet rīt un parīt?
Pilna programma... Svētdien ir Lutera baznīcas 120 gadu jubilejas dievkalpojums un draudzes ēkas iesvētīšana. Pēc tam jauns projekts LNT, kurā bērni dzied – ar domu pievērst cilvēku uzmanību lielām ģimenēm. Lai mums būtu vairāk bērnu un vairāk prieka no tā.
Es esmu pieklājīgs cilvēks. Un pieklājība māca, ka ir daži jautājumi, kurus parasti neuzdod. Jūs jau zināt tos trīs jautājumus: par kuru partiju jūs balsojāt pēdējās vēlēšanās, pie kuras reliģijas jūs piederat, un cik liela ir jūsu alga. Katrs cilvēks ir unikāls. Mums jāmācās to respektēt un necensties kontrolēt otra apziņu. Un jāiemācās, kā es tieši teicu, pieklājīgi izturēties. Tas, manuprāt, ir bēdīgākais, ka pieklājības normas mūsu sabiedrībā ieņem arvien mazāku vietu.
Jāmācās neuzdot šādus jautājumus – tici vai netici...
Un ne tikai. Jo nākamais ir – vai mēs no rīta pasmaidām viens otram, vai mēs sveicinām cilvēkus... Un vēl trakāk – kāpēc mēs esam jau nonākuši tik tālu, ka neatņemam sveicienus! Tad pie sevis domāju – kas notiek cilvēka apziņā, ja viņš neatņem otra cilvēka “labdien”? Vai viņš tiešām domā, ka šodien nav laba diena? Vai viņš nevēl man šo labo dienu? Varbūt viņš nevienam nevēl labu dienu! It kā sīkumi, bet, ja tos ievērojam, tie palīdz dzīvot, bet, ja neievērojam, kaitējam paši sev.
Man pašam tas ir pašapziņas jautājums, es sveicinu jebkuru cilvēku.
Jā, pirmais. Protams, ja sastopu viņa acu skatienu. Es nevaru sveicināt to, kas man ir aiz muguras. Un es vienmēr sniedzu arī roku. Precīzi atceros visus tos cilvēkus, kas ir atteikušies dot roku, viņu nav daudz, bet viņi ir. Atceros arī visus tos cilvēkus, kas neatņem sveicienu, un tas man ļoti daudz pastāsta par cilvēku. Tā ir kā zināma veida pārbaude. Un savā dzīvē esmu saņēmis ļoti daudz atbilžu.
Mēs visi darām darbu, un pēc tam arī kāds to novērtē... Novērtē ar labiem vārdiem, novērtē arī ar sliktiem vārdiem. Un neviena profesija, neviens amats nav izņēmums. Visiem vienmēr šķiet, ka ķirurga karjerā ir tikai panākumi, tikai labie vārdi, kas tevi žūžo cauri profesionālajai dzīvei un dzīvei kopumā. Neviens nemīl runāt par to, ka ir arī neveiksmes, ka ir arī sliktie vārdi.
Un ir brīži, kad tev ir jāpārvar gan pretestība sevī, gan pretestība cilvēkos, kas tev uzticas, un varbūt arī tajos, kas tev iet tikai garām. Mēs nemīlam atklāt profesijas otru pusi. Nemīlam atzīt, ka ir arī skarbie novērtējumi, bieži vien – nepamatoti. Supermeni ir tikai multfilmās un „bojevikos”. Situācijas ir pietiekami sarežģītas, lai varētu iepriekš aprēķināt visus riskus. Neveiksmes mēdz gadīties. Katra neveiksme ir jāizanalizē, un katra neveiksme ir arī jāpārdzīvo.
Jāmācās.
Jāmācās. Sausais atlikums, ko mēs iegūstam pēc neveiksmes, ir pieredze. Jāmācās pārdzīvot arī veiksmes vai uzvaras eiforiju. Jāsaprot, ka tā ir labā dzīves puse, bet es neesmu Dievs. Ikviens var kļūdīties, un ikviens kļūdīsies. Simtprocentīgu uzvaru nav.
Jā. Ne velti saka, ka daudz grūtāk iemācīties ir pārvarēt uzvaras, ne zaudējumus. Zaudējumos pietiek tikai ar spītu un neatlaidību, lai sevi savāktu. Uzvarā tas ir daudz grūtāk. Kad tev gadījusies neveiksme, visi tevi centīsies nosist pie zemes – neveiksminieks, sit vēl!... Un tu kļūsti arvien stiprāks un stiprāks.
Bet, kad tu ej pa uzvaras vārtiem kā senajā Romā cauri Triumfa arkai, ir svarīgi saprast, ka tas ir tikai mirklis, jāapstājas un noteikti jāpadomā, kuri faktori noveda tevi pie uzvaras, kāpēc tu pārvarēji to, kas varēja radīt zaudējumu. Jo iepriekš jau neviens to nezina. Ķirurģija ir darbs, kurā šāda attieksme ir obligāta. Un visgrūtākās situācijas ir tad, kad tu neatrodi kļūdas arī uzvarā. Tad jābūt ļoti uzmanīgam, jāaizskaita nevis līdz desmit, bet līdz divdesmit un jāpameklē vēl vienu reizi.
Sandra Landorfa/Foto: Aigars Hibneris, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
