Daudzi pāri Latvijā dzīvo kā incestā
Mīlestība un sakārtotas seksuālās attiecības var glābt gan Latviju, gan Eiropu no krīzes – Eiropas Savienības Mājā rīkotajā diskusijā pauda seksologs un psihoterapeits Artūrs Šulcs. Izrādās, patiesā aina Latvijas ģimenēs ir diezgan skarba.
„Vai visas ģimenes Latvijā ir kopā tāpēc, ka partneri viens otru mīl?” ar šo jautājumu Šulcs sāka diskusiju. Izrādās, patiesā aina ir daudz skarbāka, nekā mums labpatiktos domāt, un tas rada daudz problēmu.
Statistika liecina – teju puse laulību tiek šķirtas. Vēl ir ģimenes, kas faktiski ir izirušas un tikai formāli saglabā laulāto statusu. Ārkārtīgi daudzās ģimenēs nav normālu attiecību, jo vai nu vīrietis vai nu sieviete vai dažreiz abi divi ir infantili. Viņi var būt pat ar augstāko izglītību, taču dzīvē nav spējīgi uzņemties pieauguša cilvēka atbildību.
Šādas sievietes mēdz pieņemt meitas lomu attiecībās ar savu vīru un mēdz būt arī otrādi – vīrietis pret sievu ir kā liels bērns. Gadu skaitam nav nozīmes – zemapziņā partneris savu laulāto draugu uztver kā bērnu. Pedofīlija un incests – tā šāda pāra attiecības klasificē Šulcs.
Zemapziņas līmenī mums visiem ir tabu šādām attiecībām, tāpēc nav brīnums – veiksmīga seksuālā un emocionālā ģimenes dzīve neveidojas. Vīrietis var dzert pretimpotences zāles, cik grib, bet zemapziņa viņu glābs no incestuālām dzimumattiecībām. Savukārt sievietei vai nu negribēsies seksu vai nu, pārvarot nepatiku, viņai šāds sekss radīs ginekoloģiskas slimības un audzējus.
Ir arī daudz ārēji priekšzīmīgu ģimeņu, kurās ir cita veida incestuālas attiecības – kāds no pāra nav „pārgriezis nabassaiti” ar saviem vecākiem. Piemēram, it kā pieaudzis un atbildīgs vīrietis brīvdienās kopā ar ģimeni plāno izbraucienu pie dabas, taču vienā mirklī tam svītru pārvelk viņa mātes aicinājums ierasties nopļaut mauriņu. Šāda tipa attiecībās vīram svarīgāka par sievu ir viņa māte. Veselīgas ģimenes pamatā ir laulātais pāris, bet tiklīdz dzīvesbiedru viegli izkonkurē vīramāte, sievasmāte vai kāds cits, sākas problēmas.
Vēl Latvijā netrūkst ģimeņu, kurās viena no galvenajām vērtībām ir ciešanas, nereti tas iet roku rokā ar kristīgo ticību. Arī tā ir liela riska grupa, kur attīstās upura un varmākas domāšana. Ja pieskaita ģimenes, kurās heteroseksuālā laulībā cenšas dzīvot un lauž savu dabu slēpti homoseksuāli cilvēki, kā arī tos, kuri nespēj apstāties pie viena partnera, laimīgu heteroseksuālu monogāmu laulību ir ļoti maz – labi ja 10 procentu Šulca skatījumā.
Precīzi gan šīs ģimenes Šulcs nav apzinājis – iespējams, to varētu būt pat 30 līdz 40% taču netieša statistika liecina ko citu. Piemēram – Latvijā ļoti daudz cilvēku pieprasa pabalstus, no valsts sagaida mātes vai tēva lomu un rūpes par saviem pilsoņiem. „Tās ir mazā, infantilā cilvēka ilgas pēc tēta,” skaidro Šulcs. Arī interneta komentāros bieži vērojams, ka pieauguši ļaudis kā bērni gaida, kad kāds cits atrisinās viņu problēmas.
Ģimenēs, kur vecākiem ir incestuālas vai infantilas attiecības, bērni var būt trauksmaini un bieži slimojoši, vēlāk var attīstīties pašnāvības tieksmes. Pašnāvību statistikas ziņā mēs esam vieni no pirmajiem Eiropā. Vardarbīgi noziegumi, dzimumnoziegumi un alkoholisms netieši liecina par problēmām ģimenēs.
Laimīgi un stipri cilvēki, kas spējīgi uzņemties atbildību par savu dzīvi var izvest Latviju un visu Eiropu no krīzes, uzskata Šulcs. Tomēr neviens otram nevar to uzspiest – katram pašam jāpieņem lēmums kļūt pieaugušam un mīlošam attiecībās, tad arī viņa apkārtējā pasaule mainīsies. Arī ar saviem tuvākajiem vairāk runāties un jo sevišķi par savām jūtām un sajūtām.
Šulcs iesaka skolās vairāk uzmanības pievērst dzimumizglītības jautājumiem, kā arī vairāk stundu veltīt sportam.
Anda Leiškalne/Kasjauns.lv/Foto: Bulls Press
