Divkosīgā un gļēvā Latvijas ārpolitika

­

Lai arī Latvijas ietekme globālajā pasaules politikā nav izšķiroša, politiķi vismaz simboliski var izteikt savu atbalstu vai nosodījumu konkrētajiem politiskajiem procesiem, tādā veidā konsekventi apliecinot Latvijas valsts pozīciju un principus. Tomēr, pēc visa spriežot, mūsu valsts oficiāli deklarētie „augstākie principi” ir visai ļodzīgi un tie ir atkarīgi no otras valsts „tuvuma vai tāluma”.

„Morāls pienākums” pret Lībiju

Lībijas diktatoru Muamaru Kadafi mēs bez bailēm varam kritizēt, jo viņš ar visu savu valsti un tautu atrodas, no Latvijas raugoties, aiz trejdeviņiem kalniem un jūrām. Savukārt tibetiešu un baltkrievu vēlmi iegūt brīvību mēs neatbalstam, jo Ķīnas Tautas Republiku un Baltkrieviju ar Latviju saista gan saimnieciskas, gan politiskas intereses.

Aizsardzības ministrs Artis Pabriks („Vienotība”) kauninādams latviešus, kuri neatbalsta Latvijas iesaistīšanos kampaņā pret Lībijas diktatoru Muamaru Kadafi, aicināja tautiešus atcerēties 20 gadus senu pagātni. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad mēs prasījām Latvijas neatkarību, arī mums bija vajadzīgs starptautisks atbalsts un mēs to vēlējamies uzreiz, atgādināja Pabriks. Tagad līdzīgā situācijā ir nonākusi Lībijas tauta, kura arī grib atgūt neatkarību un brīvību. Tādēļ Latvijai vismaz ir morāls un simbolisks pienākums atbalstīt vēršanos pret Kadafi režīmu. Nosodot Kadafi režīmu, mēs vismaz vārdos apliecināsim savus cēlos principus, izrietēja no aizsardzības ministra teiktā.

Tai pašā laikā Latvijas augstākās amatpersonas nevērīgi vai pat nicinoši izturas pret citu tautu vēlmi atgūt neatkarību. Uzskatāmi, tas pierādījās šā gada 10. martā – tibetiešu nacionālās sacelšanās gadadienā. Laikā, kad visā pasaulē noritēja demonstrācijas pret Ķīnas Tautas Republiku (ĶTR) un tika pieprasīta Tibetas brīvība, Latvijas prezidents Valdis Zatlers un premjers Valdis Dombrovskis vizītē pieņēma ĶTR Komunistiskās partijas ministru Vanu Dzjažuju. Ne ar pušplēstu vārdu netika pieminēts, ka Latvija ir norūpējusies par Tibetas tautas stāvokli, bet gan tika apliecināts, ka Latvijas stiprinās ekonomisko un politisko sadarbību ar „vienu Ķīnu”.

Jāteic, ka tieši pirms trim gadiem, kad Tibetā ĶTR apspieda tibetiešu nemierus Pabriks, toreiz „Sabiedrība citai politikai” valdes loceklis vien paziņoja: „Cerams, ka Ķīna respektēs cilvēktiesības uz miermīlīgu pulcēšanos un iespēju paust savu viedokli.” Šajā paziņojumā nekas nebija teikts par to, ka okupētā Tibeta būtu pelnījusi neatkarību.

Draudzējamies ar austrumu kaimiņzemju vadību

Tāpat Pabriks arī visnotaļ toleranti izsakās par mūsu kaimiņvalsts Baltkrievijas „batjku” Aleksandru Lukašenko. Pagājušā gada nogalē Lukašenko brutāli apspieda protesta akcijas un arestēja simtiem opozicionāru, kuri uzskatīja, ka Lukašenko kārtējo reizi par Baltkrievijas prezidentu kļuvis neleģitīmi. Pabriks pērnā gada decembrī paziņoja, ka „Lukašenko ir liels sabiedrības atbalsts savā valstī un pirmsvēlēšanu fāzē viņa kampaņa bija daudz atklātāka un atvērtāka nekā iepriekšējās vēlēšanās.

Latvijai esot jāpiekrīt Eiropas ekspertu secinājumiem, ka šajās vēlēšanās bija pietiekami daudz demokrātisko pārkāpumu, tomēr Latvijai jācer, ka Baltkrievijā turpināsies stabila valsts pārvaldība, jo šī valsts atrodas mums kaimiņos.”

Laikā, kad Pabriks apelē, ka Latvijai jāvēršas pret Kadafi režīmu Lībijā, jo tā paģēr vienotā Eiropas Savienības un NATO ārpolitika, Latvijā pagājušā gada nogalē izdarīja rupji izlēcienu pret šo vienoto ārpolitiku. Valdim Zatleram, viesojoties Maskavā, tika paziņots, ka Latvija iestājas par bezvīzu režīmu starp Latviju un Krieviju.

Līdz ar to konsekvences Latvijas ārpolitikā šobrīd ir ļoti grūti saskatīt. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pēdējā laikā nozīmīgus ārpolitiskus paziņojumus pauž nevis ārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, bet gan aizsardzības ministrs Artis Pabriks.

­