16. marta konflikts: kurš vainīgs?

Nofilmētajā sižetā redzam, ka sirmā kundze aizskar jaunās sievietes nacionālās jūtas, sakot: “Maita krievu, miskaste”. Pēc incidenta viņa turpina: “Maitas, miskastes jūs…”. Lielākajā daļā interneta komentāru pausta agresija un nepatika pret jauno sievieti, īpaši uzsverot viņas nacionālo piederību, savukārt vecā kundze, kas apzināti izprovocēja agresiju, tiek aizstāvēta. Sabiedrisko procesu pētnieku viedokļi atšķiras.

Kasjauns.lv jautā politoloģei Ilzei Ostrovskai, sociālantropologam Klāvam Sedleniekam, un politologam Filipam Rajevskim: kā vērtējat konfliktu starp abām sievietēm un sekojošo sabiedrības reakciju?

Notikušais ir jāskata divos līmeņos, viens ir tas, kas notika pasākumā, proti, tante meiteni nosauca par maitu un kā atbildi saņēma pliķi un spļāvienu. Tā bija publiska izrādīšanās, jo abas zināja, ka viņas vēro. Ja sievietes satiktos kaut kur uz nomaļas meža takas, visticamāk, ka viņas laipni parunātos un nekas tāds nenotiktu. Otrs līmenis ir tas, kas tika darīts un kādas kaislības izraisīja nofilmētais un sabiedrības apspriešanai nodotais materiāls. Redzam, ka cilvēku attieksme ir nevienāda un netaisnīga. Lai gan abas konfliktā iesaistītās puses pārkāpa pieļaujamās robežas, akmeņi tiek mesti jaunās sievietes virzienā. Vecā kundze ar saviem izteikumiem kurināja nacionālo naidu, skaidri zinot, ka tas aizskars, pazemos un izraisīs īpašas emocijas. Jaunā sieviete tā vietā, lai pagrieztos un aizietu, iepļaukāja večiņu. Pēc būtības nevienai no pusēm tā nevajadzēja rīkoties. Līdz šim publiskajā telpā šis aspekts vispār nav aplūkots. Sabiedrība jūt līdzi vecajai kundzei, kas pauda tās kopējo sāpi: “Krievi ir cūkas”. Jauniete jāsoda, neņemot vērā, ka konfliktu izraisīja tante. Mēs jaunās sievietes rīcību nevaram attaisnot, bet varam saprast, tāpat kā nevaram attaisnot, bet varam saprast tantes rīcību. Slikti, ka tiesībsargājošās institūcijas nostājas vienā pusē, sakot, ka nepieļaus vecās kundzes publisku iepļaukāšanu, bet par nacionālā naida kurināšanu nekāds sods nepienākas.

Ilze Ostrovska, politoloģe:

Ir pilnīgi vienalga, ko vecs cilvēks ir teicis vai darījis, jo viņš vispār nevar izdarīt neko tādu, kas attaisnotu, ka viņam kāds uzspļauj vai iesit.  Tas ir kaut kas prātam neaptverams un nozīmē vien to, ka sabiedrība ir dziļi degradēta. Televīzija šo sižetu parādīja vairākas reizes, izgaršojot notiekošo, bet sabiedrības reakcija bija vāja. Civilizētā valstī šādi incidenti nav pieļaujami pat domās. Lai cik rupja būtu diskusija, palaist rokas un iespaidot fiziski nevienu nedrīkst. Fiziskai pretdarbībai ir domāta armija un policija. Jaunās sievietes rīcībai nevar būt nekāda sakara ar datumu, vienalga tas ir 16. marts vai 9. maijs.

Man nav nekādu pierādījumu, bet es domāju, ka tā bija provokācija, lai sabiedrībā uzliesmotu radikāli noskaņojumi. Vajadzētu papētīt – varbūt vecā sieviete ir uzaugusi Sibīrijā, traumēta, tāpēc reaģēja asi, bet jaunā sieviete izmantoja situāciju un uzbruka.  Sabiedrība, kas reaģē uz notiekošo, ir tikai provokācijas upuri.

Filips Rajevskis, politologs:

Tas ir sabiedrības kultūras jautājums. Uz vārdiem var atbildēt ar vārdiem, bet nevis ar spļaudīšanos un vicināšanos ar rokām. Nevēlēšanās uzklausīt, ja tiek teikts kaut kas nepatīkams, ir visas mūsu sabiedrības problēma. Ir raksturīgi uzspļaut, ja kaut kas nepatīk. Protams, arī vecā kundze neizcēlās ar inteliģenci, tomēr neko tādu nedrīkst pieļaut un pievērt uz to acis. Lai gan 16. marts nav vērtējams viennozīmīgi, gājiens tika atļauts, bet tas, ka mēs kvalitatīvi nespējam skaidrot mūsu vēsturi, ieņemt skaidru nostāju un risināt nacionālos jautājumus, jau ir cits jautājums. Tas, ka cilvēki nevis diskutē, bet internetā komentāros apsaukā krievus, ir morāls marodierisms, kas krīzes laikā stresa rezultātā ir saasinājies. Jau Šopenhauers ir teicis: ja cilvēkam nav ar ko lepoties, viņš lepojas ar nacionālo piederību. Nacionālisms ir pēdējais salmiņš, pie kā ķerties.